Tā dziedāja Undīne

Vakar izpalika gan vakariņas, gan ikvakara klabošana, jo, atnākusi no tikšanās ar pendžiem, pucējos un fočējos tik ilgi, ka pēc tam vairs negribēju neko. Arī vakar bija mēģis, pusdienas "Gaidā", atkal mēģis, un tad ar Laimoni devāmies uz centru pie Ilonas un Kates. Tikāmies pie Origo, kur tobrīd uzstājās dziedošās Dvīnes. Jauki pasēdējām, papļāpājām, izvadījām Kati un pēc laika arī Laimu. Tad... ak vai, vecums un tas, ka visi pēdējie vakari bijuši jauki, sāk jaukt visu kopā. Tad mēs gājām un Maķīti, un tad atkal skeoja pastaiga pāri tiltam uz mājām, un tad, pēc tam, kad Pendzis bija mani pavadījis līdz skolai, atvadījāmies.
Šodiena bija nedaudz citāda "grafika" ziņā. No rīta nemaz necacojos, jo neliku lēcas, mēģis bija vēl jautrāks nekā iepriekšējie (cik nu tas iespējams ar Airu un kora dziesmu blāķiem), bet Laimu diemžēl Māte nebija palaidusi, tāpēc mums bija pusdienas bez viņas. Toties mums bija Ilona! Bet dienas plānā gadījās vēl vienas izmaiņas - mūžam gaidošā Gaida mūs nemaz negaidīja! Tā nu mēs aizčāpojām uz Olimpiju, paēdām Rimi ēdnīcā, lēti un garšīgi arī. Un pēc tam atkal desojām uz mēģi. Beigās jau pat skrējām, bet Aira tāpat nokavēja minūtes 10. :D Bet arī šī mēģinājuma noskaņa bija tīri jauka, lai arī manas smadzenes atteicās dot komandas balsij, vārdu sakot, bija uznācis lielais pofigs, tāpēc bieži lažoju kaut ko ne pa tēmu. Pēc tam steidzos uz istabu, ali savāktu matiņas un piekārtotu, jo Bundīne (Undīne B., mana istabas biedrene) teica, ka būs ap pus 6iem. Tā kā biju aizmirsusi, cikos bija norunāts tikties ar Ilonu, savācos extra tempos un 17:15 jau sēdēju uz trepītēm Baložu ielā, atcerēdamās, ka tikšanās bija sarunāta vēl pēc 15 minūtēm. Bet es tāpat biju nedaudz laimīga tikt prom no tā smirdošā vājprāta - tā kā šodien skolas pagalma pakāpieni tika krāsoti (gaiši violetā krāsiņā, starp citu), visa skola smirdēja pēc līmējamo nagu līmes tā, ka tā būtu toksikomāna paradīze, un šodien kojās pēkšņi uzradušies cilvēki, un kāds tēvs ar savu pāris gadus veco meitu pat gaitenī spēlēja lokalizēto futbolu ar skoča rulli.
Bet Ilona neieradās arī pēc tām 15 minūtēm, jo izrādījās, ka viņa aizmirsusies Olimpijas veikalu krāsainajās dzīlēs. Tā nu es čāpoju viņai pretim, un tad mēs gājām uz Zasulauka staciju. Mēs ne tikai kapitāli muļķojāmies (vai, cik negaidīti!), bet mums bija arī kapitālas sarunas par šo un to, un visu ko. Tā rezultātā man palika tā skumji priecīgi ap dūšu. Septiņos atvadījāmies, un es ielēcu savā Tukuma vilcienā, kur sēžu arī pašlaik. Debesīs mācas draudīgi melni mākoņi, un man atkal galvā skan mūžvecais likums - paņem lietussargu, lai nelītu! Nu jau esmu tiksui līdz stacijai Sloka, kas man cauri austiņu mūzikai nez aut kā izklausījās pēc viena labi zināma īpašā pendžu lamu vārda uz burta "k". Ai, nu viens ir skaidrs - man jābrauc uz Austriju ārstēt... tas ir, mācīties!
Man kaut kā šķiet, ka roka jau nedaudz pieradusi pie skribelēšanas, kas ir labs ievads *cenzēts* skolai, taču laikam nāksies viņu apbēdināt, jo vismaz šim vakar šis būs pēdējais manas melnās pildspalvas darbs uz baltā papīra, jo šovakar būšu mājās un centīšos visus savus papīrdarbus pārvērst virtuālā versijā.

Offtopic: And I made it! Yay! Tagad laikam jāiet, tik papriekšu jāapskatās, kādi laikapstākļi tik solīti Porto Torres pilsētā tuvākajā laikā.
Starp citu, salīt nesaliju. Bet pulkstens ir viensviensviens. 29. augusta rītā.