Tā dziedāja Undīne

Ar dažiem cilvēkiem neprotu runāt aci pret aci, bet internetā man nav problēmu. Ar dažiem ir otrādi.
Šodien nosēdēju visu dienu mājās, nolakoju nagus, sēdēju pie datora, klausījos audiogrāmatu, klausījos mūziku, truli nokrācu veselu mūžību, domāju, priecājos, skumu, viss kā nākas.
Tagad pļāpāju ar Ilonu, sēžu draugos, klausos mūziku, gudri mācos vācu valodu (der Wahnsinn - vājprāts, tas nu ir ļoti noderīgs vārds, no doubt; Übung macht den Meister - practice makes perfect, darbs dara darītāju. Ja, das stimmt. Vācu valodas stundās tas man riktīgi noderēs arī šogad.) un tā. Nejūtos varbūt tik forši kā rīta pusē, bet, kā teica viena mana acu ārste (viņa gan to attiecināja uz manām "dīvainajām sajūtām" acīs, kad čakarējos ar lēcām, bet tas nemaina faktu), pārāk daudz subjektīvu izjūtu arī ir pārāk daudz.
Un viens nu ir skaidrs - tie vīrieši ir cūkas. Nē, kropļi. Vai vismaz apveltīti ar tik maz sapratnes un izdomas, ka tādi nudien izskatās. Kapitāli kropļi.