Tā dziedāja Undīne

Šodien mans garastāvoklis ir mainījies ašpadsmit reizes, tāpēc par nekādām pašreizējām sajūtām labāk nedzejošu, atkal restaurēšu vecus notikumus. Šoreiz centīšos īsāk.
20. augustā aizbraucām uz laukiem. Tētis jau tur bija, mēs ar Kristianu laidām ar busu. Undīne bija paņēmusi digitālo un fotografēja jau iegriežoties alejā. Kokus, puķītes, laukus, mājas, sevi, ceļu, piepes, zāli, vēlāk arī Kristianu un mūsu vecos labos, mīļos Akmeņus. Ja nebūs slinkums un būs laiks, varbūt kaut ko arī draugos iebāzīšu, vismaz profilbildei.
Tā nu mūsu ceļš līdz mājām kļuva vismaz par pusstundu ilgāks. Bet tad mēs nonācām līdz vecmāmiņas mājām, omulīgajam, omīgajam divistabu dzīvoklītim un samīļojamies ar sen neredzēto vecmāmiņu. Viņai patika, kā es izskatos! Tas nu ir fenomens. "Ēdiet, ēdiet, Undīne, negribi cepumiņu?..." Un pēc tam parasti seko "Undīne, tev vajadzētu kļūt drusku tievākai" šoreiz viņa mūs atkal pārbaroja, taču nekādi komentāri par maniem trūkumiem vairs netika izteikti. Toties nabaga brālis cieta no viņas apgalvojumiem, ka viņš ir par tievu. Pēc šāda tipa sarunām sasveicinājāmies ar runci Princi, visbailīgāko un ziņkārīgāko kaķi, kādu esmu redzējusi, un tad es čunčinājos pa virtuvi kopā ar vecmāmiņu, griezu viskaut ko rasolam un krabju salātiem un tā. Kaut kā pienāca vakars un pamazām ieradās pārējo ciemiņu bariņš. Tad mēs ar brāli gājām pastaigāties. Mūsu ceļš veda pāri dīķim uz tilta, augšā pa trepītēm, līdz nonācām pie visu akmeņu Akmeņa. Ak, nostaļģija, nostaļģija, nostaļģija... Uzlēcām augšā , fočējām viens otru un apkārtni, muļķojāmies, fočējām garāmbraucošās retās mašīnas. Aizgājām līdz Dzirnavu dīķim, kam īpaši nebiju pievērsusi uzmanību, tikai pāris reizes paskatījusies uz to pusi, garām braucot. Smuka vietiņa. Kristians teica, ka esot tur pat vienriez izpeldējies. Tad sākās mūsu garais ceļš uz Zaļo Sauli, kas nekad nav bijusi zaļa. Tā ir tāda oranža koka konstrukcija, kas tā ir nosaukta par godu Latvijas zaļajiem mežiem. Aii, nu, vārdu sakot, skatīt šeit: http://mw2.google.com/mw-panoramio/photos/medium/9423875.jpg. Un, jā, tad nu mēs gājām. Pa ceļam mums pagadījās mājas ar rejošiem suņiem un visu ko un lauki ar skaistām krāsām un putnu bariem. Tie putniņi vispār bija fascinējoši. Kā viņi ik pa pāris minūtēm pārlidoja no vienas vietas uz citu, kāda bija tā skaņa, kad viņi, spārniem švīkstot, pacēlās un nolaidās. Un tās formas, tie ornamenti, ko viņi tur taisīja... un cik viņu bija daudz! Mans fotoaparāts un manas neprašas rokas nespēja to notvert. Vismaz ne tā, kā vajadzēja. Un pēc tam viņi visi sasēdās uz stabu vadiem, stalti kā zaldātiņi. Pa ceļam mēs aizčāpinānojām līdz veikalam, kurš mūs atšuva, jo bija slēgts, piekāpām pie baznīcas, Mirta sapriecājās par ceļazīmi "Kaķīši" un saduga, kad piegāja tuvāk un saprata, ka tur patiesībā rakstīts "Kāķīši". :S Tad mēs rāpāmies Zaļās saules kalnā. Tā kā Undīne, kā jau caca būdama, baidījās nosmērēt kurpes un zeķes, lecot pāri grāvim, viņa devās labākas piekļuves vietas meklējumos. Tad viņa brida cauri usnēm un dadžiem (aaaau!), sodīdamās un lamādama brāli, kurš, būdams gabalu priekšā, ignorēja viņas žēlabainos "brjoozer, veit for mīīī!" smilkstus. Pēc ilgām pūlēm un mocībām viņa bija nonākusi kalna galā, kur brālis jau gaidīja, mērkaķodamies oranžsarkanajā koka saulē. Tad viņi, tas ir, mēs (agrāk mēs ar šizofrēniju bijām labi draugi, bet tagad mēs ar viņu vairs nedraudzējamies), atkal fočējāmies un fočējām, un ap astoņiem jau bijām mājās. Tad atkal sekoja šaušalīgākā pierīšanās un ap pusnakti, atvadījušies no visiem radiem, aizgājām gulēt. Astoņos cēlāmies un atkal ēdām, jo 11os jau bija jāizbrauc no Tukuma uz Lido. 10s jau bijām arī Lido, kur dziedājām un ēdām, tad mēs, atkal es un brālis, devāmies ar 7. tramvaju uz centru, no centra uz Āgenskalnu pie Kristiana bijušā klasesbiedra Kārļa, kurš mūs uzņēma savā daiļajā, dižajā namā (dzīvoklī Ormaņu ielā). Biju plānojusi iet pie Evijas, bet man deva ēst un dzert piparmētru tēju, tas ir, dzert tēju un ēst saldumus, un vēl skatīties kaut kādus deviņdesmito gadu Zvaigžņu karus, un tad man uznāca Lielais Slinkums, kura sekas bija - vēl vairāk TV, vēl vairāk ēšanas, vēl vairāk nekā darīšanas. Vakarā vēl aizgājām uz uguņošanu. No rīta devāmies uz centru, aizgājām uz vēstures un kuģniecības muzeju (man neviens nejautāja :D), skatījāmies visu, sākot no krama cirvjiem un beidzot ar Kuzņecova porcelānu un frizēšanas vēsturi. Tādā garā pagāja kādas trīs stundas, varbūt vairāk, varbūt mazāk. Kājas traki nogura un, kā izrādās, pa to laiku abus papēžus apciemoja tulznas, kas arī pārplīsa (Au. Au.) Tad aizdevāmies uz Bastejkalnu sēdēt uz soliņiem, brālis aizgāja līdz Vērmanim, tad gājām uz Laimas pirmo SOLO koncertu L. Ģildē, satikām Kati, Ilonu un tad - vēl čupu domenieku (jau ir sjaūta, ka esmu skolā, āāāāa!), klausījāmies koncertu (Laima ir tiešām Mirtīga, kas ir AAAAAAAAA jeb M klases kompliments, to nu nevar noliegt neviens. Varonis Laimonis), pēc tam mocījām nabaga beigto Laimu ar savu klātbūtni, sarunājām svinēšanu Čilenē, aizgājām, pasūtījām, gaidījām Laimu, Laima atsūtīja ziņu, ka nebūs, bet tomēr bija (brīnumi notiek!), piedevām ar miesassargu - Andri Ērgļa kungu, ne to, kurš ripo no kalna, bet to, kurš pūš trubā. Atkal ēdām un tad ar Līgu tipinājām uz vilcienu. Pļāpājām, sēdējām, braucām, tātātā, izkāpām Tukumā, es viņu aizvadīju diezgan līdz mājām, tad pati čāpoju, neviens pedolācis neuzmācās, nonācu mājās (protams, pa ceļam fotografēju. Tiesa, nekas no tā nesanāca, jo pulkstens bija vairāk nekā 11, tumsatumsa), mājinieki uz mani drusku palamājās, jo tētis bija aizbraucis man pretim, neredzējis, ka es izkāpju un aizbraucis mājaš bez manis, un Kristians jau izsludināja trauksmi maniem draugiem. Neesmu vainīga, ka viņam draņķīgi ar redzi un ka mani nevarēja sazvanīt - ne jau es izlādējos, bet telefons. :D Beigas tādas salīdzinoši sasteigtas, jo man dikten vajag uz mazo māju, āāāāāaā.

Labots: Esmu atpakaļ mierīga un laimīga. :D Gribēju tikai piebilst, ka izskatās - neesmu centusies pārāk stipri rakstīt īsi. Bet īsāk par Pedolāču ierakstu jau ir. Ieliku arī draugos profilbildē mani ar Zaļo sauli... nu, no Saules gan tur maz kā, taču esmu es un ir debesis. Ar labnakt', visumīļie nāpšļi! (hug)