| Vinnijs Pūks un viņa draugi - sivēnastes |
[12. Okt 2011|15:20] |
| [ | Mūzika |
| | 65daysofstatic - I'm Dreaming Of A White Noise Christmas | ] |
Vakardien kaut kā skaidrā aizķēros kinoteātrī uz kādu jauku filmu. Tieši tā - Vinnijs Pūks.
Ņemot vērā, ka neesmu izteikts tulkošanas fanātiķis, tad labprāt izvēlējos anglisko versiju, tik žēl, ka subtitri nebija pieejami. Lai nu kā - plkst. 18:30 likās gana pieklājīgs laiks, kad varētu nebūt sīko tik daudz.
Nu jā, likties var daudz kas, bet nu sīko kontigents bija pamatā. Var jau būt, ka mazajiem tagad ātri māca angļu valodu, bet tur daži bija tādi, kas vēl mātes valodu nebija apguvuši. Lai nu kā - neanalizēju cilvēku psiholoģiskos portetus un vairāk mēģināju iedziļināties multfilmā. Varbūt tā ir domāta priekš 10 gadīgajiem, bet man ellīgi labi patika. Un veidotāji pacentušies ar divdomīgajām situācijām par to, kā uz tām skatās 10 gadīgs lohs vai pieaudzis lohs.
Bet paturpinot kaut ko ierastāku - neticēju pats, bet piektdien un sestdien atkal sanāca pielakt purniņu. Kā?
Vai ne?
Kā reiz vecākais (gudrākais) no brāļiem pičiem bija atbraucis mājās no Afganistānas uz pāris dienām, atvedot arābu labumus un piedzīvojumu stāstus. Nevar taču tā atteikties aiziet ciemos ar 5 aliņiem un apskatīties kā izskatās un tā. Tā nu pēc kādas 3. ūdenspīpes un 3. aliņa jau aizvien biežāk izskanēja aicinājums: "Sameni dzersi?" It kā biju gudrs un sākumā noraidīju, bet nu beigās - ko tur vairs liegties kā tādai vecmeitai zaļumballē - pamēģināšu vienu. Laikam jau sanāca vairāk nekā viens, bet mājās spēju pats ierāpot, tā kā nebija tik traki.
Nākošajā rītā, protams, no tēva puses izskanēja aicinājums pastrādāt, kas varbūt nemaz nebija tik slikti. Svaigs gaiss man patīk. Nopļāvu zālīti pēdējo reizi pirms ziemas, aizbraucu kapus apkopt, jo sveču vakars vēl bija uz vakarpusi paredzēts. Tā flegmatiski visu izdarot biju jau nobriedis vakardienas iesāktajam - neintelektuāla pasēdēšana pie kamīna jeb gandrīz pēc 2 mēnešu pārtraukuma atvēru pirtiņas durvis ierastajiem apmeklētājiem, pat sarkano naughty lampu iedzedu otrajā stāvā, lai apmaldījušies ceļotāji spētu atrast pirtiņu. Kā rezultātā ieradās Pičbrāļi, Dagors ar savu vieglkategorijas draudzeni, Zemīšpāris un vēl daži frukti ar Jack Daniel's, kas tik to centās, kā pēc iespējas ātrāk mani piedzirdīt, lai visi būtu vienlīdzīgi alias, kurā mazais peļu junkurs uzreiz paziņoja, ka spēlēs ar mani. Kā rezultātā pārējie plenči apvainojās/apvienojās un sīvā cīņā ar Angīna palīdzību apsteidza mūs par vienu lauciņu. Mazliet izveda ārā no pacietības tāda veida spēlēšana, bet nu jā, dažreiz vajag zaudēt pārspēkām. Tas nebūtu interesanti vinnēt, šajā gadījumā. Tā nu vakara gaitā ar mazo peļu junkuru risinājām sarunas kāpēc mēs dzeram?
Jā, kāpēc gan.
Es jau iepriekš esmu izteicis, ka dzeršana laikam jau nav nekas tik kruts kā to amerikāņu filmās pozicionē, bet kā pamanījāt - iedzert es šad tad mēdzu. Bet kāpēc? Ne tikai, lai sajustu vājumu, bet arī spētu aptvert komunikāciju apkārt. Kā jau iepriekšējā ierakstā tā maģistrante izteica - man ir komunikācijas barjeras. Bet kā viņas pārvarēt? Vienkārši - ņemam 2 Jack Daniel's un pieliekam purnu jeb paliekam tikpat stulbi, lai varētu sekmīgi kontaktēties. Mirdza jau izteica, ka tas ir latviešu mīnuss - nespēt būt atvērtiem. Es piemetināju: "Bet varbūt tomēr pluss." Kas man atgādina kādu strīdu ar kursabedrēm par to, kas tad īsti ir latviešu identitāte. Jeb viņu izteikumos, ka vajag mainīt cilvēku paradumus, lai tie pielīdzinātos rietumeiropiešiem. Es izteicu, ka viņiem vajadzēt mainīt savu domāšanu.
Jaunie Karību jūras pirāti bija laba filma. Tāpat kā Selgas sāļie cepumiņi.
Pielikumā biužuks no Gaiziņa torņa, kurā knapi ar![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) young_heart palīdzību uzrāpos. Laikam jāatsvaidzina fiziskā forma, jo futbolā pamanījos savainot abus ceļus un pēdu.
|
|
|
