Tā dziedāja Undīne

Beidzot man ir mans vakara klusums, ko traucē tikai sienas pulksteņa monotonie tikšķi, un vakara tēja. Un, protams, man ir arī mana dienišķā cibošana ar melno pildspalvu - vēl pirms minūtēm desmit brālis sēdēja te, pie galda, un pildīja krustvārdu mīklas (vai ziniet, kā sauc meksikāņu sendviču?) ar šo pildspalvu, kamēr tētis urba sienā caurums spogulim (beidzot man būs normāls spogulis, aāā! Bet, kā zināms, katrā Laimā ir sava Nelaima, šajā gadījumā - tagad kādu laiku spoguļa nebūs manā istabā Tukumā) un kamēr es, urbim tarkšķot, centos mammai pa telefonu pastāstīt, kas te ir sadarīts (tapešu maliņas nogrieztas, lampām abažūri uzlikti, aizkari arī (tēvam kā vienmēr visu vajag precizitātē līdz pus cm, tāpēc viņš ap tiem aizkariem un stangām esot čakarējies vismaz stundu), lielais sekretāra skapis ienests, galds nolikts pie loga, bet logs gan jāmazgā man pašia, un mēbeles arī nav aplīmētas, jo tajā veikalā, lūk, neesot bijis mēbeļu papīrs, tāpēc vienīgais ieguvums 1,5 h ilgajā braucienā kojas-spice-kojas bija baterijas pulkstenim un manam mp3. Nākamreiz aizšpaktelēšot šķirbas un bedres griestos un atvedīšot sienas lampas. Varbūt tad arī aplīmēs tās mēbeles? Nezinu gan, sapnis šķiet pārāk tāls un nesasniedzams).
Mēģis šodien bija tiešām sakarīgs - idziedājām puslīdz visas jaunās dziesmas, arī tās, kas bija dziedātas, pirms atnācu uz Domeni. Airai bija salīdzinoši tiešām labs garīgais, un es dabūju visas trūkstošās notis. Un pusdienas "Gaidā" bija tiešām garšīgas. Taču, ja iedomājos par to, ka šādi mēģinājumi būs vēl rīt, parīt, aizparīt un aizaizparīt, pat mūžam gaidošā Gaida nespēj kompensēt visa šī pasācinea trūkumus.
Bet, iespējams, to varētu tikšanās ar Ilonu un Laimu. Tās visas muļķības... It īpaši, kad palikām tikai mēs ar Tamāru... Arī aukstums nespēja mūs atturēt no ākstīšanās. Izķēmojām "Gaismas pili", dziedājām šlāgerus, un pat aktrise Guna Zariņa, braucot mums pretī ar riteni pāri tiltam, no mums ietekmējās - arī viņa tobrīd skaļi kaut ko dziedāja. Atvadas bija ilgas un skumjas, mokošas un nežēlīgas, traģiskas un... vārdu sakot, kā sāpju naudu es varēju paturēt viņas melno lakatu, un rīt pēc mēģa visticamāk varēšu viņai to atdot, jo tiekamies atkal. Nu, tā mūsdienu jaunatne, tā jaunatne, Tamāriņ, nu es nezin'...
Un tomēr te nu es esmu viena pati un rakstu, un pulkstenis zvana vienpadsmitus. Mana vakara vientulība uzrodas arvien vēlāk, taču es neteiktu, ka par to sūdzētos, nu nē, kaz mī sō Advāāānsd.