18.
Tagad te sekos manu pēdējo dienu Sviesta Cibas ieraksti, ko sarakstīju uz lapām, sēžot savās kojās.
*augšā ar parasto zīmuli saskribelēts iepirkumu saraksts*
Šī saņurcītā lapa, ko iepriekš izmantoju kā iepirkumu sarakstu, tagad ir švaks Sviesta Cibas aizstājējs. Nezinu, vai rakstu tāpēc, ka radies pieradums, tāpēc, ka gribu, vai tāpēc, ka jūtu to kā pienākumu, bet, neņemot vērā to, ka roka nogurst pēc pāris vārdiem, rakstīt šo man nenākas grūti. Jo tomēr gribas izkratīt sirdi kaut vai A4 lapai un kaut vai šodien nemaz nav, ko kratīt. Un atkal jau gribas saglabāt atmiņas.
Tikko attapu, ka varbūt labāk vajadzēja ņemt oranžo pildspalvu, lai labāk pieskaņotos istabai un neizskatītos tik cacīgi, bet varbūt tomēr šādi pat ir labi, jo šī vairs nav mana koju, bet gan manu domu istaba, un, ja labi padomā, manas domas reizēm tiešām ir dikten cacīgas, lai neņem vērā pārliecinātie anti skuķu asociācijas pārstāvji, kas šo kaut kā varētu izlasīt. Bet es tikai priecāšos, ja viņi izlasīs, izlasīs vismaz kāds. Jo es aizvien neprotu rakstīt sev un, ja šo neviens neizlasītu, tas būtu tā, it kā es kādam dāvinātu dāvanu, bet Kāds kādu iemeslu dēļ nevarētu/negribētu to saņemt.
Lai nu kā, šodien ir otrdiena, 24. augusts, ja nemaldos, un mani, kā jau tas bijis vairāk nekā 15 gadus, aizvien sauc Undīne. Mana diena sākās ap pus desmitiem. Izmazgāju matus, pamazām sāku krāmēt mantas kojām. Diemžēl paralēli sāku skatīties vienu jauku filmu pa LNT, tāpēc krāmēšanās, kas līdz tam jau tāpat bija vairāk izpaudusies kā drēbju uzlaikošana, man pagalam nevedās. Taču pēc pāris stundām - divos - arī krāmēšanās gribot negribot bija jābeidz, jo mums jau bija jābrauc uz Rīgu. Tā nu, apkrāvusies ar drēbēm un aizmirsusi mājās daudzas svarīgas lietas, ierāpos mašīnā.
Pēc laika mēs jau bijām manās kojās un apbrīnojām manu foršo, vienkāršo un zaļi oranžo istabu. Paldies Undīnei un viņas vecākiem! Nē, šoreiz neizpaužas mana šizofrēnija, es pateicos savai jaunajai istabas biedrenei Undīnei B.. Tika ienestas mēbeles un no mājām atvestās mantas, un tad mēs bruacām uz ostu atvadīties no māsīcas Sabīnes, kas uz pusgadu brauc mācīties uz Zviedriju. Kad piecos Sabīne bija prāmī, mēs devāmies atpakaļ uz mašīnu, mani izsvieda pie skolas, un es gāju iekārtoties pamatīgāk. Tad palasīju grāmatu, paklausījos mūziku un vēl aizčāpoju līdz tuvējam Lata veikalam, kur reizi par par visām reizēm iemācījos iztērēt daudz naudas, gandrīz neko nenopērkot, - samaksāju kādus 3,5 Ls par pienu, sviestu, sieru, wc papīru (rozā) un vienu roltonu. Atnācu atpakaļ, atkal paklausījos mūziku un tagad domāju doties gulēt, jo esmu veikusi savu dižo vakara dušas rituālu, ieturējusi brangas vakariņas (maizītes, limonāde, maizītes, limonāde, maizītes, ūdens) un iztīrījusi zobus. Arlabunakti!
*augšā ar parasto zīmuli saskribelēts iepirkumu saraksts*
Šī saņurcītā lapa, ko iepriekš izmantoju kā iepirkumu sarakstu, tagad ir švaks Sviesta Cibas aizstājējs. Nezinu, vai rakstu tāpēc, ka radies pieradums, tāpēc, ka gribu, vai tāpēc, ka jūtu to kā pienākumu, bet, neņemot vērā to, ka roka nogurst pēc pāris vārdiem, rakstīt šo man nenākas grūti. Jo tomēr gribas izkratīt sirdi kaut vai A4 lapai un kaut vai šodien nemaz nav, ko kratīt. Un atkal jau gribas saglabāt atmiņas.
Tikko attapu, ka varbūt labāk vajadzēja ņemt oranžo pildspalvu, lai labāk pieskaņotos istabai un neizskatītos tik cacīgi, bet varbūt tomēr šādi pat ir labi, jo šī vairs nav mana koju, bet gan manu domu istaba, un, ja labi padomā, manas domas reizēm tiešām ir dikten cacīgas, lai neņem vērā pārliecinātie anti skuķu asociācijas pārstāvji, kas šo kaut kā varētu izlasīt. Bet es tikai priecāšos, ja viņi izlasīs, izlasīs vismaz kāds. Jo es aizvien neprotu rakstīt sev un, ja šo neviens neizlasītu, tas būtu tā, it kā es kādam dāvinātu dāvanu, bet Kāds kādu iemeslu dēļ nevarētu/negribētu to saņemt.
Lai nu kā, šodien ir otrdiena, 24. augusts, ja nemaldos, un mani, kā jau tas bijis vairāk nekā 15 gadus, aizvien sauc Undīne. Mana diena sākās ap pus desmitiem. Izmazgāju matus, pamazām sāku krāmēt mantas kojām. Diemžēl paralēli sāku skatīties vienu jauku filmu pa LNT, tāpēc krāmēšanās, kas līdz tam jau tāpat bija vairāk izpaudusies kā drēbju uzlaikošana, man pagalam nevedās. Taču pēc pāris stundām - divos - arī krāmēšanās gribot negribot bija jābeidz, jo mums jau bija jābrauc uz Rīgu. Tā nu, apkrāvusies ar drēbēm un aizmirsusi mājās daudzas svarīgas lietas, ierāpos mašīnā.
Pēc laika mēs jau bijām manās kojās un apbrīnojām manu foršo, vienkāršo un zaļi oranžo istabu. Paldies Undīnei un viņas vecākiem! Nē, šoreiz neizpaužas mana šizofrēnija, es pateicos savai jaunajai istabas biedrenei Undīnei B.. Tika ienestas mēbeles un no mājām atvestās mantas, un tad mēs bruacām uz ostu atvadīties no māsīcas Sabīnes, kas uz pusgadu brauc mācīties uz Zviedriju. Kad piecos Sabīne bija prāmī, mēs devāmies atpakaļ uz mašīnu, mani izsvieda pie skolas, un es gāju iekārtoties pamatīgāk. Tad palasīju grāmatu, paklausījos mūziku un vēl aizčāpoju līdz tuvējam Lata veikalam, kur reizi par par visām reizēm iemācījos iztērēt daudz naudas, gandrīz neko nenopērkot, - samaksāju kādus 3,5 Ls par pienu, sviestu, sieru, wc papīru (rozā) un vienu roltonu. Atnācu atpakaļ, atkal paklausījos mūziku un tagad domāju doties gulēt, jo esmu veikusi savu dižo vakara dušas rituālu, ieturējusi brangas vakariņas (maizītes, limonāde, maizītes, limonāde, maizītes, ūdens) un iztīrījusi zobus. Arlabunakti!
Comments