Tā dziedāja Undīne

Šodien aiz loga tāds pavisam pelēks. Kad ar mammu aizgājām uz pilsētu, sāka spīdēt saule, taču tad atkal samācās (protams, pēc tam, kad viņa bija uzprasījusies, pasakot, ka mums lietus šodien nespīd). Tagad tāds mierīgs, lai arī ik pa mirklim uzpūš pamatīgs vējš un tad izvelk aizkarus ārā, tā ka tie plīvo kā karogs. Un vēl aizvien kaut kur ieducinās pērkons. Varbūt tas ir miers pirms vētras?
Vispirms aizgājām uz poliklīniku, kur dabūjām zīmi man priekš nometnes. Skatos uz klasiskā ārsta rokrakstā savilktajām cilpiņām un brīnos. Pēc tam izvazājāmies vēl viskautkur pa pilsētu un nopirkām man gaiši rozā krelles, tādas romantiskas. Un vēl koši rozā legingus priekš tunikām. Brr, tagad nezinu, kur lai liek, jo nekam īsti nevar pievilkt klāt.
Tagad, protams, sēžu pie datora, ceru, ka kādam pēkšņi būs kāds iemesls ar mani papļāpāt un, protams, klausos mūziku. Šorīt arī nopirku mammai biļeti uz Džo Kokera koncertu septembrī. Laikam būs pašai jāaiziet paplinkšķināt klavieres. Uz etīdēm pat skatīties negribas, turpinu mācīties to pašu Samson. Klavieru analfabēts.
Nu re, un ārā jau sāka līt.