Medus burka [entries|archive|friends|userinfo]
vinnijspuuks

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

Turības ziemassvētku balle jeb nakts, kad tika piesmiets Melngalvju nams [21. Dec 2011|01:26]
[Mūzika |Melanna - Mirušo Dārzs]

Laikam vajadzēja kādu laiku, lai apkopotu redzēto un piedzīvoto tajā liktenīgajā vakarā.
Par skolas patriotu sevi vairs nesauktu, bet šādus tādus pasākumus vēl apmeklēju - precīzāk būtu teikt, ka ziemassvētku balle laikam šogad ir vienīgais paredzētais pasākums.
Pašā sākumā uzrunāja vieta, saviesīgais apģērbs (black-tie) un maskas, bet tad mazu brīdi aizdomājos... kā tas viss ies kopā ar viduvējo Turības studentu.
"Šausmu nakts!" citējot Janu.
Bet nu ņemot vērā iepriekšējo gadu pieredzi, ka apsardze palūdz pidarus tirgus džemperīšos doties pa taisno uz essīti, copēt maziņās tur (lai gan pagājušo gadu kāds pipars izdomāja, ka bez durvju stikliem neies projām. Pasala visi priekštelpā pēc tam viņam par godu), tad šogad apsargi izturējās diezgan maigi pret aritmētiski vidējo homo sapiens tvērējmērkaķi, kam alkoholu ir grūtāk panest un rodas problēmas kustību un smadzeņu koordinācijā.
Jāatzīst, ka tradicionāli pasēdējām ar kursa kompāniju (ar to pašu, kuru secinājām, ka visi ir pidari, atskaitot mūs) pirms tam lietojot uzturā alkoholisku padzērienus. Sākot ar nezināmas izcelsmes rumu, beidzot ar zināmas izcelsmes rumu. Kad teorētiski bijām panākuši stulbības pakāpi tādu, ka varētu doties socializēties ar pārējiem, tad nospriedām, ka jāsauc taksis. Saceits, dareits.
Ierodoties tur uz mirkli parādījās wtf moments - zoodārzs tā kā nebija vecrīgā... Nu labi, ja jau atkūlāmies, tad izvirzoties cauri krekls ir gandrīz kā uzvalks ar šlipsi, kur nu nahuj vēl kādu masku masai, kas pēc visa spriežot pārdzērusi jēgu, nonācām deju zālē. Jā, bez elkoņu palīdzības bija pagrūti dejot, jāskatās vai kādai čiksītei neuzkāpj virsū vai arī kādam neizgāž kokčiku, ar ko viņš tik meistarīgi dejo neritmiski kādu mistisku 90. gadu latviešu mūzikas virsotni. Garastāvoklis jau bija pavirzījies uz dziļāku vietu (gandrīz tik pat skumji, kad lauvu karalī Simbam nomira paps vai arī gredzenu pavēlniekā Gandalfs iekrita tajā aizā) bija radusies nepārvarama vēlme doties projām. No turienes. Jo tas nams tika izvarots, morāli. Nu gan jau, ka pievēma arī pirmkursnieki tualetes un kādu izstādes telpu. Visskumjāk paliek, kad iedomājos, ka okupācijas muzejs gan jau arī netika žēlots, ņemot vērā masu, kas tur pīpēja, jo laiks arī bija tikpat sūdīgs cik publika ballē.

Sūds ne balle.


Link6 pastāstīja|pastāsti savu sāpi sienai

Kaut kur es aizķēros... [6. Dec 2011|01:39]
[Mūzika |NIN - The Frail]

Jau kādu laiku pēc incidenta ar nelaimīgo meiteni es šeit esmu uzrakstījis aptuveni neko.

Varu vienīgi pateikt to, ka 18. novembrī jūrā nav nemaz tik silts kā man citi stāstīja. To es apjautu, kad es pieklājīgā reibumā katrā rokā pa hennesy veidīgajiem ar uzvalku izmirdzēju no kāpām pie jūras. Vējš tajā dienā pūta mazliet vairāk nekā parasti, to jau varēja sajust brāļu kapos, kad aukstumā lēnām gāju un lasīju visus vārdus un domāju kā tie cilvēki izskatījās, kas cīnījās par neatkarību. Lai nu kā, pēc brītiņa jau biju atbrīvojies no drēbēm un stāvēju jūras krastā. Tik ne viens pats - bija vēl bariņš, kas teicās, ka gana laba izklaide būs. Arī mana konfukša skrējien pirmajam iekšā ar varenu kaujas saucienu līdz brīdim, kad viņa ķermenis saskārās ar ūdeni, pārvērtās par spalgiem kliedzieniem, neuzdrošināja līst tur iekšā. Bet nu - es pats zinu, cik slinks esmu. Ja jau reiz esmu novilcis drēbes... Kad ūdens bija ticis līdz viduklim es sapratu, ka alkohols tomēr ir par maz un lieki nefilozofējot par sniega pārslas atomu struktūras izskatu, ņēmu koferi ārā no tā ūdens. Jāteic, ka nebija ilgi jāgaida arī pārējie. Tā nu tik pat jautrā garā nodziedājām laša kundzi pie jūras ("jūra krāc un vēji pūš, priekos, bēdās paiet mūžs") un tādā pašā kondīcijā kā izkritām no autobusa - ierāpojām tajā, kurā vēl tika nepārtraukti skandinātas citas dziesmas (jāteic, ka turpceļā arī nekūsāja klusums).



Atskaites viens punkts.

Jateic sev, kāpēc iztrūkst 20 citi. Ziniet, slinkums un miers dzīvē.
Linkpastāsti savu sāpi sienai

Mirstīgo cilvēku problēmas, kas mani neskar [16. Okt 2011|12:36]
[Mūzika |Muse - Blackout]

"Eu, tu, latviski saproti?!"
"Protams" lēnām apgriežoties uz vanšu tilta sākuma nopētu uzsaucēju
"Uz kurieni tu dodies?" turpināja čerkstošā balss, kas mazliet atgādināja Irēnas
Paceļot galvu uz augšu un secinot, ka joprojām līst nesteidzoties atbildēju "pāri vanšu tiltam"
"Gadījumā neej uz Spici?"
"Nē, tik tālu gan es nemēdzu iet..." filozofiski attraucu
"Es esmu atbraukusi no Anglijas, kur strādāju un aizgājām šovakar uz draudzenēm uz Pussy ballēties, bet viņas ir savākušas manas mantas un telefonu un es nezinu kā es mājās tikšu, vai vari vismaz pavadīt pāri tiltam?!"
Apskatos pulkstenī - pus5 no rīta. Kāpēc gan ne?
"Jā, varu pavadīt, stāsti kā tev tā gadījās?" Patiesībā, mani pilnīgi neuztrauca šīs problēmas, bet depresīvu kompāniju garajam pārgājienam noderētu.
Tā nu viņa cītīgi stāstīja, kā viņas draugs lieto narkotikas, pērkamas sievietes un kā viņa sūta naudu, lai viņš var nopirkt drēbes, bet tagad visticamāk sēž Pussyā ar kaut kādām beibēm un dzer. Līdzcietīgi iedevu viņai telefonu, lai viņa var viņam uzzvanīt savam kavalierim, kurš sākumā trīs reizes zīmīgi meta nost, jo telefons acīmredzot traucēja sist kanti kādai mazajai. Ceturtajā reizē varēja pasmīnēt par intelektuālu sarunu viņu starpā un tā.
"Bet varbūt pamet viņu?" iebildu
"Tā tiešām ir laba doma, paldies!"
Iekšēji uztaisīju facepalm


"Labi, te ir mana pietura, nāksies tev doties tālāk vienai savā dzīvē"



Man dažreiz ir neslēpts prieks, ka citiem dzīvē tā neveicas, bet man - veicas.
Link2 pastāstīja|pastāsti savu sāpi sienai

Vinnijs Pūks un viņa draugi - sivēnastes [12. Okt 2011|15:20]
[Mūzika |65daysofstatic - I'm Dreaming Of A White Noise Christmas]

Vakardien kaut kā skaidrā aizķēros kinoteātrī uz kādu jauku filmu. Tieši tā - Vinnijs Pūks. Ņemot vērā, ka neesmu izteikts tulkošanas fanātiķis, tad labprāt izvēlējos anglisko versiju, tik žēl, ka subtitri nebija pieejami. Lai nu kā - plkst. 18:30 likās gana pieklājīgs laiks, kad varētu nebūt sīko tik daudz.
Nu jā, likties var daudz kas, bet nu sīko kontigents bija pamatā. Var jau būt, ka mazajiem tagad ātri māca angļu valodu, bet tur daži bija tādi, kas vēl mātes valodu nebija apguvuši. Lai nu kā - neanalizēju cilvēku psiholoģiskos portetus un vairāk mēģināju iedziļināties multfilmā. Varbūt tā ir domāta priekš 10 gadīgajiem, bet man ellīgi labi patika. Un veidotāji pacentušies ar divdomīgajām situācijām par to, kā uz tām skatās 10 gadīgs lohs vai pieaudzis lohs.

Bet paturpinot kaut ko ierastāku - neticēju pats, bet piektdien un sestdien atkal sanāca pielakt purniņu. Kā?

Vai ne?

Kā reiz vecākais (gudrākais) no brāļiem pičiem bija atbraucis mājās no Afganistānas uz pāris dienām, atvedot arābu labumus un piedzīvojumu stāstus. Nevar taču tā atteikties aiziet ciemos ar 5 aliņiem un apskatīties kā izskatās un tā. Tā nu pēc kādas 3. ūdenspīpes un 3. aliņa jau aizvien biežāk izskanēja aicinājums: "Sameni dzersi?" It kā biju gudrs un sākumā noraidīju, bet nu beigās - ko tur vairs liegties kā tādai vecmeitai zaļumballē - pamēģināšu vienu. Laikam jau sanāca vairāk nekā viens, bet mājās spēju pats ierāpot, tā kā nebija tik traki.
Nākošajā rītā, protams, no tēva puses izskanēja aicinājums pastrādāt, kas varbūt nemaz nebija tik slikti. Svaigs gaiss man patīk. Nopļāvu zālīti pēdējo reizi pirms ziemas, aizbraucu kapus apkopt, jo sveču vakars vēl bija uz vakarpusi paredzēts. Tā flegmatiski visu izdarot biju jau nobriedis vakardienas iesāktajam - neintelektuāla pasēdēšana pie kamīna jeb gandrīz pēc 2 mēnešu pārtraukuma atvēru pirtiņas durvis ierastajiem apmeklētājiem, pat sarkano naughty lampu iedzedu otrajā stāvā, lai apmaldījušies ceļotāji spētu atrast pirtiņu. Kā rezultātā ieradās Pičbrāļi, Dagors ar savu vieglkategorijas draudzeni, Zemīšpāris un vēl daži frukti ar Jack Daniel's, kas tik to centās, kā pēc iespējas ātrāk mani piedzirdīt, lai visi būtu vienlīdzīgi alias, kurā mazais peļu junkurs uzreiz paziņoja, ka spēlēs ar mani. Kā rezultātā pārējie plenči apvainojās/apvienojās un sīvā cīņā ar Angīna palīdzību apsteidza mūs par vienu lauciņu. Mazliet izveda ārā no pacietības tāda veida spēlēšana, bet nu jā, dažreiz vajag zaudēt pārspēkām. Tas nebūtu interesanti vinnēt, šajā gadījumā. Tā nu vakara gaitā ar mazo peļu junkuru risinājām sarunas kāpēc mēs dzeram?
Jā, kāpēc gan.
Es jau iepriekš esmu izteicis, ka dzeršana laikam jau nav nekas tik kruts kā to amerikāņu filmās pozicionē, bet kā pamanījāt - iedzert es šad tad mēdzu. Bet kāpēc? Ne tikai, lai sajustu vājumu, bet arī spētu aptvert komunikāciju apkārt. Kā jau iepriekšējā ierakstā tā maģistrante izteica - man ir komunikācijas barjeras. Bet kā viņas pārvarēt? Vienkārši - ņemam 2 Jack Daniel's un pieliekam purnu jeb paliekam tikpat stulbi, lai varētu sekmīgi kontaktēties. Mirdza jau izteica, ka tas ir latviešu mīnuss - nespēt būt atvērtiem. Es piemetināju: "Bet varbūt tomēr pluss." Kas man atgādina kādu strīdu ar kursabedrēm par to, kas tad īsti ir latviešu identitāte. Jeb viņu izteikumos, ka vajag mainīt cilvēku paradumus, lai tie pielīdzinātos rietumeiropiešiem. Es izteicu, ka viņiem vajadzēt mainīt savu domāšanu.

Jaunie Karību jūras pirāti bija laba filma. Tāpat kā Selgas sāļie cepumiņi.

Pielikumā biužuks no Gaiziņa torņa, kurā knapi ar[info]young_heart  palīdzību uzrāpos. Laikam jāatsvaidzina fiziskā forma, jo futbolā pamanījos savainot abus ceļus un pēdu.


Linkpastāsti savu sāpi sienai

Draudzības talka jeb maģistranti ir pilnīgi idioti [3. Okt 2011|21:39]
[Mūzika |65daysofstatic = Guitar Cascades]

Tā pasen neesmu neko skricelējis šeit. Kas tad ar mani ir tāds noticis, ka esmu paslinkojis izlikt savu žulti uz virtuāla papīra?

Tieši tā - es noskatījos jaunos Transformatorus!

Tas tiešām spēj izsist no sliedēm tā, ka ilgi vēl domāsi, kāpēc ir jāelpo un jāskatās kokos, lai kāds mērkaķis neuzglūn.
Vispār jau mazliet skumji, ka šo to neuzrakstu, jo visticamāk visādus sūda piedzīvojumus palēnām aizmirstu, jo man galvenais ir, lai pats vēlāk varu pārlasīt un atcerēties.

Lai nu kā - īsi par pēdējiem piedzīvojumiem - manas fakultātes organizētā draudzības talka (6dien), kura teorētiski ir paredzēta, lai pirmkursnieki iepazītos un zinātu, kurš māk turēt, kurš nē. Kā pa reizei, tur iemaldās arī 4. kursnieki - precīzāk lielāko alkoholiķu sabiedrība no mūsu kursa ar mani un Vītolu priekšgalā. Tā kā zinām, kā tās lietas darās, tad uzreiz iekāpjot autobusā sākām dzert, jo tāpatās strādās jau pirmkursnieki - tradīcija, ziniet. Kad pats pirmajā kursā aizbraucu uz turieni, tad sapratu, ka jārukā ar melnu muti, vai arī, manā gadījumā - var sadraudzēties ar ceturto kursu un neko nedarīt. Ja vēl agrāk kaut ko darījām, tad šoreiz pašam bija mazliet neērti, cik pirmkursnieki ir izlutināti. Nu bļa, es šitādus lopus čakarētu līdz tumsai, lai viņi vispār kaut ko kārtīgi izdara. Pokemonu paaudze kārtējā. Vēl vairāk man sāp tas, ka tādiem idiotiem ir balsošanas tiesības. Lai nu kā, sakopjot sevī pēdējā skaidrā prāta paliekas metu kaunu pie malas un sāku strādāt, jo tā atstāt arī nevar. Tā kā nācās vēl paskubināt biedrus Vītola un Mazā Krasta izskatā un ķerties pie lāpstām un parādīt mazajiem kā tās lietas darās. Tā nu ar alkoholu un idiotismu cīnoties sākām pie Turaidas pils aizrakt tur kaut kādus arheolohu atstātos izrakumus. Tas jau nebūtu Vītols, ja viņš 5 minūšu laikā nebūtu atradis kaut kādas maziņās, kam kanti piesist tādējādi izvairoties no darba. Kamēr viņš tur vienai lietuvietei rāda gliemežus, mēs ar Krastu paspējām visu aizrakt. Tā kā viņš tur tik drošsirdīgi tur to gliemezi izrāda, tad piedāvāju derības - 4 Tērvetes senču, ja viņš viņu apēdīs bez uzdzeršanas. Njā, bija tā vērts atdot tos aliņus.
Tā pamazām jau iesākās vakara daļa - ze'ballīte. Neesmu jau lepns, bet izdomāju, ka tas būs mazliet par zemu man dzert kopā ar pirmkursniekiem, tāpēc izlēmām palikt savā klasē (6. klase, angļu valoda, starp citu) un tur piebeigt to litru. Pie puses Krastiņš pakrita zem galda un atklāti paziņoja, ka vairs nedzeršot. Skumji mazliet, bet nu ar Vītolu aizvilkām viņu līdz matracim un nolikām tur gulēt. Tad ieradās kaut kādi maģistri (1. kurss), pēc paskata no essīša pa taisno atkūlušies.Labi, it kā netraucēja, jo tie aizvilkās pie dekāna, lai varētu kaut ko borēt par mūža draudzību utt. Kā arī Vītolam aizņēma 34 sekundes, lai paspētu piesist kanti vienai no mag. Labi, tā nu mūsu zieds jau bija palicis diezgan maza paskata - gazeles bija aizgājušas dejot (kaut kas labi noraksturoja ballīti - pilns ārzemnieku, visas meitenes aizņemtas: pilnīgs essīts!). Atlikuši bijām tikai vairs es ar Jēkabsonu, kurš arī bija noskaņojies sēdēt pie galdiņa ar forever alone seju un pielikt purnu. It kā jau idille, bet tad pie mums ievēlās divas maģistrantes. Es, protams, mēdzu būt tolerants pret cilvēkiem, kuriem ar domāšanu ir tā pagrūtāk, bet nu šo es nespēju izturēt. Kad taisījos ķerties pie smagās artilērijas mūsu disputā, tad tā otra maģistrante (disputs man bija ar kaut kādu Līvu par to, kas ir komunikācija un vai man ir komunikācijas barjeras ar idiotiem) saprata, ka viņas draudzene ir drusku pastulbāka šajā tematā un aizvilka viņu pīpēt. Neko, saskatījāmies ar Jēkabsonu un nolēmām gaidīt. Nepagāja ne 15 minūtes, kad atkal viņas ievēlās iekšā, lai prasītu 3. kursam vai viņi zina kā jāraksta kursa darbs.
"LU..." Jēkabsons skumji paskatoties uz manis piebilda. Tā nu viņas tur kaut ko mēģinot gudri diskutēt visu laiku pabikstīju Jēkabsonu, kad kāda pērle izlīda ārā. Vairāk jau es viņu nepārtraukti bikstīju, jo brīžiem aizdomājos, kā vispār viņa bakalauru pabeidza. Un vēl pēc 15 minūtēm es kapitulēju kazu priekšā un pakritu uz grīdas (protams, guļammaisā, kas es kāds dzērājs vai?!) un izrubījos. Tā laikam ir vieglāk. Vienīgi kaut kādos 3 naktī Irēna cēla un teica, lai es nākot dejot. Ar glanci pateicu, ka man ne visai gribās iet kontaktēties ar cilvēkiem, jo redz, man esot komunikācijas barjeras. Un ne velti.

Tādām ir jābūt, lai pats neatkristu līdz tik zemam līmenim, kā mūsu populācijas apakšgalam.

Pašlaik tas ir vyss. Bet ir jābūt vēl.


Link4 pastāstīja|pastāsti savu sāpi sienai

Kā es šodien mēģināju uzkāpt kokā jeb bērnības atmiņas par karu ar pļuristiem [30. Aug 2011|02:27]
[Mūzika |Yann Tiersen - A Secret Place]

Šodien atnāca vectēvs un palūdza vai es nevaru uzkāpt vienā ābelē un nokratīt ābolus, lai zari nenolūzt (ābolu raža šogad ir padevusies - ja es taisītu alkoholu no āboliem un būtu alkoholiķis, tad es visu laiku staigātu ar tādu burvīgu smaidu sejā, ka ar ķieģeli nenoņemtu).
"Ejam?!" Paskatījos uz mopsi un šis uzreiz saprazdams, kas par lietu izstaipījās un bija gatavs vilkt ķiveri, lai novērotu/analizētu manas darbības kokā no apakšas. Aizgājām līdz tai ābelei, nodevu saistības ar mopsi vectēva rokās un sāku rāpties. Pieķeros vienam zaram, mēģināju tikt augšā - nekā, nācās piezemēties. "Nu kas tā pa lietu?!" un stūrgalvīgi uzreiz vēlreiz mēģināju. "Njā, šis tas ir piemirsies..." Pa to laiku vectēvs ar mopsi jau devās tālāk uz priekšu pa ielu. Pēc 5. mēģinājuma izdevās un nestabili atrodoties nokratīju vairāk nekā vajag tos ābolus (to varēja pateikt pēc sauciena no vecāsmātes, kas atradās pāri ielai savā dārzā un novēroja to procesu no malas). Bet stāsts šoreiz par to, ka agrāk man tāda ābele bija iesildīšanās, jo kāpelēt man ļoti patika. Šoreiz ne pa kritieniem, bet koka valstību (mums kā īstiem ķeizariem pirms baltās mājas valsts bija mazāka valsts no kuras atsperties).

Kā jau visiem sīkiem idiotiem, arī mums vajadzēja savu ģenerālštābu no kura koordinēt visas palaidnības. Tā nu kādu dienu izlēmām, ka kastanis blakus mūsu mājai ir ideāls - atrodas līkumā uz stūra, no galotnes varēja pārredzēt visu apriņķi, no viduvējā stāva - ceļu un tuvākās mājas, kā arī lapas sniedza ļoti labu aizsegu (mēs tur bijām neredzami). Tā tika savilkti dēļi, āmuri un naglas - darbs varēja sākties. Būvējām mēs četri - Es, brālis, Valts un Edgars. Kastani bija iesējusi mana māte un ap to laiku tas jau bija pamatīga kalibra kastanis, bet to mēs nezinājām un bez sirdsapziņas raidījām tajā iekšā naglas, lai mūsu štābs būtu noturīgāks. Protams, tika pielietotas troses un vēl citi palīglīdzekļi, lai mūsu štābs būtu krutākais ciemā (vispār jau mūsējie štābi laikam bija vienīgie). Kā arī tika apzināta situācija, ja uznāk karš - tika sagādāta munīcija (āboli, kaķenes, aronijas, jebkas ciets), jo mazākiem bieži vien sākumā iet grūti - citi var iekārot skaisto nocietinājumu.
Tā nu dzīve ritēja mierīgā gaisotnē līdz beidzot mums uzradās ienaidnieki - neviens viņus nepazina, tik zinājām, ka viņi dzīvo kaut kur uz sporta ielas, ir mūsu vecuma un ir krievi. Pietiekami daudz iemeslu, lai tie būtu pasludināmi par mazāk vienlīdzīgiem par mums. Un vēl viens trekns punkts - viņiem bija mopēdi un viņi nepārtraukti braukājās garām un tā skaņa sāka mazliet izvest no pacietības. Saukājām mēs viņus par pļuristiem tāpēc. Tā nu atklājās pirmās mazās sadursmes, kas izpaudās ar kāda ābola raidīšana uz viņu pusi, kad atkal viņi patrulēja garām mūsu robežai. Tā mēs sapratām, ka mums vajag paplašināt ietekmes teritoriju un uzbūvējām mazāku štābu, bet tikpat stratēģiski svarīgā vietā pie Edgara mājas - štābs spēja nodrošināt labu redzamību un vieglu tēmēšanu, bet atstāja mūs daudz mazāk apbruņotā vietā. To mēs izlabojām, kad praktiski izmēģinājām savā starpā pakarot - kad tevi bombardē ar āboliem, kastaņiem vai apšauda ar aronijām, tad glābties īsti nebija kur. Laikam ejot mūsu konflikts ar pļuristiem jau pārgāja uz regulārām bombardēšanām no štābiem un apšaudīšanu no mūsu slēpņiem. Pat tika nolemts par ieroču uzlabošanu un iepirktas plastmasa karabīnes, kuras spēja raidīt plastmasa lodītes. Neizbēgami tuvojās izšķirīgā cīņa, kur nebūs mūsu meža brāļu smalki piekoptā tehnika, bet gan cīņa jau uz atklāta laukuma. Gadījās tas pavisam nejauši, bijām nokāpuši no kastaņa un es ar Valtu un Edgaru bijām aizgājuši pie mājas pēc munīcijas, kamēr brālis sargāja štābu. Tā nu pļuristi, maitas, veiksmīgi brauca garām un ieraudzīja, ka šis viens un leca nost no saviem hārlijiem, lai pārmācītu viņu. Kā reiz mēs atgriezāmies no restrukturizēšanas uzdevuma un ieraugot skatu, ka tie krieviņi lien manam brālim virsū nobļāvos: "Sitam!" un berserkā skrēju virsū, no kā piemēru ņēma arī Valts un Edgars. Kad šie ieraudzīja, ka nebūs labi, tad apgriezās un sāka mukt projām, vēl tik man brālis viņu vadonim paspēja pa muti uzšaut. Kopš tā laika mēs viņus vairs neredzējām. Tad arī nolēmām veikt ekspansiju uz Pērses pusi, kā rezultātā anektējām Balto māju. Mums gandrīz nekas vairs nestāvēja ceļā, lai pievērstos pārējai pasaulei, kas neapzinājās šī jaunā spēka patieso varenumu.
Gandrīz.





Es vēl gribēju kaut ko piebilst par saviem citiem piedzīvojumiem, kurus esmu noslinkojis atreferēt. Bet es noslinkoju.
Link5 pastāstīja|pastāsti savu sāpi sienai

Sportiskas aktivitātes, kas nav saistītas ar ādas sēdekli un multi stūri. [10. Aug 2011|20:09]
[Mūzika |Bub FX - Fly With Me]

Tā nu sagadījās, ka nācās ņemt dalību studentu korporāciju spēlēs. Un šoreiz es nebiju noskaņojies uzvarēt litrabolā, bet visā pārējā. Tā kā [info]holandiete rakstīja, ka viņai ir zems fizisko sāpju slieksnis, tad es varu vaļsirdīgi atzīt, ka man tas ir diezgan augsts, kuru vēl papildina motivācija uzvarēt. Bet par to vēlāk.
Ilga tas viss 3 dienas.
Pirmajā dienā vyss iesākās ar to, ka es devos uz Reigu, lai varētu atkal izbaudīt, kā ir stāvēt korķos, kad visiem pēkšņi vajag kaut kur braukt uz otru Reigas galu paēst pa 30 santīmiem lētāk (nu, labi, varbūt arī sentimentāli ēst iemīļotajā ēdnīcā, kur tev pārmaiņu pēc neiešpļauj ēdienā, jo tu nāc bieži un nečīksti pa ēdiena kvalitāti) un tāpat vien pabraukāties, jo kā jau mēs visi zinam mūsu pašu intereses ir augstākas par visu pārējo. Lai nu kā, izvizinoties no Pļavniekiem līdz Mārupes hvz kādai malai (cauri Mārupei ripojot pārbraucu vairāk guļošajiem policistiem pāri nekā pa gadu) un tad iesēdinot auto komiltonu varēja pērties uz to atpūtas kompleksu, kas atradās kaut kur starp Ogri un Suntažiem. Nonākot tur varēja secināt, ka mūsu konvents ir atbraucis uz plezīru, ne tikai sporta spēlēm. Kā pēdējā laikā man ausīs izskan teiciens: "Es jau nelielos, es tikai daru zināmu". Tāpat arī šeit, mēs nelielījāmies, bet tikai darījām zināmu, ka mums nebija par grūti sakraut galdus, solus, nojumi, kausus un to visu atvest uz sporta spēlēm, lai varētu izbaudīt arī vakara/nakts aktivitātes. Tā pēc brīža tika uzsliets portatīvais cq un varējām sākt nodarboties ar nesportisku aktivitāti. Kaut kas saistīts ar alkoholu, pačukstēšu priekšā. Bet nu, ņemot vērā, ka biju atbraucis sportot, primāri, tad visu laiku bremzēju alus kustību uz kuņģi. Kad pienāca nakts trase (orientēšanās), tad īsti nezināju, vai vajadzēja dzert alu, vai nē. Neteikšu, ka bija viegli, ņemot vērā, ka skrējis nebiju diezgan ilgu laiku. Tādējādi, jau pēc otrā kontrolpunkta, mans ķermenis man vēlējās pateikt, ka tas būs mans pēdējais skrējiens, ja es neiedomāšos kaut kur apstāties un paelpot. Bet nu, kā jau zināt motivācijai ir liels spēks un pievilt komandu arī tā kā negribējās, tad nācās ar saķertiem sāniem locīt tālāk. Vienīgi tik nepatika pēdējais kontrolpunkts - lejā pa 5m augstu slidkalniņu upē iekšā un tad pāri tai. Peldēt māku tikai alkohola reibumā un dienā (abi ir apvienojami), bet naktī peldēt pāri nezināmai vietai spēku izsīkumā nebija mans sapņu peldējums. Lai nu kā, distance tika vairāk vai mazāk noskrieta tikai ar vienu slaido kritienu akmeņos. Vakara daļā, protams, balle. Sīkumos neizplūdīšu. Vienīgi to, ka blakus norisinājās CSDD sporta spēles, kā arī balle ap to laiku. Domājām, ka varētu aiziet izskaidroties par tiem visiem divniekiem, kas ir salikti apskatēs. Bet nu izvēlējos labāko variantu - ap 3 naktī iet gulēt uz savu limuzīnu. Nemaz tik slikti nebūtu nākošajā dienā būt spējīgam plosīties.
Nākošais rīts iesākās ar to, ka pus6 mans konfuksis klauvēja pie loga un teica, lai es nākot dzert. Veltīju viņam skaistus vārdus par vēlmi turpināt gulēt un aizvēru acis līdz mazliet vēlākam. Tik vēlākam, kad saule sāka spīdēt iekšā. Tas gan bija karsti un nepieciešami, jo sliktas koordinācijas dēļ biju apsedzies ar divām segām. Tā nu nācās celties ar saulīti un sākt sildīties sportiskākām aktivitātēm nekā skriešana pa tumsu. Sākās vyss ar strītbolu, kur arī nācās ņemt dalību (lai iztiktu bez liekām frāzē, tad nācās visur ņemt dalību). Basketbolu pēdējo reizi spēlēju vidusskolā, laikam 11. klasē, kad bija slinkums vienam pašam fubola bumbu vārtos sist. Ņemot vērā, ka no manis neprasīja bumbu mest grozā, bet brutāli grūstīties pie groza, tad es domāju, ka man sanāca diezgan labi. Rezultātā pa pusdienu tikai kādi 4 nobrāzumi. Tālāk jau bija volejbols uz kuru liku lielas cerības, ņemot vērā, ka šo piekopju daudz biežāk nekā basketbolu. Tikai kā izrādījās, ka vajadzēja Mazo Piču bagāžniekā iekraut, lai varētu ownot pārējos. Un laukums arī bija tik mazs, ka tur brīvi varēja spēlēt 2 nevis 4 cilvēki. Kā arī tik daudz akmeņu, ka manējais laukums pamatīgi noslīd ēnā. Pēc izkrišanas no grupas niknumā nekautrējos izteikt, ka laukums ir sūds un tad varēju ātri doties pēc alus un šampānieša uz lielo pilsētu (šajā gadījumā Ogri). Tad ar alus un šampāniešu pilnu bagāžnieku lēnām kratījos atpakaļ. Uz virves vilkšanu, kur mums arī mazliet trūka skaidrā saprāta mūsu enkurā - manā konfuksī, kas jau atkal bija paspējis atlaist (jāpiebilst, ka pus9 no rīta kopā ar cita konventa filistru knapi aiznesām viņu līdz mašīnai, kur nolikām viņu gulēt - uz virves vilkšanu kaut kā bija pamodies). Turpinot vakar daļu un klusībā vērojot zvaigznes, ap diviem naktī sapratu, ka varētu atkal tā pa ātrāk doties gulēt, jo rītdien futbols ziniet. Tur nekādas atlaides uz sāpēm un spēku izsīkumu.
Vienīgi, kad ātri un nesāpīgi atvadījos, tad tik aiz muguras dzirdēju "Nu labi! Ja tev nevajag organisko sildītāju, tad es eju projām!" Tas manī izraisīja tik platu smaidu. Zinu, ka dāma otrpus nesmaidīja, bet tik un tā. Tas šoreiz no komēdijas paņemts.
Lai nu kā, trešā diena - futbols. Pārējo mirstīgo problēmas tika atstātas malā. Lai kā es cīnījos uz robežas starp sarkano kartiņu un individuālajām pārrunām par sportisku attieksmi, tad tomēr kaut kā nebija. Zilumi un nobrāzumi, kas, protams, ir patīkami futbolā bija vairāk nekā vajag, bet uzvaras nebija. Tā nu nācās rūgtumu norīt, lai cik nepatīkami bija. Vismaz varēja pavērot kā filistru komanda finālā spēlēja.

Tas vyss? Problēma ir tā, ka man salīdzinājumā ar [info]holandiete varbūt ir zems morālo sāpju līmenis, kurš zaudējuma gadījumā uzdeva līdzīgus jautājumus, kādus uzdod kropls krustnesis pēc pieciem krusta kariem attiecībā pret reliģiju. Tāpēc, tā kā mūsu durvis atrodas blakus, tad mēs katru rītu varētu viens otru norūdīt. Es viņai varētu iesist un viņa tad varētu man pateikt, ka es esmu tievs vai kaut ko tikpat spēcīgu, kas mani spētu aizvainot. Un lai neiestātos rutīna, tad varētu apmainīties - viņa man pasaka kaut ko, un es viņai iesitu. Rūdījums dzīvei nenāks par skādi.
Link2 pastāstīja|pastāsti savu sāpi sienai

Dagdas romantika [5. Aug 2011|01:25]
[Mūzika |Land Of Talk - It's Okay]

Varbūt tomēr to vajag uzrakstīt, lai pats neaizmirstu.
Un kaut kā nespēju domāt, ka tik drīz aizmirsīšu.

Ņemot vērā, ka internets nebija pieejams (datoru arī neņēmu līdzi), varbūt kaut kur pilsētas bibliotēkā bija, tad nācās iztikt ar sen aizmirstu metodi, kā pierakstīt savas domas. Jā, tiešām - pierakstīt. Ar pildspalvu. Īstu. Lai nu kā, atskatoties uz pierakstiem - 25 lapas sanāca blociņā. Aizdomājos par to, vai es vēlos sīki atreferēt katru sarunu, katru vidi, kur tā notika un katra cilvēka ķermeņa valodu. Reizē paskatos pulkstenī. It kā rītdien gara diena un nolemju, ka esmu zaibita panda, kas var atļauties to neizdarīt. Labāko es tik un tā atcerēšos pēc šī ieraksta izlasīšanas (skat. pēdējo rindkopu).
Varu bilst to, ka es gandrīz katru sarunu izbaudīju - gan to, kā stāstītājs minstinās, gan to, kā intervētāji skatās griestos un nezin kā labāk aizmukt projām. Teorētiski es biju tikai melnais cilvēks tajā visā, bet man atļāva arī runāt un uzdot jautājumus. Vairs nejutos tik melns un maziņš. Tad nekautrējos visiem pēc kārtas jautāt kā kandžu dzina, kā rezultātā beidzot ieguvu sen kāroto recepti - maizes kandža. Tā ir pati garšīgākā, ko es jebkad esmu dzēris. Bakalaura jautājumi galīgi nebija galvā un tikai atsevišķiem tika uzdoti jautājumi par kapusvētkiem.
Lai nu kā, par spilgtākajiem tēliem. Vārdus nepubliskošu, vienīgi tik dzīves stāstu. Tas nav nemaz tik traki. Ņemot vērā, ka mūsdienu jaunatne pat paspēj twiterī ierakstīt, ka pašlaik dirš un lasa Koeulju reizē, kas varbūt ir viens un tas pats. Tā nu pats pirmais upuris alkatīgajiem Reigas studentiem izrādījās ļoti vērtīgs. 91 gadus vecais onkulis ar diezgan sāpīgu dzīves bagāžu. Pat pārāk. Bet nekautrējās atzīt, ka paspējis pakarot gan vācu pusē, gan krievu un tagad no Maskavas 9. maijā saņemot 150 dolāru prēmiju. No Ušakova gan tikai 10 latus, bet slikti tas nav. Pāris reizes pamatīgi paveicās karā, kā rezultātā joprojām ir dzīvs. Tik ar asarām acīs atzinās, ka 30 cilvēkus karā nošāva. Negribēja, bet kā jau karā - kādam ir jāmirst.
Tālāk tikām pie vienas kaķu tantes, kura mūs apdāvāja ar seno laiku krievu romanci, 5 kaķu sabiedrību, daudz spoku stāstiem un beigās vēl centās mūs piečakarēt ar spēli: 4 dēli - 1 dzērājs (4 dēliem tēvs sadalīja zemi 4 vienādos gabalos, bet viens nodzēra savu. Un atkal vajag sadalīt četros vienādos). Tik es nebiju uz mutes kritis, jo esmu bijis 3x Valmierā un ātri sapratu, ka es šo razvodu kaut kur esmu dzirdējis.
Viskolorītākais stāstītājs bija mednieks no Andrupenes puses. Sākumā vaļsirdīgi atzinās, ka nekāds stāstītājs neesot, bet pēc 10 minūtēm sapratām, ka iekritām lamatās. Tajās, ka noticējām viņam kaut uz mazu brīdi. Mednieks riktīgs - stāstītājs vēl vairāk. Tā nu mednieku stāsti, bebra desas un sen kārotā maizes kandžas recepte.
Tālāk braucot cauri latvāņu alejai tikām Alejas novadā, kur mūs sagaidīja sakoptas sētas ar latgaļu karogu (zils-balts-zils Latvijas karoga proporcijās). Paspējām vēl iekrist (subjektīvs viedoklis) vienā dievkalpojumā, kur pat varēja dzirdēt kā somiete, kas gan ir luterāne, skaitīja somiski lūgšanas. Es tik ar savu viedokļa biedreni izmisīgi skatījāmies uz durvju pusi. Tik tur! Ārā!
Un pēdējā laikā tik to vien gribās. Es nevaru atrast mieru starp homo sapiens tvērējmērkaķiem. Man vajag saturu, man vajag vairāk - visu. Varbūt es tieši tāpēc tik ļoti izbaudīju Dagdu, kur man vajadzēja dzīvot viesnīcā ar 3 doktoriem un 3 doktora disertācijas rakstītājiem. Ne vienmēr vajag apvainoties, kad tu esi stulbākais kompānijā. Tas ir labi, jo tev ir kur tiekties.

Mani nevajag izprast, es nekad neesmu to nevienam prasījis. Mani tikai tas uzjautrina. Es psihoanalīzei nepakļaujos.


Jā, kāpēc šis ieraksts? Tāpēc, ka šodien pie manis bija atnācis vectēvs ciemos. Un kad es viņam prezentēju, kā ar iphone var izlasīt ziņas un fotografēt, tad viņš paņemot rokās to verķi atteica, ka nebūs. Nebūs laika iemācīties, jo varbūt 2 gadi, gads, pusgads. Mēs neesam mūžīgi, mūsu stāsti ir mūžīgi. Un tos vajag saglabāt.
Link1 pastāstīja|pastāsti savu sāpi sienai

Paskatīties no augšas [31. Jul 2011|23:40]
[Mūzika |Saxon Shore - Small Steps]

Man Dagdas apraksts joprojām gaida savu laiku. Bet citas lietas arī notiek dzīvē, ziniet.
Piemēram Dagora un Pekša 31. gadu jubileja (Dagors aizliedza nest dāvanas, bet gan tikai alkoholu - tā kā tas bija vairāk nekā zvaigznes debesīs tajā naktī). It kā nekas īpašs, bet patīkami pavadīt laiku ārpus interneta dažreiz.
Ņemot vērā iepriekšējā ieraksta apņemšanos, tad visu vakaru nācās pavadīt kustībā, lai mazais Pičs ar glāzīti rokās mani nenoķertu un neliktu man justies slikti, ka es dzeru mazāk kā viņš. Tā dreifējot cauri cilvēku masai trāpīju tik uz katru 3. glāzīti ar ko pilnīgi pietiktu, lai alkohola koncentrācija neiznīcinātu saprāta sajūtu un es nekļūdītos/neieveltos emocijās/sajūtās. Neskatoties uz to, ka publika bija tā pavairāk nekā parasti, tad interesantuma ziņā bija tukšums. Tā kā visi bija skaisti sadalījušies pa bariņiem, lai ap/pār runātu savas cildenās dzīves, tad veicu sociālo eksperimentu un centos katrā sarunā mazliet iedziļināties. Jāatzīst, ka cilvēki runā tādu sūdu, ka pat mazliet iesilušam nācās pēc pāris teikumiem konstatēt šo faktu un publiski izteikt aizvainojušas frāzes šo personu virzienā: "Jūsu saruna nav saturiska, tā ir sūds!" Tā peldot pa teritoriju vismaz centos uzķert kādu konfliktu, lai padarītu šo vakaru kaut mazliet interesantāku - tā, lai es labāk varu gulēt. Ap 3 naktī kapitulēju pārējo priekšā un ar teikumu, ka visi ir idioti, atvadījos. Vīlies ierausos gultā un domāju. Domāju par to, kā lai sameklē sev harmoniju dzīvē.

Lūcija izskatījās smuki. Ja es būtu iedzēris vairāk nekā sev ļāvu, tad varbūt mēģinātu koķetēt.

Lai nu kā, stāsts vēl nebeidzas. Jo tādas ballītes turpinās, tāpat kā šis stāsts. Pieceļos un kā blociņā ierakstīts - zvana Dagors. Visi ir augšāmcēlušies un uzdzeramais tūlīt beigsies. Lai paķeru sulas un braucu taisīt vandammitu. Mazliet sašķobu seju un saku, ka pēc pusstundas būšu. Pēc vakardienas vilšanās ne visai gribējās braukt atpakaļ. Tā prātojot virtuvē pie kafijas, ienāca tēvs un izteica ierasto frāzi: "Negribat pastrādāt drusku?" Sapņainais skatiens pārvērtās drūmās realitātes sejā. Sestdienas rīti nav mani mīļākie, lai strādātu. Tā nu noteicu, ka došos uz veikalu iesākumam - kāds cits mirst tagad! Paķēru divas sulas un aizvedu tās uz pirtiņu. Piebraucot pie pirtiņas jau varēja redzēt, ka[info]skaabais vairs nav lezbiešu frizūras - tagad vispār nav mati.
Sēdēju mašīnā, klausījos Foo Fighters - My Hero un domāju vai ir vērts kāpt ārā. Nopētu vēlreiz kompāniju, kas tur pakrituši uz zemes bļaustās cilvēkiem grūti saprotamā valodā.
Vai tiešām es tur iederos?
Padomāju, paklausījos dziesmu, izkāpu ārā. Vandammitu tomēr jau varu uztaisīt, tur man nevajag komunicēt. Sataisīju vandammitu savā medus trauciņā un devos mazliet tālāk. Pastrādāt mazliet jeb labība bija nopļauta vienā mazā laukumiņā, ko vajadzēja nogādāt traktora piekabē ar sakumu un grābekļu palīdzību. Tā nu piestrādāju par grābekļa operatoru, jo vakardienas sūdīgais šņabis kuņģī neļāva ieelpot pārāk daudz siena putekļus. Tā kā esmu jauns un neprecējies, tad arī nenoslinkoju izkraut to visu pēc tam. Varbūt tāpēc, lai vēl ilgāk paildzinātu laiku, kurā man jādodas atpakaļ pie homo sapiens tvērējmērkaķiem.
Tā nu pavisam lēnu ķēpājoties ar sīkumiem savācu mazo Piču un braucām uz pirtiņu. Vismaz viņš nav tik stulbs (vismaz kamēr nav piedzēries). Izdevās publiku novirzīt uz volejbola spēli. Tā kā mēs ar mazo Piču bijām vēl skaidrā, tad bijām mazliet pikti uz pārējiem, kuriem kājās nostāvēšana sagādāja mazas grūtības. Nerunājot par serves uzņemšanu. Tas bija vēl grūtāk. Un Elīnas Māliņas taisītais vandammits garšoja pēc šņabja un... cita šņabja. Slikti maskēts šņabis - tas būtu precīzākais raksturojums. Lai nu kā, cilvēki sāka nogurt no fiziskām aktivitātēm un izlēma doties atpakaļ piekopt nekā nedarīšanu uz zemes un alkohola lietošanu. Ja es būtu palicis vājš un būtu pietempies alkoholu kā mopsis pīrādziņus, tad droši vien es aiz sajūsmas jau būtu sācis spiegt par tādu aktivitāti (pasivitāti). Bet es nepaliku. Arī vandammita konstanta neiztukšošana palīdzēja tam visam - alkoholu var tikai pagaršot. Pat vandammitu var tikai pagaršot. Vairāk jau nevajag to vysu.
Šoreiz neizteikšos sīkumos par sarunu tematiem (ar Martu pārrunāju par uzticēšanos definīciju, jā, tā laikam bija vienīgā saturīgā saruna), bet nekā nedarīšana uz zemes uzklātās segas sniedza atdevi. Sākās drāmas.
Ak, cik uzjautrinoši tas bija! Individuāli apskaidroju cilvēkiem, ka viņi ir idioti un nekas nemainīsies uz labo pusi viņu dzīvē. Tā arī visticamāk būs.
Tālāk jau varbūt vairs nav ko stāstīt. Vienīgi to, ka zemīšpāris beidzot atnāca. Pie reizes Zemītis vēl vienam banānam iedeva pa muti tāpēc, ka viņš uztaisīja sūdīgu vandammitu. "Reini, aizej uztaisi vandammitu!" uzreiz teicu mazajam Pičam. Viņš paskatījās uz manis tā, it kā es viņu grūstu bedrē. Dīvaini. Lai nu kā, 6 no rīta vēl pie vārtiņiem ar zemīti runājām par makšķerēšanu, kad fonā mazais peļu junkurs pilnīgā ķirsī braucot ar riteni lēnām pazuda grāvī. Tas skats bija skaists. Kā no filmām!

Uzticoties sev, mēs varam tikai pievilt sevi. Uzticībā nevar vinnēt, tāpēc man netīk uzticēties. Visiem, ieskaitot sevi.
Man apkārt ir pārāk daudz homo sapiens tvērējmērkaķu.
Link7 pastāstīja|pastāsti savu sāpi sienai

Pietrūka elpa, lai apēstu pēdējo kumosu [22. Jul 2011|00:08]
[Mūzika |65daysofstatic - Retreat! Retreat!]

Jeb vakardien piesēdos pie baltā cibas ekrāna un mēģināju rakstīt. Bet nesanāca. Es nevēlējos atstāt/dalīties šeit.
Es mēģināju dalīties iespaidos par Dagdas ekspedīciju, bet nesaņēmos to visu uzrakstīt (es jau parasti par vienas nakts notikumiem pierakstu garu tekstu, kur nu vēl pa aktīvas nedēļas notikumiem).
Mēģināju arī taisnoties par pagājušo sestdienu - dienu, kad arī es paliku vājš. Tik vājš, cik vien es varēju būt.

Varbūt par Dagdas ekspedīciju es saņemšos uzrakstīt vēlāk. Bet vājums?
Sestdien biju uz, nu jau bijušā, pagasta priekšsēdētāja bērēm. Mani tās uzrunāja (skatīt ierakstu par 2 mācītājiem - tos es atkal uzklausīju kā viņi vāvuļo par dvēseles vertikālo dimensiju). Mira viņš arī no vēža.
Varbūt tas viss mani notrieca zemē tik spēcīgi kā būtu dabūjis ar lāpstu pa muguru. Un jā, tiešām, es paliku zemē, kādu brīdi - izelpoju, analizēju situāciju, paskatījos zvaigznēs. Un es piecēlos nākošajā dienā. Spēcīgāks nekā iepriekš.

Es nekad negribu palikt vājš. Nekad!

Ar to ir domāta ierobežota virkne (apjoma patēriņa samazināšana) ar produktiem (vairāk ar alkoholiskiem), kas mani padara vāju (vēl joprojām atceros, ka pirms vairākiem gadiem lasīju avīzē rakstu, kurā mans tēvs sniedza interviju par to, kā ir būt nedzērājam - viens teikums atmiņā palika īpaši spēcīgs: "Dzer tikai vājie!"). Arī ar cilvēkiem. Šodien atvēru savu sociālo portālu (portālu visi jau zin), kur ielūkojos favorītu sadaļā (tur var ielikt visas maziņās, kas patīk). Pie katra izdzēst padomāju. Katrs izdzēstais favorīts (maziņā) man prasīja 1 minūti saņemšanās. Jo katra tāda maziņā mani spēj padarīt vāju. Kāpēc pietrūka elpa, lai apēstu pēdējo kumosu? Tāpēc, ka biju pierijies pārāk daudz un nespēju ieēst vēl. Bet tagad es atpūtos un arī apēdu pēdējo kumosu.
Spāņu inkvizīcija skāra arī cilvēkus, kuriem es biju pieķēries.

Varbūt ir laiks aizmirst par tiem.
Link2 pastāstīja|pastāsti savu sāpi sienai

Romantiskā pelde sestdienas rītā jeb tad, kad aizmirst iet gulēt [19. Jul 2011|00:40]
[Mūzika |Clint Mansell - Xibalba]

Kad biju pietiekami biju paciemojies Miltiņos (Pilsrundālē pēc seno dienu festivāla noslēguma koncerta, skat. iepriekšējo ierakstu) un atskaitījies māsīcai un brālēniem par savu sociālo dzīvi ([info]elina visiem pasūdzējās par mani - kā es izturos pret sievietēm, konkrēti Kristīni), tad pēc pāris stundām devos atpakaļ uz Koknesi. Kā par nelaimi braucu tad, kad Bauskā bija beidzies lauķu lr2 mūzikas festivāls un nācās pustrijos naktī stāvēt korķī, Iecavā. Stāvot nejauši izkustināju lēcu un atlikušo ceļu redzēju dubultā, bet neraustījos un turēju uz 140, lai ātrāk mājās tiktu. Tādējādi Koknesē iebraucu ap 4 no rīta. Ņemot vērā, ka nākošajā (šajā) dienā bija orķestra mēģinājums 10:00, tad tika izlemts ātri pieskriet pie Egīla, ciemos. Uz 10 minūtēm.
Ir 6 no rīta, Daugavas pretējo krastu joprojām ieskauj migla. Viņa paskatās uz manis un sapņaini nosaka: "Ejam peldēt! Ar visām drēbēm! Padomā tik, kas tas būtu pa piedzīvojumu mums!"
Padomāju.
"Ej!" noteicu un vēroju procesu, kā viņa iebrien ūdenī ar visām drēbēm un tad iegrimst tajā. Stāvu malā un ar roku pārbaudu ūdeni. Silts.
"Varbūt tomēr ļauties piedzīvojuma procesam?" iekšēji risinu sevī monologu. "Varbūt arī varu!"
Tā kā biju uzvalkā, tad tomēr labāk nolēmu no tā atbrīvoties pirms es pazūdu Daugavā. Smuki salokot uzvalku lēnām brienu iekšā - tiešām silts. Tā kā neesmu labs peldētājs, tad necentos sasniegt Daugavas otru malu (horizontālo) un tālu nepeldēju. Tik vien, lai es to būtu izdarījis - kritis piedzīvojuma kārdinājumā.
Gaiss vēl bija dzestrs un mazliet pavēss, tāpēc es tik izteicu "Paliek vēss, ejam tur - projām", uz ko atskanēja smiekli. Par mani un manām sīkumainajām domām. "Ārā ir aukstāks nekā šeit, ūdenī, nelga tu!"
"Jā, varbūt, varbūt arī ir tieši tā..."

Tas viss būtu ļoti romantiski, ja tā nebūtu Elīna Māliņa ar ko es peldējos un viņa nebūtu iereibusi.

Tā nu kaut kā izdevās viņu izrunāt ārā no ūdens un pēc tam, kad satinu viņu segā (jo kāds jau iebrina ar visām drēbēm), tad izdevās arī atrast Dagoru un viņas māsu tādā pašā kondīcijā, parka galā (teorētiski tas ir parka sākums - vieta, kur ir milzīgā koka skuptūra (ko es ļoti gribu sev)). Tad Dagors izteica vēlmi turpināt dzert. Tad viņš pārmainīja savas domas uz sašliku. Tad tālāk kā kaprīza princese noziņoja, ka vēlas arbūzu. Finālā saprata, ka grib vysu. Tādējādi izdevās no tiem trijiem atkratīties aizvedot tos uz viekalu un uz mājām - varbūt gulēt?
Aizbraucu uz mājām - izdzēru kafiju, paskatījos pulkstens norādītajos 9:25, iegāju internetā - izgāju no tā. Un nodomāju - varbūt mazliet nolikt galvu uz spilvena - nu tā, drusku, bet ne ilgāk par piecām minūtēm!
Pieceļos pēc pusstundas, kad tēvs modina un vaicā, vai man gadījumā nav mēģinājums. "Jā, ir." miegaini atbildu es un dodos uz to. Neskatoties uz negulēto nakti biju pat pārāk enerģētisks. Un pēc tam aizbraucot atpakaļ pie Egīla - uz Badijfestu.

Kāpēc es visu šo sūdu uzrakstīju? Lai justos mazliet labāk par pandām ziemeļmandžūrijā. Viņām tur iet grūti, kamēr man iet viegli - šeit.






Man brīžiem paliek žēl viņu.
Link2 pastāstīja|pastāsti savu sāpi sienai

Cik tad īsti ir vērti 20ls? [15. Jul 2011|17:47]
[Mūzika |Foo Fighters - Walk]

Ņemot vērā, ka biju trimdā uz Dagdu (ekspedīcijā) kādu laiku, tad nācās nomainīt klaviatūras mīkstos taustiņus pret cieto pildspalvu un blociņu ar ne tik maigu papīru. Nerunājot par internetu esamību. Lai nu kā - nepaspēju padalīties ar pagājušās sestdienas notikumiem.
Sāksim ar to, cik varētu būt vērtas 20 latviešu naudiņas jeb lati.
Tie varētu būt 2 litri sūdīgs šņabis vai 2 litri labs šņabis. Kāpēc vairākums izvēlas sliktāko variantu (sūdīgais šņabis)? Nezināšana - situācijas neanalizēšana. Daudzi to nedara, jo ir pārāk slinki, lai domātu.
Un tiešām - cik cilvēki no visas populācijas atbilst evolūcijas vārda nozīmei? Vai uzklausīt bijušās ētikas skolotājas vārdus par to, ka katrs cilvēks ir unikāls un viņam jāļauj būt stulbam?
Protams, ka tādus ir jāsit, nevis jāsaudzē. Uz jautājumu kāpēc ir jāatbild: kāpēc gan ne?
Bet ja jau ir sāktas atbildes, tad vērtīgi varētu būt kādi 10%. Varbūtība ir ar mīnusu.

Bet tie 20Ls?
Tik bija vērta Rundāles seno dienu festivāla noslēguma koncerta biļete. Protams, man vēl azotē bija vēlviena biļete - arfas koncerts ar Simfonette Rīga, kas bija kā iesildošais elements (iesildošais elements bija ļoti labs).
Es parasti esmu diezgan kritisks uz koncerta paliekošajām emocijām. Mani tik ļoti neuztrauc tehniskais izpildījums - tur kāda trompete nespēj izspēlēt solo vai kāda no vijolēm nav pareizi noskaņota. Un tad mēs ņemam šo materiālo vērtību un pārvēšam morālā. Te matemātika nelīdz, te līdz tikai sajūtas. Un sajūtas teica, ka šie 20Ls bija sūda vērti. Es biju vīlies. Noslēgumā spēlēja Kremerata (vārds krematorija visu laiku galvā nāk) Baltica. Lai cik viņi būtu profesionāli, tad vienīgā mana doma bija piecelties no savas vietas un aiziet iesist kādam pa seju - sākot ar režisoru, skaņu režisoru un beigt ar projekciju zīmētājiem. Es pat nebrīnos, ka beigās (koncerta) visi neaplaudēja, bet daudzi devās uzreiz projām. Kā arī, kad vidus vēl kautrējās iet projām un pieklājīgi plaudēja, lai izsauktu vēlvienu skaņdarbu orķestra reputācijas reinkārnācijai, tad šis tikai iztika ar Skrides paklanīšanos un devās projām. Tāda nepabeigtības sajūta. It īpaši, ja pēc 2 litriem ir pilnīga pabeigtības sajūta.
Un tad mēs skatamies naudas nozīmi - vai viņa ir tik vērtīga, ja cilvēks nezin, kur nopirkt labu šņabi vai to, ka režisors būs paslinkojis? Varbūt es esmu nepareizi domājis un tieši informācija ir tikai vērtīga, nevis emocijas. Tad jādomā lietu svarīgums vispārīgi.

Vai tas ir svarīgi?
Link2 pastāstīja|pastāsti savu sāpi sienai

Kad sēņu zupa ieēsta [6. Jul 2011|23:51]
[Mūzika |M83 - Run Into Flowers]

Mūkot no mazā peļu junkura pāris kilometrus tālāk pa ratnicēnu ceļu ieraudzīju smuku, sarkanu pūķi. Šis smaidīdams māja un sauca, lai es nokāpju lejā no tā mākoņa. Padomāju mirkli un piestāju. Parunāties - varbūt pat nevajadzēs cīnīties.
Kā reiz pūķi ir ļoti gudri un viltīgi. Bet es šoreiz nē.
Es biju aizmirsis, ka pūķi neganti kož un spļauj uguni, ja viņiem kaut kas nepatīk. Izrādās, ka es pūķiem nepatīku, ko es pats nezināju. It kā esmu rūdīts cīnīties ar pūķiem, bet šeit es uzreiz kapitulēju un kā īsts varonis aizlaidos lapās.

Jo tā dažreiz ir vieglāk, sliņķiem.

Pielikumā pūķa foto, ja kāds redzējis, tad padod ziņu par vājībām (dzirdēju, ka šokolāde)


Linkpastāsti savu sāpi sienai

Vakardienas piedzīvojums kādā Kokneses nostūrī [5. Jul 2011|16:25]
[Mūzika |God Is an Astronaut - When Everything Dies]

Kādu dienu staigāju pa debesīm un ieraudzīju mazo peļu junkuru grāvī sēžam


"Kas par lietu?" vaicāju es


"Citi traucē dzīvot man, dabas draugam" Atsauca junkurs


"Brīžiem paliek grūti, zini" nopūtās viņa


"Tāpēc es tagad kodīšu atpakaļ" viņa izsauca un iekoda pirmajai pelei, kas tik ilgi maisījās viņai pa kājai

 

"Varbūt atstāj mani vienu, uz brīdi, pirms es tev nejauši neiekožu" viņa žēlīgi izteica, tāpēc es devos atpakaļ uz mākoņiem ēst savu sēņu zupu, lai varētu doties uz ratnicēnu ceļiem cīnīties ar pūķiem un darīt citus varoņdarbus. Bet es tūļājos pārāk ilgi, tāpēc man uz labas rokas joprojām ir koduma pēdas

 

Mazajam peļu junkuram tagad ir tumšas domas galvā


Ko mēs piedzīvojām


Tāpēc labāk negadīties šim dzīvnieciņam ceļā


Bet tagad mazais peļu junkurs saka, ka tiksies vēlāk, tagad ir jānogalina.


Link1 pastāstīja|pastāsti savu sāpi sienai

Mēs dažreiz zaudējam, kad to negribam [4. Jul 2011|00:32]
[Mūzika |Michael Giacchino – Let Us Drink Milk]

Pat bija jāaizdomājas ar ko lai sāk pēdejo dienu piedzīvojumus. Saturam (twittera bezpersoniski īsie teksti neuzrunā mani un man vajag mazliet vairāk vietu, lai pastāstītu kā gāja.) varu norādīt, ka [info]skaabais bija dzimšanas dienas ballīte pie manis pirtiņā, Latgola, biju aizgājis atrādīties uz orķestri un vēl vēžošanas azarts.
Ar ko sāksim? Sāksim laikam ar Latgolu - mātes krustdēlam - Arvim palika 18 gadi. Liels puika, nu ziniet. Ja godīgi, tad blakus viņam es jūtos īss, jo viņam varētu būt kādi 2 metri augumā. Tā nu māte mani pieceļ plkst. 11 no rīta un saka: "Laižam uz Latgali!" Neko, jāceļas vien ir. Kad dodos uz auto, lai sēstos pie stūres, man garām pasteidzas māte un pasaka, kurš pirmais iekāpj pie stūres, tas arī brauc. Labi, nav jau grūti pasēdēt blakus. Bet tā kā es nespēju izturēt kā citi brauc, jo manī ir visu laiku nemiera sajūta un domas, ka es varētu izdarīt labāk, tad Liepkalnu ceptuvē, kad nopirkām pīrādziņus un maizes kukuļus, pie stūres pirmais jau biju es. Tā nu vālējām tālāk pa lielisko ceļu līdz Latgalei (ceļš tiešām bija lielisks - taisns un bez bedrēm. Bija tā vērts gaidīt tos 2 gadus pie luksaforiem, kad viņu taisīja) un pēc kāda laika jau nonācām Samiņos - lauku mājā, pie Viļāniem. Tur dzīvo vecmammas māsa, kura pati ir izbijusi veterinārārste un tagad audzē visādus lopiņus. Lauki, tā teikt. Bet nu, par bērnības piedzīvojumiem Samiņos citreiz. Tā ar brālēnu (Arvis skaitās 2. pakāpes brālēns, jo ir mātes brālēna dēls) sākām cept gaļu jeb aizgājām vēl uz māju čaju iedzert un štovētus kāpostus ieēst. Jā, pirmā tūre bija melna un nācās viņu upurēt sunim. Tad nolēmām, ka būsim gudrāki un sēdēsim blakus. Bet nu... jā, paņēmām katrs pa aliņam un pārspriedām dzīvi, kā katram iet un kā mazās copēt (viņš spēlē basketbolu, tāpēc viņam ir daudz vieglāk nocopēt). Tā... ak, jā, aizrunājāmies. Otrā tūre arī sunim tika. Saskatījāmies un nolēmām pēc grūti padarītā darba nopelst, jo karstums bija ļoti neciešams. Aizgājām līdz dīķim, kur es varēju uzreiz brist iekšā, bet kamēr Arvim vajadzēja manu māti ar laivu izvizināt kā lepnu pilsētas dodžu pa Venēcijas kanāliem. Ūdens pie krasta likās pieņemami silts ķermenim un tika nolemts, ka varētu atklāt peldēšanas sezonu (vispār jau atklāju laivu braucienā, bet tā kā es maz atceros, tad tas pa lielam neskaitās), kā rezultātā mazliet ielīdu iekšā līdz ceļiem un ielecu iekšā (es parasti 5 minūtes saņemos un tad ielecu iekšā - tā ir vieglāk saslapināties). Jā, tur tālāk nemaz nebija tik silts ūdens. Bet nu ķeksim papeldēju tālāk. Tik māte no laivas visu laiku sauca, ka es jau pa tālu esmu aizpeldējis, lai tūlīt peldot uz krastu. Nu jā, nav brīnums, ka peldēt īsti nejēdzu, ja visu laiku kāds skatās no muguras un bļauj, ka jau pārāk tālu un ilgi peldu. Māte mūs bērnībā nelaida pie ūdens, jo baidījās no savienojuma: mazs un stulbs + ūdens. Novirzoties atpakaļ uz tēmu - beidzām peldēties un varējām doties ēst, jo jutāmies gana nopelnījuši. Sievietes bija sataisījušas salātus un torti. Tad varējām sākt dzīrot. Un pats galvenais - īsts lauku piens. Izdzēru laikam kādas 6 krūzītes un tik un tā nejutu pilnumu. Tas liek atcerēties, ka tad, kad biju mazs, tad stāvēju ar krūzīti pie vecāsmātes kūts vakarā, kad viņa slauca pienu. Lai nu kā, torte tika apēsta, pa virsu vēl konfektes un varēja doties mazliet tālāk - uz Rēzekni pie tēva māsīcas, kas nodarbojas ar podniecību. Kā reiz cepli kurinot tajā dienā. Man jau bija labi turpat, bet māte uzstāja, ka esot teikusi, ka iebraukšot. Ja jau teica, tad jau bija jāiebrauc. Pasildījos pie cepļa, kad ārā bija neciešams karstums. Izturēju laikam pat 15 minūtes, kamēr māte visu pārrunāja. Tad arī mukām atpakaļ uz Koknesi.
Jo kādam bija jāpaspēj uz orķestra mēģinājumu. Tā kā pa mācību laiku es dzīvoju Rīgā, tad arī orķestra apmeklējumi nav tie biežākie, jo mēģinājumi parasti ir trešdienās vai piektdienās - es vēl parasti Rīgā esmu tad. Lai nu kā, vasara ir pienākusi un es uzturos Koknesē, jo nu... jūs jau ziniet, man Rīga riebjas. Tā nu arī ir atlicis laiks aiziet arī uz orķestra mēģinājumu. Sazvanos ar Dairīgo un pēc īsas Aizkraukles apciemošanas esam gatavi ievelties iekšā orķestra mēģinājuma telpā ar mūsu tipisko 20 minūšu nokavēšanos : "Ciemiņus gaidījāt?!"
Jā, Ziedonis negaidīja gan, bet priecīgs gan bija. Iesākām ar kaut kādu vācu polku. Jau pēc pusstundas, kad Ziedonis izmisīgi centās uzrunāt orķestri uz muzicēšanu, Dairīgais atsūtīja īsziņu, ka viņš pēc litra varētu nospēlēt to polku no galvas jau (mēs viņu pirmo reizi spēlējām), kamēr flautas mēģināja izspēlēt ievadu. Traki gāja, jāatzīst. Pats turējos, lai nebļautu: "Kas jums tāds pret mūziku ir?!" Ar Dairīgo nospriedām, ka pilnīgi retardi daži ir un, ka nekautrēsimies apcelt arī lielos onkuļus, kad nespēj ieraudzīt piano. Tur arī pats varēja traks palikt pēc tā mēģinājuma. Ziedonim ir palikusi maiga sirds un viņam vairs nav spēki cīnīties ar antimuzikāliem cilvēkiem. Labi, ka viņam pietika spēka cīnīties ar mani un beigās vinnēt mani. Par to ir jāsaka paldies. Kas zin, kas no manis sanāktu, ja mani 6 dienas nedēļā nečakarētu ar nošu mācīšanos no galvas un mūzikas veidošanu. Bet mūzikas skolas gaitas arī būs citreiz.
Tagad kārta vēžošanai. Nu labi, pirms tam bija lielisks vollejbols, kur man atvērās sportista aura un nospēlēju nesalīdzināmi labi ar manu ikdienišķo slinko spēlēšanas stilu. Kad bumbu saskatīt vairs nevarēja, tad tika izdomāts, ka vajag braukt uz karjerām vēžot - skaitās stilīgi, jo visi tagad tā dara un reāli arī kaut ko noķert arī var. Tā nu tika nolasītas 3 automašīnas, kurās bija pilns ar domām par vēžu iznīcināšanu. Aizbraucām uz karjerām un protams, 2 automašīnas jau sāka dzert, kamēr es ar Dairīgo, Angīnu, Ivo un Ločmeļu pāri devāmies pretim nezināmajam - būs/nebūs. Kamēr mēs es lukturīti pētījām to, cik daudz ir mazo vēzīšu, tikmēr Dagors jau paspēja sajaukt Tekilu ar alu augšā. Tā mazliet paķērām dažus +/- normāla izmēra vēžus, lai apmierinātu savu asinskāri pēc dzīvnieku iznīcināšanas, kad nolēmām, ka visi lielie jau ir nolasīti un jādodas mājās - gulēt. Protams, pirms tam man vajadzēja atņemt Dagoram mašīnu un aizvest viņu ar Dairīgo uz Ragāļu krogu, turpināt dzert.
Nākošā diena iesākās ar iesnām, jo staigāšana pa ne visai siltu ūdeni neko labu nedod. Bet atlika tikai dabā iziet, kad jau iesnas pazuda tālēs zilās. Šodien [info]skaabais rīko ballīti pie manis, pirtiņā. Jeb vienkārši gribēju atpūsties, lai būtu spēks. Bet nē, protams, īsziņa, ka futbols 6 vakarā. Neies jau atpūties atpūsties, tāpēc tika uzvilktas baltās kurpītes, lai varētu uzrakt sporta laukumu. Futbols pats par sevi bija lielisks, jo vakardienas enerģija morāli bija palikusi un varēja vēl paākstīties uz laukuma, kā arī mazajam Pičam pa kājām visu laiku sist un klausīties kāds es lohs esmu. Biju vienā komandā ar Pipiņu (Raivis vārdā - es ar viņu gāju kopā pamatskolā. Viņš bija pats mazākais un tāpēc visi viņu apcēla. Parasti rīkoja Pipiņa medības, kad viņu trenkāja pa visu skolu, jo viņš bija arī ātrs skrējējs. Tas bija kādā 3. klasē. Bet tad kādu dienu 2. klases spicākie džeki izdomāja, ka viņi arī var Pipiņu apcelt un mēģināja viņu fiziski iespaidot, jo viņš tiešām nebija liels. Ar to sākās mana pirmā pieredze kautiņos (es pagalam neesmu kauslis, jo kāvies esmu, varbūt, kādas 4 reizes) - atceros, ka viens kekss, Oskars vārdā un kuram bija katra acs savādākā krāsā dabūja pa deniņiem no manis, un vēl laikam pa degunu noslēgumā. Jā, tad es atrāvos morāli no audzinātājas par to, cik viegli cilvēku ir nosist. Un iespējams, ka tā morāle mani ļoti spēcīgi uzrunāja, jo kāvos es tiešām maz - es biju tas, kas parasti sķīra. Lai nu kā, Pipiņš tagad spēlē hokeju Liepājā un ir izaudzis diezgan paliels salīdzinot) un gandrīz lieliski tika izspēlēta kombinācija kā otrajā klasē jeb es viņam padodu, viņš aizskrien līdz pretējās laukuma malas līnijas, čakarē visus aizsargus 5 minūtes un tad nejauši izsit autā. Lai arī cik veiksmīgi pielietojām šo taktiku, tad uzvara diemžēl nebija mūsējā. Jā, dažreiz gadās zaudēt.
Bet ko tur vairs, ballītes laiks bija pienācis. Aizvedu [info]skaabais uz veikalu un pārliecinājos, ka viņa neprot iepirkties, pat es labāk to daru, lai kā man tas nepatiktu. Vismaz alu nopirka. Labu. Bet nu šoreiz ballītes ietvaros tika spēlēts Party Alias, kurā es ar mazo peļu junkuru (mazais susļiks teica, ka viņai patika labāk, kad es viņu par mazo peļu junkuru saucu) dominējām un likām pārējiem sajusties kā bariņam retardu. Pēc tam, kad bijām vinnējuši izgājām ārā uz balkona strīdēties par to, ka es vienā gājienā atminēju tikai vienu vārdu, jo mēs čakarējāmies pie sērkociņu kārbiņas (viņa skaidroja nepareizi skaidroja, es sapratu ideāli) un viņa nevarēja atminēt nevainojams (kādi, protams, mēs abi esam, kad dzeram). Lai nu kā, mazais peļu junkurs, tad izdīca, ka sen nav mafija spēlēta un vajadzētu uzspēlēt kā reiz. Pie reizes izdīca arī, lai viņai iedala kādu lomu nevis civilais. Paskatījos uz viņu un noteicu: "Maniaks derēs." Tā 15 minūtes skaidrojot diezgan iereibušiem jauniešiem spēles noteikumus sākām arī spēlēt. Spēle bija garlaicīga, jo mafiju jau atšāva pirmajos divos gājienos un mazais peļu junkurs arī krita par mērķi spicajam inspektora Mazais Pics (tā kā Caps) prātam. Pēc tam viņi spēlēja vēl vienu, bet tādā troksnī un reibumā nav labi spēlēt mafiju. Nesanāk. Tad arī attiecīgi atkal tika vestas pārrunas ar mazo peļu junkuru uz balkona par to, kā maniakam jānogalina. Arī, kad Dagors atnes marķieri ar kuru piefiksēt spēles detaļas, tad viņš nav jālieto, lai apzīmētu visu, kas ir cilvēkveidīgs (R/Peksi ieskaitot, kad viņš izrubījās pēc mafijas). Kā arī man vajadzēja atrasties visu laiku mazā peļu junkura tuvumā, jo es jutu Kristīnes plēsēja skatienu uz manis, kad es paliku viens - parunāšanas draudēja (kas starp citu arī notika, bet no manas puses skanēja tikai viedi un filozofiski vārdi, kurus var traktēt arī kā nevēlēšanos runāt par lietam, kas nenotiks). Un sapratu, kāpēc Zemītis taisījās iet sist pusi no kluba dejotājiem, kad mazais peļu junkurs aizgāja viena pati dejot, kad viņam negribējās ar viņu dejot.


Mazais peļu junkurs erotiski dejo. Man patika.

Pielikumā bilde no sērijas: "Ak, kādi mēs mazi un pūkaini esam!"


Un izskatās arī smukāk ar bildi.

  
Linkpastāsti savu sāpi sienai

Dzīve [29. Jun 2011|22:40]
[Mūzika |Counting Crows - Colorblind]

Viss ir kārtībā. Tā kā tam jābūt - pa vietām salikts. Aplis ir izdevies.




Tad es piemodos.


Pielikumā bilde ar to, kā mums vajadzētu redzēt - mēs aizmirstam detaļas, jo izmisīgi cenšamies saskatīt kopbildi.


Atkal Irēna, nevaru saņemties citas mazās sabildēt, bet nopirku blociņu, kur beidzot pierakstīt idejas, lai viņas nepazūd laikā.
Link3 pastāstīja|pastāsti savu sāpi sienai

Patiesība jeb sapņu noslēguma sērija. [26. Jun 2011|21:28]
[Mūzika |Yoav – Where Is My Mind? (feat. Emily Browning)]

Zeme bija palikusi akmeņaina un pēdējā dzīvība sprāga nost uzreiz kā izveidojās. Viss, kas radīja šo apstākli - debesskrāpji, milzīgas korporācijas, mārketinga teorijas un milzīgā patērētāju sabiedrība. Viss tika apēsts ieskaitot briesmoni pašu, kas acīmredzot pats saēda sevi no iekšas. Bija palikuši tikai akmeņaina planēta. Un tur, tieši pa vidu, kad fonā bija milzīgs pilnmēness, kas acīmredzot bija pietuvojies tādam pašam akmenim, uz melna Steinway & Sons flīģeļa kāds personāžs spēlēja Mocarta rekviēma 5. daļu Rex tremendae. Tad mans redzesloks uz pēdējām notīm pietuvojās personāža sejas tuvplānam. Viss pārklāts ar sviedriem tā kā būtu ieņēmis ectasy, lai izvilktu šo skaņdarbu, jo vairāk uz šīs zemes nekā skaista nebija palicis. Un ieņēma pēdējo elpu.

Tad atkal kopplāna skats uz vientuļo akmens kluci (ar Zeka Snaidera un Darrena Arafonovska vizuālo piesitienu), kas agrāk bija tik skaists.

Un tad es piemodos un ievilku elpu. Un padomāju par šo sapni.

Kāda tad ir tā patiesība?

Ka cilvēks, kas šķietami ir evolūcijas augstākā būtne uz zemes, ir reizē pats stulbākais. Mēs tik ļoti daudz gribam. Bet mēs esam pārāk daudz palikuši un zemes resursi vairs mums visiem nepietiek. Nepietiek visiem labas gaļas, tāpēc vajag audzēt ģenētiski modificētus lopus, kura gaļa ne pēc kā negaršo. Cilvēki Āfrikā mirst no bada, jo viņu tur ir pārāk daudz, jo visi gaida, kad viņiem pienesīs ēdienu, bet krāmēties nepārstās. Ķīnā visus pārstrādājuma sūdus gāž iekšā upēs un pēc tam brīnās, ka visi mirst nost no slimībām. ASV viens iedzīvotājs patērē vairāk nekā 10 ķīnieši spēj saražot un pēc tam vienreiz izlietoto sūda kvalitātes izstrādājumu izmet ārā. Eiropā aiz pārāk lielās labklājības vairs neko nespēj novērtēt un sāk ražot nepraktiskus sūdus, bet Krievijā ar pazūdošajiem dabas resursiem sponsorē to visu.
Cilvēki ir par daudz. Un arī latvieši ir pārāk daudz, lai vai kā visi saka, ka mēs izmirsim. Jo liela daļa latviešu nav nemaz latviešu, bet gan 20 kultūru sajaukums, kas sevi tikai uzskata par latviešu kultūras piederīgo. Pēc kāda laika tā arī būs, ka būs viena milzīga kopkultūra kā visi miera nesēji sprediķo. Tikai miers un harmonija tur vairs nebūs, jo cilvēks nespēj tā dzīvot. Vajag taču kādu nogalināt (es vakardienu nogalināju kādus 24 alkšņus ar viņu ekosistēmu (ļoti daudz kukaiņi, baktērijas, kas tikai vēlējās dzīvot), jo viņi man traucēja. Es tik pat labi arī varēju viņiem turpināt dzīvot un izlikties, ka viņi man netraucē.
Vislabākais, kas varētu ar šo planētu notikt būtu kāds notikums, kas iznīcinātu lielāko daļu cilvēces, ieskaitot mani, jo es arī patērēju daudz vairāk nekā es spēju atražot. Attīrīties no parazītiem, kas sāk kost pārāk bieži un spēcīgi.

Pielikumā bilde ar puspliku Irēnu, ko uzbildēju janvārī līdzīgu domu iespaidā braucot garām izcirstam mežam

.
Link1 pastāstīja|pastāsti savu sāpi sienai

Jāņu pēcapskats jeb mazliet uzrakstīšu kā gāja [26. Jun 2011|14:20]
[Mūzika |Skyforger - Sidrabiņa upe tek]

Tā kā es esmu iestājies par senlatviešu kultūru, jo uzskatu, ka tā ir vistuvākā/vajadzīgākā latviešiem, tad ar katru gadu pamazām sāku pārveidot Jāņus. Ņemot vērā, ka es pats esmu Jānis un tagad principiāli svinu tikai pie sevis, tad es to varu atļauties.
Tikai es to daru pamazām, lai arī kāds no čīčām atnāktu. Ir grūti izdzīt no apziņas, ka sašliki nav Jāņu tradīcija un šņabis nav jādzer līgo vakarā. Bet, nu, es esmu nolēmis pacensties. Šoreiz aizliegums krita uz smago alkoholu un visu, kas nav alus (cēsu alu ieskaitot, jo tas tāpat ir čuras). Tāpēc tika iepirkts pavairāk Tērvetes un Piebalgas alus, lai varētu veldzēt slāpes. Gaļa bija sekundāra, jo tas pavairāk no psrs laikiem ievazāts tradīcijas atspulgs. Tāpēc vietējā tirdziņā tika iepirkti pāris siera rituļi. Tā nu ap kādiem 4 jau devos uz pirtiņu mazliet piekārtot. Pagāja kāda pustunda, kad arī Dagors ieradās piepalīdzēt tukšot alu. Tā nu sataisījām zaļbarību un sākām kurināt uguni, lai varētu to gaļu cept (jāatzīst, ka šo es vēl neriskēju aizliegt, citādi Angīns apvainotos un nenāktu vairs ciemos).
Tā kā visi bija ļoti aizņemti ar kaut ko, tad vēl neviens nebija atnācis. Un, iespējams, labi, ka tā, jo vēl atbrauca vecvecāki un tēvs. Nav jau tā, ka es kaunos par dažiem draugiem, kad viņi ir alkohola reibumā, bet nu, labāk, ka tā. Tā arī drīz pēc tam ieradās Peksis (Es domāju, ka puspasaule zin par viņu un zvaigznēm) un tad jau vecmamma ar šķību aci pētot Dagoru un Peksi atminējās, ka zin šitos rakarus. Un tiešām, kā viņi bērnībā ābolus zaguši un vistas apmētājuši ar tiem vēlāk. Kā arī konstruktorus pie viņas likuši mājsaimniecības klasēs. Tad tika vēl pārrunāts par to, kā Peksis tika apkāsts, kad viņš vasarā esot taisījis slotas vietājam veikalam par 5 kapeikām katru un pēc tam mans vectēvs pastāstīja, ka skola esot pirkusi no tā veikala par daudz lielāku cenu. Jā, skarbā patiesība (nākošais ieraksts) arī pēc tik daudziem gadiem iekoda. Un sāpīgi. Vēl mana vecāmāte paspēja pajautāt pārējiem vai viņi zin, kas ir CCCP (SSSR latviski sakot). Neziniet? Sūdu Smaka Sestdienas Rītā, jo tā patiesībā arī bija. Tas laikam priekš tiem 15 gadīgajiem tīņiem, kas raksta komentārus tvnetā, ka PSRS laikos bija labāk. Tā nu viss tika aprunāts, kad mans vectēvs paziņoja, ka ir gana iedzēris un paēdis - laiks doties mājās, nav vairs tas vecums, kad var sauli gaidīt, kad tā uzzausīs. Tā nu pēc kāda laika atkūlās arī pārējie plenči. Angīns, kurš tā vietā, lai nāktu alu dzert un ēst, mājās taisīja savu iphone, jo atkal bija kaut kas nojucis. Mazais Pičs, kurš pats nesaprata, kur tik ilgi kavējās.[info]skaabais, kas pats neaptvēra, kur bija jābūt un vēl citi indivīdi.
Tā kā ar Dagoru bijām jau izkustinājuši kādus 6 aliņus katrs, tad izlēmām, ka ir laiks doties volejbolu spēlēt, lai mazliet attietu. Visi gan jau zin kā izskatās volejbols, tāpēc lieki nestāstīšu kā tas notika. Pēc tam vienīgi aprunāšanas fāze, kad visi bija sadalījušies pa mazām grupiņām, lai vieglāk būtu kādu aprunāt. Tā nu ieradās Zemītis ar Mazo susļiku un Angīns izteica frāzi: "Eu, kavu varētu uzspēlēt!"

Es tagad domāju vai ir vērts turpināt.

Varbūt ir. Kava kā jau kava. Šoreiz uz alu, kas izpaudās viena plastmasas glāzīte (cik tas ir, īsti nezinu, bet pieņemu, ka kādi 200 svarā). Tā kā mēs ar Dagoru pirms tam katrs jau bijām iztukšojuši 15 pudeles katrs (mēs visu laiku uzskaitījām un sekojām līdzi, lai kāds neapsteidz otru), tad mēs paralēli iepinām savus litrīgos kausus iekšā, kuros gan tomēr pildījām pusi. Neesam jau alkoholiķi! Katrā ziņā mana dāmas kārts Angīnam ļoti patika 4 reizes, Dagoram 3, Zemītim 2, Mazajam Pičam 2, Mazajam susļikam 5 un [info]skaabais netika uzskaitīts, jo pazaudēju skaitu pēc 6. reizes, kad viņai vajadzēja iedzert uz manis uzdotā jautājuma atbildi (nezinātājiem - kavā dāmas kārts īpašniekam nedrīkst atbildēt uz jautājumiem - ja to izdara, tad jāiedzer un jaapdomājas). Kā arī rituāli, kurus neviens nezināja, bet visu laiku vajadzēja arī par to neievēršanu iedzert (joprojām neatceros, kas pa rituāliem bija). Un 4. kungs šoreiz Zemītim iekrita. Bet dīvaini, ja parasti ir kāds viens uzvarētājs (cilvēks, kuram vajag palīdzību, lai pieceltos no galda), tad šoreiz mēs visi bijām uzvarētāji.
Tālāk tie čīčas izdomāja, ka viņiem vajag aiziet uz balli apskatīties, kas un kā. Tā nu es paliku viens pie ugunskura (ah, jādabū no Mazā Piča video, kur es pārlecu ugunskuram, nu labi, izskrēju cauri, jo viņs bija pārāk liels), bet ilgi nē. Atnāca Valts ar savu draudzeni un drīz pēc tam arī Džimbis ar savu draudzeni iepeldēja ciemos. Ar Valtu pārrunājām bērnības atmiņas, kā mēs sūdus taisījām. Kā izrādās arī viņš ļoti labi atcerās visus baltās mājas piedzīvojumus. Kā rezultātā man radās ideja saņemties un uzrakstīt kaut ko līdzīgu grāmatai par baltās mājas karaļiem (ideja pa lielam būtu sperta no [info]namtar "Miltiņu karaļsvalsts"). Tas nebūtu slikti, nemaz. Bet to iesiet tikai 4 eksemplāros: stāsta galvenajiem varoņiem - sev, Valtam, Edgaram un aizvest vienu brāļa kapam. Tā ir mums, nevis citiem.

Lai nu kā, tie čīčas arī atgriezās, ņemot vērā, ka ballē kā vienmēr nekas nenotika. Protams, pirms tam viņi paspēja smagā alkohola reibumā nolekt no pilsdrupām iekšā Pērsē un visi priecīgi lekt ar asiņainām kājām atpakaļ. Bet es tajā brīdī biju paspējis aiziet projām no realitātes, tik vienīgi, kad gāju mainīt lokāciju uz ērtāku ievēroju to, ka izturīgākie sēdēja vēl pie galda un cūkas, bija atnesuši Finlandia un dzēra to. Man tomēr bija slinkums kaunināt viņus un es uzgāju augšā uz naughty dīvāna atrauties no realitātes.

Nākošajā dienā, kad tika attaisīts pirmais aliņš (tā bija piecelšanās zīme), tika izlemts, ka tik daudz dzert nedrīkst. Nu, vismaz nevajadzētu. Kamēr bijām to izlēmuši jau attaisījām vēl vienu aliņu. Un tā vēl kādus 20. Tad, kad riktīgi nogāza, tad izlēmām doties ciemos pie Māliņiem - paskatīties kā tur tiem iet. Bija jau vakars un kad aizbraucām, tad visi bija atlūzuši gultās, bet tas mums netraucēja visus piemodināt. Tā kā Jāņi bija beigušies un varēja atpūsties no tiem, tad veikalā paņēmu vēl 15 aliņus. Tā kā Dagors kā īsts krievs nespēja atteikties no šņabja un Mazais Pičs viņu morāli atbalstīja, tad paņēmām arī vienu 0,7. Nu labi, noteicu, lai jau tiek. Tā kā visu laiku pārtiku no šķidrās maizes, tad kondīcija nemaz nevarēja uzkāpt augstāk un tomēr nācās pagaršot to caurspīdīgo kviešu sulu. Nja, šņabis taču ir negaršīgs. It īpaši ja vienīgais uzdzeramais ir vai nu sidrs vai alus. Lai nu kā, +/- mierīga pasēdēšana pie galda, kamēr vecākā Māliņa ļoti profesionāli izklaidēja viesus (tā nevar uzvesties cilvēkos jebkādā stadijā!) ar saldējuma iesmērēšanu uz sevis un citiem. It kā nekas traks. Tikai Krišča atbrauca. Un atbrauca ar 1 litru Finlandia.
Čīčas...

Nākošajā rītā piemodos 8 un sapratu. Bija pēdējā epizode par patiesību. Bet to vēlāk.

  
Link1 pastāstīja|pastāsti savu sāpi sienai

Dzīvnieki man apkārt. [21. Jun 2011|20:38]
[Mūzika |65daysofstatic - Fix The Sky A Litte]

Ņemot vērā, ka es esmu atpakaļ vecāku mājās, Koknesē, tad man nākas dalīt jumtu vēl ar diviem dzīvniekiem (pa lielam es arī esmu dzīvnieks, bet tikai apveltīts ar domāšanu). Viens, kā jau nopratāt ir mopsis - Nīče (Šakālis, Resnais, officiāli Imperators), otrs angoras kaķis - Mikiņš (Baltais, Mika II, officiāli Drošsirdīgais Cēzars). Viss būtu ļoti skaisti, ja viņiem nepiemistu daži kaitinoši sīkumi. Sāksim ar resnāko, respektīvi mopsi.
Tas, ka viņš ir resns ir tikai bonuss, tur nav ko piebilst, jo visi tievie mopši izskatās nekādi. Bet par mīnusiem. Viņš ir ļoti slinks, jo kad viņam noliek siera gabalu uz zemes, paiet kāds laiks, lai viņš saņemtos un aizietu viņam pakaļ (viņš pats parasti izkauc to), vai arī gaida, kad viņam pienesīs tuvāk sieru vai viņu pašu. Tālāk, viņš neatzīst suņu barību (Royal Canin vai kāda tur viņam ir), viņš principiāli ēd tikai to, ko ēd cilvēki. Neko citu. Turpinot par principialitāti - viņš darīs tikai to, ko viņš grib un ja viņš pakļaujas saimniekam, tad tas nozīmē tikai to, ka abu domas sakrīt. Saimnieks - cilvēks, kas dod visvairāk sieru (šajā gadījumā es viņa dvēseli esmu nopircis uz dažiem gadiem). Bail palikt vienam - tas nozīmē, lai kur tu ietu, viņš arī ies (vannas istaba, tualete, gulta, virtuve (tur it īpaši)), atskaitot vietas, kur viņam nepatīk iet - zemeņu laukā viņam bija slinkums iet iekšā un tāpēc viņš gaidīja mani (visu laiku vēroja, lai es nepazūdu. Kā arī lietus gadījumā ātri paslēpās zem nojumes un turpināja vērot no turienes, jo viņam nepatīk lieki samērcēties cilvēku dēļ (siera dēļ viņš vēl padomātu). Viņš uzskata, ka ir pelnījis suņu cepumu vien par to, ka ir izgājis ārā. Tātad ļoti egocentrisks. Sargsuns nekāds, jo viņš sāk riet no tā, ka man austiņās sāk skanēt mūzika, nevis ārā, kaut kādi mazie čigāni stāv pie durvīm (uz pazīstamajiem gan viņš rej). Noslēgumā viņš tikai tēlo stulbeni, kas ir jānes, kad viņš ir piekusis, bet patiesība ir ļoti gudrs, maita. Un māk to izmantot pateicoties savām žēlīgajām actiņām.
Tālāk - Mikiņš jeb jaunais Mikiņš, jo vecais diemžēl nolika pekas. Agrāk mums likās, ka vecais Mikiņš brīžiem ir nepaciešams, bet tad mēs iepazinām citus kaķus: sākot ar Mārtiņa ielas iemītniekiem - Bjanka un Miķelis, līdz pienāca kārta jaunajam Mikiņam. Mikiņš ir ne tikai iedomīgs, jo ir smuks, bet arī ļoti nepacietīgs un nepateicīgs. Ja viņam nedod gaļu, ko pats ēd, tad visticamāk viņš bezkaunīgi uzlīdīs uz galda un skatoties acīs tev ieskrāpēs rokās (mopša smilkstēšana nav tik sāpīga fiziski). Tālāk, ja viņam kaut kas nepatīk, tad viņš sāk skaļi ņaudēt kā mazs bērns (gribas ēst, gribas ārā, gribas tāpat paņaudēt). Tad viņš sāka vilkt mājās visādas maukas, kas viņam vēlāk maksāja vīrišķību. Kā arī viņš neļauj kārtīgi ielikt barību viņam bļodiņā, jo tajā brīdī atskārst, ka saimnieks ir pats labākais un visu laiku pieglaužas klāt, lai viņam ātrāk ieliek, protams, bāžot mēli jau iekšā paciņā (un pieglaušanās ir melīgi glaimi).

Kāpēc viņi ir tādi? Tāpēc, ka man nebija iespēja viņus izaudzināt. Māte un tēvs ir viņus izlutinājuši. Tagad Mikiņš zin, ka pats arī var dabūt pa muti, kad man ieskrāpē rokā vai kājā un iet pastaigāties pa svaigu gaisu konflikta gadījumā. Un Nīče jau automātiski zin, ka viņam mani ir jāizklaidē (jāapsēžas, jārej pēc komandas), lai dabūtu to nolāpīto siera gabalu. Man patīk haotiska kārtība, kad viss šķietami ir vietā man blakus esot, bet pasprūk pa savam, kad es neesmu šeit.

Pielikumā bilde ar žēlīgām acīm, kad es dodos projām.


Pērkamā dvēsele.
Link1 pastāstīja|pastāsti savu sāpi sienai

Problēmas cēloņa meklēšana [19. Jun 2011|17:46]
[Mūzika |Saxon Shore - Nothing Changes]

Vakardien no rīta atstāstot savus piedzīvojumus ar Kristīni  [info]elina klausījās kā mazs bērns viņas mīļāko pasaku pie virtuves galda. Jo tas ir viņu hobijs iejaukties citu cilvēku dzīvēs, it īpaši manējā (man pilnīgi uz visām ierīcēm ir paroles, katra savādāka, lai nevar atkost (pusi viņa kaut kā ir izsitusi no manis)), jo viņai droši vien, ka nav ko darīt dzīvē. Jā, patiešām, kad es veidoju savu galaktisko impēriju un ceļu milzīgas pilsētas, lai cilvēkiem būtu, kur dzīvot un strādāt, tad viņa visticamāk stāvu augstāk spēlē katanu un skatās intigranti (vai kā to sūdu sauca). Un pēc stāsta tikai nopūtās un pavaicāja man, ko viņa tādā kretīnā ir atradusi. Jā, tiešām...
Un te jāsāk meklēt problēmas cēlonis. Kāpēc man 4 no rīta ir jāslapstās kaut kur pie skolas dīķiem, lai man nevajadzētu klausīties?
To visvairāk man patīk darīt (meklēt-domāt), kad es strādāju fizisku un mehānisku darbu. Šorīt, kad tēvs uzaicināja pastrādāt (viņš vienmēr paprasa vai es gadījumā negribu pastrādāt piecas minūtes - tas nozīmē pāris stundas), tad brīdi padomājot nācas piekrist. Bija mazliet grūti pēc vakardienas un mans ķermenis prasīja svaigu gaisu un brīvību. Tā nu aizbraucu pakaplēt ķirbju vagas, paēdu zemenes un sakrāmēju malku pie vectēva mājas, un padomāju par visu.
Sākas tas viss ar to, ka es šad tad atrodu dvēselei tuvus cilvēkus. Un nekautrējos ar viņiem parunāt. Parunāt par dzīvi, par jūtām, par prezidentu un par uzskatiem. Šad tad sarunas ieilgst un kļūst tuvākas nekā parasta saruna pie veikala kases, vai nevarētu palaist ātrāk samaksāt par kilogramu mandarīniem. Tad arī rodas problēma, jo cilvēki sāk gribēt vairāk par sarunu. Man patīk atrast kopīgu valodu, domas, bet dažreiz tas aiziet par tālu. Kā tas bija Kristīnes variantā. Un ne tikai viņas. Tāpēc laikam es būšu spiests abstrahēties no cilvēkiem, lai nesagādātu sev un citiem problēmas, kas varētu izpausties uz regulāru vēstuļu neatbildēšanu. Tā ir vienkāršāk un efektīgāk.

Par vakardienu - ņemot vērā, ka ballīte turpinājās Koknesē visiem, tad mūsu četrotne izlēma, ka varētu tā pa mierīgo pasēdēt pirtiņā uz paspēlēt poļu duraku, lai nebūtu jāstrīdās, kurš no mums ir lielākais idiots. Uz beigām jau pazaudēju skaitu, jo izlēmām dzert džentlmeņa komplektu (0,5 šņabis uz 3 un katram pa 5 aliņiem), bet man tā liekas, ka Dagors ar Piču bija lielākie auni. Un es ar divām reizēm mazākais, jo man tajā vakarā ļoti veicās ar kārtīm. Bet tā kā visi teica, ka varēt tā pa mierīgo, tad, protams, ka nebija. Ieradās [info]skaabais ar šampi, jo viņai vakar bija dzimšanas diena un mums bija jauns līderis durakā. Nu... jo viņa ir duraks. Un ballīte iekustinājās ātrāk, jo mums visiem patīk apcelt to viņas tizlo frizūru. Katrā ziņā ballīte vēl turpinājās 4 no rīta, kad braucām uz pļaviņu hesu un zvanījām māsām Orliņām, lai piedāvātu seksu trijatā un pēc tam Lūcijai, lai noliktu viņu un paziņotu, ka viņas dzīve ir neizdevusies, bet mūsējā gan ir.

Viņa ir tikai mirstīgā un man nāksies viņu tāpēc izdzēst no draugiem.lv. Un arī citus cilvēkus, kas mani tur atpakaļ.



p.s. Irēna atbrauca no Dānijas un tikko bija iebraukusi uz vienu tasi kafijas, lai varētu visus aprunāt. Tas ir nepieciešams. Kā arī viņa ir iespaidojusies no ērtās dzīves rietumos un ir palikusi vāja - viņa grib atpakaļ pie cilvēkiem, kas smaida tāpēc, ka tu esi. Ironija, jo man likās, ka viņa ir stipra.
Linkpastāsti savu sāpi sienai

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]