| Kad sēņu zupa ieēsta |
6. Jul 2011|23:51 |
Mūkot no mazā peļu junkura pāris kilometrus tālāk pa ratnicēnu ceļu ieraudzīju smuku, sarkanu pūķi. Šis smaidīdams māja un sauca, lai es nokāpju lejā no tā mākoņa. Padomāju mirkli un piestāju. Parunāties - varbūt pat nevajadzēs cīnīties.
Kā reiz pūķi ir ļoti gudri un viltīgi. Bet es šoreiz nē.
Es biju aizmirsis, ka pūķi neganti kož un spļauj uguni, ja viņiem kaut kas nepatīk. Izrādās, ka es pūķiem nepatīku, ko es pats nezināju. It kā esmu rūdīts cīnīties ar pūķiem, bet šeit es uzreiz kapitulēju un kā īsts varonis aizlaidos lapās.
Jo tā dažreiz ir vieglāk, sliņķiem.
Pielikumā pūķa foto, ja kāds redzējis, tad padod ziņu par vājībām (dzirdēju, ka šokolāde)
|
|