6. Sic transit gloria mundi...
Vakar vakarā ar mammu kārtējo reizi skatījos vācu romantisko kino. Tik paredzami, tik banāli, tik... bet kāpēc es spēju skatīties? ak, romatika, romanķika, ak, jaukais vācu valodas skanīgais plūdums, ak piemīlīgie galvienie varoņi - vīrieši... bet ne par to stāsts. Ja preizi atceros, tad gribēju pateikt, ka galvenajai varonei bija dēls, un viņš murgoja un pēc tam atskrēja pie mātes vai kaut kā tamlīdzīgi. Tad es teicu savai māmuļai, ka zinu to sajūtu un zinu, cik labi un jauki pēc slikta sapņa, vienalga, cik gadu man būtu, aizskriet pie mammas un ieritināties blakus, un ļaut mierinošajai mātes klātbūtnes maģijai apņemt visas maņas...
Tik jauki man gan tas nelikās, kad izgā'š'nakt pēkšņi gandrīz bikses pietaisīju murga dēļ. Man šķiet, ka sižets bija aptuveni šāds - es kaut kur vazājos pa Rīgas nomali, kas gan vairāk atgādināja Tukumu un pastaigājos ar kādu čali, man šķiet, ka klasesbiedru, skaidri nezinu, kuru, un, šķiet, ka jutos tā droši un labi un, tā teikt, šķietami loloju kādas siltas jūtas pret šo indivīdu, bet tam laikam nav lielas jēgas, jo man šķiet, ka šoreiz zemapziņa galīgi nav izpratusi manas sajūtas, jo par klasesbiedriem zēniem es pagājušo reizi domāju.... neatceros? Vienīgi ik pa laikam iedomāju par Janku, domāju, vai viņu pašlaik traki nostrādina laukos, vai arī viņš ir savā Bolderraijjā, un gribot negribot domāju arī par dažiem citiem, kad redzu viņus portālā draugiem.lv. Bet arī ne par to stāsts. Bet vispār, lai nu arī būtu stāsts par to, galu galā, tās arī ir manas bezjēdzīgās domas, mana dzīve, un par ko tad es te galu galā muldu, ja ne par to? Tātad bija tas sapnis, murgs, kas sākās jauki... Bet tad uzradās kaut kāds radījums, kas izskatījās pēc lielas kaučuka bumbas un vajāja mani... vai arī to klasesbiedru? Es tā arī īsti nesaprotu, jo ar sapņiem un, paldies Dievam, arī murgiem ir tā, ka, jo vairāk centies tos atcerēties, jo ātrāk tie izplēn nebūtībā. Varbūt tas jau pat bija atsevišķs sapnis, varbūt. Bet tad nu tā bumba - cilvēks vajāja mani (vismaz sajūta bija tāda, ka vajātu mani un es visu redzēju ar "upura" acīm) un draudēja mani nogalināt. No sākuma viņš vienkārši centās mani vai ko nu tur nobeigt pats ar savu esamību - kā nekā viņš bija tāda pamatīga atsperīga bumba, aptuveni metrs diametrā. Un bumbai bija vīrieša seja. Tad nu tā mani vajāja un centās uzlekt virsū un nosist, taču es vai kas cits, ko es jutu kā sevi, izvairījās, un tad viņš, tā bumba, sāka man uzsūtīt visādas briesmīgas lietas, ar ko mani gribēja nobeigt, bet es konkrēt neatceros, kādas. Un tas ir ļoti labi. Un Bumba man nepārtraukti draudēja un saurnājās ar mani maniakāli laimīgā balsī. Beigās, kad es sāku domāt par glābšanās ceļiem, viņš man teica, ka nedrīkstu izsaukt policiju vai mēģināt bēgt, jo nekas nesanāks. Un tad Bumba teica: "Paskat, es tev atsūtīju bērniņu! tu taču viņu mīlēsi, vai ne?" vai kaut ko tamlīdzīgu no klasiskā šausmeņu repertuāra, tad no tuvākā ielas stūra izlēca maza auguma vīrietis ar vēl maniakālāku seju, bet ilgi man to nenācās skatīt, jo drīz vien "mazulis" sāka izpētīt manas iekšas ar duncīšu palīdzību. THE END. Šo sižetu, amnuprāt, es varētu nedaudz pielabot, pārdot, piemēram, "Zāģa" veidotājiem un tad aiz bailēm ķert trieku, skatoties, kā viņi manus murgus vizualizējuši. YaY. Labi, šīs ir slimās daļas beigas.
Pēc tam es tiešām aizčāpoju pie mammas un ieritinājos viņai blakus, lai arī pulkstenis bija jau pus seši (apsvēru, ka nav jēgas vēl neko darīt, tā es tikai uzmodinātu visu māju, bet man ir nāvīgas beilesiet gulēt... savā gultā) un laimīgi nošņākuļoju līdz deviņiem, kad man bija uzlikts modinātājs. Par mammu gan to nevarētu teikt- kad es aizmigu, viņai kļuva pārāk karstu un šauri un viņa aizgāja gulēt uz manu gultu. Bet es viņas miegu iztraucēju daudz mazāk nekā tas kārtējais drausmīgais negaiss, ko es nedzirdēju un nemanīju. Varbūt mana zemapziņa atriebās par manām švakajām maņām? Nezinu gan, bet esot tā zibeņojis, ka visu laiku iekšā bijis gaišs, un pērkons ducinājis nepārtraukti. Un, protams, lietus smagām, lielām pilēm gāzis kā no spaiņiem. Un mamma bija svēti pārliecināta, ka es pamodīšos un aiziešu aizvērt logu, kura neaizvēršanos mamma bija nodrošinājusi ar mana Harija Potera pirmās grāmatas plaīdzību. Nabaga slapjais Parijs Hoters...
Lai nu kā, no rīta es laimīga piecēlos, nomazgājos, paēdu un kopā ar mammu aizbraucu līdz poliklīnikai, lai man izrakstītu zāles manai mistiskajai, niezošajai, stulbajai alerģijai, jo tagad, redz, gandrīz neko vairs nevar dabūt bez receptes. Bezmaz jābaidās, ka tas pats tūlīt notiks ar glikozes "vitamīniem". Pēc tam mēs aizbraucām uz Maximu nopirkt kaķu barību. Es teicu mammai, ka pārtikas sadaļā iet nevajag, bet viņa nepaklausīja, un tā nu mēs ieprikām tomātus, dīvainas brokastu pārslas, jogurtu, divu veidu konfektes, cepumus, pierakstu klades, saldējumus, austiņas priekš mp3, nagu lakas, alkoholiskus izstrādājumus un vēl šo to. Tagad pie sevis šausminos par savu alkoholiķes dabu - tikko iztukšoju vienu D-Light. Vai manu, vai.
Kļūstu arvien cacīgāka. Arvien ilgāku laiku man aizņem ģērbšanās un krāsošanās, un pirms brīža es izskatīju visu Oriflame katalogu, vēl piedevām pasiekalodamās uz dažu produktu pusi. Sic transit gloria mundi...
Tik jauki man gan tas nelikās, kad izgā'š'nakt pēkšņi gandrīz bikses pietaisīju murga dēļ. Man šķiet, ka sižets bija aptuveni šāds - es kaut kur vazājos pa Rīgas nomali, kas gan vairāk atgādināja Tukumu un pastaigājos ar kādu čali, man šķiet, ka klasesbiedru, skaidri nezinu, kuru, un, šķiet, ka jutos tā droši un labi un, tā teikt, šķietami loloju kādas siltas jūtas pret šo indivīdu, bet tam laikam nav lielas jēgas, jo man šķiet, ka šoreiz zemapziņa galīgi nav izpratusi manas sajūtas, jo par klasesbiedriem zēniem es pagājušo reizi domāju.... neatceros? Vienīgi ik pa laikam iedomāju par Janku, domāju, vai viņu pašlaik traki nostrādina laukos, vai arī viņš ir savā Bolderraijjā, un gribot negribot domāju arī par dažiem citiem, kad redzu viņus portālā draugiem.lv. Bet arī ne par to stāsts. Bet vispār, lai nu arī būtu stāsts par to, galu galā, tās arī ir manas bezjēdzīgās domas, mana dzīve, un par ko tad es te galu galā muldu, ja ne par to? Tātad bija tas sapnis, murgs, kas sākās jauki... Bet tad uzradās kaut kāds radījums, kas izskatījās pēc lielas kaučuka bumbas un vajāja mani... vai arī to klasesbiedru? Es tā arī īsti nesaprotu, jo ar sapņiem un, paldies Dievam, arī murgiem ir tā, ka, jo vairāk centies tos atcerēties, jo ātrāk tie izplēn nebūtībā. Varbūt tas jau pat bija atsevišķs sapnis, varbūt. Bet tad nu tā bumba - cilvēks vajāja mani (vismaz sajūta bija tāda, ka vajātu mani un es visu redzēju ar "upura" acīm) un draudēja mani nogalināt. No sākuma viņš vienkārši centās mani vai ko nu tur nobeigt pats ar savu esamību - kā nekā viņš bija tāda pamatīga atsperīga bumba, aptuveni metrs diametrā. Un bumbai bija vīrieša seja. Tad nu tā mani vajāja un centās uzlekt virsū un nosist, taču es vai kas cits, ko es jutu kā sevi, izvairījās, un tad viņš, tā bumba, sāka man uzsūtīt visādas briesmīgas lietas, ar ko mani gribēja nobeigt, bet es konkrēt neatceros, kādas. Un tas ir ļoti labi. Un Bumba man nepārtraukti draudēja un saurnājās ar mani maniakāli laimīgā balsī. Beigās, kad es sāku domāt par glābšanās ceļiem, viņš man teica, ka nedrīkstu izsaukt policiju vai mēģināt bēgt, jo nekas nesanāks. Un tad Bumba teica: "Paskat, es tev atsūtīju bērniņu! tu taču viņu mīlēsi, vai ne?" vai kaut ko tamlīdzīgu no klasiskā šausmeņu repertuāra, tad no tuvākā ielas stūra izlēca maza auguma vīrietis ar vēl maniakālāku seju, bet ilgi man to nenācās skatīt, jo drīz vien "mazulis" sāka izpētīt manas iekšas ar duncīšu palīdzību. THE END. Šo sižetu, amnuprāt, es varētu nedaudz pielabot, pārdot, piemēram, "Zāģa" veidotājiem un tad aiz bailēm ķert trieku, skatoties, kā viņi manus murgus vizualizējuši. YaY. Labi, šīs ir slimās daļas beigas.
Pēc tam es tiešām aizčāpoju pie mammas un ieritinājos viņai blakus, lai arī pulkstenis bija jau pus seši (apsvēru, ka nav jēgas vēl neko darīt, tā es tikai uzmodinātu visu māju, bet man ir nāvīgas beilesiet gulēt... savā gultā) un laimīgi nošņākuļoju līdz deviņiem, kad man bija uzlikts modinātājs. Par mammu gan to nevarētu teikt- kad es aizmigu, viņai kļuva pārāk karstu un šauri un viņa aizgāja gulēt uz manu gultu. Bet es viņas miegu iztraucēju daudz mazāk nekā tas kārtējais drausmīgais negaiss, ko es nedzirdēju un nemanīju. Varbūt mana zemapziņa atriebās par manām švakajām maņām? Nezinu gan, bet esot tā zibeņojis, ka visu laiku iekšā bijis gaišs, un pērkons ducinājis nepārtraukti. Un, protams, lietus smagām, lielām pilēm gāzis kā no spaiņiem. Un mamma bija svēti pārliecināta, ka es pamodīšos un aiziešu aizvērt logu, kura neaizvēršanos mamma bija nodrošinājusi ar mana Harija Potera pirmās grāmatas plaīdzību. Nabaga slapjais Parijs Hoters...
Lai nu kā, no rīta es laimīga piecēlos, nomazgājos, paēdu un kopā ar mammu aizbraucu līdz poliklīnikai, lai man izrakstītu zāles manai mistiskajai, niezošajai, stulbajai alerģijai, jo tagad, redz, gandrīz neko vairs nevar dabūt bez receptes. Bezmaz jābaidās, ka tas pats tūlīt notiks ar glikozes "vitamīniem". Pēc tam mēs aizbraucām uz Maximu nopirkt kaķu barību. Es teicu mammai, ka pārtikas sadaļā iet nevajag, bet viņa nepaklausīja, un tā nu mēs ieprikām tomātus, dīvainas brokastu pārslas, jogurtu, divu veidu konfektes, cepumus, pierakstu klades, saldējumus, austiņas priekš mp3, nagu lakas, alkoholiskus izstrādājumus un vēl šo to. Tagad pie sevis šausminos par savu alkoholiķes dabu - tikko iztukšoju vienu D-Light. Vai manu, vai.
Kļūstu arvien cacīgāka. Arvien ilgāku laiku man aizņem ģērbšanās un krāsošanās, un pirms brīža es izskatīju visu Oriflame katalogu, vēl piedevām pasiekalodamās uz dažu produktu pusi. Sic transit gloria mundi...
Comments