33.
Es šo ierakstu rakstu otro reizi, tāpēc būs īsāk, nekā bija.
Kate izvadīta, pagājuis viena sasodīta mācību nedēļa, un drīz jau... šņuk... vēl viens... šņuk... sasodīti mīļš... šņuk... un stulbs pendzis... šņuk... jāizv... šņukšņuk. Nē, tā nevar. Viss, mainām tēmu.
Tā kā braucu kopā ar To Otru Undīni, man nācās mājās braukt vēlāk, nekā bija iecerēts un, tā kā, protams, aizmīļojos ar Tamāru un Rafiku, atnācu atpakaļ, kad bija pusstunda līdz vilcienam, un TOU vēl vārīja cīsiņus. Tā nu parijām cīsiņus un braukšanas uz Rīgas staciju vietā skrējām uz Zasulauku. Es vēl pa ceļam juceklīgi centos palīdzēt anglietei, kas meklēja adresi, nevis, kā TOU ieminējās, pateicu "Sorry, we don't have time, good luck". Kad biju nočakarējusi pāris minūte,s klačojot ar ārzemnieci, mēs aši knaši čāpojām uz staciju un, man šķiet, uzstādījām rekordu - bijām tur 20 minūtēs, ne vairāk. Tiesa, kad vilciens pienāca, mēs vēl bijām 10 m attālumā, tāpēc skrējām un ielēcām tur bez biļetēm. Pēc kādas pusstundas dabūjām arī sēžamvietas un biļetes, un pamazām atdzisām (saule, protams, uzradās tieši dienā, kad bijām apkrāvušās ar mantām un biezām drēbēm, urā) klausoties muzīku katra savā aparātā. Tukumā Undīnei bija pretī mamma ar mašīnu, un Undīnes - es - sāka ceļu uz mājām ar kājām ar ausīm ausīs augšup pa stacija kalnu, domājot visādas domas, ko vairs neprot ietērpt pareizajos vārdos. Un vai vajag?
Pagāju garām mūzikas skolai, priecīgskumji smaidīdama. Varbūt tomēr vajadzēja ieiet? zin' kā, gribas jau ieiet tādai sen neredzētai, kaut ko sasniegušai, ar grand pārmaiņām dzīvē un sevī... kā varonim, ko visi grib satikt un paspiest rociņu vai abas... un to es saku par savu mazo, veco mūzikas skoliņu, kur mani atceras pieci skolotāji un aptuveni tikpat skolēnu, jo pārējie, ar ko kopā mācījos, jau absolvējuši vai aizgājuši, kā to izdarīju es... Un arī daž skolotāji aizgājuši meklēt kaut ko labāku... ai.
Pēc piecpadsmit minūtēm jau biju mājiņās, kur mani sagaidīja mīļā mamma, un tad mēs gājām kaut kur paēst. Aizgājām līdz Miķelītim - bēru mielasts, līdz Zodiakam - ciet, līdz picērijai - tur tikai un vienīgi pica, līdz Pavardam - ciet, līdz Tulpēm - bēru mielasts... mēs jau sākām histēriski ķiķināt - nu, cik var smieties par divām padzīvojušām kundzītēm, ko? Pēdējos nervus zog. Bet šodien jau valstī zog visu. Galu galā atradām dārgāku kafejnīcu pie bankas, kas bija vaļā. Paēdām un laimīgi devāmies mājās. Un tagad esmu te, bet mamma blakus istabā. Iešu pie viņas, un es centīšos iebraukt nokavētajās desmit seriāla minūtēs. un dators zog manu laiku ar ģimeni... Vai drīzāk - es to zogu, izmantojot datoru. Ai, kā mani iežēlina šitais ieraksts - tīri vai gribas sev papaijāt pleciņu - nabaga Mirta, jāiet kārties, visu zog, visi par mani smejas, un Boss vispār veido sazvērestību pret mani, ak manu vai, beņi feņi.
Kā būtu, ja būtu?
Un ko es vispār jūtu?
Kā būtu, ja pamēģinātu?
Bet vai tad tā vispār varētu?
Un vai maz tas, kas skatās man pretim, reiz domās tāpat?
Bet tas noteikti būtu jauki...
Jā, lauzt sprandu, sarežģījot savu tāpat raibo dzīvi, -
Tas būtu tik jauki...
Kate izvadīta, pagājuis viena sasodīta mācību nedēļa, un drīz jau... šņuk... vēl viens... šņuk... sasodīti mīļš... šņuk... un stulbs pendzis... šņuk... jāizv... šņukšņuk. Nē, tā nevar. Viss, mainām tēmu.
Tā kā braucu kopā ar To Otru Undīni, man nācās mājās braukt vēlāk, nekā bija iecerēts un, tā kā, protams, aizmīļojos ar Tamāru un Rafiku, atnācu atpakaļ, kad bija pusstunda līdz vilcienam, un TOU vēl vārīja cīsiņus. Tā nu parijām cīsiņus un braukšanas uz Rīgas staciju vietā skrējām uz Zasulauku. Es vēl pa ceļam juceklīgi centos palīdzēt anglietei, kas meklēja adresi, nevis, kā TOU ieminējās, pateicu "Sorry, we don't have time, good luck". Kad biju nočakarējusi pāris minūte,s klačojot ar ārzemnieci, mēs aši knaši čāpojām uz staciju un, man šķiet, uzstādījām rekordu - bijām tur 20 minūtēs, ne vairāk. Tiesa, kad vilciens pienāca, mēs vēl bijām 10 m attālumā, tāpēc skrējām un ielēcām tur bez biļetēm. Pēc kādas pusstundas dabūjām arī sēžamvietas un biļetes, un pamazām atdzisām (saule, protams, uzradās tieši dienā, kad bijām apkrāvušās ar mantām un biezām drēbēm, urā) klausoties muzīku katra savā aparātā. Tukumā Undīnei bija pretī mamma ar mašīnu, un Undīnes - es - sāka ceļu uz mājām ar kājām ar ausīm ausīs augšup pa stacija kalnu, domājot visādas domas, ko vairs neprot ietērpt pareizajos vārdos. Un vai vajag?
Pagāju garām mūzikas skolai, priecīgskumji smaidīdama. Varbūt tomēr vajadzēja ieiet? zin' kā, gribas jau ieiet tādai sen neredzētai, kaut ko sasniegušai, ar grand pārmaiņām dzīvē un sevī... kā varonim, ko visi grib satikt un paspiest rociņu vai abas... un to es saku par savu mazo, veco mūzikas skoliņu, kur mani atceras pieci skolotāji un aptuveni tikpat skolēnu, jo pārējie, ar ko kopā mācījos, jau absolvējuši vai aizgājuši, kā to izdarīju es... Un arī daž skolotāji aizgājuši meklēt kaut ko labāku... ai.
Pēc piecpadsmit minūtēm jau biju mājiņās, kur mani sagaidīja mīļā mamma, un tad mēs gājām kaut kur paēst. Aizgājām līdz Miķelītim - bēru mielasts, līdz Zodiakam - ciet, līdz picērijai - tur tikai un vienīgi pica, līdz Pavardam - ciet, līdz Tulpēm - bēru mielasts... mēs jau sākām histēriski ķiķināt - nu, cik var smieties par divām padzīvojušām kundzītēm, ko? Pēdējos nervus zog. Bet šodien jau valstī zog visu. Galu galā atradām dārgāku kafejnīcu pie bankas, kas bija vaļā. Paēdām un laimīgi devāmies mājās. Un tagad esmu te, bet mamma blakus istabā. Iešu pie viņas, un es centīšos iebraukt nokavētajās desmit seriāla minūtēs. un dators zog manu laiku ar ģimeni... Vai drīzāk - es to zogu, izmantojot datoru. Ai, kā mani iežēlina šitais ieraksts - tīri vai gribas sev papaijāt pleciņu - nabaga Mirta, jāiet kārties, visu zog, visi par mani smejas, un Boss vispār veido sazvērestību pret mani, ak manu vai, beņi feņi.
Kā būtu, ja būtu?
Un ko es vispār jūtu?
Kā būtu, ja pamēģinātu?
Bet vai tad tā vispār varētu?
Un vai maz tas, kas skatās man pretim, reiz domās tāpat?
Bet tas noteikti būtu jauki...
Jā, lauzt sprandu, sarežģījot savu tāpat raibo dzīvi, -
Tas būtu tik jauki...
Comments