| Dagdas romantika |
5. Aug 2011|01:25 |
Varbūt tomēr to vajag uzrakstīt, lai pats neaizmirstu.
Un kaut kā nespēju domāt, ka tik drīz aizmirsīšu.
Ņemot vērā, ka internets nebija pieejams (datoru arī neņēmu līdzi), varbūt kaut kur pilsētas bibliotēkā bija, tad nācās iztikt ar sen aizmirstu metodi, kā pierakstīt savas domas. Jā, tiešām - pierakstīt. Ar pildspalvu. Īstu. Lai nu kā, atskatoties uz pierakstiem - 25 lapas sanāca blociņā. Aizdomājos par to, vai es vēlos sīki atreferēt katru sarunu, katru vidi, kur tā notika un katra cilvēka ķermeņa valodu. Reizē paskatos pulkstenī. It kā rītdien gara diena un nolemju, ka esmu zaibita panda, kas var atļauties to neizdarīt. Labāko es tik un tā atcerēšos pēc šī ieraksta izlasīšanas (skat. pēdējo rindkopu).
Varu bilst to, ka es gandrīz katru sarunu izbaudīju - gan to, kā stāstītājs minstinās, gan to, kā intervētāji skatās griestos un nezin kā labāk aizmukt projām. Teorētiski es biju tikai melnais cilvēks tajā visā, bet man atļāva arī runāt un uzdot jautājumus. Vairs nejutos tik melns un maziņš. Tad nekautrējos visiem pēc kārtas jautāt kā kandžu dzina, kā rezultātā beidzot ieguvu sen kāroto recepti - maizes kandža. Tā ir pati garšīgākā, ko es jebkad esmu dzēris. Bakalaura jautājumi galīgi nebija galvā un tikai atsevišķiem tika uzdoti jautājumi par kapusvētkiem.
Lai nu kā, par spilgtākajiem tēliem. Vārdus nepubliskošu, vienīgi tik dzīves stāstu. Tas nav nemaz tik traki. Ņemot vērā, ka mūsdienu jaunatne pat paspēj twiterī ierakstīt, ka pašlaik dirš un lasa Koeulju reizē, kas varbūt ir viens un tas pats. Tā nu pats pirmais upuris alkatīgajiem Reigas studentiem izrādījās ļoti vērtīgs. 91 gadus vecais onkulis ar diezgan sāpīgu dzīves bagāžu. Pat pārāk. Bet nekautrējās atzīt, ka paspējis pakarot gan vācu pusē, gan krievu un tagad no Maskavas 9. maijā saņemot 150 dolāru prēmiju. No Ušakova gan tikai 10 latus, bet slikti tas nav. Pāris reizes pamatīgi paveicās karā, kā rezultātā joprojām ir dzīvs. Tik ar asarām acīs atzinās, ka 30 cilvēkus karā nošāva. Negribēja, bet kā jau karā - kādam ir jāmirst.
Tālāk tikām pie vienas kaķu tantes, kura mūs apdāvāja ar seno laiku krievu romanci, 5 kaķu sabiedrību, daudz spoku stāstiem un beigās vēl centās mūs piečakarēt ar spēli: 4 dēli - 1 dzērājs (4 dēliem tēvs sadalīja zemi 4 vienādos gabalos, bet viens nodzēra savu. Un atkal vajag sadalīt četros vienādos). Tik es nebiju uz mutes kritis, jo esmu bijis 3x Valmierā un ātri sapratu, ka es šo razvodu kaut kur esmu dzirdējis.
Viskolorītākais stāstītājs bija mednieks no Andrupenes puses. Sākumā vaļsirdīgi atzinās, ka nekāds stāstītājs neesot, bet pēc 10 minūtēm sapratām, ka iekritām lamatās. Tajās, ka noticējām viņam kaut uz mazu brīdi. Mednieks riktīgs - stāstītājs vēl vairāk. Tā nu mednieku stāsti, bebra desas un sen kārotā maizes kandžas recepte.
Tālāk braucot cauri latvāņu alejai tikām Alejas novadā, kur mūs sagaidīja sakoptas sētas ar latgaļu karogu (zils-balts-zils Latvijas karoga proporcijās). Paspējām vēl iekrist (subjektīvs viedoklis) vienā dievkalpojumā, kur pat varēja dzirdēt kā somiete, kas gan ir luterāne, skaitīja somiski lūgšanas. Es tik ar savu viedokļa biedreni izmisīgi skatījāmies uz durvju pusi. Tik tur! Ārā!
Un pēdējā laikā tik to vien gribās. Es nevaru atrast mieru starp homo sapiens tvērējmērkaķiem. Man vajag saturu, man vajag vairāk - visu. Varbūt es tieši tāpēc tik ļoti izbaudīju Dagdu, kur man vajadzēja dzīvot viesnīcā ar 3 doktoriem un 3 doktora disertācijas rakstītājiem. Ne vienmēr vajag apvainoties, kad tu esi stulbākais kompānijā. Tas ir labi, jo tev ir kur tiekties.
Mani nevajag izprast, es nekad neesmu to nevienam prasījis. Mani tikai tas uzjautrina. Es psihoanalīzei nepakļaujos.
Jā, kāpēc šis ieraksts? Tāpēc, ka šodien pie manis bija atnācis vectēvs ciemos. Un kad es viņam prezentēju, kā ar iphone var izlasīt ziņas un fotografēt, tad viņš paņemot rokās to verķi atteica, ka nebūs. Nebūs laika iemācīties, jo varbūt 2 gadi, gads, pusgads.
Mēs neesam mūžīgi, mūsu stāsti ir mūžīgi. Un tos vajag saglabāt. |
|