Tā dziedāja Undīne

Nu, lūk, klāt jau 10. ieraksts. Kurš nāks uz tasi tējas un kūku, ko?
Man šis rīts sākās ar to, ka brīdī, kad vēl vārtījos pa gultu pussnaudā, man piezvanīja nepazīstams numurs, kas izrādījās "tās otras Undīnes", manas jaunās kopmītņu biedrenes, mamma. Izskatās, ka arī viņi ir no tiem, kas nevelk lietas garumā - jau sazinājušies ar kopmītņu administratori un plāno šodien taisīt remontu istabiņā. Tā kā tiku izrauta no snaudas, vēl nekādas ārpus domas kā "jā", "nē", "laikam" un tamlīdzīgi man īpaši neraisījās. Tāpēc arī neatcerējos, ka šodien arī pati braukšu uz Rīgu. Nezinu, vai sazināties un teikt, ka arī es tur varētu uzrasties, vai arī nē. Nu, varbūt labāk nē. Lai arī... tur ir manas mantas, un vienā no skapjiem stāv krāsošanas piederumi, kas viņiem, iespējams, varētu noderēt.Nu, neko, tad jau redzēs. Atkarībā no vilcienu kustības saraksta un tā, cik izgulējusies jutīšos. Tā labā arī jābeidz klabināt taustiņus ar saviem rozā nagiem un jāaiziet nomazgāties.
Citādi vēl tuvākās divas stundas nebūšu, tā teikt, īpaši lietojama.