Tā dziedāja Undīne

Aiaiai, šitās dienas bija kapitāli foršas, ja tā padomā.
Vakar tikos ar savu Ganču grupu, no kuras ieradās tikai Katažina un Anete. Pusi dienas nosēdējām pie jūrjas - peldējāmies, sēdējām, pļāpājām, fočējāmies (es gan diezgan cītīgi izvairījos, kā jau allažiņ.), muļķojāmies, cacojāmies, atgriezāmies bērnībā (taisījām viegli brūkošas smilšu pilis), atvadījāmies no Bulduriem un aizbraucām līdz Rīgai pārpildītā vilcienā, aizgājām uz Gan Bei'u, kā parasti, tur notika gastronomiskas izvirtības un, no tā izrietoši, arī kapitāla naudas šķērdēšana. Nu nekas. Gan Bei vienmēr IR tā VĒRTS.
Tad braucām uz Līčiem pie Kates, atkal ēdām, skatījāmies Pride and Prejudice, džerām piparmētru teju un ēdām cepumus. Ak, jā, un es, protams, vēl žēlojos un kasījos kā blusains pacans - saulīte mani nebija pažēlojusi un dienišķā alerģija tāpat. aizgājām gulēt kādos divos, ap pusvienpadsmitiem piecēlos, atkal paēdu, dzēru tēju un ēdu cepumus un tad vienos braucu uz centru. Galerijā satikos ar Ilonēnu, aizgājām uz Hesīti (kauns, kauns, kā nu es tā varēju), ēdu nagetus un dzēru vaniļas saldējuma kokteili, tad traki cacojāmies, vazājamies pa Drogām, nopirkām man matu krāsu. Visu laiku kapitāli pļāpājām. Pēc tam vazājāmies pa Vecrīgu, pārsvarā gan sēdējām pie Pēterbaznīcas, atkal pļāpājām un, protams, vērojām cilvēkus (atceroties Forum Cinemas, man rodas sajūta, ka tā mums kļūst par tradīciju, tāpat kā skaļa dziedāšana uz ielām un smiešanās par pilnīgi bezjēdzīgām lietām. un, protams, kur nu bez mūsu īpašās fantāzijas darbināšanas). Kaut kā nonācām pie operas, kur apsēdāmies uz soliņa. Jau kad atnācām, ieraudzīju vienu it kā šķietami pazīstamu seju, bet nezināju, vai tā tiešām ir, kur nu vēl to, no kurienes šo meiteni pazīstu. Pēc kāda laika meitene pat pienāca klāt un sāka runāt. Ar Ilonu, protams, jo izrādījās, ka tā ir Gita no domenes topošā ceturtā kursa. No Neredzamajiem, kā es viņus saucu. Es vienkārši nepazīstu nevienu no tā kursa. Man pat ir sajūta, ka es viņus skolā neredzu. Bet tas laikam tāpēc, ka viņi ir tādi neaktīvi un neredzami. Gluži kā mana klase. Gita vispār neatcerējās mani redzējusi. Dikti brīnījās, kad pateicām, ka es skolā mācos jau veselu gadu. C'mon, mēs skolā esam tikai 200. Labi, nepazīt, jā, bet vispār neatcerēties pēc sejas, ta snu ir par traku. Lai arī... kad satiku Ilonu, viņa man pajautāja: "Tu esi Undīne, ja?" un, kad nejauši satiku draudzeni Elīnu ar mammu, viņa mani no sākuma nepamanīja un pēc tam pateica, ka esmu izmainījusies. Tas ir interesanti un pat glaimojoši, bet, sasodīts, jau sāk kļūt apnicīgi. Kā jau es to Ilonpendzim vairākas reizes atkārtoju, "*Cenzēts*, *Cenzēts*, *Cenzēts*, aļļo garaž, draugi, izmainījusies ir mana āriene, es esmu, palūk, tur, iekšā!" Nu, lai nu kā, ko tad tie ļautiņi teiks tagad! Nez vai vispār sapratīs, ka mani pazīst? xD Tā ja, pie kā es paliku. Ā, papļāpājām ar Gitu, viņa ar draudzeni aizgāja prom. Ilonai uznāca besis, tūdaliņ uznāca man ar. Varat trīs reizes minēt, par ko Tamaračka besījās. Nu, varat arī neminēt, jūs jau neko nezināt. *sazvērniecisks smaids* Lai nu kā, zināmu iemeslu dēļ sākām hipnotizēt telefonu, kas arī nostrādāja, jo pēc kāda laika dažam pienāca īsziņa. Uz mirkla mūsu visbiežāk pielitotais vārds "kroplis!" apklusa, taču ne uz ilgu laiku. Sāku to pendzi kaitināt, kaut kā garīgais drusku uzlabohās un tad es pēkšņi pavaicāju: "Negribi uz Tukumu?" Ko tur daudz, Ilona piekrita, aizbraucām pie viņas, viņa paņēma mantiņas un, protams, paprasīja tētim, vai drīkst. Kur nu bez samuldēšanas, ka es dzīvoju Ulbrokā. xDD Kapitāls sviests. Aizčāpojām līdz Zasulaukam ar kājiņām, nopirkām biļetes, gaidījām vilcienu, parādījām viena otrai šādas tādas dziesmiņas. Braucām uz Tukumu. Vot tas bija kapitāli. Muldējām, dungojām, nabaga konduktorei (blonda, salīdzinoši jauna - ap 30 -, diezgan skaista, smuki saģērbusies un cilvēciska) tas viss bija jāklausās. Mirklī, kad mūsu saruna jeb mans monologs ar īsiem Ilonas iestarpinājumiem ievirzījās tādās sliedēs kā "... mana vecmāmiņa vispār ir tāds foršs, rosīgs pendzis. Viņai vismaz viss ar galviņu labi, nekas nerēgojas...", konduktore laikam nespēja novaldīties un sāka smieties. Tad nu smējāmies mēs visas. Tādus mirkļus un faktus der atcerēties. Reizēm arī darbinieki ir cilvēki. Nē, viņi visi ir cilvēki, taču reizēm to arī neslēpj. Lūk, tas ir kapitāli forši. Izkāpām, aizstaigājām līdz manām mājām, bijām tur ap 11iem. Iekārtojāmies mammas istabā. Protams, līdz trijiem negulējām. Ak, jaunība jaunība... Kā mums tur, jaunībā, izskatās, ko? Ai, ja tā padomā, es, iespējams, tiešām spētu normāli parunāt ar par sevi vismaz desmit gadus vecākiem vīriešiem. Tas ir mulsinoši, taču es domāju, ka tas man nesagādātu problēmas... ja vien otra puse reiz pieļautu iespēju, ka man galvā ir kas vairāk par tonālo un vates spilventiņiem. Nu, lai nu kā, aizgājām gulēt trijos, piecēlāmies ap vienpadsmitiem. Nokrāsojām man matus, jā. Jā, ir jau gan smuki laikam, jā. Nu ko, tad bija kārta Drogām un kosmētikai. Nekādu tonālo tomēr nenopirkām, vasarā bez tā var iztikt. Bet galvenokārt, protams, tāpēc, ka L'Oreal'am nebija atlaides. Arī skropstu tušai, sasodīts. Tā nu tikai iegādājāmies man lētu un foršu lūpu spīdumu. Ilonīte tik visu laiku priecājās par to, ka es kapitāli labi izskatoties. Nu, amn jau arī liekas, ka es vairs neizskatos pēc maza briesmonīša, taču tik traki jau nav. Un kurš nu būtu runājis. Pati fotogēniska pēc velna un arī dzīvē skaista. Tās acis, tās acis... un seja arī. Un viņai tik ļoti piestāv apaļīgums1 Kaut es to varētu teikt par sevi. Labilabilabi, tikai nesākt atkal žēloties par savu izskatu.
Es, sasodītais radījums, liku Ilonai piekāst visas divas šodienas tikšanās. Vāks kaut kāds. Bet tāpēc mēs dabūjām vēl pastaigāties un vēl parunāties un vispār bija šaušalīgi kapitāli labi. Pēc tam atnācām atkal mājās un šoreiz vienkārši atpūtāmies, zvilnējām. Un, protams, atkal hipnotizējām telefonu. Nu, cerams, šoreiz arī nostrādās. Un tad gājām izvadīt Ilonu. Skumji, bet nu viņa ir prom. Jauki, ka paspējām jau kaut ko izdomāt par to, ka varētu tikties 12ajā un vēl jaukāk, ka esam tikušās. Nu kur, sasodīts, mēs abas bijām iepriekš? Tagad Ilona uz Austriju, bet es... ai, nē, negribu šo kapitāli garo ierakstu pabeigt šādi. Pēc Ilonas izvadīšanas es vēl sagribēju pastaigāties, iegāju top veikalā, nopirku sev Ādažu tomātu čipsus un tad pie kases pamanīju arī jauku melnu bumbiņu karekli. nu, maksāja ap 2,50 Ls, bet, manuprāt, ir tā vērts. vismaz kaut kas jauns un glīts. Jā, šīs dienas bija foršas... Un tikko parunāju ar mammu, pajautāju par to, ko viņa domā, ja ir vecāka sieviete un jaunāks vīrietis vai otrādi un viņa, lai arī no sākuma teica, ka kaut kas tur laikam tomēr nav riktīgi, apdomājās un bija pavisam saprotoša. Viņa arī minēja piemēru - Romāns Vanags un viņa sieva Evija - viņam ap 50, viņai ap 35. Ir baigi juaki, ja vari runāt ar mammu kā ar draudzeni. :)