Tā dziedāja Undīne

Vakar vakarā ar mammu kārtējo reizi skatījos vācu romantisko kino. Tik paredzami, tik banāli, tik... bet kāpēc es spēju skatīties? ak, romatika, romanķika, ak, jaukais vācu valodas skanīgais plūdums, ak piemīlīgie galvienie varoņi - vīrieši... bet ne par to stāsts. Ja preizi atceros, tad gribēju pateikt, ka galvenajai varonei bija dēls, un viņš murgoja un pēc tam atskrēja pie mātes vai kaut kā tamlīdzīgi. Tad es teicu savai māmuļai, ka zinu to sajūtu un zinu, cik labi un jauki pēc slikta sapņa, vienalga, cik gadu man būtu, aizskriet pie mammas un ieritināties blakus, un ļaut mierinošajai mātes klātbūtnes maģijai apņemt visas maņas...
Tik jauki man gan tas nelikās, kad izgā'š'nakt pēkšņi gandrīz bikses pietaisīju murga dēļ. Man šķiet, ka sižets bija aptuveni šāds - es kaut kur vazājos pa Rīgas nomali, kas gan vairāk atgādināja Tukumu un pastaigājos ar kādu čali, man šķiet, ka klasesbiedru, skaidri nezinu, kuru, un, šķiet, ka jutos tā droši un labi un, tā teikt, šķietami loloju kādas siltas jūtas pret šo indivīdu, bet tam laikam nav lielas jēgas, jo man šķiet, ka šoreiz zemapziņa galīgi nav izpratusi manas sajūtas, jo par klasesbiedriem zēniem es pagājušo reizi domāju.... neatceros? Vienīgi ik pa laikam iedomāju par Janku, domāju, vai viņu pašlaik traki nostrādina laukos, vai arī viņš ir savā Bolderraijjā, un gribot negribot domāju arī par dažiem citiem, kad redzu viņus portālā draugiem.lv. Bet arī ne par to stāsts. Bet vispār, lai nu arī būtu stāsts par to, galu galā, tās arī ir manas bezjēdzīgās domas, mana dzīve, un par ko tad es te galu galā muldu, ja ne par to? Tātad bija tas sapnis, murgs, kas sākās jauki... Bet tad uzradās kaut kāds radījums, kas izskatījās pēc lielas kaučuka bumbas un vajāja mani... vai arī to klasesbiedru? Es tā arī īsti nesaprotu, jo ar sapņiem un, paldies Dievam, arī murgiem ir tā, ka, jo vairāk centies tos atcerēties, jo ātrāk tie izplēn nebūtībā. Varbūt tas jau pat bija atsevišķs sapnis, varbūt. Bet tad nu tā bumba - cilvēks vajāja mani (vismaz sajūta bija tāda, ka vajātu mani un es visu redzēju ar "upura" acīm) un draudēja mani nogalināt. No sākuma viņš vienkārši centās mani vai ko nu tur nobeigt pats ar savu esamību - kā nekā viņš bija tāda pamatīga atsperīga bumba, aptuveni metrs diametrā. Un bumbai bija vīrieša seja. Tad nu tā mani vajāja un centās uzlekt virsū un nosist, taču es vai kas cits, ko es jutu kā sevi, izvairījās, un tad viņš, tā bumba, sāka man uzsūtīt visādas briesmīgas lietas, ar ko mani gribēja nobeigt, bet es konkrēt neatceros, kādas. Un tas ir ļoti labi. Un Bumba man nepārtraukti draudēja un saurnājās ar mani maniakāli laimīgā balsī. Beigās, kad es sāku domāt par glābšanās ceļiem, viņš man teica, ka nedrīkstu izsaukt policiju vai mēģināt bēgt, jo nekas nesanāks. Un tad Bumba teica: "Paskat, es tev atsūtīju bērniņu! tu taču viņu mīlēsi, vai ne?" vai kaut ko tamlīdzīgu no klasiskā šausmeņu repertuāra, tad no tuvākā ielas stūra izlēca maza auguma vīrietis ar vēl maniakālāku seju, bet ilgi man to nenācās skatīt, jo drīz vien "mazulis" sāka izpētīt manas iekšas ar duncīšu palīdzību. THE END. Šo sižetu, amnuprāt, es varētu nedaudz pielabot, pārdot, piemēram, "Zāģa" veidotājiem un tad aiz bailēm ķert trieku, skatoties, kā viņi manus murgus vizualizējuši. YaY. Labi, šīs ir slimās daļas beigas.
Pēc tam es tiešām aizčāpoju pie mammas un ieritinājos viņai blakus, lai arī pulkstenis bija jau pus seši (apsvēru, ka nav jēgas vēl neko darīt, tā es tikai uzmodinātu visu māju, bet man ir nāvīgas beilesiet gulēt... savā gultā) un laimīgi nošņākuļoju līdz deviņiem, kad man bija uzlikts modinātājs. Par mammu gan to nevarētu teikt- kad es aizmigu, viņai kļuva pārāk karstu un šauri un viņa aizgāja gulēt uz manu gultu. Bet es viņas miegu iztraucēju daudz mazāk nekā tas kārtējais drausmīgais negaiss, ko es nedzirdēju un nemanīju. Varbūt mana zemapziņa atriebās par manām švakajām maņām? Nezinu gan, bet esot tā zibeņojis, ka visu laiku iekšā bijis gaišs, un pērkons ducinājis nepārtraukti. Un, protams, lietus smagām, lielām pilēm gāzis kā no spaiņiem. Un mamma bija svēti pārliecināta, ka es pamodīšos un aiziešu aizvērt logu, kura neaizvēršanos mamma bija nodrošinājusi ar mana Harija Potera pirmās grāmatas plaīdzību. Nabaga slapjais Parijs Hoters...
Lai nu kā, no rīta es laimīga piecēlos, nomazgājos, paēdu un kopā ar mammu aizbraucu līdz poliklīnikai, lai man izrakstītu zāles manai mistiskajai, niezošajai, stulbajai alerģijai, jo tagad, redz, gandrīz neko vairs nevar dabūt bez receptes. Bezmaz jābaidās, ka tas pats tūlīt notiks ar glikozes "vitamīniem". Pēc tam mēs aizbraucām uz Maximu nopirkt kaķu barību. Es teicu mammai, ka pārtikas sadaļā iet nevajag, bet viņa nepaklausīja, un tā nu mēs ieprikām tomātus, dīvainas brokastu pārslas, jogurtu, divu veidu konfektes, cepumus, pierakstu klades, saldējumus, austiņas priekš mp3, nagu lakas, alkoholiskus izstrādājumus un vēl šo to. Tagad pie sevis šausminos par savu alkoholiķes dabu - tikko iztukšoju vienu D-Light. Vai manu, vai.
Kļūstu arvien cacīgāka. Arvien ilgāku laiku man aizņem ģērbšanās un krāsošanās, un pirms brīža es izskatīju visu Oriflame katalogu, vēl piedevām pasiekalodamās uz dažu produktu pusi. Sic transit gloria mundi...

Ir pienācis augusts, un es arī esmu atpakaļ no nometnes. Man ļoti patika, iepazinos ar daudziem foršiem cilvēkiem un šķiet, ka esmu arī nokļuvusi tuvāk Dievam. Bet varbūt... varbūt tomēr nē? Es īsti nesaprotu. Es ļoti gribu ticēt, es gribu domāt, ko un kā vajag, gribu darīt, ko un kā Viņš vēlas... Bet, piemēram, kad cenšos ar Viņu runāt, es nezinu, vai Viņš mani dzird. Tas ir kā runāt ar kādu, kas ir aiz sienas. Un vēl nezināt, vai Kāds tur vispār ir. Zinu, zinu, man nevajag gaidīt, ka Dievs šodien atnāks un iesēdīsies man pretī klubkrēslā, lai iedzertu tēju un papļāpātu par dienas notikumiem. Zinu, ka nevaru gribēt, lai man dotu nepārprotamas zīmes, skaidrus pierādījumus, vismaz ne tagad. Un ticība taču balstās uz to, ka ir izvēle - ticēt vai nē. Tas ir kā kāpt pa trepēm, neredzot nākamo pakāpienu. Ticēšana ir ticēšana, nevis balstīšanās uz faktiem. Ja būtu fakti, ja Dievs atnāktu un es varētu viņam pieskarties un ar viņu runāt - kā gan es varētu neticēt? Kāda tur vēl izvēle? Kā var neticēt īstenībai? Bet... Dievs taču arī ir īstenība, vai ne? Tad kāpēc es nezinu, vai es ticu? Vai tiešām es esmu cilvēks, kas nespēj ticēt vienkārši tāpat? Kā tie citi spēj ticēt nešaubīdamies vai arī piedzīvojot retus šaubu mirkļus, satricinājumus? Kāpēc mana ticība ir tāda... nekāda? Vai pat ir jēga par to domāt?... Tāpat atbildi droši vien varu rast tikai es pati.
Kaut kādu iemeslu dēļ neilgojos pēc nometnes. Man tur tiešām patika, es tiešām neiebilstu pret būšanu kopā ar angļiem, pret tulkošanas uzdevumiem, pret slavēšanu, pret Bībeles stundu, pret ēšanu pie kopējā galda, pret aktivitātēm, man tas viss patika... Bet kaut kā nav tā, ka es būtu nelaimīga, eso šeit, mājās. Nea vai tas ir labi? Vai arī slikti? It kā jau jauki, ja traki nemoka ilgas peč akut kā, ko nevaru dabūt. Bet vēl jaukāk ir tad, ja ir kāda vieta vai lieta, kāds sapnis... Bet man šķiet, ka man pašlaik nekā tāda nav. Izņemot saprast sevi un saprast savu (ne)ticību.

Lijis jau nez cik reizes, arī tagad noteikti vēl smidzina.
Izmazgāju matus, atvadījos no matu smukās smaržas. Vanna no matu krāsas beigās bija oranža.
Sāku krāmēt mantas nometnei. Plinkšķinu klavieres. Skatos TV. Kad mājās nav pārējo, man kaut kā mazāk gribas sēdēt pie datora. Tāda kā brīvības sajūta. Kad ir citi, sajūta tāda, ka daļa telpas un laika ir aizņemta.
Mamma ar Palsmammu aizbrauca uz laukiem, rīt tētis arī brauks - uz otriem laukiem, brālis jau ir tur. Palikšu mājās viena ar kaķeni, būšu kaķu tante. Bet galvenais ir atcerēties aplaistīt puķes un sakrāmēt visu nepieciešamo. Ehhh.
Ilona tikko pateica, ka kaut kādu iemeslu dēļ nevarēs tikt mani rīt aizvadīt līdz nometnieku satikšanās vietai. Nu neko, izskatās, ka ilgāk palikšu mājās, varēšu pacensties pieķerties etīdēm un aplaistīt puķes arī parīt.

Šodien aiz loga tāds pavisam pelēks. Kad ar mammu aizgājām uz pilsētu, sāka spīdēt saule, taču tad atkal samācās (protams, pēc tam, kad viņa bija uzprasījusies, pasakot, ka mums lietus šodien nespīd). Tagad tāds mierīgs, lai arī ik pa mirklim uzpūš pamatīgs vējš un tad izvelk aizkarus ārā, tā ka tie plīvo kā karogs. Un vēl aizvien kaut kur ieducinās pērkons. Varbūt tas ir miers pirms vētras?
Vispirms aizgājām uz poliklīniku, kur dabūjām zīmi man priekš nometnes. Skatos uz klasiskā ārsta rokrakstā savilktajām cilpiņām un brīnos. Pēc tam izvazājāmies vēl viskautkur pa pilsētu un nopirkām man gaiši rozā krelles, tādas romantiskas. Un vēl koši rozā legingus priekš tunikām. Brr, tagad nezinu, kur lai liek, jo nekam īsti nevar pievilkt klāt.
Tagad, protams, sēžu pie datora, ceru, ka kādam pēkšņi būs kāds iemesls ar mani papļāpāt un, protams, klausos mūziku. Šorīt arī nopirku mammai biļeti uz Džo Kokera koncertu septembrī. Laikam būs pašai jāaiziet paplinkšķināt klavieres. Uz etīdēm pat skatīties negribas, turpinu mācīties to pašu Samson. Klavieru analfabēts.
Nu re, un ārā jau sāka līt.

Izdomāju un internetā dabūju vienas sev mīļas dziesmas notis. Skaisti. Mēģinu iemācīties.

Samson came to my bed
Told me that my hair was red
Told me I was beautiful and came into my bed
Oh I cut his hair myself one night
A pair of dull scissors in the yellow light
And he told me that I'd done alright
And kissed me 'til the mornin' light, the mornin' light
And he kissed me 'til the mornin' light

Man patīk, kā smaržo mani mati pēc tā matu krāsas balzama lietošanas, tāpēc negribu tos vēl mazgāt. Man arī diezgan patīk mana jaunā matu krāsa, tā ir interesanta. Un gan jau pārdzīvošu to, ka mati izskatās drīzāk violeti-varbūt nedaudz brūni-sarkani, nevis tumši sarkanbrūni, kā bija rakstīts uz kastes.
Man patīk arī manas smaržas. Līdz šim es tādas lietoju tikai tad, kad vajadzēja, vai tad, kad iedeva. Pati no tām neko nejēdzu, un visas sieviešu smaržas man parasti smaržo gandrīz vienādi un nenosakāmi. Ja vien vispār smaržo. Reizēm ož tā, it kā cilvēks būt mērcējies spirtā visu cauru dienu. Tāpēc tagad smaržoju kā jasmīnu krūms, tas nekas, ka mamma saka - īsta omīšu smarža. Man vienalga patīk.
Un man ļoti patīk arī manas saulesbrilles. Tagad, kad varu tās valkāt, nejūtoties kā kurmis, uzreiz nopirku, tiesa gan, iztērējot gandrīz visu savu naudu. Bet viņas man "uzskrēja virsū" pirmās un vienīgās, tāpēc man atkal ir vienalga, pat ja citiem nepatīk un ja man nepiestāv (patiesībā jau vienalga tikai kamēr kāds nepasaka kaut ko draņķīgu).
Ak, jā, aizmirsu pateikt, ka man tagad ir kontaktlēcas. Kamēr pieradīšu, ķēpa liela, un es arī neesmu no tiem cilvēkiem, kam patīk dikti bakstīties ap savām acīm. Un arī svešām droši vien ne. Taču vispār tas ir parocīgi, un man patīk arī skatīties spogulī uz sevi un redzēt savas acis. Piedevām, mamma teica, ka Palsmamma (vecmāmiņa, manas mammas mamma) esot teikusi - bez brillēm es esot smuka meitene. Iešu jau nu ticēt viņas spriedumiem, taču man patīk saņemt komplimentus. Un no Palsmammas īpaši - komplimentus par izskatu viņa parasti saka tikai tad, kad esmu kaut ko sačakarējusi (piemēram, nokrāsoju matus, viņa saka - iepriekšējā krāsa bija smuka, šitā gan ne. Un iepriekš viņa nesaka NE VĀRDA par to, ka viņai patikusi tā krāsa.) vai arī caur starpnieku kā arī šoreiz - pateica to mammai, nevis man.
Man patīk arī manas abas jaunās kleitas, īpaši raibā, krāsainā. Nopirkt divas kleitas vienā dienā - tas man ir sasniegums, jo līdz šim manā garderobē atradās tikai viena - nezinu, kāpēc. Par šauru, par garu, stulbas lencītes, nekvalitatīvs šuvums, dārgi, utt. Taču tagad man ir. Un, cerams, būs vēl.



Arī šodien ārā esot karsts, nezinu, ārā neesmu bijusi. Tikai sakārtoju bildes no digitālā, kas mētājas visādās mapēs pa visu datoru, izdzēsu divus vecos, aizmirstos klabes kontus, izveidoju jaunu un tagad sēžu draugos un klausos mūziku.
Gribu ar kādu satikties. Laikam. Bet onlainā nav neviena, kuru ļoti gribētu satikt un kuru nav bail traucēt. Varētu jau arī zvanīt, bet... ai, es nezinu.
Vismaz svētdien braukšu uz nometni, uz kuru uzaicināja Džanete. Tas, ka tā ir kristīgā nometne un ka tur būs arī angļu bērni, mani nedaudz mulsina, taču kopumā viss pasākums izklausās ļoti jauki - sēdēšana pie ugunskura, jāšana ar zirgiem, peldēšanās Gaujā, interesantas angļu valodas stundas, sportiskas aktivitātes, jauki, pozitīvi cilvēki... Jā, ceru sagaidīt, kad man radīsies tā sajūta, kas rodas, kad kaut ko gaidu. Nepacietība, satraukums un prieks. Ļoti sen neesmu to jutusi. To look forward to (doing) something, as they would say.

Blogu rakstīšana man nekad nav padevusies, bet es laikam to saku vienmēr, kad iesāku jaunu, jo iepriekšējais palicis neaktīvs. Nespēju rakstīt it kā pati sev, tomēr reizē apzinoties, ka kāds to izlasīs. Es rakstu to kā ļoti personīgu, taču vēstījumu citiem, sagaidot un pat cerot, ka kāds to izlasīs. Jā, es pilnībā rakstu Jums - tiem tur, kas ne šajā pusē ekrānam. Bet es svinīgi solos, ka centīšos tā turpmāk nedarīt. Ievada beigas. Cerams, sākums ilgam un interesantai vidusdaļai bez psiholoģiska trillera, asa sižeta, krimināldrāmas un traģēdijas motīviem. Cerams, pēc tam sekos laimīgas beigas.