Tā dziedāja Undīne

Sēžu manas bijušās skolas skolotāju istabā pie datora un skatos pa logu, kur spožas rudens saules apspīdētajā sporta laukumā pret bumbu vardarbīgi izturas jaunieši.
Vakar izdomāju, ka atnākšu ciemos, apsveikšu skolotājus skolotāju dienā, satikšu vecos klasesbiedrus un tā. Nē, patiesībā jau izdomāju to nedēļas sākumā, un dzīvoju ar domu, ka šī nedēļas nogale kaut kāda iemesla dēļ varētu atšķirties no pārējām. Dīvaini, bet šī smieklīgā, motivācija, šķiet, palīdzēja.
Apciemojums izdevās tiešām jauks. Satiku gan audzinātāju, kuru ar baltu rozi apsveicu vārda dienā, gan matemātikas skolotāju, kuru ar trīs mazām rozītēm apsveicu gan skolotāju dienā, gan izbijušā vārda dienā. Satiku arī vecos klasesbiedrus, no kuriem dažus bija īpašs prieks redzēt.
Pa starpbrīžiem skolotāju istaba pilna ar uzcītīgajiem pedagogiem, kas runā par e-klasi, sasodītajiem bērneļiem un plāno savu pasēdēšanu, kas būs ap diviem, taču pa stundām tikai pāris seju, nu, tagad, starpbrīdim tuvojoties, jau rodas arvien vairāk.
Te ir ļoti jauki atkal būt, taču, kad iedomājos, ka būtu te palikusi... es nezinātu neko par Domeni, nepazītu tos daudzos lieliskos un mazāk lieliskos cilvēkus - to iedomājoties vien, paliek tik dīvaini ap sirdi. Ka es nevarētu sēdēt solfedžo klasē, nevarēt uzrakstīt diktātu un runāt pretī Vanagai, skatoties uz ķiķinošo Jāni, kas sēž pretī, ka es nevarētu žēloties par klavierēm vai vēsturi... Ai, nē, man trūktu tik daudz kā! Domenē varbūt kaut kā ir par daudz, taču visur citur, kur esmu bijusi, salīdzinot ar to, nav gandrīz nekā.
Žēl, bet šķiet, ka mūzikas skola šodien nestrādā, Skolotāju diena, galu galā, un radošajiem ļautiņiem, kas nav tik lielā Domes varā, šī diena varbūt tiešām ir svētki.
Nu jau jālaiž skolotāji pie darba, esmu okupējusi vienu no trim (das) Lehrerzimmer datoriem savām skribelējošajām vajadzībām jau pietiekami ilgi.