Tā dziedāja Undīne

Pirmkārt, māte, čaklais rūķis, pirms brītiņa atgriezās no dārza un atrada mani pie datora ar tukšu alus pudeli, šķībi paskatījās un pasmējās. Teica, ka alu man vairs nedošot. Pie picas alu dzeršot tikai viņa.
Otrkārt, viņa atvērta to skapīti, kur bija ieilkti mūsu šīsdienas gardumi - konfektes un cepumi - un ievēroja tādu kā krājumu sarukumu. Nez kāpēc (es taču viņai teicu, ka nevajag iet paŗtikas nodaļā ne jau tāpēc, lai taupītu naudu. Aļļo garaž, es taču zināju, ka viņa visu gribēs pirkt, bet es visu gribēšu apēst!)? Viņa tos sladumus paslēpa. Es kanpi spēju apvaldīt savu tieksmi pēc saldējuma un to pašu izdarīju ar paņēmienu - a vai man vispār gribas, nekāda gribasspēka vai pašdisciplīnas? Diemžēl reizēm nestrādā pat šis paņēmiens.
Treškārt, ieraudzīju kaut kur reklāmu un iegāju Oriflame mājaslapā. Izskatīju visu katalogu un siekalojos kā Vinnijs uz medu. Kādas ēnas!, kāda tuša!, kāds aplikators!, kāds laineris!, kāds lūpu spīdumiņš!, vai, kāda nagu laka!, vai, kāds pūderis!, kāds tonālais!, kāda somiņa!, kāda birstīte!, kāda otiņa!, kādi auskariņi!, kāda šallīte! Man pat kauns par sevi. Es negribu, lai man tas interesē. Tas taču maksā naudu, sasodīts! *šņukst*
Ceturtkārt, māte mani aizsūtīja pie tēva uz malkas šķūni atgādināt viņam, lai viņš neaizbrauc prom, uz kurieni nu viņam tur jābrauc, kopā ar šķūna atslēgām, citādi mammai varbūt nepietiks malkas, lai izvārītu, izceptu to un šito (mums ir ne tikai gāzes un elektriskā plīts, bet arī vecā labā mūra malkas plīts. (sun)). Kamēr es nogāj pa trepēm, jau paspēju aizmirst, ko man vajadzēja pajautāt. Gāju atpakaļ un prasīju vēlreiz. Jā, jā, vecums nenāk viens, vecums nāk daudzi!