Tā dziedāja Undīne

(No telefona.)

Pastaiga, ziniet, tā neko. Kad gāju prom, lietussargu nepaņēmu, un, būdama pie Uzvaras parka un sildīdamās saulītē, vēl par to nopriecājos. Kā nokļuvu zem Vanšu tilta, kur gāž lietus un krīt krusa, ducina un zibeņo un kur vējš rauj dvēseli ārā, nejautājiet. Labāk pastāstiet, kādā paralēlajā pasaulē esmu nonākusi. Uff, un tagad pendzis saka, ka man jāiet uz Brīvības pieminekli. Jeēzus.