13. Pedolāči un mežacūkas.
Esmu atpakaļ no izbrauciena ar mammu. Iepirkām sešdesmit zemeņu stādiņus, kopā samaksādamas Ls 7,20, apskatīdamas latvju zemes daiļās ainavas un pļāpādamas. Pēc tam vēl iebraucām dārzā, lai noliktu tur zemeņu stādus un veikalu tīkla "Dekšņi" bāzē, kur iepirkām pārtiku, sākot no čupas saldējumu (labi, ka sev atgādināju, jāaiziet pēc kāda līdz ledusskapim) un beidzot ar 2,5l kolas pudeli un puslitru šņabja (nē, neviens te nešmigo un negrasās sev taisīt brangu skrūvi, grādīgais ir paredzēts priekš zelta stīgas uzlējuma, kas palīdz kāju sāpēm un tamlīdzīgām ligām).
Tagad arī saldējums ir apēsts un turpināšu rakstīt. 13. ieraksts, 13. augusts. Piecēlos pēc desmitiem, pucējos, paēdām brāļa uzmeistaroto omleti ar sieru, un sākās mazā pastiadziņa. Vispirms čāpojām (kā nu to saukt - brālis gāja, es tipināju, brīžam paskriedama) līdz Reval Hotel Latvia, kur strādā brālēns, atdevām viņam dzīvokļa atslēgu, un tad gājām uz Origo, kur papildinājām medus burciņu ar Laimas melleņu asortiem un vēl vienu šokolādīti, izveidodami ļoti saldu buķeti. Brālis aizgāja uz autoostu nopirkt sev biļeti, es jau to biju izdarījusi vakar, tāpēc varēju aiziet uz Timarii un atrast piemērotu dāvanu maisiņu. Kad tika atrast zaļi balti kaut kā strīpains maisiņš, arī es aizčāpoju līdz autoostai, kur satiku brāli, nopirku ūdeni, un tad jau mēs devāmies uz platformu, no kuras bija jāiziet autobusam. Satikāmies ar Everitu, kura mani uzreiz apskāva, un Martu, kura mani neatpazina (cik negaidīti), sagaidījām busu, iekāpām, braucām. Tā kā paredzētais izkāpšanas laiks bija 13:33, Undīne jau ap 13:20 sāka dīdīties un vākt mantiņas, un teikt visiem, ka drīz jākāpj ārā. Kad bija 13:30, nenoturēju un nolēmu pavaicāt šoferim, vai drīz būs Vecumnieki, jo tobrīd neko nevarēja saprast un neviens neatcerējās, kā tur izskatās (tur bija bijusi tikai Everita). Kad piecēlos, par galamērķi uzreiz sāka taujāt laipnas tantiņas, un mans brālis pateica, ka tas ir - Vecumnieki. Tantiņas uzreiz sāka skaidrot, ka Vecumnieki diezgan tālu un ka tie nu nemaz nav tādi galīgie lauki. Kad nu parādījās Vecumnieki, pāris tantiņas uzreiz laipni norādīja, ka re, lūk, ir Vecumnieki, un tad to pateica vēl pāris tantiņas, kas acīmredzot domāja, ka uztveres spējas uzrodas tikai ap gadiem 60. Lai nu kā, kundzītes nav vainīgas, tikai mans pašreizējais skumji īgnais garastāvoklis, bet par to tagad ne. Galu galā īstā pietura uzradās 13:45, tad mēs satikām Lindas tēti un tikām aiztransportēti līdz Stelpei, kur notika festivāls un kur mums bija nolemts dzīvot. Satikām Lindu, namamāti, un Kristīni, kas izrādījās t. s. special guest. Iesmērējām Lindai vārda dienas dāvanas (tika apvienota nedaudz pāragra svinēšana ar festivālu). Tik smuka māja, āā! Kā man patīk jaunas koka mājas, āāā! Un šai mājai, lai arī tā atrodas diezgan dziļos laukos, ir arī ūdens krānā un viena no krutākajām dušām, kādu esmu redzējusi. Tad, protams, mūs pārbaroja līdz nāvei, un tad mēs spēlējām kārtis. Nolēmām braukšanu uz festu atlikt tikai uz koncertiem, tas ir, septiņos, nevis uz pieciem, kad ir atklāšana. Ap pusastoņiem bijām arī līdz turienei aizkratījušies. Izrādījās, ka nedrīkst ienest savus dzeramos - lodžiski, jā. Jau uzreiz redzējām, ka fests ir tiešām draņķīgi apmeklēts, lai arī aparatūra ir laba un vietiņa skaista (nu, ir jau lauki, jā, bet nav taču TIK grūti atrast) un jutām līdzi organizatoram. Pirmo dzirdējām Goran Goru, kas bija tīra forši, tikai solists nedaudz par daudz runāja par psihotropajām sēnītēm un to, kuras dziesmas ir radītas to iespaidā. Vēlāk, ja nemaldos, uzreiz uzradās mūsu ausu lielākais bieds - Agnija vai kā viņu tur sauca, man šķiet, ka tā ir tā krieviete no Latvijas, kas pārstāvēja Somiju Jaunajā Vilnī. Bēgot no Agnijas atradām "Par labu Latviju" telti, kas mūs piesaistīja ar bezmaksas hēlija baloniem. Parasti visiem deva pa vienam, bet mēs dabūjām vairāk (es, piemēram, piecus). Tad vēl paķēpājām kaut ko uz liela plakāta (doma bija: "kā tu redzi labu Latviju?") un dabūjām pildspalvu, piespraudi un puzli. Mūsu lielā laime vēlāk izrādījās kļūda (ar laiku ļoti kaitinoša, taču, uz to atskatoties, smieklīga). Kad bijām vēl nopirkušas luminiscējošās aproces (es divas, bet Kristīnei un vēl kaut kam bija visās sešās krāsās), kad bija padzerts sidrs un uzēsti virtuļi, un pagājis pietiekami liels laiciņš, lai lielākā daļa sīko, kas savāca balonus, būtu pazuduši, bet pārējie - saelpojušies visu savu hēliju, sākām manīt interesanta veida uzmanību - pie mums sāka nākt vīrieši, visvairāk vecumā no 25 līdz 35 gadiem, un diedelēja balonus. Mēs, protams, viņus atšuvām, citas ar iespaidīgu klusēšanu, citas, kā, piemēram, es, ar kaitinošu, aizvainojošu pļāpāšanu. Ātri vien viesi tika iesvētīti par pedolāčiem. Pamazām mums jau sāka piegriezties, bet bija divi cilvēki, kam ne prātā nenāca došanās mājās - brālis un Everita, kas laimīgi lēkāja laukumā pie estrādes, kamēr mēs miegaini lasījām ērces mežiņā uz soliņiem, vairīdamies no pedolāčiem. Un nē, priekš dažiem labiem pateikšu, man nebija nekādas vēlmes iepazīties ar šiem valdzinošajiem kalniešiem tuvāk, lai vai cik lieliska iespēja tā nebija. Izlēmām pakavēt laiku un, skaļi smiedamās, vien domājot par to, kur ejam, aizdevāmies uz Oriflame būdu, kur viņi piedāvāja bezmaksas make up, šādu tādu produktu izmēģināšanu, klienta kartes noformēšanu, utt. Gaidījām, gaidījām, visas pašu make up nesagaidījām, jo viņiem bija laiks vākties nost. Nu neko, aizgājām atkal piesēst uz soliņa, mums pievienojās Lindas tētis, kurš uzjautrinājās par Kristīnes LG telefona izšķaidīto displeju. Kristīne viņam atbildēja, ka vēl tikai līdz decembrim jāpagaida, līdz dabūs jaunu, jo tad atkal būs beidzies mazcenas mobilā līgums. Pēc soļojām papildināt luminiscējošo rokassprādžu kalnus, jo vairākām viņas sāka dzist, saplīsa vai pazuda. Naudas trūkumā un skopumā es, protams, izvairījos no šīs procesijas. Tad aizčāpojām līdz tualetēm. Un tad, tad mēs gājām uz estrādes laukumu, un... Kristīne konstatēja, ka viņas somā vairs nav viņas LG telefona ar izšķaidīto displeju. Zvanījām - nav sasniedzams. Sameklējām poličus, kas, protams, bija nozuduši pļavas otrā galā un pastāstījām, kas noticis. Viņi apsolīja pateikt rīkotājiem, lai kādā pauzē starp mūziķiem paziņo. Atkal sēdējām uz soliņiem pie estrādes, drusku besījāmies, drusku uzjautrinājāmies, gaidījām paziņojumu. Sagaidījām. ".. pazudis L6 telefons ar izšķaidītu dispēleju. Vēl es jums gribētu pazaņot..." Šis paziņojums mums bija smieklu deva ilgam laikam. Tai vadītājai tiešām laikam ir problēmas ar lasīšanu un latviešu valodu kā tādu. :D Pēc tam sekoja kaut kas miglā tīts, miegainība, odi, mūzika, pastaigas, gulēšana uz soliņiem, sarunas, utt. īpaši neatceros. Tikai labi atceros to, ka Linga bija paredzēts 1:15, bet patiesībā sāka muzicēt pēc trijiem. Noklausījāmies kādas pāris dziesmas un tad gājām mājās. Gājām, jo Lindas tētis bija aizbraucis uz Kuldīgu un aizvest mūs mājās nevarēja. ilgi vēl dzirdējām Lingu, bet tad nogriezāmies uz mazā smilšu ceļa un pamazām iegrimām tumsā un klusumā. Linda vēl ieminējās, ka uz ceļa nereti izlec zaķi, lapsas un pat mežacūķi. Vēl agra rīta tumsa, migla un kaitinošā balonu rīvēšanās un sišanās pret pakausi, un noskaņa ir gatava. Arī sarunas īpaši neraisījās, un pa reizei Kristīne, kas baidās no taustāmām, ne šķietamām lietām, ieminējās par kaut ko, kas viņai norēgojies vai sāka runāt par īpaši omulību izraisošām tēmām. Kad stundas gājiens tuvojās beigām, bezvēju nomainīja pamatīgas brāzmas, un spožās zvaigznes sāka aizklāt mākoņi. Par laimi tikām mājās sveiki, veseli un sausi. Negaiss sākās tikai ap sešiem, kad taisījāmies uz gulēšanu.
P. S. Nu, blāķis tā neko, ne?
Tagad arī saldējums ir apēsts un turpināšu rakstīt. 13. ieraksts, 13. augusts. Piecēlos pēc desmitiem, pucējos, paēdām brāļa uzmeistaroto omleti ar sieru, un sākās mazā pastiadziņa. Vispirms čāpojām (kā nu to saukt - brālis gāja, es tipināju, brīžam paskriedama) līdz Reval Hotel Latvia, kur strādā brālēns, atdevām viņam dzīvokļa atslēgu, un tad gājām uz Origo, kur papildinājām medus burciņu ar Laimas melleņu asortiem un vēl vienu šokolādīti, izveidodami ļoti saldu buķeti. Brālis aizgāja uz autoostu nopirkt sev biļeti, es jau to biju izdarījusi vakar, tāpēc varēju aiziet uz Timarii un atrast piemērotu dāvanu maisiņu. Kad tika atrast zaļi balti kaut kā strīpains maisiņš, arī es aizčāpoju līdz autoostai, kur satiku brāli, nopirku ūdeni, un tad jau mēs devāmies uz platformu, no kuras bija jāiziet autobusam. Satikāmies ar Everitu, kura mani uzreiz apskāva, un Martu, kura mani neatpazina (cik negaidīti), sagaidījām busu, iekāpām, braucām. Tā kā paredzētais izkāpšanas laiks bija 13:33, Undīne jau ap 13:20 sāka dīdīties un vākt mantiņas, un teikt visiem, ka drīz jākāpj ārā. Kad bija 13:30, nenoturēju un nolēmu pavaicāt šoferim, vai drīz būs Vecumnieki, jo tobrīd neko nevarēja saprast un neviens neatcerējās, kā tur izskatās (tur bija bijusi tikai Everita). Kad piecēlos, par galamērķi uzreiz sāka taujāt laipnas tantiņas, un mans brālis pateica, ka tas ir - Vecumnieki. Tantiņas uzreiz sāka skaidrot, ka Vecumnieki diezgan tālu un ka tie nu nemaz nav tādi galīgie lauki. Kad nu parādījās Vecumnieki, pāris tantiņas uzreiz laipni norādīja, ka re, lūk, ir Vecumnieki, un tad to pateica vēl pāris tantiņas, kas acīmredzot domāja, ka uztveres spējas uzrodas tikai ap gadiem 60. Lai nu kā, kundzītes nav vainīgas, tikai mans pašreizējais skumji īgnais garastāvoklis, bet par to tagad ne. Galu galā īstā pietura uzradās 13:45, tad mēs satikām Lindas tēti un tikām aiztransportēti līdz Stelpei, kur notika festivāls un kur mums bija nolemts dzīvot. Satikām Lindu, namamāti, un Kristīni, kas izrādījās t. s. special guest. Iesmērējām Lindai vārda dienas dāvanas (tika apvienota nedaudz pāragra svinēšana ar festivālu). Tik smuka māja, āā! Kā man patīk jaunas koka mājas, āāā! Un šai mājai, lai arī tā atrodas diezgan dziļos laukos, ir arī ūdens krānā un viena no krutākajām dušām, kādu esmu redzējusi. Tad, protams, mūs pārbaroja līdz nāvei, un tad mēs spēlējām kārtis. Nolēmām braukšanu uz festu atlikt tikai uz koncertiem, tas ir, septiņos, nevis uz pieciem, kad ir atklāšana. Ap pusastoņiem bijām arī līdz turienei aizkratījušies. Izrādījās, ka nedrīkst ienest savus dzeramos - lodžiski, jā. Jau uzreiz redzējām, ka fests ir tiešām draņķīgi apmeklēts, lai arī aparatūra ir laba un vietiņa skaista (nu, ir jau lauki, jā, bet nav taču TIK grūti atrast) un jutām līdzi organizatoram. Pirmo dzirdējām Goran Goru, kas bija tīra forši, tikai solists nedaudz par daudz runāja par psihotropajām sēnītēm un to, kuras dziesmas ir radītas to iespaidā. Vēlāk, ja nemaldos, uzreiz uzradās mūsu ausu lielākais bieds - Agnija vai kā viņu tur sauca, man šķiet, ka tā ir tā krieviete no Latvijas, kas pārstāvēja Somiju Jaunajā Vilnī. Bēgot no Agnijas atradām "Par labu Latviju" telti, kas mūs piesaistīja ar bezmaksas hēlija baloniem. Parasti visiem deva pa vienam, bet mēs dabūjām vairāk (es, piemēram, piecus). Tad vēl paķēpājām kaut ko uz liela plakāta (doma bija: "kā tu redzi labu Latviju?") un dabūjām pildspalvu, piespraudi un puzli. Mūsu lielā laime vēlāk izrādījās kļūda (ar laiku ļoti kaitinoša, taču, uz to atskatoties, smieklīga). Kad bijām vēl nopirkušas luminiscējošās aproces (es divas, bet Kristīnei un vēl kaut kam bija visās sešās krāsās), kad bija padzerts sidrs un uzēsti virtuļi, un pagājis pietiekami liels laiciņš, lai lielākā daļa sīko, kas savāca balonus, būtu pazuduši, bet pārējie - saelpojušies visu savu hēliju, sākām manīt interesanta veida uzmanību - pie mums sāka nākt vīrieši, visvairāk vecumā no 25 līdz 35 gadiem, un diedelēja balonus. Mēs, protams, viņus atšuvām, citas ar iespaidīgu klusēšanu, citas, kā, piemēram, es, ar kaitinošu, aizvainojošu pļāpāšanu. Ātri vien viesi tika iesvētīti par pedolāčiem. Pamazām mums jau sāka piegriezties, bet bija divi cilvēki, kam ne prātā nenāca došanās mājās - brālis un Everita, kas laimīgi lēkāja laukumā pie estrādes, kamēr mēs miegaini lasījām ērces mežiņā uz soliņiem, vairīdamies no pedolāčiem. Un nē, priekš dažiem labiem pateikšu, man nebija nekādas vēlmes iepazīties ar šiem valdzinošajiem kalniešiem tuvāk, lai vai cik lieliska iespēja tā nebija. Izlēmām pakavēt laiku un, skaļi smiedamās, vien domājot par to, kur ejam, aizdevāmies uz Oriflame būdu, kur viņi piedāvāja bezmaksas make up, šādu tādu produktu izmēģināšanu, klienta kartes noformēšanu, utt. Gaidījām, gaidījām, visas pašu make up nesagaidījām, jo viņiem bija laiks vākties nost. Nu neko, aizgājām atkal piesēst uz soliņa, mums pievienojās Lindas tētis, kurš uzjautrinājās par Kristīnes LG telefona izšķaidīto displeju. Kristīne viņam atbildēja, ka vēl tikai līdz decembrim jāpagaida, līdz dabūs jaunu, jo tad atkal būs beidzies mazcenas mobilā līgums. Pēc soļojām papildināt luminiscējošo rokassprādžu kalnus, jo vairākām viņas sāka dzist, saplīsa vai pazuda. Naudas trūkumā un skopumā es, protams, izvairījos no šīs procesijas. Tad aizčāpojām līdz tualetēm. Un tad, tad mēs gājām uz estrādes laukumu, un... Kristīne konstatēja, ka viņas somā vairs nav viņas LG telefona ar izšķaidīto displeju. Zvanījām - nav sasniedzams. Sameklējām poličus, kas, protams, bija nozuduši pļavas otrā galā un pastāstījām, kas noticis. Viņi apsolīja pateikt rīkotājiem, lai kādā pauzē starp mūziķiem paziņo. Atkal sēdējām uz soliņiem pie estrādes, drusku besījāmies, drusku uzjautrinājāmies, gaidījām paziņojumu. Sagaidījām. ".. pazudis L6 telefons ar izšķaidītu dispēleju. Vēl es jums gribētu pazaņot..." Šis paziņojums mums bija smieklu deva ilgam laikam. Tai vadītājai tiešām laikam ir problēmas ar lasīšanu un latviešu valodu kā tādu. :D Pēc tam sekoja kaut kas miglā tīts, miegainība, odi, mūzika, pastaigas, gulēšana uz soliņiem, sarunas, utt. īpaši neatceros. Tikai labi atceros to, ka Linga bija paredzēts 1:15, bet patiesībā sāka muzicēt pēc trijiem. Noklausījāmies kādas pāris dziesmas un tad gājām mājās. Gājām, jo Lindas tētis bija aizbraucis uz Kuldīgu un aizvest mūs mājās nevarēja. ilgi vēl dzirdējām Lingu, bet tad nogriezāmies uz mazā smilšu ceļa un pamazām iegrimām tumsā un klusumā. Linda vēl ieminējās, ka uz ceļa nereti izlec zaķi, lapsas un pat mežacūķi. Vēl agra rīta tumsa, migla un kaitinošā balonu rīvēšanās un sišanās pret pakausi, un noskaņa ir gatava. Arī sarunas īpaši neraisījās, un pa reizei Kristīne, kas baidās no taustāmām, ne šķietamām lietām, ieminējās par kaut ko, kas viņai norēgojies vai sāka runāt par īpaši omulību izraisošām tēmām. Kad stundas gājiens tuvojās beigām, bezvēju nomainīja pamatīgas brāzmas, un spožās zvaigznes sāka aizklāt mākoņi. Par laimi tikām mājās sveiki, veseli un sausi. Negaiss sākās tikai ap sešiem, kad taisījāmies uz gulēšanu.
P. S. Nu, blāķis tā neko, ne?
Tā krieviete no Latvijas, kas pārstāv Somiju (pilnīgs idiotisms) ir Stacy - Steisija, tā teikt. Un ausu bieds patiesi kapitālākais.
Pedolāči - lai nu kā, bet tas skan teicami. :D Un kalnieši jau nav labāki. Viens gan jau rādās labāks (pati aizrakstīju, nevarēju vairs izturēt) ununununun - ja mēs 5dien satiksimies, tad es laikam ģībšu. :D
Blāķis tā neko, bet atkal ļoti interesanti lasīt. :)
Bet kāpēc tad viņu sauca par Agniju? Man ar likās, ka kaut kas neštimm, ka viņai tāds vārds nebija... Bet viņa pati teica, ka ir ar saviem somu draugiem, runāja ar krievu akcentu, bet latviski un pat izskatījās pēc tās bābuškas, cik nu es viņu redzēju kādā žurnāla intervijā. Un īstais vārds viņai Anastasija. Varbūt es pārklausījos, viņi teica Anastasija... ai, whatever, viņa tāpat bija drausmīga.
Nē, ja tu viņu sauc par kalnieti, tā ir slavēšana, ja tu gribi pateikt ko sliktu, sauc par kropli, ja kaut ko neitrālu - par kalniešu kropli vai kaut kā tā. :D Nu, cerēsim, ka tu varēsi viņu saukt par kalnieti arī pēc piektdienas. Un neģībsti, neģībsti.
Aiii, kalnietis. gribu Tevi satikt un visu izstāstīt. Kapitāls kalnietis...