| Mirstīgo cilvēku problēmas, kas mani neskar |
16. Okt 2011|12:36 |
"Eu, tu, latviski saproti?!"
"Protams" lēnām apgriežoties uz vanšu tilta sākuma nopētu uzsaucēju
"Uz kurieni tu dodies?" turpināja čerkstošā balss, kas mazliet atgādināja Irēnas
Paceļot galvu uz augšu un secinot, ka joprojām līst nesteidzoties atbildēju "pāri vanšu tiltam"
"Gadījumā neej uz Spici?"
"Nē, tik tālu gan es nemēdzu iet..." filozofiski attraucu
"Es esmu atbraukusi no Anglijas, kur strādāju un aizgājām šovakar uz draudzenēm uz Pussy ballēties, bet viņas ir savākušas manas mantas un telefonu un es nezinu kā es mājās tikšu, vai vari vismaz pavadīt pāri tiltam?!"
Apskatos pulkstenī - pus5 no rīta. Kāpēc gan ne?
"Jā, varu pavadīt, stāsti kā tev tā gadījās?" Patiesībā, mani pilnīgi neuztrauca šīs problēmas, bet depresīvu kompāniju garajam pārgājienam noderētu.
Tā nu viņa cītīgi stāstīja, kā viņas draugs lieto narkotikas, pērkamas sievietes un kā viņa sūta naudu, lai viņš var nopirkt drēbes, bet tagad visticamāk sēž Pussyā ar kaut kādām beibēm un dzer. Līdzcietīgi iedevu viņai telefonu, lai viņa var viņam uzzvanīt savam kavalierim, kurš sākumā trīs reizes zīmīgi meta nost, jo telefons acīmredzot traucēja sist kanti kādai mazajai. Ceturtajā reizē varēja pasmīnēt par intelektuālu sarunu viņu starpā un tā.
"Bet varbūt pamet viņu?" iebildu
"Tā tiešām ir laba doma, paldies!"
Iekšēji uztaisīju facepalm
"Labi, te ir mana pietura, nāksies tev doties tālāk vienai savā dzīvē"
Man dažreiz ir neslēpts prieks, ka citiem dzīvē tā neveicas, bet man - veicas. |
|