22.
Jau atkal izmantoju savas lapas savas vēstures iemūžināšanai. šoreiz gan cenšos izmantot zilo *pildspalva tiek pārmainīta uz oranžo* pildspalvu, bet, kā redzams, ne ilgi, jo zilā ne gluži turējās kopā un ne gluži rakstīja. Patiesībā es tagad varētu vienkārši iet gulēt, jo tuvojas pusnakts un nogurums mācas virsū, taču baidos no vakarnakts pus-nomoda scenārija un vēlos, patiešām vēlos šīs atmiņas saglabāt kaut nedaudz dzīvas.
Par manu brīnumaino, mazo pastaidziņu jau nedaudz pastāstīju iepriekš, taču vēl nedaudz papļāpāšu par tās turpinājumu - kad izgāju no tilta apakšas, bija jau gandrīz beidzis līt, taču tas nenozīmē, ka pēdējo tilta daļu es veicu laiskā pastaigas solī - nē, tas notika klupšus krītus skrienot, jo lietus - tas ir okei, bet mašīnu šļakatas - varētu arī iztikt bez tā. Pēc tam atkal sāka līt, un plikām pēdām spriņģojot pa mazajām ieliņām (kurpes bija rokās), es devos uz 3. autobusa pieturu, ali kopā ar Pendžu dotos uz Bolderāju pie Rafjānīša. Pēc laika, ko pavadīju, priecājoties par lietu un atsmejot pretim tūristu izbrīnītajiem, uzjautrinātajiem skatieniem, es nonācu mērķī, kur mani sagaidīja ne tikai dārgotā Ilona Pendžas kundze, bet arī 3. buss, kur uzreiz ielēcām, slapjas pilēdamas un smiedamās. Tādā pat jautrā garā mēs arī nonācām Bolderājā pie Rafika. Dienas turpinājumā bija suši gatavošana, Laimas sagaidīšana, suši pierīšanās, Alias spēlēšana (Mirta sun Tamāras vienmēr rullē gurķi!), otras vārdu spēles spēlēšana, kurā ietilpa arī vārdu spēles uz Ilonas kājām (klaja ņirgāšanās, jā, dārgā, tieši tā!), kamēr viņa šņāca turpat uz spilvena, arbūza ēšana, pilnīgas muļķības, pūtīšu plīšana (pīlīšu pūšana) vecākiem (es ne, es ne!), kropļi, sektas un suši, suši, suši!
Ceļš uz mikriņu bija īpašs ar labiem vokālistiem ar sliktiem paradumiem un runām par balsu ārstiem. Tad sekoja atvadas no Jānīša un iekāpšana mikriņā. Daugavgrīvas ielā mēs ar Ilonu pametām Laimoni un devāmies uz Slokas ielu, kur mans skatiens sasniedza kādu slavenu Kalnieti (prrieks i-i-i-iepazzīties!) un kur man bija atvadas no Ilonas Pendžas kundzes. ĀĀĀ, man tiešām ir tik superīgi (un prom braucoši arīdzan! *šņuk*) DRAUGI, ĀĀĀ! Rīt Tamāru un Laimoni satikšu atkal un Rafaini no septembra arīdzan, piedevām katru darba dienu. Arlabunakt', pasaule! :))
Par manu brīnumaino, mazo pastaidziņu jau nedaudz pastāstīju iepriekš, taču vēl nedaudz papļāpāšu par tās turpinājumu - kad izgāju no tilta apakšas, bija jau gandrīz beidzis līt, taču tas nenozīmē, ka pēdējo tilta daļu es veicu laiskā pastaigas solī - nē, tas notika klupšus krītus skrienot, jo lietus - tas ir okei, bet mašīnu šļakatas - varētu arī iztikt bez tā. Pēc tam atkal sāka līt, un plikām pēdām spriņģojot pa mazajām ieliņām (kurpes bija rokās), es devos uz 3. autobusa pieturu, ali kopā ar Pendžu dotos uz Bolderāju pie Rafjānīša. Pēc laika, ko pavadīju, priecājoties par lietu un atsmejot pretim tūristu izbrīnītajiem, uzjautrinātajiem skatieniem, es nonācu mērķī, kur mani sagaidīja ne tikai dārgotā Ilona Pendžas kundze, bet arī 3. buss, kur uzreiz ielēcām, slapjas pilēdamas un smiedamās. Tādā pat jautrā garā mēs arī nonācām Bolderājā pie Rafika. Dienas turpinājumā bija suši gatavošana, Laimas sagaidīšana, suši pierīšanās, Alias spēlēšana (Mirta sun Tamāras vienmēr rullē gurķi!), otras vārdu spēles spēlēšana, kurā ietilpa arī vārdu spēles uz Ilonas kājām (klaja ņirgāšanās, jā, dārgā, tieši tā!), kamēr viņa šņāca turpat uz spilvena, arbūza ēšana, pilnīgas muļķības, pūtīšu plīšana (pīlīšu pūšana) vecākiem (es ne, es ne!), kropļi, sektas un suši, suši, suši!
Ceļš uz mikriņu bija īpašs ar labiem vokālistiem ar sliktiem paradumiem un runām par balsu ārstiem. Tad sekoja atvadas no Jānīša un iekāpšana mikriņā. Daugavgrīvas ielā mēs ar Ilonu pametām Laimoni un devāmies uz Slokas ielu, kur mans skatiens sasniedza kādu slavenu Kalnieti (prrieks i-i-i-iepazzīties!) un kur man bija atvadas no Ilonas Pendžas kundzes. ĀĀĀ, man tiešām ir tik superīgi (un prom braucoši arīdzan! *šņuk*) DRAUGI, ĀĀĀ! Rīt Tamāru un Laimoni satikšu atkal un Rafaini no septembra arīdzan, piedevām katru darba dienu. Arlabunakt', pasaule! :))
Ppprrieks i-i-i-iepazīties.. Dievīgi. :D :D Nu man būs tādas atmiņas, ka tik turies. Un ieraudzīt pašu Kalnieti, tiesa, ne tajā labākajā stāvoklī, tomēr ir gods, vai ne? ;)