Tā dziedāja Undīne

Tagad restaurēšu pēdējā laika notikumus. 12. ieraksts, 12. augusts. Tikos ar Ilonu un Kati pie GC tikai ap pieciem, lai arī Rīgā iebraucu ātrāk nekā 16:30, jo abas acīmredzot vēl gribēja izpļāpāties un pabeigt ēšanu DA-DĀ.
Devāmies uz savu jau ierasto mūrīša vietu pie Pēterbaznīcas, taču tā bija aizņemta, tāpēc apsēdāmies uz soliņiem, kur ari bija jauki. Kā jau tas vienreiz bija bijis, mūs pavadīja foršā džeka ģitāras spēle un dziedāšana. Šoreiz neiemetu neko viņa ģitāras futrālī, jo biju to izdarījusi pagājušo reizi. Bet patiesībā beigās jau mēs nolēmām doties un iemest kaut ko visas, taču viņš nolēma mūs pamest.
Kad aizgāja viņš, devāmies arī mēs. Turpinājumā sekoja džezs Līvu laukumā, kur satikām Sandru no Gančām, kas kopā ar mammu bija speciāli nākusi klausīties džezu. Mums pievienojās arī mans brālis. Taču arī džezs neilga mūžīgi. Aizgājām uz Narvīti, nopirkām saldējumus, vēl papļāpājām, brālis mūs pameta un devās tikties ar brālēnu, sarunājām, ka es mēģināšu pati tikt uz viņa mājvietu.
Tad devāmies uz Doma laukumu, kur mūs sagaidīja vēl nedaudz mūzikas un sidra "No problem" vasaras restūzī. Kad sidri bija iztukšoti, atkal mainījām savu dislokāciju, dodoties negausīgi pieēsties sushi Gan Bei. Pēc tam atvadījāmies no Kates, kas izlēma tomēr nebraukt ar pēdējo busu.
Ilona mani pavadīja līdz tramvajam. Cik nu atceros, pļāpājām par visu ko, it īpaši par vācu valodu un visādām muļķībām. Mums uz mirkli pievienojās čalis, ģerbts kā Betmens (vai arī kaut kā citādi? Neatceros.) un no sava groziņa piedāvāja banānus, ābolus un citus augļus. Mēs atteicām, sakot, ka ir citi, kam noteikti vajag vairāk. Patiesībā, salīdzinot ar nākamo vakaru, šis vīriešcilvēks bija īsts retums un zelta gabaliņš - viņš dāvināja, bet Pīlādzī visi vīrieši tikai diedelēja. Bet par to nākamajā rakstā. Tad Ilona mani gandrīz iesēdināja 11. tramvajā, lai arī man bija jābrauc sestajā. Tā kā bija vakars, tramvaji nāca reti, taču tad atnāca arī sestais, kurā, atvadījusies no Ilonas Pendžas, kas nolēma uz mājām doties kājām, iekāpu un arī aizbraucu. Izkāpu pie Bērnu Pasaules, blandījos, meklējot 6. numuru, piezvanīju brālim, pateicu, kur esmu, viņš man kaut ko atbildēja, man izbeidzās kredīts (labi, ka biju paņēmusi līdzi rezerves OKartes, citādi būtu blandījusies visu nakti, ja vien brālis nebūtu izdomājis piezvanīt), blandījos tālāk, satikdama pāris ļoti valdzinoša paskata vīriešus, kas gāja vilnīšos un zigzagā un gudri diskutēja ar sevi un pagāju garām divām policijas mašīnām un iecirknim. Piezvanīju brākim vēlreiz un noskaidroju, ka man nebija vis jāiet uz 6., bet gan uz 46. māju. Neliela neprecizitāte, ko tur daudz. Pusstundu blandījos atpakaļ, satikdama vēl kādu šarmantu pretējā dzimuma pārstāvi un atkal paiedama garām policijas mašīnām un iecirknim (starp citu, pulkstenis jau sen rādīja vairāk nekā 10), satiku brāli, kurš teicās uztraucies līdz nāvei (gluži kā nervoza tantiņa, es piezīmēju, taču visā visumā patīkami, ja kāds par tevi uztraucas, un, tiesa, kas tiesa, pārāk omulīga pastaiga tā vis nebija), nonācām dzīvoklī, dzērām zemeņu fizzu un skatījāmies filmu Ghost Writer. Divos devos uz dušu, nokavēdama filmas beigas, un gāju gulēt. Nākamā diena - nākamajā ierakstā, tagad braucu ar mammu uz Pūri pēc zemeņu stādiem, jāiet pucēties.