Tā dziedāja Undīne

Neko nerakstīju, jo gribēju sagaidīt, kad man sagribēsies sakārtot kartotēkā atmiņas, lai atkal būtu 14. ieraksts un 14. augusts, bet tāds mirklis nepienāca, tāpēc teikšu tikai to, ka 14. bija forša diena, bija Triānas parks, kas vismaz atšķīrās no pārējiem, un bija Pērkons, kas vispār iespārdīja. Šaubos, ka mani klasesbiedri, īpaši bijušie, ticētu, ka neesmu iedzērusi neko vairāk par aptuveni glāzi sidra, redzot, kā es tur lēkāju, bļāvu, dejoju valsi (pie visātrākajām dziesmām, kuru taktsmērs bija jebkurš, tikai ne 3/4) un polku (Gandrīz tautasdziesma, yayayayayy!), un visu ko abstraktu. Un tad vēl mēs padarījām omulīgāku savu stundas atceļu līdz mājām, dziedot tautasdziesmas, kora dziesmas un Linda un Everita pat Mirandas nometņu himnu. Tad mēs atkal ēdām un dzērām (dzērām TIKAI Palsmanes dzirkstošo bērnu šampanieti, ūdeni, pienu un tamlīdzīgus izstrādājumus, bet ēdām kūku un visu ko), vēl kaut ko darījāmies un tad jau pamazām taisījāmies gulēt (pārējie gan palika spēlēt kārtis, bet, cik zinu, diez ko aktīva viņiem tā zolēšana tur nesanāca. :D). Brālis vēl tikko atnāca, palasīja, ko te esmu samurgojusi un uzsita uz pleca, sak, man bij' prieks ar tevi padejot!