Tā dziedāja Undīne

Uzminiet, ko dara Undīne, kamēr Ilona aizgājusi uz dušu, lai izskalotu to ķēpu, ko Undīne tur iesmērējusi? Viņai pie rokas jau ir rūtiņu blociņš, kurā atkal ir viens klabinieks.

Šorīt atkal izcēlās mans "atstājam svarīgākās lietas uz beigām, tā būs jautrāk!" princips un dižā flegma - piecēlos 20 minūtes vēlāk par modinātāju (es jau nekavēju, nē, viņš steidzas!) un tad nositu visu laiku ne gluži ar vāli, bet ar nevajadzīgu mantu krāmēšanu gan, kas ir vismaz tikpat brutāli. Beigās skraidīju pa māju klaigādama - "Eu, kur ir mana pase? Kur kurpes? Kora džemperītis? Zāles? Jaka?... Jā, mammu, es zinu, ka man jāpaēd, bet man noteikti jāsameklē tās *khemnekamnevajadzīgāskhem* bikses! Jā, mammu, es zinu, ka man ir tikai 15 minūtes!"
Pāris minūtēs apriju maizīti un mannā putru un laidos rikšos. Noskrēju pusi ceļa, elsdama, pūzdama un vai mirdama nost, taču paspēju nopirkt biļeti vēl stacijā un pat ievelties vilcienā. Piedevām uzstādīju jaunu rekordu - 10 minūtēs biju nokļuvusi no mājas līdz vilcienam un pat ar biļeti kabatā. Tagad, no skriešanas sarkani degošajiem vaigiem atdziestot un elpai nu jau esot pavisam rimtai, sēžu un skribelēju šo. Pa ceļam vēl jāsakārto notis un jāpaklausās mūzika, un, protams, jāizvēlas starp vakaru pie Laimas un vakaru pie Ilonas. Vēlmes sauc "Ilona!", sirdsapziņa un ziņkārība - "Laima!" Nu ko, man vēl ir puse dienas. JA man mp3 būtu Bahs, es noteikti tagad paklausītos - varbūt viņš sakārtotu visu pa plauktiņiem manā vietā.