39.
Vakar biju laukos. Abas ar mammu aizbraucām, galvenokārt lai atvestu uz Tukumu Palsmammu, vecmāmiņu. Laukos kā vienmēr jauki, tur bija suņi un kaķi, tur bija vecā māja, tur bija meži, kas nu jau diemžēl vairumā ir reti skaisti jebšu skaisti, bet reti (stulbie mežcirtēji!), lopiņi, lauku labumi un mani klusējošie brālēni, no kuriem vienu es vispār redzēju tikai pa gabalu, bet tur bija arī kas no jauna - internets, šaušalīgi lēns, jo mobilais, taču bija. Vakarā, noskatījušās Ledus laikmetu, mēs ar mammu jau pamazām taisījāmies gulēt, jo īsti nezinājām, ko darīt. Iečubinājāmies, grasījāmies gulēt, bet tad pamazām sākām bakstīties un ķiķināt kā trešklasnieces.
- "Mammu, pastāsti, kādi tev zēni no klases simpatizēja, ko?"
- "Ļoti daudz, īpaši ņemot vērā, ka man viņu vispār bija trīs - viens tizls, otrs ar vienu aci un trešais vienkārši stulbs."
Ļauni, bet smieklīgi bez gala mums tur jokojās. :D
No rīta bijām augšā pirms deviņiem, paēdām labumus, apspriedām vēlēšanu rezultātus, muldējām, palasīju vēsturi un drusku paspēlēju vecās, atskaņojušās klavieres un tad braucījāmies mājās. Pa ceļam es cauri netīrajiem logiem ar savu ziepju trauku ķēru visu, ko vien varēju - mežus, debesis, lapas, kokus, laukus, mājas... Tādā garā nonācām Rīgā, aizdevāmies pie mammas brālēniem, kas mūs atkal apdāvināja ar paštaisītajiem kulinārajiem brīnumiem - siera cepumiem un plātsmaizēm, līdzi iedodami arī paštaisīto maizi. Tiesa, tas šā vai tā nenoritēja tik smagā formā kā parasti, kad mēs pēc ciemošanās nevarējām piecelt uzbarotos kuņģus no ērtajiem dīvāniem. Bij' jau domāts, ka pēc tam mani iesviedīs kojās un - līdz aiznākamnedēļai, bet es iedomāju, ka labāk aizbraukšu mājās un braukšu pirmdien no rīta. Tā nu es še esmu, blakus istabā skan dziedošie Milži, vēsturi esmu tā kā uzrakstījusi, par Bizē neko īsti interesantu atrast neatradu, taču jūtos pacentusies šā kā tā.
Šī vēlēšanu nedēļas nogale man šķita diezgan atšķirīga no pārējām, lai arī... it kā jau nekas nenotika.
- "Mammu, pastāsti, kādi tev zēni no klases simpatizēja, ko?"
- "Ļoti daudz, īpaši ņemot vērā, ka man viņu vispār bija trīs - viens tizls, otrs ar vienu aci un trešais vienkārši stulbs."
Ļauni, bet smieklīgi bez gala mums tur jokojās. :D
No rīta bijām augšā pirms deviņiem, paēdām labumus, apspriedām vēlēšanu rezultātus, muldējām, palasīju vēsturi un drusku paspēlēju vecās, atskaņojušās klavieres un tad braucījāmies mājās. Pa ceļam es cauri netīrajiem logiem ar savu ziepju trauku ķēru visu, ko vien varēju - mežus, debesis, lapas, kokus, laukus, mājas... Tādā garā nonācām Rīgā, aizdevāmies pie mammas brālēniem, kas mūs atkal apdāvināja ar paštaisītajiem kulinārajiem brīnumiem - siera cepumiem un plātsmaizēm, līdzi iedodami arī paštaisīto maizi. Tiesa, tas šā vai tā nenoritēja tik smagā formā kā parasti, kad mēs pēc ciemošanās nevarējām piecelt uzbarotos kuņģus no ērtajiem dīvāniem. Bij' jau domāts, ka pēc tam mani iesviedīs kojās un - līdz aiznākamnedēļai, bet es iedomāju, ka labāk aizbraukšu mājās un braukšu pirmdien no rīta. Tā nu es še esmu, blakus istabā skan dziedošie Milži, vēsturi esmu tā kā uzrakstījusi, par Bizē neko īsti interesantu atrast neatradu, taču jūtos pacentusies šā kā tā.
Šī vēlēšanu nedēļas nogale man šķita diezgan atšķirīga no pārējām, lai arī... it kā jau nekas nenotika.
Comments