Tā dziedāja Undīne

Ilona aizvien ir dušā, tāpēc Undīne izlēma apstāstīt arī par tālākajiem notikumiem. Kā noprotat, savu izvēli es izdarīju un to arī nenožēloju.
Kad izkāpu no vilciena, lija, un man, protams, nebija lietussarga, taču es piekāsu 2. tramvaju, ietaupīju naudu un pat nonācu skolā laikā, ali arī nesteidzos un negāju pa īsāko ceļu.
Mēģinājums nebija nekāds priecīgais, teiksim tā, jo mēs ar pavadījumu dziedājām misas, arī tās daļas, kuras nekad nebiju dziedājusi. Aira, protams, vārījās dusmās, bet kā gan citādi. Vismaz skola vairs tik traki nesmirdēja.
Pusdienlaikā atkal gājām uz Olimpiju, jo zinājām, ka Gaida mūs atkal negaidīs. Tā kā no skolas izgājām tad, kad bija pagājušas jau 20 minūtes no pusdienlaika, zinājām, ka atpakaļ nebūsim laikā, un tā arī bija, taču šoreiz Aira diemžēl nekavēja. Tā kā jau sākot no rīta man sāpēja galva un pēc pusdienām vēl tam klāt palika slikti, es biju vēl draņķīgāks kora robots nekā no rīta. Bet vienalga beigās Aira mūs iepriecināja, pasakot, ka rīt, tas ir, šodien, mēģinājumu nebūs. Tāpēc arī pašlaik laimīga sēžu te.
Pēc mēģinājum aizgāju ar Laimu un Līgu Lebedu līdz tikšanās vietai ar Eviju. Pa ceļam vēl satikām Andu Z. un Māru B., kur vēl mums pievienojās un pastāstīja visādus foršus stāstus par viņas stopošanas piedzīvojumiem Itālijā. Tad es devos prom, atvadīdamās no tām abām, kas devās pie Laimas, no Māras, kas devās uz centru, un no Evijas, kas devās mācīt sīcim gammas.
Es toties devos uz savām kojām, kur savācos un tad čāpoju pie Ilonas. Mums bija "Dziedi ar zvaigzni" TV vakars ar spagetti, čipsiem un pašām ar sevi. Daži priekšnesumi bija tik mīlīgi, protams, it īpaši Evita ar Jāni, par kuriem mēs arī nobalsojām. Dont kīp jōr distenc...
Piecēlāmies 12os, es mēģināju ieķēpāt Ilonai krāsu matos, un tagad sēžu tepat, Ilona ar kaķeni arī jau šeit, dzied līdzi Reginai. Nu, ne jau kaķis, bet Ilona.
Atā!

Uzminiet, ko dara Undīne, kamēr Ilona aizgājusi uz dušu, lai izskalotu to ķēpu, ko Undīne tur iesmērējusi? Viņai pie rokas jau ir rūtiņu blociņš, kurā atkal ir viens klabinieks.

Šorīt atkal izcēlās mans "atstājam svarīgākās lietas uz beigām, tā būs jautrāk!" princips un dižā flegma - piecēlos 20 minūtes vēlāk par modinātāju (es jau nekavēju, nē, viņš steidzas!) un tad nositu visu laiku ne gluži ar vāli, bet ar nevajadzīgu mantu krāmēšanu gan, kas ir vismaz tikpat brutāli. Beigās skraidīju pa māju klaigādama - "Eu, kur ir mana pase? Kur kurpes? Kora džemperītis? Zāles? Jaka?... Jā, mammu, es zinu, ka man jāpaēd, bet man noteikti jāsameklē tās *khemnekamnevajadzīgāskhem* bikses! Jā, mammu, es zinu, ka man ir tikai 15 minūtes!"
Pāris minūtēs apriju maizīti un mannā putru un laidos rikšos. Noskrēju pusi ceļa, elsdama, pūzdama un vai mirdama nost, taču paspēju nopirkt biļeti vēl stacijā un pat ievelties vilcienā. Piedevām uzstādīju jaunu rekordu - 10 minūtēs biju nokļuvusi no mājas līdz vilcienam un pat ar biļeti kabatā. Tagad, no skriešanas sarkani degošajiem vaigiem atdziestot un elpai nu jau esot pavisam rimtai, sēžu un skribelēju šo. Pa ceļam vēl jāsakārto notis un jāpaklausās mūzika, un, protams, jāizvēlas starp vakaru pie Laimas un vakaru pie Ilonas. Vēlmes sauc "Ilona!", sirdsapziņa un ziņkārība - "Laima!" Nu ko, man vēl ir puse dienas. JA man mp3 būtu Bahs, es noteikti tagad paklausītos - varbūt viņš sakārtotu visu pa plauktiņiem manā vietā.

Vakar izpalika gan vakariņas, gan ikvakara klabošana, jo, atnākusi no tikšanās ar pendžiem, pucējos un fočējos tik ilgi, ka pēc tam vairs negribēju neko. Arī vakar bija mēģis, pusdienas "Gaidā", atkal mēģis, un tad ar Laimoni devāmies uz centru pie Ilonas un Kates. Tikāmies pie Origo, kur tobrīd uzstājās dziedošās Dvīnes. Jauki pasēdējām, papļāpājām, izvadījām Kati un pēc laika arī Laimu. Tad... ak vai, vecums un tas, ka visi pēdējie vakari bijuši jauki, sāk jaukt visu kopā. Tad mēs gājām un Maķīti, un tad atkal skeoja pastaiga pāri tiltam uz mājām, un tad, pēc tam, kad Pendzis bija mani pavadījis līdz skolai, atvadījāmies.
Šodiena bija nedaudz citāda "grafika" ziņā. No rīta nemaz necacojos, jo neliku lēcas, mēģis bija vēl jautrāks nekā iepriekšējie (cik nu tas iespējams ar Airu un kora dziesmu blāķiem), bet Laimu diemžēl Māte nebija palaidusi, tāpēc mums bija pusdienas bez viņas. Toties mums bija Ilona! Bet dienas plānā gadījās vēl vienas izmaiņas - mūžam gaidošā Gaida mūs nemaz negaidīja! Tā nu mēs aizčāpojām uz Olimpiju, paēdām Rimi ēdnīcā, lēti un garšīgi arī. Un pēc tam atkal desojām uz mēģi. Beigās jau pat skrējām, bet Aira tāpat nokavēja minūtes 10. :D Bet arī šī mēģinājuma noskaņa bija tīri jauka, lai arī manas smadzenes atteicās dot komandas balsij, vārdu sakot, bija uznācis lielais pofigs, tāpēc bieži lažoju kaut ko ne pa tēmu. Pēc tam steidzos uz istabu, ali savāktu matiņas un piekārtotu, jo Bundīne (Undīne B., mana istabas biedrene) teica, ka būs ap pus 6iem. Tā kā biju aizmirsusi, cikos bija norunāts tikties ar Ilonu, savācos extra tempos un 17:15 jau sēdēju uz trepītēm Baložu ielā, atcerēdamās, ka tikšanās bija sarunāta vēl pēc 15 minūtēm. Bet es tāpat biju nedaudz laimīga tikt prom no tā smirdošā vājprāta - tā kā šodien skolas pagalma pakāpieni tika krāsoti (gaiši violetā krāsiņā, starp citu), visa skola smirdēja pēc līmējamo nagu līmes tā, ka tā būtu toksikomāna paradīze, un šodien kojās pēkšņi uzradušies cilvēki, un kāds tēvs ar savu pāris gadus veco meitu pat gaitenī spēlēja lokalizēto futbolu ar skoča rulli.
Bet Ilona neieradās arī pēc tām 15 minūtēm, jo izrādījās, ka viņa aizmirsusies Olimpijas veikalu krāsainajās dzīlēs. Tā nu es čāpoju viņai pretim, un tad mēs gājām uz Zasulauka staciju. Mēs ne tikai kapitāli muļķojāmies (vai, cik negaidīti!), bet mums bija arī kapitālas sarunas par šo un to, un visu ko. Tā rezultātā man palika tā skumji priecīgi ap dūšu. Septiņos atvadījāmies, un es ielēcu savā Tukuma vilcienā, kur sēžu arī pašlaik. Debesīs mācas draudīgi melni mākoņi, un man atkal galvā skan mūžvecais likums - paņem lietussargu, lai nelītu! Nu jau esmu tiksui līdz stacijai Sloka, kas man cauri austiņu mūzikai nez aut kā izklausījās pēc viena labi zināma īpašā pendžu lamu vārda uz burta "k". Ai, nu viens ir skaidrs - man jābrauc uz Austriju ārstēt... tas ir, mācīties!
Man kaut kā šķiet, ka roka jau nedaudz pieradusi pie skribelēšanas, kas ir labs ievads *cenzēts* skolai, taču laikam nāksies viņu apbēdināt, jo vismaz šim vakar šis būs pēdējais manas melnās pildspalvas darbs uz baltā papīra, jo šovakar būšu mājās un centīšos visus savus papīrdarbus pārvērst virtuālā versijā.

Offtopic: And I made it! Yay! Tagad laikam jāiet, tik papriekšu jāapskatās, kādi laikapstākļi tik solīti Porto Torres pilsētā tuvākajā laikā.
Starp citu, salīt nesaliju. Bet pulkstens ir viensviensviens. 29. augusta rītā.

Beidzot man ir mans vakara klusums, ko traucē tikai sienas pulksteņa monotonie tikšķi, un vakara tēja. Un, protams, man ir arī mana dienišķā cibošana ar melno pildspalvu - vēl pirms minūtēm desmit brālis sēdēja te, pie galda, un pildīja krustvārdu mīklas (vai ziniet, kā sauc meksikāņu sendviču?) ar šo pildspalvu, kamēr tētis urba sienā caurums spogulim (beidzot man būs normāls spogulis, aāā! Bet, kā zināms, katrā Laimā ir sava Nelaima, šajā gadījumā - tagad kādu laiku spoguļa nebūs manā istabā Tukumā) un kamēr es, urbim tarkšķot, centos mammai pa telefonu pastāstīt, kas te ir sadarīts (tapešu maliņas nogrieztas, lampām abažūri uzlikti, aizkari arī (tēvam kā vienmēr visu vajag precizitātē līdz pus cm, tāpēc viņš ap tiem aizkariem un stangām esot čakarējies vismaz stundu), lielais sekretāra skapis ienests, galds nolikts pie loga, bet logs gan jāmazgā man pašia, un mēbeles arī nav aplīmētas, jo tajā veikalā, lūk, neesot bijis mēbeļu papīrs, tāpēc vienīgais ieguvums 1,5 h ilgajā braucienā kojas-spice-kojas bija baterijas pulkstenim un manam mp3. Nākamreiz aizšpaktelēšot šķirbas un bedres griestos un atvedīšot sienas lampas. Varbūt tad arī aplīmēs tās mēbeles? Nezinu gan, sapnis šķiet pārāk tāls un nesasniedzams).
Mēģis šodien bija tiešām sakarīgs - idziedājām puslīdz visas jaunās dziesmas, arī tās, kas bija dziedātas, pirms atnācu uz Domeni. Airai bija salīdzinoši tiešām labs garīgais, un es dabūju visas trūkstošās notis. Un pusdienas "Gaidā" bija tiešām garšīgas. Taču, ja iedomājos par to, ka šādi mēģinājumi būs vēl rīt, parīt, aizparīt un aizaizparīt, pat mūžam gaidošā Gaida nespēj kompensēt visa šī pasācinea trūkumus.
Bet, iespējams, to varētu tikšanās ar Ilonu un Laimu. Tās visas muļķības... It īpaši, kad palikām tikai mēs ar Tamāru... Arī aukstums nespēja mūs atturēt no ākstīšanās. Izķēmojām "Gaismas pili", dziedājām šlāgerus, un pat aktrise Guna Zariņa, braucot mums pretī ar riteni pāri tiltam, no mums ietekmējās - arī viņa tobrīd skaļi kaut ko dziedāja. Atvadas bija ilgas un skumjas, mokošas un nežēlīgas, traģiskas un... vārdu sakot, kā sāpju naudu es varēju paturēt viņas melno lakatu, un rīt pēc mēģa visticamāk varēšu viņai to atdot, jo tiekamies atkal. Nu, tā mūsdienu jaunatne, tā jaunatne, Tamāriņ, nu es nezin'...
Un tomēr te nu es esmu viena pati un rakstu, un pulkstenis zvana vienpadsmitus. Mana vakara vientulība uzrodas arvien vēlāk, taču es neteiktu, ka par to sūdzētos, nu nē, kaz mī sō Advāāānsd.

Jau atkal izmantoju savas lapas savas vēstures iemūžināšanai. šoreiz gan cenšos izmantot zilo *pildspalva tiek pārmainīta uz oranžo* pildspalvu, bet, kā redzams, ne ilgi, jo zilā ne gluži turējās kopā un ne gluži rakstīja. Patiesībā es tagad varētu vienkārši iet gulēt, jo tuvojas pusnakts un nogurums mācas virsū, taču baidos no vakarnakts pus-nomoda scenārija un vēlos, patiešām vēlos šīs atmiņas saglabāt kaut nedaudz dzīvas.
Par manu brīnumaino, mazo pastaidziņu jau nedaudz pastāstīju iepriekš, taču vēl nedaudz papļāpāšu par tās turpinājumu - kad izgāju no tilta apakšas, bija jau gandrīz beidzis līt, taču tas nenozīmē, ka pēdējo tilta daļu es veicu laiskā pastaigas solī - nē, tas notika klupšus krītus skrienot, jo lietus - tas ir okei, bet mašīnu šļakatas - varētu arī iztikt bez tā. Pēc tam atkal sāka līt, un plikām pēdām spriņģojot pa mazajām ieliņām (kurpes bija rokās), es devos uz 3. autobusa pieturu, ali kopā ar Pendžu dotos uz Bolderāju pie Rafjānīša. Pēc laika, ko pavadīju, priecājoties par lietu un atsmejot pretim tūristu izbrīnītajiem, uzjautrinātajiem skatieniem, es nonācu mērķī, kur mani sagaidīja ne tikai dārgotā Ilona Pendžas kundze, bet arī 3. buss, kur uzreiz ielēcām, slapjas pilēdamas un smiedamās. Tādā pat jautrā garā mēs arī nonācām Bolderājā pie Rafika. Dienas turpinājumā bija suši gatavošana, Laimas sagaidīšana, suši pierīšanās, Alias spēlēšana (Mirta sun Tamāras vienmēr rullē gurķi!), otras vārdu spēles spēlēšana, kurā ietilpa arī vārdu spēles uz Ilonas kājām (klaja ņirgāšanās, jā, dārgā, tieši tā!), kamēr viņa šņāca turpat uz spilvena, arbūza ēšana, pilnīgas muļķības, pūtīšu plīšana (pīlīšu pūšana) vecākiem (es ne, es ne!), kropļi, sektas un suši, suši, suši!
Ceļš uz mikriņu bija īpašs ar labiem vokālistiem ar sliktiem paradumiem un runām par balsu ārstiem. Tad sekoja atvadas no Jānīša un iekāpšana mikriņā. Daugavgrīvas ielā mēs ar Ilonu pametām Laimoni un devāmies uz Slokas ielu, kur mans skatiens sasniedza kādu slavenu Kalnieti (prrieks i-i-i-iepazzīties!) un kur man bija atvadas no Ilonas Pendžas kundzes. ĀĀĀ, man tiešām ir tik superīgi (un prom braucoši arīdzan! *šņuk*) DRAUGI, ĀĀĀ! Rīt Tamāru un Laimoni satikšu atkal un Rafaini no septembra arīdzan, piedevām katru darba dienu. Arlabunakt', pasaule! :))

(No telefona.)

Pastaiga, ziniet, tā neko. Kad gāju prom, lietussargu nepaņēmu, un, būdama pie Uzvaras parka un sildīdamās saulītē, vēl par to nopriecājos. Kā nokļuvu zem Vanšu tilta, kur gāž lietus un krīt krusa, ducina un zibeņo un kur vējš rauj dvēseli ārā, nejautājiet. Labāk pastāstiet, kādā paralēlajā pasaulē esmu nonākusi. Uff, un tagad pendzis saka, ka man jāiet uz Brīvības pieminekli. Jeēzus.

Kad no rīta piecēlos, ārā bija nelieli zili debesu pleķīši, taču drīz tos nomāca lietus mākoņi, sāka līt, un nu atkal debesis ir diezgan zilas. Tie laikapstākļi ir tik nepastāvīgi! Varbūt arī šodien vējš tāds paliels, ka tie mākoņi tā skrien? Būs vairāk jāpaskatās koku zaros pretim logam, jo laika man netrūkst - esmu gan sapucējusies, gan paēdusi, gan iztīrījusi zobus, un vēl nav pat desmit.
Jau pirms brītiņa sapratu, ka kopmītnēs tomēr neesmu viena, un es nerunāju par zirneklīšiem vai žurkiem. Pirms kādas stundas sāka skanēt mūzika (pops) un soļi, un, lai apvaldītu savu ziņkāri, kad dzirdēju "atslēga slēdzenē pagriežas" skaņu, izgāju gaitenī un ieraudzīju Ingu. Viņa arī papriecājās par manu istabiņu un tad devās savās gaitās. Jauki zināt, ka tomēr te nav nekāds Viens pats kojās (atlikumu vari paturēt, tu netīrais smerdeli), lai arī, šķiet, Inga ir to piedzīvojusi un palikusi dzīvajos, jo viņa te dzīvojot jau piecas dienas.
Tāa, pulkstenis ir 9:50, vēl tikai aptuveni puse stundas, ko novilkt.

Pilnīgs sviests. Aizmigu labi ja pus vienos, lielāko daļu nakts pavadīju nomodā, lai arī jutos nogurusi, jo, kā pamodos, tā ilgi nevarēju aizmigt stulbās alerģijas dēļ. Vairākas reizes arī piecēlos un pastaigāju apkārt, pat izgāju gaitenī un priecājos, ka vakarā esmu ieslēgusi gaitenī gaismu, jo tāpat jau ir gana spocīgi apzināties, ka kopmītnēs esi viens (pārējie būs tikai 27.) un iet pa kluso gaiteni, kur grab mans vecais lūznītis ledusskapis (kamēr Undīne neatvedīs jauno, es veco darbinu gaitenī, jo produktus ta' vajag uzglabāt). Arī tagad man vairs šķietami nenāk miegs. Nu ko, kaut kā jānosit laiks - droši vien atkal palasīšu grāmatu, paklausīšos mp3 'n' stuff.

Tagad te sekos manu pēdējo dienu Sviesta Cibas ieraksti, ko sarakstīju uz lapām, sēžot savās kojās.

*augšā ar parasto zīmuli saskribelēts iepirkumu saraksts*
Šī saņurcītā lapa, ko iepriekš izmantoju kā iepirkumu sarakstu, tagad ir švaks Sviesta Cibas aizstājējs. Nezinu, vai rakstu tāpēc, ka radies pieradums, tāpēc, ka gribu, vai tāpēc, ka jūtu to kā pienākumu, bet, neņemot vērā to, ka roka nogurst pēc pāris vārdiem, rakstīt šo man nenākas grūti. Jo tomēr gribas izkratīt sirdi kaut vai A4 lapai un kaut vai šodien nemaz nav, ko kratīt. Un atkal jau gribas saglabāt atmiņas.
Tikko attapu, ka varbūt labāk vajadzēja ņemt oranžo pildspalvu, lai labāk pieskaņotos istabai un neizskatītos tik cacīgi, bet varbūt tomēr šādi pat ir labi, jo šī vairs nav mana koju, bet gan manu domu istaba, un, ja labi padomā, manas domas reizēm tiešām ir dikten cacīgas, lai neņem vērā pārliecinātie anti skuķu asociācijas pārstāvji, kas šo kaut kā varētu izlasīt. Bet es tikai priecāšos, ja viņi izlasīs, izlasīs vismaz kāds. Jo es aizvien neprotu rakstīt sev un, ja šo neviens neizlasītu, tas būtu tā, it kā es kādam dāvinātu dāvanu, bet Kāds kādu iemeslu dēļ nevarētu/negribētu to saņemt.
Lai nu kā, šodien ir otrdiena, 24. augusts, ja nemaldos, un mani, kā jau tas bijis vairāk nekā 15 gadus, aizvien sauc Undīne. Mana diena sākās ap pus desmitiem. Izmazgāju matus, pamazām sāku krāmēt mantas kojām. Diemžēl paralēli sāku skatīties vienu jauku filmu pa LNT, tāpēc krāmēšanās, kas līdz tam jau tāpat bija vairāk izpaudusies kā drēbju uzlaikošana, man pagalam nevedās. Taču pēc pāris stundām - divos - arī krāmēšanās gribot negribot bija jābeidz, jo mums jau bija jābrauc uz Rīgu. Tā nu, apkrāvusies ar drēbēm un aizmirsusi mājās daudzas svarīgas lietas, ierāpos mašīnā.
Pēc laika mēs jau bijām manās kojās un apbrīnojām manu foršo, vienkāršo un zaļi oranžo istabu. Paldies Undīnei un viņas vecākiem! Nē, šoreiz neizpaužas mana šizofrēnija, es pateicos savai jaunajai istabas biedrenei Undīnei B.. Tika ienestas mēbeles un no mājām atvestās mantas, un tad mēs bruacām uz ostu atvadīties no māsīcas Sabīnes, kas uz pusgadu brauc mācīties uz Zviedriju. Kad piecos Sabīne bija prāmī, mēs devāmies atpakaļ uz mašīnu, mani izsvieda pie skolas, un es gāju iekārtoties pamatīgāk. Tad palasīju grāmatu, paklausījos mūziku un vēl aizčāpoju līdz tuvējam Lata veikalam, kur reizi par par visām reizēm iemācījos iztērēt daudz naudas, gandrīz neko nenopērkot, - samaksāju kādus 3,5 Ls par pienu, sviestu, sieru, wc papīru (rozā) un vienu roltonu. Atnācu atpakaļ, atkal paklausījos mūziku un tagad domāju doties gulēt, jo esmu veikusi savu dižo vakara dušas rituālu, ieturējusi brangas vakariņas (maizītes, limonāde, maizītes, limonāde, maizītes, ūdens) un iztīrījusi zobus. Arlabunakti!

Šodien jākrāmē mantas un jābrauc uz Rīgu. Līdz šim man sanāca tikai cacošanās pie spoguļa - izvilku no skapja biezākas drēbes, ko nebiju vilkusi kopš pavasara. Kad nopirkšu kredītu, aizsūtīšu ziņu un pajautāšu koju administratorei, vai vispār jau drīkst uz kopmītnēm braukt, jo patiesībā man nav ne jausmas. Tagad atnācu te, lai nokopētu pāris notis un izprintētu nepieciešamās grāmatas un burtnīcas, no kurām līdz šim nekas nav nopirkts. Galvenais mērķis braukšanai uz Rīgu laikam gan ir māsīcas izvadīšana uz ārzemēm. Patiesībā esmu pavisam švaki informēta, bet pēdējā laikā tā ir parasti, it kā jau man visu ko stāsta, bet vecums nāk un atmiņa klibo, tāpēc īsti labi neatceros.
Labi, beigšu muldēt, jāiet vēl krāmēties.

Šodien mans garastāvoklis ir mainījies ašpadsmit reizes, tāpēc par nekādām pašreizējām sajūtām labāk nedzejošu, atkal restaurēšu vecus notikumus. Šoreiz centīšos īsāk.
20. augustā aizbraucām uz laukiem. Tētis jau tur bija, mēs ar Kristianu laidām ar busu. Undīne bija paņēmusi digitālo un fotografēja jau iegriežoties alejā. Kokus, puķītes, laukus, mājas, sevi, ceļu, piepes, zāli, vēlāk arī Kristianu un mūsu vecos labos, mīļos Akmeņus. Ja nebūs slinkums un būs laiks, varbūt kaut ko arī draugos iebāzīšu, vismaz profilbildei.
Tā nu mūsu ceļš līdz mājām kļuva vismaz par pusstundu ilgāks. Bet tad mēs nonācām līdz vecmāmiņas mājām, omulīgajam, omīgajam divistabu dzīvoklītim un samīļojamies ar sen neredzēto vecmāmiņu. Viņai patika, kā es izskatos! Tas nu ir fenomens. "Ēdiet, ēdiet, Undīne, negribi cepumiņu?..." Un pēc tam parasti seko "Undīne, tev vajadzētu kļūt drusku tievākai" šoreiz viņa mūs atkal pārbaroja, taču nekādi komentāri par maniem trūkumiem vairs netika izteikti. Toties nabaga brālis cieta no viņas apgalvojumiem, ka viņš ir par tievu. Pēc šāda tipa sarunām sasveicinājāmies ar runci Princi, visbailīgāko un ziņkārīgāko kaķi, kādu esmu redzējusi, un tad es čunčinājos pa virtuvi kopā ar vecmāmiņu, griezu viskaut ko rasolam un krabju salātiem un tā. Kaut kā pienāca vakars un pamazām ieradās pārējo ciemiņu bariņš. Tad mēs ar brāli gājām pastaigāties. Mūsu ceļš veda pāri dīķim uz tilta, augšā pa trepītēm, līdz nonācām pie visu akmeņu Akmeņa. Ak, nostaļģija, nostaļģija, nostaļģija... Uzlēcām augšā , fočējām viens otru un apkārtni, muļķojāmies, fočējām garāmbraucošās retās mašīnas. Aizgājām līdz Dzirnavu dīķim, kam īpaši nebiju pievērsusi uzmanību, tikai pāris reizes paskatījusies uz to pusi, garām braucot. Smuka vietiņa. Kristians teica, ka esot tur pat vienriez izpeldējies. Tad sākās mūsu garais ceļš uz Zaļo Sauli, kas nekad nav bijusi zaļa. Tā ir tāda oranža koka konstrukcija, kas tā ir nosaukta par godu Latvijas zaļajiem mežiem. Aii, nu, vārdu sakot, skatīt šeit: http://mw2.google.com/mw-panoramio/photos/medium/9423875.jpg. Un, jā, tad nu mēs gājām. Pa ceļam mums pagadījās mājas ar rejošiem suņiem un visu ko un lauki ar skaistām krāsām un putnu bariem. Tie putniņi vispār bija fascinējoši. Kā viņi ik pa pāris minūtēm pārlidoja no vienas vietas uz citu, kāda bija tā skaņa, kad viņi, spārniem švīkstot, pacēlās un nolaidās. Un tās formas, tie ornamenti, ko viņi tur taisīja... un cik viņu bija daudz! Mans fotoaparāts un manas neprašas rokas nespēja to notvert. Vismaz ne tā, kā vajadzēja. Un pēc tam viņi visi sasēdās uz stabu vadiem, stalti kā zaldātiņi. Pa ceļam mēs aizčāpinānojām līdz veikalam, kurš mūs atšuva, jo bija slēgts, piekāpām pie baznīcas, Mirta sapriecājās par ceļazīmi "Kaķīši" un saduga, kad piegāja tuvāk un saprata, ka tur patiesībā rakstīts "Kāķīši". :S Tad mēs rāpāmies Zaļās saules kalnā. Tā kā Undīne, kā jau caca būdama, baidījās nosmērēt kurpes un zeķes, lecot pāri grāvim, viņa devās labākas piekļuves vietas meklējumos. Tad viņa brida cauri usnēm un dadžiem (aaaau!), sodīdamās un lamādama brāli, kurš, būdams gabalu priekšā, ignorēja viņas žēlabainos "brjoozer, veit for mīīī!" smilkstus. Pēc ilgām pūlēm un mocībām viņa bija nonākusi kalna galā, kur brālis jau gaidīja, mērkaķodamies oranžsarkanajā koka saulē. Tad viņi, tas ir, mēs (agrāk mēs ar šizofrēniju bijām labi draugi, bet tagad mēs ar viņu vairs nedraudzējamies), atkal fočējāmies un fočējām, un ap astoņiem jau bijām mājās. Tad atkal sekoja šaušalīgākā pierīšanās un ap pusnakti, atvadījušies no visiem radiem, aizgājām gulēt. Astoņos cēlāmies un atkal ēdām, jo 11os jau bija jāizbrauc no Tukuma uz Lido. 10s jau bijām arī Lido, kur dziedājām un ēdām, tad mēs, atkal es un brālis, devāmies ar 7. tramvaju uz centru, no centra uz Āgenskalnu pie Kristiana bijušā klasesbiedra Kārļa, kurš mūs uzņēma savā daiļajā, dižajā namā (dzīvoklī Ormaņu ielā). Biju plānojusi iet pie Evijas, bet man deva ēst un dzert piparmētru tēju, tas ir, dzert tēju un ēst saldumus, un vēl skatīties kaut kādus deviņdesmito gadu Zvaigžņu karus, un tad man uznāca Lielais Slinkums, kura sekas bija - vēl vairāk TV, vēl vairāk ēšanas, vēl vairāk nekā darīšanas. Vakarā vēl aizgājām uz uguņošanu. No rīta devāmies uz centru, aizgājām uz vēstures un kuģniecības muzeju (man neviens nejautāja :D), skatījāmies visu, sākot no krama cirvjiem un beidzot ar Kuzņecova porcelānu un frizēšanas vēsturi. Tādā garā pagāja kādas trīs stundas, varbūt vairāk, varbūt mazāk. Kājas traki nogura un, kā izrādās, pa to laiku abus papēžus apciemoja tulznas, kas arī pārplīsa (Au. Au.) Tad aizdevāmies uz Bastejkalnu sēdēt uz soliņiem, brālis aizgāja līdz Vērmanim, tad gājām uz Laimas pirmo SOLO koncertu L. Ģildē, satikām Kati, Ilonu un tad - vēl čupu domenieku (jau ir sjaūta, ka esmu skolā, āāāāa!), klausījāmies koncertu (Laima ir tiešām Mirtīga, kas ir AAAAAAAAA jeb M klases kompliments, to nu nevar noliegt neviens. Varonis Laimonis), pēc tam mocījām nabaga beigto Laimu ar savu klātbūtni, sarunājām svinēšanu Čilenē, aizgājām, pasūtījām, gaidījām Laimu, Laima atsūtīja ziņu, ka nebūs, bet tomēr bija (brīnumi notiek!), piedevām ar miesassargu - Andri Ērgļa kungu, ne to, kurš ripo no kalna, bet to, kurš pūš trubā. Atkal ēdām un tad ar Līgu tipinājām uz vilcienu. Pļāpājām, sēdējām, braucām, tātātā, izkāpām Tukumā, es viņu aizvadīju diezgan līdz mājām, tad pati čāpoju, neviens pedolācis neuzmācās, nonācu mājās (protams, pa ceļam fotografēju. Tiesa, nekas no tā nesanāca, jo pulkstens bija vairāk nekā 11, tumsatumsa), mājinieki uz mani drusku palamājās, jo tētis bija aizbraucis man pretim, neredzējis, ka es izkāpju un aizbraucis mājaš bez manis, un Kristians jau izsludināja trauksmi maniem draugiem. Neesmu vainīga, ka viņam draņķīgi ar redzi un ka mani nevarēja sazvanīt - ne jau es izlādējos, bet telefons. :D Beigas tādas salīdzinoši sasteigtas, jo man dikten vajag uz mazo māju, āāāāāaā.

Labots: Esmu atpakaļ mierīga un laimīga. :D Gribēju tikai piebilst, ka izskatās - neesmu centusies pārāk stipri rakstīt īsi. Bet īsāk par Pedolāču ierakstu jau ir. Ieliku arī draugos profilbildē mani ar Zaļo sauli... nu, no Saules gan tur maz kā, taču esmu es un ir debesis. Ar labnakt', visumīļie nāpšļi! (hug)

Es laikam izskatos pēc cilvēka. Pat pēc meitenes! Neticami! Bet tā man cilvēki saka. Redz, ko tieši (patiesībā aptuveni, jo precīzi es neatceros) viņi saka:

- Pagājušo reiz, kad tevi redzēju (Ne senāk par pusgadu, - red. piez.), šķiet, tāds bērnelis biji. Tagad jau kaut kā pēc cilvēka.

- Zini, tu tagad pat tāda tīri smuka meitene esi kļuvusi.

- Vai, Undīnīt, kad tevi ieraudzīju, nemaz nepazinu!
- Nu, tad jau laikam būšu dikti bagāta. Šodien to uzzinu tikai ceturto reizi.

- Redzi, tā meitene tur, tā ir Undīne.
- Ja? Tiešām? Ai, jā, ja tā ieskatās, tad tiešām...
- Nu ja, es jau ar teicu, ka nepazinu, kad viņu ieraudzīju. Mati kaut kā citādi, un briļļu arī nav...

- Vai, kā tu esi izm...
- Izmainījusies, jūs gribējāt teikt, jā? *bola acis*
- J-jā.

- Undīne, tā esi tu?! o.o

- Kas tu tāda? 0.0

- Undīne, tu esi meitene! (Nudien, atklājums!, - red.)

Smieklīgi, bet savā ziņā patīkami. Man patīk mulsināt tos nabaga cilvēkus.

Neko nerakstīju, jo gribēju sagaidīt, kad man sagribēsies sakārtot kartotēkā atmiņas, lai atkal būtu 14. ieraksts un 14. augusts, bet tāds mirklis nepienāca, tāpēc teikšu tikai to, ka 14. bija forša diena, bija Triānas parks, kas vismaz atšķīrās no pārējiem, un bija Pērkons, kas vispār iespārdīja. Šaubos, ka mani klasesbiedri, īpaši bijušie, ticētu, ka neesmu iedzērusi neko vairāk par aptuveni glāzi sidra, redzot, kā es tur lēkāju, bļāvu, dejoju valsi (pie visātrākajām dziesmām, kuru taktsmērs bija jebkurš, tikai ne 3/4) un polku (Gandrīz tautasdziesma, yayayayayy!), un visu ko abstraktu. Un tad vēl mēs padarījām omulīgāku savu stundas atceļu līdz mājām, dziedot tautasdziesmas, kora dziesmas un Linda un Everita pat Mirandas nometņu himnu. Tad mēs atkal ēdām un dzērām (dzērām TIKAI Palsmanes dzirkstošo bērnu šampanieti, ūdeni, pienu un tamlīdzīgus izstrādājumus, bet ēdām kūku un visu ko), vēl kaut ko darījāmies un tad jau pamazām taisījāmies gulēt (pārējie gan palika spēlēt kārtis, bet, cik zinu, diez ko aktīva viņiem tā zolēšana tur nesanāca. :D). Brālis vēl tikko atnāca, palasīja, ko te esmu samurgojusi un uzsita uz pleca, sak, man bij' prieks ar tevi padejot!

Esmu atpakaļ no izbrauciena ar mammu. Iepirkām sešdesmit zemeņu stādiņus, kopā samaksādamas Ls 7,20, apskatīdamas latvju zemes daiļās ainavas un pļāpādamas. Pēc tam vēl iebraucām dārzā, lai noliktu tur zemeņu stādus un veikalu tīkla "Dekšņi" bāzē, kur iepirkām pārtiku, sākot no čupas saldējumu (labi, ka sev atgādināju, jāaiziet pēc kāda līdz ledusskapim) un beidzot ar 2,5l kolas pudeli un puslitru šņabja (nē, neviens te nešmigo un negrasās sev taisīt brangu skrūvi, grādīgais ir paredzēts priekš zelta stīgas uzlējuma, kas palīdz kāju sāpēm un tamlīdzīgām ligām).
Tagad arī saldējums ir apēsts un turpināšu rakstīt. 13. ieraksts, 13. augusts. Piecēlos pēc desmitiem, pucējos, paēdām brāļa uzmeistaroto omleti ar sieru, un sākās mazā pastiadziņa. Vispirms čāpojām (kā nu to saukt - brālis gāja, es tipināju, brīžam paskriedama) līdz Reval Hotel Latvia, kur strādā brālēns, atdevām viņam dzīvokļa atslēgu, un tad gājām uz Origo, kur papildinājām medus burciņu ar Laimas melleņu asortiem un vēl vienu šokolādīti, izveidodami ļoti saldu buķeti. Brālis aizgāja uz autoostu nopirkt sev biļeti, es jau to biju izdarījusi vakar, tāpēc varēju aiziet uz Timarii un atrast piemērotu dāvanu maisiņu. Kad tika atrast zaļi balti kaut kā strīpains maisiņš, arī es aizčāpoju līdz autoostai, kur satiku brāli, nopirku ūdeni, un tad jau mēs devāmies uz platformu, no kuras bija jāiziet autobusam. Satikāmies ar Everitu, kura mani uzreiz apskāva, un Martu, kura mani neatpazina (cik negaidīti), sagaidījām busu, iekāpām, braucām. Tā kā paredzētais izkāpšanas laiks bija 13:33, Undīne jau ap 13:20 sāka dīdīties un vākt mantiņas, un teikt visiem, ka drīz jākāpj ārā. Kad bija 13:30, nenoturēju un nolēmu pavaicāt šoferim, vai drīz būs Vecumnieki, jo tobrīd neko nevarēja saprast un neviens neatcerējās, kā tur izskatās (tur bija bijusi tikai Everita). Kad piecēlos, par galamērķi uzreiz sāka taujāt laipnas tantiņas, un mans brālis pateica, ka tas ir - Vecumnieki. Tantiņas uzreiz sāka skaidrot, ka Vecumnieki diezgan tālu un ka tie nu nemaz nav tādi galīgie lauki. Kad nu parādījās Vecumnieki, pāris tantiņas uzreiz laipni norādīja, ka re, lūk, ir Vecumnieki, un tad to pateica vēl pāris tantiņas, kas acīmredzot domāja, ka uztveres spējas uzrodas tikai ap gadiem 60. Lai nu kā, kundzītes nav vainīgas, tikai mans pašreizējais skumji īgnais garastāvoklis, bet par to tagad ne. Galu galā īstā pietura uzradās 13:45, tad mēs satikām Lindas tēti un tikām aiztransportēti līdz Stelpei, kur notika festivāls un kur mums bija nolemts dzīvot. Satikām Lindu, namamāti, un Kristīni, kas izrādījās t. s. special guest. Iesmērējām Lindai vārda dienas dāvanas (tika apvienota nedaudz pāragra svinēšana ar festivālu). Tik smuka māja, āā! Kā man patīk jaunas koka mājas, āāā! Un šai mājai, lai arī tā atrodas diezgan dziļos laukos, ir arī ūdens krānā un viena no krutākajām dušām, kādu esmu redzējusi. Tad, protams, mūs pārbaroja līdz nāvei, un tad mēs spēlējām kārtis. Nolēmām braukšanu uz festu atlikt tikai uz koncertiem, tas ir, septiņos, nevis uz pieciem, kad ir atklāšana. Ap pusastoņiem bijām arī līdz turienei aizkratījušies. Izrādījās, ka nedrīkst ienest savus dzeramos - lodžiski, jā. Jau uzreiz redzējām, ka fests ir tiešām draņķīgi apmeklēts, lai arī aparatūra ir laba un vietiņa skaista (nu, ir jau lauki, jā, bet nav taču TIK grūti atrast) un jutām līdzi organizatoram. Pirmo dzirdējām Goran Goru, kas bija tīra forši, tikai solists nedaudz par daudz runāja par psihotropajām sēnītēm un to, kuras dziesmas ir radītas to iespaidā. Vēlāk, ja nemaldos, uzreiz uzradās mūsu ausu lielākais bieds - Agnija vai kā viņu tur sauca, man šķiet, ka tā ir tā krieviete no Latvijas, kas pārstāvēja Somiju Jaunajā Vilnī. Bēgot no Agnijas atradām "Par labu Latviju" telti, kas mūs piesaistīja ar bezmaksas hēlija baloniem. Parasti visiem deva pa vienam, bet mēs dabūjām vairāk (es, piemēram, piecus). Tad vēl paķēpājām kaut ko uz liela plakāta (doma bija: "kā tu redzi labu Latviju?") un dabūjām pildspalvu, piespraudi un puzli. Mūsu lielā laime vēlāk izrādījās kļūda (ar laiku ļoti kaitinoša, taču, uz to atskatoties, smieklīga). Kad bijām vēl nopirkušas luminiscējošās aproces (es divas, bet Kristīnei un vēl kaut kam bija visās sešās krāsās), kad bija padzerts sidrs un uzēsti virtuļi, un pagājis pietiekami liels laiciņš, lai lielākā daļa sīko, kas savāca balonus, būtu pazuduši, bet pārējie - saelpojušies visu savu hēliju, sākām manīt interesanta veida uzmanību - pie mums sāka nākt vīrieši, visvairāk vecumā no 25 līdz 35 gadiem, un diedelēja balonus. Mēs, protams, viņus atšuvām, citas ar iespaidīgu klusēšanu, citas, kā, piemēram, es, ar kaitinošu, aizvainojošu pļāpāšanu. Ātri vien viesi tika iesvētīti par pedolāčiem. Pamazām mums jau sāka piegriezties, bet bija divi cilvēki, kam ne prātā nenāca došanās mājās - brālis un Everita, kas laimīgi lēkāja laukumā pie estrādes, kamēr mēs miegaini lasījām ērces mežiņā uz soliņiem, vairīdamies no pedolāčiem. Un nē, priekš dažiem labiem pateikšu, man nebija nekādas vēlmes iepazīties ar šiem valdzinošajiem kalniešiem tuvāk, lai vai cik lieliska iespēja tā nebija. Izlēmām pakavēt laiku un, skaļi smiedamās, vien domājot par to, kur ejam, aizdevāmies uz Oriflame būdu, kur viņi piedāvāja bezmaksas make up, šādu tādu produktu izmēģināšanu, klienta kartes noformēšanu, utt. Gaidījām, gaidījām, visas pašu make up nesagaidījām, jo viņiem bija laiks vākties nost. Nu neko, aizgājām atkal piesēst uz soliņa, mums pievienojās Lindas tētis, kurš uzjautrinājās par Kristīnes LG telefona izšķaidīto displeju. Kristīne viņam atbildēja, ka vēl tikai līdz decembrim jāpagaida, līdz dabūs jaunu, jo tad atkal būs beidzies mazcenas mobilā līgums. Pēc soļojām papildināt luminiscējošo rokassprādžu kalnus, jo vairākām viņas sāka dzist, saplīsa vai pazuda. Naudas trūkumā un skopumā es, protams, izvairījos no šīs procesijas. Tad aizčāpojām līdz tualetēm. Un tad, tad mēs gājām uz estrādes laukumu, un... Kristīne konstatēja, ka viņas somā vairs nav viņas LG telefona ar izšķaidīto displeju. Zvanījām - nav sasniedzams. Sameklējām poličus, kas, protams, bija nozuduši pļavas otrā galā un pastāstījām, kas noticis. Viņi apsolīja pateikt rīkotājiem, lai kādā pauzē starp mūziķiem paziņo. Atkal sēdējām uz soliņiem pie estrādes, drusku besījāmies, drusku uzjautrinājāmies, gaidījām paziņojumu. Sagaidījām. ".. pazudis L6 telefons ar izšķaidītu dispēleju. Vēl es jums gribētu pazaņot..." Šis paziņojums mums bija smieklu deva ilgam laikam. Tai vadītājai tiešām laikam ir problēmas ar lasīšanu un latviešu valodu kā tādu. :D Pēc tam sekoja kaut kas miglā tīts, miegainība, odi, mūzika, pastaigas, gulēšana uz soliņiem, sarunas, utt. īpaši neatceros. Tikai labi atceros to, ka Linga bija paredzēts 1:15, bet patiesībā sāka muzicēt pēc trijiem. Noklausījāmies kādas pāris dziesmas un tad gājām mājās. Gājām, jo Lindas tētis bija aizbraucis uz Kuldīgu un aizvest mūs mājās nevarēja. ilgi vēl dzirdējām Lingu, bet tad nogriezāmies uz mazā smilšu ceļa un pamazām iegrimām tumsā un klusumā. Linda vēl ieminējās, ka uz ceļa nereti izlec zaķi, lapsas un pat mežacūķi. Vēl agra rīta tumsa, migla un kaitinošā balonu rīvēšanās un sišanās pret pakausi, un noskaņa ir gatava. Arī sarunas īpaši neraisījās, un pa reizei Kristīne, kas baidās no taustāmām, ne šķietamām lietām, ieminējās par kaut ko, kas viņai norēgojies vai sāka runāt par īpaši omulību izraisošām tēmām. Kad stundas gājiens tuvojās beigām, bezvēju nomainīja pamatīgas brāzmas, un spožās zvaigznes sāka aizklāt mākoņi. Par laimi tikām mājās sveiki, veseli un sausi. Negaiss sākās tikai ap sešiem, kad taisījāmies uz gulēšanu.

P. S. Nu, blāķis tā neko, ne?

Tagad restaurēšu pēdējā laika notikumus. 12. ieraksts, 12. augusts. Tikos ar Ilonu un Kati pie GC tikai ap pieciem, lai arī Rīgā iebraucu ātrāk nekā 16:30, jo abas acīmredzot vēl gribēja izpļāpāties un pabeigt ēšanu DA-DĀ.
Devāmies uz savu jau ierasto mūrīša vietu pie Pēterbaznīcas, taču tā bija aizņemta, tāpēc apsēdāmies uz soliņiem, kur ari bija jauki. Kā jau tas vienreiz bija bijis, mūs pavadīja foršā džeka ģitāras spēle un dziedāšana. Šoreiz neiemetu neko viņa ģitāras futrālī, jo biju to izdarījusi pagājušo reizi. Bet patiesībā beigās jau mēs nolēmām doties un iemest kaut ko visas, taču viņš nolēma mūs pamest.
Kad aizgāja viņš, devāmies arī mēs. Turpinājumā sekoja džezs Līvu laukumā, kur satikām Sandru no Gančām, kas kopā ar mammu bija speciāli nākusi klausīties džezu. Mums pievienojās arī mans brālis. Taču arī džezs neilga mūžīgi. Aizgājām uz Narvīti, nopirkām saldējumus, vēl papļāpājām, brālis mūs pameta un devās tikties ar brālēnu, sarunājām, ka es mēģināšu pati tikt uz viņa mājvietu.
Tad devāmies uz Doma laukumu, kur mūs sagaidīja vēl nedaudz mūzikas un sidra "No problem" vasaras restūzī. Kad sidri bija iztukšoti, atkal mainījām savu dislokāciju, dodoties negausīgi pieēsties sushi Gan Bei. Pēc tam atvadījāmies no Kates, kas izlēma tomēr nebraukt ar pēdējo busu.
Ilona mani pavadīja līdz tramvajam. Cik nu atceros, pļāpājām par visu ko, it īpaši par vācu valodu un visādām muļķībām. Mums uz mirkli pievienojās čalis, ģerbts kā Betmens (vai arī kaut kā citādi? Neatceros.) un no sava groziņa piedāvāja banānus, ābolus un citus augļus. Mēs atteicām, sakot, ka ir citi, kam noteikti vajag vairāk. Patiesībā, salīdzinot ar nākamo vakaru, šis vīriešcilvēks bija īsts retums un zelta gabaliņš - viņš dāvināja, bet Pīlādzī visi vīrieši tikai diedelēja. Bet par to nākamajā rakstā. Tad Ilona mani gandrīz iesēdināja 11. tramvajā, lai arī man bija jābrauc sestajā. Tā kā bija vakars, tramvaji nāca reti, taču tad atnāca arī sestais, kurā, atvadījusies no Ilonas Pendžas, kas nolēma uz mājām doties kājām, iekāpu un arī aizbraucu. Izkāpu pie Bērnu Pasaules, blandījos, meklējot 6. numuru, piezvanīju brālim, pateicu, kur esmu, viņš man kaut ko atbildēja, man izbeidzās kredīts (labi, ka biju paņēmusi līdzi rezerves OKartes, citādi būtu blandījusies visu nakti, ja vien brālis nebūtu izdomājis piezvanīt), blandījos tālāk, satikdama pāris ļoti valdzinoša paskata vīriešus, kas gāja vilnīšos un zigzagā un gudri diskutēja ar sevi un pagāju garām divām policijas mašīnām un iecirknim. Piezvanīju brākim vēlreiz un noskaidroju, ka man nebija vis jāiet uz 6., bet gan uz 46. māju. Neliela neprecizitāte, ko tur daudz. Pusstundu blandījos atpakaļ, satikdama vēl kādu šarmantu pretējā dzimuma pārstāvi un atkal paiedama garām policijas mašīnām un iecirknim (starp citu, pulkstenis jau sen rādīja vairāk nekā 10), satiku brāli, kurš teicās uztraucies līdz nāvei (gluži kā nervoza tantiņa, es piezīmēju, taču visā visumā patīkami, ja kāds par tevi uztraucas, un, tiesa, kas tiesa, pārāk omulīga pastaiga tā vis nebija), nonācām dzīvoklī, dzērām zemeņu fizzu un skatījāmies filmu Ghost Writer. Divos devos uz dušu, nokavēdama filmas beigas, un gāju gulēt. Nākamā diena - nākamajā ierakstā, tagad braucu ar mammu uz Pūri pēc zemeņu stādiem, jāiet pucēties.

Esmu atpakaļ no Pīlādža, man gāja visvisādi, taču kopumā par pasākumu esmu ārkārtīgi priecīga, lai arī šovakar uznāca galīgais Besis. Kā garīgo var izčakarēt viena it kā jauka cilvēka aizvainota piezīme, kas liecina par pilnīgu manis neizprašanu. Mani biedē cilvēku biežā manis pārprašana. Bet tā jau laikam ir parasta (īpaši dīvainīšu) dzīves sastāvdaļa.
Vairāk par to, kā man gāja, pamuldēšu rīt (visticamāk atkal gaidāms blāķis), tagad brālis grib iet gulēt.

Nu, lūk, klāt jau 10. ieraksts. Kurš nāks uz tasi tējas un kūku, ko?
Man šis rīts sākās ar to, ka brīdī, kad vēl vārtījos pa gultu pussnaudā, man piezvanīja nepazīstams numurs, kas izrādījās "tās otras Undīnes", manas jaunās kopmītņu biedrenes, mamma. Izskatās, ka arī viņi ir no tiem, kas nevelk lietas garumā - jau sazinājušies ar kopmītņu administratori un plāno šodien taisīt remontu istabiņā. Tā kā tiku izrauta no snaudas, vēl nekādas ārpus domas kā "jā", "nē", "laikam" un tamlīdzīgi man īpaši neraisījās. Tāpēc arī neatcerējos, ka šodien arī pati braukšu uz Rīgu. Nezinu, vai sazināties un teikt, ka arī es tur varētu uzrasties, vai arī nē. Nu, varbūt labāk nē. Lai arī... tur ir manas mantas, un vienā no skapjiem stāv krāsošanas piederumi, kas viņiem, iespējams, varētu noderēt.Nu, neko, tad jau redzēs. Atkarībā no vilcienu kustības saraksta un tā, cik izgulējusies jutīšos. Tā labā arī jābeidz klabināt taustiņus ar saviem rozā nagiem un jāaiziet nomazgāties.
Citādi vēl tuvākās divas stundas nebūšu, tā teikt, īpaši lietojama.

Ar dažiem cilvēkiem neprotu runāt aci pret aci, bet internetā man nav problēmu. Ar dažiem ir otrādi.
Šodien nosēdēju visu dienu mājās, nolakoju nagus, sēdēju pie datora, klausījos audiogrāmatu, klausījos mūziku, truli nokrācu veselu mūžību, domāju, priecājos, skumu, viss kā nākas.
Tagad pļāpāju ar Ilonu, sēžu draugos, klausos mūziku, gudri mācos vācu valodu (der Wahnsinn - vājprāts, tas nu ir ļoti noderīgs vārds, no doubt; Übung macht den Meister - practice makes perfect, darbs dara darītāju. Ja, das stimmt. Vācu valodas stundās tas man riktīgi noderēs arī šogad.) un tā. Nejūtos varbūt tik forši kā rīta pusē, bet, kā teica viena mana acu ārste (viņa gan to attiecināja uz manām "dīvainajām sajūtām" acīs, kad čakarējos ar lēcām, bet tas nemaina faktu), pārāk daudz subjektīvu izjūtu arī ir pārāk daudz.
Un viens nu ir skaidrs - tie vīrieši ir cūkas. Nē, kropļi. Vai vismaz apveltīti ar tik maz sapratnes un izdomas, ka tādi nudien izskatās. Kapitāli kropļi.

Aiaiai, šitās dienas bija kapitāli foršas, ja tā padomā.
Vakar tikos ar savu Ganču grupu, no kuras ieradās tikai Katažina un Anete. Pusi dienas nosēdējām pie jūrjas - peldējāmies, sēdējām, pļāpājām, fočējāmies (es gan diezgan cītīgi izvairījos, kā jau allažiņ.), muļķojāmies, cacojāmies, atgriezāmies bērnībā (taisījām viegli brūkošas smilšu pilis), atvadījāmies no Bulduriem un aizbraucām līdz Rīgai pārpildītā vilcienā, aizgājām uz Gan Bei'u, kā parasti, tur notika gastronomiskas izvirtības un, no tā izrietoši, arī kapitāla naudas šķērdēšana. Nu nekas. Gan Bei vienmēr IR tā VĒRTS.
Tad braucām uz Līčiem pie Kates, atkal ēdām, skatījāmies Pride and Prejudice, džerām piparmētru teju un ēdām cepumus. Ak, jā, un es, protams, vēl žēlojos un kasījos kā blusains pacans - saulīte mani nebija pažēlojusi un dienišķā alerģija tāpat. aizgājām gulēt kādos divos, ap pusvienpadsmitiem piecēlos, atkal paēdu, dzēru tēju un ēdu cepumus un tad vienos braucu uz centru. Galerijā satikos ar Ilonēnu, aizgājām uz Hesīti (kauns, kauns, kā nu es tā varēju), ēdu nagetus un dzēru vaniļas saldējuma kokteili, tad traki cacojāmies, vazājamies pa Drogām, nopirkām man matu krāsu. Visu laiku kapitāli pļāpājām. Pēc tam vazājāmies pa Vecrīgu, pārsvarā gan sēdējām pie Pēterbaznīcas, atkal pļāpājām un, protams, vērojām cilvēkus (atceroties Forum Cinemas, man rodas sajūta, ka tā mums kļūst par tradīciju, tāpat kā skaļa dziedāšana uz ielām un smiešanās par pilnīgi bezjēdzīgām lietām. un, protams, kur nu bez mūsu īpašās fantāzijas darbināšanas). Kaut kā nonācām pie operas, kur apsēdāmies uz soliņa. Jau kad atnācām, ieraudzīju vienu it kā šķietami pazīstamu seju, bet nezināju, vai tā tiešām ir, kur nu vēl to, no kurienes šo meiteni pazīstu. Pēc kāda laika meitene pat pienāca klāt un sāka runāt. Ar Ilonu, protams, jo izrādījās, ka tā ir Gita no domenes topošā ceturtā kursa. No Neredzamajiem, kā es viņus saucu. Es vienkārši nepazīstu nevienu no tā kursa. Man pat ir sajūta, ka es viņus skolā neredzu. Bet tas laikam tāpēc, ka viņi ir tādi neaktīvi un neredzami. Gluži kā mana klase. Gita vispār neatcerējās mani redzējusi. Dikti brīnījās, kad pateicām, ka es skolā mācos jau veselu gadu. C'mon, mēs skolā esam tikai 200. Labi, nepazīt, jā, bet vispār neatcerēties pēc sejas, ta snu ir par traku. Lai arī... kad satiku Ilonu, viņa man pajautāja: "Tu esi Undīne, ja?" un, kad nejauši satiku draudzeni Elīnu ar mammu, viņa mani no sākuma nepamanīja un pēc tam pateica, ka esmu izmainījusies. Tas ir interesanti un pat glaimojoši, bet, sasodīts, jau sāk kļūt apnicīgi. Kā jau es to Ilonpendzim vairākas reizes atkārtoju, "*Cenzēts*, *Cenzēts*, *Cenzēts*, aļļo garaž, draugi, izmainījusies ir mana āriene, es esmu, palūk, tur, iekšā!" Nu, lai nu kā, ko tad tie ļautiņi teiks tagad! Nez vai vispār sapratīs, ka mani pazīst? xD Tā ja, pie kā es paliku. Ā, papļāpājām ar Gitu, viņa ar draudzeni aizgāja prom. Ilonai uznāca besis, tūdaliņ uznāca man ar. Varat trīs reizes minēt, par ko Tamaračka besījās. Nu, varat arī neminēt, jūs jau neko nezināt. *sazvērniecisks smaids* Lai nu kā, zināmu iemeslu dēļ sākām hipnotizēt telefonu, kas arī nostrādāja, jo pēc kāda laika dažam pienāca īsziņa. Uz mirkla mūsu visbiežāk pielitotais vārds "kroplis!" apklusa, taču ne uz ilgu laiku. Sāku to pendzi kaitināt, kaut kā garīgais drusku uzlabohās un tad es pēkšņi pavaicāju: "Negribi uz Tukumu?" Ko tur daudz, Ilona piekrita, aizbraucām pie viņas, viņa paņēma mantiņas un, protams, paprasīja tētim, vai drīkst. Kur nu bez samuldēšanas, ka es dzīvoju Ulbrokā. xDD Kapitāls sviests. Aizčāpojām līdz Zasulaukam ar kājiņām, nopirkām biļetes, gaidījām vilcienu, parādījām viena otrai šādas tādas dziesmiņas. Braucām uz Tukumu. Vot tas bija kapitāli. Muldējām, dungojām, nabaga konduktorei (blonda, salīdzinoši jauna - ap 30 -, diezgan skaista, smuki saģērbusies un cilvēciska) tas viss bija jāklausās. Mirklī, kad mūsu saruna jeb mans monologs ar īsiem Ilonas iestarpinājumiem ievirzījās tādās sliedēs kā "... mana vecmāmiņa vispār ir tāds foršs, rosīgs pendzis. Viņai vismaz viss ar galviņu labi, nekas nerēgojas...", konduktore laikam nespēja novaldīties un sāka smieties. Tad nu smējāmies mēs visas. Tādus mirkļus un faktus der atcerēties. Reizēm arī darbinieki ir cilvēki. Nē, viņi visi ir cilvēki, taču reizēm to arī neslēpj. Lūk, tas ir kapitāli forši. Izkāpām, aizstaigājām līdz manām mājām, bijām tur ap 11iem. Iekārtojāmies mammas istabā. Protams, līdz trijiem negulējām. Ak, jaunība jaunība... Kā mums tur, jaunībā, izskatās, ko? Ai, ja tā padomā, es, iespējams, tiešām spētu normāli parunāt ar par sevi vismaz desmit gadus vecākiem vīriešiem. Tas ir mulsinoši, taču es domāju, ka tas man nesagādātu problēmas... ja vien otra puse reiz pieļautu iespēju, ka man galvā ir kas vairāk par tonālo un vates spilventiņiem. Nu, lai nu kā, aizgājām gulēt trijos, piecēlāmies ap vienpadsmitiem. Nokrāsojām man matus, jā. Jā, ir jau gan smuki laikam, jā. Nu ko, tad bija kārta Drogām un kosmētikai. Nekādu tonālo tomēr nenopirkām, vasarā bez tā var iztikt. Bet galvenokārt, protams, tāpēc, ka L'Oreal'am nebija atlaides. Arī skropstu tušai, sasodīts. Tā nu tikai iegādājāmies man lētu un foršu lūpu spīdumu. Ilonīte tik visu laiku priecājās par to, ka es kapitāli labi izskatoties. Nu, amn jau arī liekas, ka es vairs neizskatos pēc maza briesmonīša, taču tik traki jau nav. Un kurš nu būtu runājis. Pati fotogēniska pēc velna un arī dzīvē skaista. Tās acis, tās acis... un seja arī. Un viņai tik ļoti piestāv apaļīgums1 Kaut es to varētu teikt par sevi. Labilabilabi, tikai nesākt atkal žēloties par savu izskatu.
Es, sasodītais radījums, liku Ilonai piekāst visas divas šodienas tikšanās. Vāks kaut kāds. Bet tāpēc mēs dabūjām vēl pastaigāties un vēl parunāties un vispār bija šaušalīgi kapitāli labi. Pēc tam atnācām atkal mājās un šoreiz vienkārši atpūtāmies, zvilnējām. Un, protams, atkal hipnotizējām telefonu. Nu, cerams, šoreiz arī nostrādās. Un tad gājām izvadīt Ilonu. Skumji, bet nu viņa ir prom. Jauki, ka paspējām jau kaut ko izdomāt par to, ka varētu tikties 12ajā un vēl jaukāk, ka esam tikušās. Nu kur, sasodīts, mēs abas bijām iepriekš? Tagad Ilona uz Austriju, bet es... ai, nē, negribu šo kapitāli garo ierakstu pabeigt šādi. Pēc Ilonas izvadīšanas es vēl sagribēju pastaigāties, iegāju top veikalā, nopirku sev Ādažu tomātu čipsus un tad pie kases pamanīju arī jauku melnu bumbiņu karekli. nu, maksāja ap 2,50 Ls, bet, manuprāt, ir tā vērts. vismaz kaut kas jauns un glīts. Jā, šīs dienas bija foršas... Un tikko parunāju ar mammu, pajautāju par to, ko viņa domā, ja ir vecāka sieviete un jaunāks vīrietis vai otrādi un viņa, lai arī no sākuma teica, ka kaut kas tur laikam tomēr nav riktīgi, apdomājās un bija pavisam saprotoša. Viņa arī minēja piemēru - Romāns Vanags un viņa sieva Evija - viņam ap 50, viņai ap 35. Ir baigi juaki, ja vari runāt ar mammu kā ar draudzeni. :)

Pirmkārt, māte, čaklais rūķis, pirms brītiņa atgriezās no dārza un atrada mani pie datora ar tukšu alus pudeli, šķībi paskatījās un pasmējās. Teica, ka alu man vairs nedošot. Pie picas alu dzeršot tikai viņa.
Otrkārt, viņa atvērta to skapīti, kur bija ieilkti mūsu šīsdienas gardumi - konfektes un cepumi - un ievēroja tādu kā krājumu sarukumu. Nez kāpēc (es taču viņai teicu, ka nevajag iet paŗtikas nodaļā ne jau tāpēc, lai taupītu naudu. Aļļo garaž, es taču zināju, ka viņa visu gribēs pirkt, bet es visu gribēšu apēst!)? Viņa tos sladumus paslēpa. Es kanpi spēju apvaldīt savu tieksmi pēc saldējuma un to pašu izdarīju ar paņēmienu - a vai man vispār gribas, nekāda gribasspēka vai pašdisciplīnas? Diemžēl reizēm nestrādā pat šis paņēmiens.
Treškārt, ieraudzīju kaut kur reklāmu un iegāju Oriflame mājaslapā. Izskatīju visu katalogu un siekalojos kā Vinnijs uz medu. Kādas ēnas!, kāda tuša!, kāds aplikators!, kāds laineris!, kāds lūpu spīdumiņš!, vai, kāda nagu laka!, vai, kāds pūderis!, kāds tonālais!, kāda somiņa!, kāda birstīte!, kāda otiņa!, kādi auskariņi!, kāda šallīte! Man pat kauns par sevi. Es negribu, lai man tas interesē. Tas taču maksā naudu, sasodīts! *šņukst*
Ceturtkārt, māte mani aizsūtīja pie tēva uz malkas šķūni atgādināt viņam, lai viņš neaizbrauc prom, uz kurieni nu viņam tur jābrauc, kopā ar šķūna atslēgām, citādi mammai varbūt nepietiks malkas, lai izvārītu, izceptu to un šito (mums ir ne tikai gāzes un elektriskā plīts, bet arī vecā labā mūra malkas plīts. (sun)). Kamēr es nogāj pa trepēm, jau paspēju aizmirst, ko man vajadzēja pajautāt. Gāju atpakaļ un prasīju vēlreiz. Jā, jā, vecums nenāk viens, vecums nāk daudzi!