Tā dziedāja Undīne

Ir pienācis augusts, un es arī esmu atpakaļ no nometnes. Man ļoti patika, iepazinos ar daudziem foršiem cilvēkiem un šķiet, ka esmu arī nokļuvusi tuvāk Dievam. Bet varbūt... varbūt tomēr nē? Es īsti nesaprotu. Es ļoti gribu ticēt, es gribu domāt, ko un kā vajag, gribu darīt, ko un kā Viņš vēlas... Bet, piemēram, kad cenšos ar Viņu runāt, es nezinu, vai Viņš mani dzird. Tas ir kā runāt ar kādu, kas ir aiz sienas. Un vēl nezināt, vai Kāds tur vispār ir. Zinu, zinu, man nevajag gaidīt, ka Dievs šodien atnāks un iesēdīsies man pretī klubkrēslā, lai iedzertu tēju un papļāpātu par dienas notikumiem. Zinu, ka nevaru gribēt, lai man dotu nepārprotamas zīmes, skaidrus pierādījumus, vismaz ne tagad. Un ticība taču balstās uz to, ka ir izvēle - ticēt vai nē. Tas ir kā kāpt pa trepēm, neredzot nākamo pakāpienu. Ticēšana ir ticēšana, nevis balstīšanās uz faktiem. Ja būtu fakti, ja Dievs atnāktu un es varētu viņam pieskarties un ar viņu runāt - kā gan es varētu neticēt? Kāda tur vēl izvēle? Kā var neticēt īstenībai? Bet... Dievs taču arī ir īstenība, vai ne? Tad kāpēc es nezinu, vai es ticu? Vai tiešām es esmu cilvēks, kas nespēj ticēt vienkārši tāpat? Kā tie citi spēj ticēt nešaubīdamies vai arī piedzīvojot retus šaubu mirkļus, satricinājumus? Kāpēc mana ticība ir tāda... nekāda? Vai pat ir jēga par to domāt?... Tāpat atbildi droši vien varu rast tikai es pati.
Kaut kādu iemeslu dēļ neilgojos pēc nometnes. Man tur tiešām patika, es tiešām neiebilstu pret būšanu kopā ar angļiem, pret tulkošanas uzdevumiem, pret slavēšanu, pret Bībeles stundu, pret ēšanu pie kopējā galda, pret aktivitātēm, man tas viss patika... Bet kaut kā nav tā, ka es būtu nelaimīga, eso šeit, mājās. Nea vai tas ir labi? Vai arī slikti? It kā jau jauki, ja traki nemoka ilgas peč akut kā, ko nevaru dabūt. Bet vēl jaukāk ir tad, ja ir kāda vieta vai lieta, kāds sapnis... Bet man šķiet, ka man pašlaik nekā tāda nav. Izņemot saprast sevi un saprast savu (ne)ticību.