Medus burka [entries|archive|friends|userinfo] vinnijspuuks [ userinfo | sc userinfo ] [ archive | journal archive ]

Mērķtiecība un stulbums. [19. Jun 2011|11:44] [ Mūzika | Mogwai - Boring Machines Disturb Sleep ] Tā kā pirms divām dienām Koknesē bija izlaidums, tad attiecīgi tika sazināta plenču triecienvienība - Dagors, Angīns un Mazais Pičs. Tā kā īsti nevienu nezinām no turienes, tad izlēmām neiet un nebojāt citiem izlaidumu. Protams, atskaitot Dagoru, kurš zināja vienu mazo tur un gribēja aiziet apsveikt, bet kautrējās to darīt kopā ar mums un viens pats, tāpēc viņš zvanīja elina, lai viņam sastāda kompāniju, jo negribēja, lai mēs viņu izsmejam par to. Nu, izsmējām tik un tā - lieki pūlējās. Lai nu kā, tālāk vakara daļā atkal tika apzvanīti šie paši personāži un izveidota interaktīvā aptauja par vakara plāniem. Dagors teica, ka šodien negrib neko darīt, Pičs teica, ka viņam pirmdien bakalaurs jāaizstāv un Angīnam kā vienmēr pilnīgi vienalga, ka tik cilvēkos nav jārādās. Sacīts darīts! Paņemam divus 0,7 un braucam uz Ločmeļu dzīvokli sildīties. Un silts tur tiešām bija, pat pārāk brīžiem un tāpēc nācās ātrāk izdzert vienu 0,7 un doties uz skolu atpakaļ - balli. Nezinu par balli, jo tik tālu netiku, bet biju aizgājis uz bijušo angļu valodas klasi, kur satiku vienu angļu valodas skolotāju, kura atteicās no mūsu klases, jo mana kombinācija ar vēl dažiem indivīdiem bija vienkārši par daudz. Tā kā pēc tās reizes, kad mani, Lūciju, skaabais un mazo susļiku izlidināja ārā no klases, tad īpaši necentos ar viņu kontaktēties, jo sākumā biju apvainojies, ka tajā reizē es sēdēju un urbināju degunu (neko nedarīju) un vainīgi bija pavisam citi cilvēki (Lūcija arī bija nevainīga). Tā nu gāja gadi un es parasti izvairījos no acu kontakta, kur nu vēl no sarunas. Gāja līdz aizvakardienai, jo tad mēs abi apsēdāmies pie galda pārējo biedru ielenkumā un es izdarīju labu lietu savā dzīvē. Es atvainojos. Par to, ka uzvedos kā stulbenis, par to, ka neklausīju viņas ieteikumu, ka ja cilvēkam ir talants, tad viņš nedrīkst sēdēt uz lauriem un urbināt degunu. Un mēs salīgām mieru un saskandinājām divas mazas baltas glāzītes. Ar to arī filma beidzās. Sākās filma, kad atvēru acis. Aptveru, ka guļu kādā no skolas gaiteņiem uz grīdas. Man blakus Kristīne, kas man kaut ko stāsta par mīlestību un piedošanu. Labi, es esmu bijis kretīns un pateicis taisnību viņai, ka starp mums nekas nebūs, tikai gaiss. Divas reizes. Bet šāds situācijas pavērsiens, ka viņa man neliek mieru pat mierīgā diendusā trijos naktī manā bijušajā skolā mani saniknoja. Es īsti neatceros, ko es teicu, bet viņa nākošajā dienā sūtīja daudz īsziņas par to, ka vajadzētu parunāties un tā. Tā kā tas ir so gay, tad atteicu, ka labāk, lai liek mieru man. Tukša loze. Ja mani aizkaitina, tad labāk likt man būt vienam, nevis gudri filozofēt par ieskatīšanos dziļāk cilvēkā. Manī tur mīt sliktas domas. Lai nu kā, laikam Mazais Pičs piepeldēja klāt un teica, ka skolu tūlīt slēgšot ciet, jātinās nah. Tā nu es kaut kādā mistiskā veidā tiku vertikālā stāvoklī un mēģināju izsprukt no viņas runām. Tad attapos, ka ar Dairīgo kaut ko gudru runājam pie ārdurvīm un ievēroju, ka viņa kaut ko gaida no manis kādus metrus 30. Tā kā Dairīgais mani puslīdz pazīst un viņam patīk darīt spontānas stulbības, tad viņš uz viņu paskatījās un iebļāvās: "Mūkam!" Un mukām arī, tad slēpāmies pie viena no skolas dīķa. Es pieņemu, ka no malas neatstājām pieaugušu cilvēku rīcību, bet tajā brīdī, tas likās pats labākais un saprātīgākais veids, kā nobeigt ballīti. Izrunājām vēl dažas labas atmiņas par kopā pavadītajām bērnības dienām un pateicos par viņa gudro ideju mukt. Jo dažreiz no tādiem cilvēkiem ir jāmūk, ar viņiem nevar cīnīties. Tad arī viens otram novēlējām vieglu rītu (viņš vēl paspēja sakasīties ar savu draudzeni kaut kādā mirklī, kad es saldi dusēju uz grīdas) un šķīrāmies. Mērķtiecība ļoti bieži un tuvu robežojas ar stulbumu. Mana zemapziņa raujas tikai uz vienu cilvēku. Un zemapziņa atbilst iepriekšējās rindkopas pēdējam teikumam. Tāpēc tas varbūt ir aplis, kura inerce ir tik spēcīga, ka nevar tikt ārā smagi nesasitoties.   Link 2 pastāstīja|pastāsti savu sāpi sienai

Baltās mājas karaļi jeb bērnības atmiņas [16. Jun 2011|00:57] [ Mūzika | John Murphy - Strobe (Adagio in D Minor) ] Vakardien ar elina un vienu viņas viesi spēlējam duraku. Lieki piebilst, ka viesis nebija gaidījis, ka mēs esam ietrenējušies durakā un skaitam kārtis līdzi. Tā nu viesim nācās daudzas reizes piekāpties profesionāliem durakiem. Lai nu kā, ne par šo būs stāsts. Stāsts aizsāksies ar to, ka runāju ar māsu par to, cik bieži mūsu ģimenē kāds kaut ko ir salauzis. elina teica, ka neko neesot, bet es...es. tikai pēdas iekšpusē salauzu kaut kādus mazos kauliņus un ārsts Aizkrauklē teica, ka ģipsi nevajagot - sadzīs tāpat. Tā kā Aizkrauklē ārsti ir tik superīgi, ka neizteikšos, tad jāatzīst, ka joprojām lecot man pastāv iespēja, ka es ielūztu savā svarā, kas ir sāpīgi, jo acīmredzot - nesadzija, bļe. Bet mazliet par to, kā es salauzu. Mūsu mājai blakus ir vēlviena māja, uz Aveņu ielas pretim. Tā kā viņā neviens nedzīvo un ir pamesta (nosacīti, īpašnieks ir, bet tikai negrib ķēpāties ar māju), tad mēs viņu vienkārši saucām par balto māju, jo nu... viņa ir balta. Tā kā šī māja atradās starp manu māju un Valta māju, tad šis parasti bija satikšanās punkts, lai dotos blēņošanās. Bieži arī nevajadzēja doties tālāk, jo turpatās bija labi - nekāda žoga, neviena, kas skatās pa logu, jo mūsu mājām bija žogi un krūmi priekšā uz to māju, tā, ka nevarēja īsti saskatīt ar ko mēs tur nodarbojamies. Tā kā tur bija divas ābeles smuki blakus - nu gluži kā futbola vārtu stabi, tad arī pēc īsas apspriedes tur tika ierīkoti tie vārti. Tā kā mēs visi esam dabas draugi, tad tika izvēlēts koši zils striķis, kas tika nostiepts starp ābelēm tādā augstumā, lai varētu aizsniegt garākais. Laikam mans brālis tobrīd bija garākais. Lai nu kā, visi no jums noteikti zin par tādu spēli, kā karaļi. Var tikai vienu reizi pieskarties, ar ķepām drīkst tikai vārtusargs utt. Tā nu mēs parasti tikāmies jaukākās dienās pēc skolas (mēs parasti norunājām pusstundu pēc skolas), lai uzspēlētu šo spēli. Un ar laiku ne tikai mūsu četrotne spēlēja, bet arī citi kaimiņu bērni labprāt nāca ar mums spēlēt. Noteikumi sākumā bija pavisam vienkārši - spēlējam līdz 21 iesistiem vārtiem un kurš pēdējais paliek vārtos, tad tam visi sit pendeļus. Pendeļu attālumu noteica tā, ka grēkāzim vajadzēja sist uz kājas un tik daudz soļus nogāja no viņa dupša. Parasti mēs uzsitām 2 vai 3, kas padarīja pendeļus vienu no jautrākajām daļām. Parasti atrāvās mans brālis vai Edgars, jo viņi bija pārāk nepacietīgi un pārāk riskēja uz pēdējiem vārtiem. Es parasti piebremzēju un centos izspēlēt viltīgi. Valts centās bumbai nepieskarties arī no paša pirmā punkta. Tāpēc mēs noteikumos vēl ievirzījām tādu lietu, ka vismaz viens punkts ir jāiesit, lai varētu sist pendeļus, jo tas taču ir negodīgi, ka šitā slapstās un uzstāj, ka jāsoda vārtsargs. Tad mēs gājām vēl tālāk un sitām pendeļus arī tiem mīkstajiem, kas neiesita. Redz, lai baidās no tā, ka baidās. Tā nu arī tika papildināts noteikums par punktu sistēmu - ar kāju: viens punkts, ar galvu: divi punkti, ar krūtīm: trīs punkti, ar celi: četri punkti, ar papēdi: pieci punkti un ar dibenu: desmit punkti! Jāpiebilst, ka es esmu vienīgais vēsturē, kas ir iesitis ar dibenu vārtus. Pie reizes arī jāatzīst, ka tas bija tāpēc, ka es bumbulēju vārtu malā dežūrējot bumbas, kas iet ārā un man nejauši brālis ievilka pa pakaļu tā, ka atsitās un ieripoja vārtos. Jā, skaisti tas bija. Edgars atkal atrāvās pendeļus. Lai nu kā, kad atnāca lielie puikas, tad viņi vārtos stāvēdami parasti nekautrējās nākt tik ļoti virsū, ka mūs parasti aizspieda projām no vārtiem un nācās papildināt noteikumus. Tika novilkta līnija, kurai vārtusargs nedrīkst iet pāri. Tikai izredzēto spēlēs varēja, kas skaitījās hardcore ar to, ka bija ļoti daudz cilvēku un pendeļi bija nāvīgs sods. Tad drīkstēja iet. Tā nu arī kādā drūmākā dienā (es mazliet samelojos, kad teicu, ka ejam jaukās dienās spēlēt. Mēs gājām arī pērkona negaisā spēlēt, jo mūs neuztrauca mirstīgo problēmas) bija hardcore varianta karaļi un notika mans atgadījums. Atgadījums bija brāļu duēlis par bumbu. Ņemot vērā, ka mans brālis parasti spēlēja armijas zābakos un es sporta kedās, tad iznākumu jūs jau no sākuma uzzinājāt. Vēl tikai sevis aizstāvēšanai varu pievienot to, ka uzsitu pa bumbu mazliet vēlāk. Tā nu sāpēs pakritu un sapratu, ka laikam kaut kas vairāk par izmežģīšanu. Tas, protams, man netraucēja izsist pendeļus manam brālim. Nākošajā dienā aizbraucu pie ārstiem un to jūs jau arī izlasījāt. Lai nu kā, spēlējām mēs tur bieži un piedzīvojumi tur arī bija bieži. Dažreiz spēlējām tur kariņus, jo mēs iemācījāmies tikt iekšā tajā mājā. Kariņš parasti izpaudās ar kaķenēm, bet ne jau parastām. Mēs taisījām no metāla izlocītas, ar kurām šāva no stieplēm izlocītus burta c veida bolīdus. Par cemmēm mēs viņas saucām. Tā nu mēs parasti sadalījāmies pa divi komandā un šaudījāmies līdz kādu dienu Valts atvadījās no viena zoba. Un tiešām labi, ka tikai no zoba, jo mēs tad joprojām bijām mazi un stulbi, tādējādi neapzinoties risku. Es atceros to, ka Edgars izšāva viņa, bet mans brālis uzņēmās atbildību. Joprojām nesaprotu kāpēc. Tā kā visi dabūjām sutu par to kaķeņu izmantošanu (es ar brāli, protams, ne tik traku, jo mēs vienmēr izslīdam), tad pievērsāmies tām pistolēm ar kurām var šaut tās plastmasa lodītes. Arī tad ielavījāmies baltajā mājā un ar Valtu šaudījāmies līdz atnāca viņa tētis un aiz auss neaizvilka viņu uz mājām (es, protams, atkal tiku cauri sveikā). Tad mēs uztaisījām šūpoles vienā no visiem ozoliem. Un, protams, nejau kaut kādas parastās. Uzbūve aptuveni bija tāda kā tām, kuras taisa pie ūdens tilpnēm, lai eleganti ielektu iekšā. Bet tikai mums nebija ūdens. Un karaļi netikai tāpēc, ka mēs tur spēlējām to spēli, bet arī tāpēc, ka mēs tur valdījām. Tā bija mūsu valstība, kurā augstākais likums bija tikai mums (atskaitot mūsu vecākus, kad viņi nāca mums pakaļ) un mēs tur varējām darīt visu, kamēr mūs nepieķer. Tas laiks bija mūsu. Link pastāsti savu sāpi sienai

Sapnis par patiesības pirkšanu [12. Jun 2011|23:35] [ Mūzika | Hans Zimmer - Time ] Ņemot vērā, ka vakardien norisinājās mūsu korp! velokauss, tad nācās padarīt arī man kaut ko aktīvu. Jā, tieši tā - bumbulējos starta/finiša taisnē, kur knipsēju garām braucošos dalībniekus un vairījos no papildus kustībām. Vienīgi, kad finiša taisnē cilvēki sāka braukt no visām debespusēm, tad bija jāpamet sava labi atrastā vieta, kur teorētiski vajadzēja braukt visiem, lai finišētu. Tā kā katrā pasākumā ir afterparty, tad arī šajā neizpalika. Tā kā neesmu tas sociālākais cilvēks, tad šādos pasākumos vienmēr pavadu vai nu kaut kur klusi ielīdis stūrī un griežot vēnas, vai arī stāvot pie bāra un brutāli dzerot. Vakar loze krita uz brutālu piedzeršanos, ko veiksmīgi palīdzēja realizēt Kalers, kas atradās pie bāra stūres. Par pasākuma detaļām un dejām pie Sinatras neizplūdīšu, bet šorīt pieceļoties nebiju sajūsmā par rums-viskijs-šampanietis kokteili. Vakardien likās labāks. Šorīt ne visai. Lai nu kā, čāpojot šorīt uz mājām pāri vanšiniekam man pavērās skaists skats. Kaut kādas notekcaurules spēcīga izlāde Daugavā, viens skumja paskata pārītis sabiedriskā transporta pieturā, pāris jaunieši, kas nokārtojās ķipsalas krūmos. Jā... kā tur bija tā filma? Es tevi mīlu, Rīga. Jā, laikam būs lieki teikt nez kuro reizi, ka man riebjas Rīga. Tas varbūt tāpēc, ka latviešiem patīk daba un miers, nevis hruščovkas un taksists Koļa. Bet tas ir tikai stāsta ievads. Ja sekojat līdzi, tad man pēdējā laikā nomoka/izklaidē sapņi par patiesības pirkšanu (kā tur tas teiciens bija - taisnība katram sava, bet patiesība tikai viena), tad arī šorīt mana zemapziņa izlēma mani palutināt. Šoreiz vilciens piestāja galapunktā, man tā liekas, ka tā bija Londona. Izkāpu ārā, kur uzreiz sākās Borna identitātes cienīgs trilleris. Visus nenosaukšu, bet šoreiz bija ļoti daudz pazīstamu seju sapnī, kādas 20 vismaz. Par sarunām īpaši neiegrimšu, vienīgi piebildīšu to, ka visi centās mani kaut kā apcelt par visām manām sliktajām īpašībām un darbībām. Varu vienīgi pateikt to, ka viens no elina cibu draugiem, filozofs atrāvās pa muti no manis. Es viņu nezināju, bet bija spēcīgs impulss, ka tas varētu būt tāds kekss. Apraksts vismaz. Tā nu mana loma no viesmīļa ātri nomainījās uz miesassarga. Tik es vēl ilgi domāju kam. Varu vienīgi pateikt, to, ka tas cilvēks izgāja ārā pie tautas no savas viesnīcas balkona un pateica patiesību. Es tieši tajā brīdī biju gaitenī un kaut ko runāju ar kaut ko un nedzirdēju, ko viņš teica. Mazliet sajūta, ka tas varēja būt mazais Pičs. Un tajā brīdī, kad viņš pateica patiesību pūlis ārā sāka trakot. Tad sākās ekšens, kurā man nācās ķert padusē to cilvēku, kas to pateica un skriet projām, jo visi centās viņu nogalināt. Un tā skrienot cauri visiem gaiteņiem un maksimāli maldinot visus, kur es šo cilvēku (patiesību?) nesu es nonācu līdz vienai terasei, kur pēkšņi saskrēja visi pazīstamie man apkārt. Es vēl tagad domāju kādā nolūkā, jo visi viņi bija dusmīgi, ka es maldināju viņus, bet reizē arī priecīgi, ka es nosargāju to cilvēku (joprojām patiesību?). Tur mans sapnis pārtrūka un es atkal neuzzināju, ko man zemapziņa vēlas pateikt ar šo patiesību, bet es ceru, ka nākošajās dienās būs noslēgums. Cilvēkiem nepatīk patiesība par viņiem. Par to, ka frizūra ir nesmuka, par to, ka viņi smejas kaitinoši, par to, ka viņi mēdz domāt nepareizi. Link pastāsti savu sāpi sienai

Ir bijis labāks sekss [10. Jun 2011|17:38] [ Mūzika | 65daysofstatic - Natasha Beats The Devil ] Laikam ejot mans kursa darbs pats kaut kā uzrakstījās. Un nodevās. Šodien atlika tikai aizčāpot uz aizstāvēšanu, kas sākās 8:30. Lieki piebilst, ka man 5 no rīta zvanīja holandiete, kas diezgan spēcīgā alkohola reibumā centās izmisīgi paskaidrot, ka ir pazaudējusi atslēgas un netiek iekšā. Labi, nikns norūcu lejā, atslēdzu durvi, ar vienu aci nopētu viņu (otra gulēja) un cerīgi pie sevis nodomāju, ka viņa šādā kondīcijā nebrauca pie stūres. Tā nu paguļu vēl drusku līdz 7:30 (jāatzīst, ka atkal bija fragmenti no tā interesantā sapņa par patiesības pirkšanu, šoreiz es vazājos pa restorāna vagonu, paēdu pusdienas un devos uz savu kajīti, palasīt labu grāmatu, laikam Erkilu Puaro. Tad es piecēlos.) un biju nobriedis ātri ieskriet dušā, lai atvēsinātos. Karstums ir tik briesmīgs. Man labāk patīk -25 nekā +25 katrā ziņā. Aukstums labāk sadzīvo ar mani. Lai nu kā, 8 no rīta satiksme nav tik traka, lai varētu meklēt iemeslu steigties un tēlot idiotu uz ceļa. Šodien mierīgi sanāca. Aizbraucu uz turieni - atmosfērā valda satraukums. Šodien būs sekss. Un ne tikai man, arī pārējiem kursa bedrēm. Tā nu visi sarakstās secībā, es īpaši nesteidzoties ierindojos 16. Nu labi, iešu iedzert kafiju labāk, kamēr pirmā gaļa iet cauri. Satieku big_cactuss (a.k.a. Vītols), novēlam viens otram izkrišanu aizstāvēšanā un nolemjam, ka jāpapildina kuņģis ar kādu bulciņu pie reizes, jo tad mēs paliksim vēl apaļāki un foršāki. Ejot uz centrālo korpusu vēl saskrienamies ar Grišu, kas arī devās uz aizstāvēšanu un pukstēja kāpēc es viņu neierakstīju. Tā nu viņa ierindojās 22. un Lāni es ierakstīju kā 23. Labi, aizejam uz kafejnīcu, pa ceļam vēl paķerot Zandu, kas vēl tik uz darbu taisījās iet (viņa padevās kd rakstīšanas procesā). Tur kā parasti aprunājam visus, bet tur palika tik neciešami karsts, ka izvēlējāmies doties projām - uz bibliotēku, jo tur ir kondicionieris un cilvēki, ko var kaitināt. Tā nu turpinam tur aprunāt visus, kad izlemju uzzvanīt Lānei un uzvaicāt - cik tālu tikusi. Jā, šodien tas smagais, kas nolikās pāri 3 joslām uztaisīja mazu korķi uz salinieka. Ejot ar kājām pāri tagad un vēl esot pamanījusi pa ceļam komisijas priekšēdētāju A. Dimantu, kurš bezcerīgi sēž korķī. Jā... pirmajiem, kas pieteicās, laikam šodien izpaliks stresa sajūta pirms aizstāvēšanas, jo cik nopratu sāka bez viņa. Tā nu aizripinājos viņai pakaļ uz Plazu un aizvedu uz Turību. Kad atbraucām, tad noskaidrojām, ka runā tikai 6. cilvēks. Jā... šodiena būs gara, nav šaubu. Tā nu vēl kādas 40 minūtes pabumbulējam pa bibliotēku, līdz es iedomājos aiziet atpakaļ uz A korpusu apskatīties vai man nav nākošajam jārunā. Aizeju - sāk tikai 8. runāt un Dimants nokaitinās sēž savā vietā. Atkal pie sevis novelku garu jā. Šodiena būs ne tikai gara, bet arī grūta. Aizeju atpakaļ, tur jau saruna ievirzījusies pa ceļojumiem. Sarunā dominē Griša ar savu atstāstu par Ukrainu. Katrā ziņā krima (es biju uz krimu) laikam bija diezgan maiga, salīdzinot ar īsto Ukrainu. Sīkumos neizplūdīšu (aizdomājos par to, ka es tik to vien daru kā izplūstu sīkumos), bet saruna pārsvarā grozījās ap viņas uzskatiem, kas ir čuhņa un ka Ukraina noteikti ir tāda. Bet nonācām pie slēdziena, ka tieši uz tādām vietām ir visinteresantāk aizbraukt. Tā nu pēc kādas stundas izlēmām iet uz aizstāvēšanu, jo tiem tur sākās pauze un pēc pauzes sekoja mūsu vienība. Šoreiz neaprakstīšu kā citiem gāja, bet mazliet to, kā man gāja. Ņemot vērā, ka es esmu morāls mazohists, tad es vienmēr speciāli uzkasos uz jautājumiem (es pat dažreiz uzstāju, lai man jautā vēl) un attiecīgi saņemu tos. Šoreiz ar A. Dimantu sanāca diskusija par tēmu kā tādu. Vai tā ir ārējā komunikācija kapusvētkos vai kapusvētku ārējā komunikācija. Katrā ziņā uz šī teikuma aizgāja kādas 10 minūtes. Tad saruna turpinājās par katoļu un luterāņu atšķirību, līdz beidzot es vēl ieteicu novirzīt sarunas tēmu uz dvēseles vertikālo dimensiju. Tā kā Dimantam neko neesmu nodarījis un parakstu lapu pret viņu neparakstīju (vispār man ir vairāk kopīgs ar viņu nekā ar maniem kursa biedriem, kas viņu ciest nevar - man arī patīk visur piekasīties un graut visu apkārtējo sapņus par pareizību), tad šī diskusija vairāk atgādināja draudzīgu strīdēšanos par to, ka melns ir melns vai melns varētu būt melns. Tā nu pagāja kādas 50 minūtes. Tik garastāvokli pēc tam sabojāja otrā komisijas locekle - darbā neesot empīriskais pētījums. Nu te es ahueļi. Tas teikums tā mani pārsteidza, ka pat nespēju atbildēt, lai atver empīrisko daļu un pamēģina arī kaut ko palasīt, nevis pāršķirstīt. Laikam pie vainas tas, ka man patīk visu savirzīt kopā tā, ka jālasa viss. Ko varētu arī attiecināt uz maniem ierakstiem par svarīgo mazsvarīgajā. Te nu iejaucas trešais komisijas loceklis - mans darba vadītājs un norāda - bet tēma ļoti laba un laiks jau kādas reizes 5 pārtērēts uz manis. Laiks iet tālāk, viņš neapstājas pēc saldējuma, kad sāk palikt karsti.   Link pastāsti savu sāpi sienai

Baltais gulbis un atmiņas par bērnības draugiem [9. Jun 2011|01:30] [ Mūzika | Foo Fighters - Deepest Blues Are Black ] Varbūt būsiet pamanījuši, ka mani pēdējie piedzīvojumi ir iztikuši bez alkohola. Nekas, apsolu, ka šī skaidrā līnija drīz tiks pārtraukta. Bet ne šoreiz. Šoreiz stāsts mazliet par Latvijas bīstamajiem ceļiem un atmiņām. Stāsts sāksies sestdienā, kad kaut kādā laika posmā (visdrīzāk pēdējo divu mēnešu laikā) es biju apsolījis savam bijušajam skolotājam, ka 4. jūnijā varēšu uzspēlēt Skrīveros - salidojumā. Lieki piebilst manas emocijas, kad 2. Jūnijā šis zvana un saka, kurus skaņdarbus vajadzēs spēlēt. Neko, solījums ir dots - tātad viņš ir jāizpilda. Parasti dzīvoju pēc atziņas, ka ja tu būsi labs cilvēks (attiecībā uz manis tas ir relatīvs jēdziens), tad tie citi cilvēki vismaz pusi emociju atdos atpakaļ, +/-. Tāpēc pat necenšos izplūst garās runās par to, ka kursa darbs jāraksta un nekas vēl nav izdarīts. Piektdienā vēl Dairīgais zvana un vaicā, vai viņš var sastādīt kompāniju - protams, kāda runa. Tā nu sestdien iekārtojos savā flagmanī, savācu Dairīgo pie stūra mājas un laižam uz Koknesi iesākumam - zin, saksafons koncertā labi noderētu! Tā nu braucot izrunājam šādas tādas atmiņas. Pašlaik neiedziļināšos. Lai nu kā, tā kā braucu Daugavai pa otru pusi (Zemgales puse), tad reti sanāk dalīt ceļu ar idiotiem. Bet šoreiz bija savādāk, vismaz Aizkraukles rajonā. Kaut kā veiksmīgi (tā kā bija jāsteidzas, tad nekautrējos braukt uz 150, bet tad pirms Jaunjelgavas apļa pamanīju, ka man divas automašīnas strauji tuvojas - laikam kādam vēl ātrāk bija jāsteidzas) biju ticis līdz Jaunjelgavas geto, bet tad ietrāpīju tādā netipiska izmēra kolonnā priekš tā ceļa posma - kādas 7 automašīnas, jo priekšā viens proletārietis velkas uz 30 pa apdzīvotu vietu un pat nesteidzās palielināt ātrumu pēc zīmes: apdzīvotas vietas beigas. Pirmais varonis šajā kolonnā izrādījās balta pasāta vadītājs, kurš izdomāja, ka viņa baltais gulbis spēs aiztraukties garām tam sūda citronam 1 sekundē, jo sāka viņš dzīt kalns+līkums. Neko, ar pastripinātu interesi vēroju paraugdemonstrējumu, kā iegūt titulu gada idiots uz ceļa. Jā, ilgi nebija jāgaida - viens vieglais nāk šim pretim. Ņemot vērā, ka gulbji ir resni putni un nemaz tik aši nav, tad viņš bija ticis tam sūda citronam tikai pusē un nemaz negrasījās dot ceļu. Tā nu pretim braucošais automobīlis bija spiests pavirzīties nost no ceļa, jo redz - te dragreiss notiek. Labi, Dairīgais jau izsauc nopūtas saucienus, ka nebija avārija. 1 sekunde - nu jau parādās fūre. Es tik tiešām nezinu, kas tam pasāta šoferim darījās galvā, bet arī tad viņš nedomāja, ka šajā posmā ir tikai divu joslu ceļš. Tā nu fūre kaut kādā mistiskā veidā izvairījās no viņa un tās šoferis noteikti ļoti precīzi noraksturoja baltā gulbja šoferi ar sliktiem vārdiem. Tā kā man nesagādā problēmas apdzīt, jo esmu bezgala kruts, tad pievelku klāt tam pasātam - ar Dairīgo veltam nicīgu skatienu un pie reizes nopētam šoferi. Parasti spēju noraksturot cilvēku, bet šis izskatījās pilnīgi ne pēc kā. Kaut kāds kišmiš. Labi pajokojām par baltajiem pasātiem un aizvilkām tālāk. Tālāk. Un tālāk stāsts atsākas, kad bijām tikuši līdz Aizkrauklei, kur uzbraucot uz Daugavpils šosejas parādījās ļoti līdzīga situācija - puse bremzes, otra puse atsaldeņi. Kā jau parasti uz Latvijas šosejām. Tā kā man nepatīk čakarēties ar atsevišķu mašīnu apdzīšanu pirms līkumiem, to laikā, tad es parasti iemetu trešajā robā un pavelku garām visai kolonnai ar cerību, ka tuvumā policija nestāv ar detektoru, kurš uzrādītu 150. Tādējādi velkot garām ar troksni pagāju vienam citam baltam pasātam garām. Kļūda no manis. Nepagāja ne 15 sekundes, kad šis arī bija ieskrējies un izdomāja, ka Latvijas ceļi šodien pieder pasātiem. Tā nu pagāja viņš man ar kādiem 160 garām un mēģināja vēl kaut ko priekšā izpildīties - labi, uz tādiem šrotiem nepavelkos un ļauju viņam tur pa priekšu lidot, cerībā, ka nomierināsies un apzināsies, ka tas viņa pasāts izjuks drīz. Jā, kā tad! Līkumā, protams, vajag dzīt visu kolonnu. Atkal pāris avārijas situācijas, tad vēl pirms Kokneses arī mēģina starp diviem smagajiem izlīst. Sāku aizdomāties par vectēvu, jo viņam arī ir balts pasāts. Vai arī viņš tajā dienā normāli atvilka no tirgus braukdams. Labi, pietiks par pasātiem, aizbraucam uz Skrīveriem - ieveļamies internātā, mēģinājuma telpā. Bet tur priekšā sajūta - ne pa ķeksi. Tā kā padaudz cilvēku kvartetam. Labi, nospriedām, ka kāds ir pārcenties ar organizēšanu, bet nu, kas ta mums grūti saspēlēt ar vairāk cilvēkiem nekā nepieciešams. Izrādās, ka man ir. Biju piemirsis, kā man ausīs griež soprāna saksafons. Nu, briesmīgi griež. Labi, ar sāpēm un mokām nospēlējam koncertu, kur man patrāpījās saules vieta - silts bija, bez lamuvārdiem runājot. Pēc koncerta aizbraucām vēl uz Koknesi, kur nolikt saksafonu un pierīties. Vēl pa ceļam iebraucām pie Dairīgā tēva, kur mūs vēl trakāk piebaroja un varēja pasmieties par diviem mopšiem, kas bija gatavi saimnieka devēseli atdot pret tiem sašlikiem. Tā kā es sākumā pieminēju vārdu atmiņas, tad varbūt arī kaut no tām. Dairīgais, jā. Padomāju, ka var padalīties arī ar cilvēkiem, kas ir atmiņā. Ar Dairīgo iepazinos, kad iestājos mūzikas skolā, jo sanāca iet kopā vienā klasē, bet tā es biju par gadu vecāks. Cik es biju vecs, to grūti pateikt. Varbūt kādi 12 gadi. Lai nu kā, ejot gadiem ar Dairīgo kļuvām ļoti labi draugi, kas atspoguļojās ne tikai kā kopīga blēņošanāš mūzikas skolā, bet arī sestdienas iešana uz veikalu Anna, kur pa 50 santīmiem varēja spēlēt playstation, kas tad likās diezgan forši. Kā arī regulāra komanda, kad vajadzēja pikoties pret lielākiem (kaut gan parasti mēs ēdām sniegu pēc tam. Daudz). Tādējadi laikam ritot vēl uz priekšu, kad šis tas pamainījās (es mūzikas skolā paliku uz otru gadu, bet to citā stāstā, citā reizē), tad sanāca retāk saskrieties kopā. Vēl jo vairāk, kad Dairīgajam parādījās draudzene - Jana (varbūt kāds atcerās no iepriekšējiem ierakstiem). Visi gan jau zin stāstu par trešo lieko. Bet mani tajā brīdī varbūt tas pat nesatrauca, jo tajā brīdī situ kanti vienai savai klases biedrenei (vārds Ieva bija), jā arī mani romantika tajā posmā bija pārņēmusi. Tikai atšķirībā no Dairīgā man tik labi negāja, jo biju diezgan nesmuks un atšķirīgāks no tā laika vienaudžiem. Kā arī manu brāli kaitināja, tas, ka Dairīgais vienmēr visu materializēja - tik tālu, ka brālis vienmēr viņu nerroja, lai parāda čeku, kad viņš lielījās ar saviem sporta apaviem (to viņam bija vairāk nekā dažām dāmām kurpes) vai cepuri. Lai nu kā, mūsu dzīvē tad ienāca alkohols un mēs atkal atradām kopīgu valodu, ne tikai tāpēc, ka abi esam ūdensvīri un tukša muldēšana ir mūsu stiprā puse. Tā kā bijām jauni un stulbi, tad iedzert mums patika. Mazliet pat pārāk bieži (tas bija ap kādiem 16 gadiem, jo pirms tam alkoholu es nelietoju un noliedzu tā jēgu), kas vienu vakaru beidzās ar manu pāriešanu nākošajā līmenī - uz Dairīgā balkona gulēju uz grīdas un raustījos ar sirds klapi. Kā rezultātā nākošā diena bija briesmīgākā manā mūžā, atceros tik to, ka futbola laikā gulēju laukuma vidū, jo man bija ļoti auksti (bija +29). Bet nu, turpinot par Dairīgo - pagāja 5 gadi, līdz viņš kādu dienu vairs nespēja izturēt Janu. Tā kā viņš vienmēr bija tas šarmantais mūsu kompānijā (tb, vienmēr spēja nocopēt kādu zaķi, kamēr es vienmēr feiloju, jo man bija ļoti augsti standarti), tad viņam nesagādā problēmas atrast jaunu draudzeni. Nu, labi atrast arī vēl vienu pēc tam. Un varbūt arī vēl pēc tam vienu. Tā vienkārši. Lai nu kā, tagad saskrienamies tikai, kad ir kāds mēģinājums, arī uz pirtiņas nedēļas nogalēm viņš reti parādās. Varbūt Jāņos atnāks ciemos. Link 1 pastāstīja|pastāsti savu sāpi sienai

2 mācītāji, 1 kapusvētki un kursa darbs [4. Jun 2011|00:10] [ Mūzika | Apocalyptica - Bring Them To Light (ft. Joe Duplantier) ] Tā nu sagadījās, ka kursa darba ietvaros izdomāju, ka varētu nointervēt kādu mācītāju. Jā, kā tad. 2 skan labāk, ne? Tā nu caur māti tika iegūti kontakti, lai varētu komunicēt ar viņiem par iespējamajiem laikiem, kad varētu izrunāt šo to, ne tikai par dzīvi, protams. Sākumā mēģinu sazvanīt katoļu mācītāju - aizņemts. Nu labi, pazvanīšu pēc pusstundas - aizņemts. Labi, pazvanīšu pēc divām dienām - paceļ: "Ak, jā, man jau brīdināja, ka zvanīsiet. Jā, varam tikties - 4diena 17:00 Aizkraukles baznīcā derēs?" Saku, ka derēs. Neko, zvanu tagad luterāņu mācītājam. Tas jau arī uzreiz zin, kas pa zvēru viņam zvana un piedāvā 4dienu - 20:00. "Ideāli..." pie sevis nosaku. Tā nu priecīgs jau sāku plānot visu, kad māte zvana: "Tu tikai viņiem nesaki, ka tu pie otras konfesijas arī iesi intervēt!". Es tā padomāju...nu varbūt arī neteikšu, bet ja paliks garlaicīgi varbūt nāksies kaut ko pateikt. Tā nu nākošajā dienā (sarunāju tikšanās es 3dien) izstaipījos pa gultu, mazliet parakstīju ievadu par to kā mācītāji runā ar tantēm tirgū un kam tas ir vajadzīgs. Tad, kad likās, ka laika ir tik daudz, tad sāka krist visādas papildus darbības no citiem virsū, kas lika atrauties no patīkamās nerealitātes (nerunājot par to, ka holandiete kādos 6 no rīta (man pirms 8 no rīta ir tas pats, kā 6 no rīta) ļoti skaļi runā 2 dienas pēc kārtas), pēkšņi sajutu, ka laiks vairs nav. Tā nu ātri izlaidu elina pie stacijas, kādam onkulim, kas lēni pie sarkanā čāpoja pāri atgādināju, kā 20 gados skrēja un Tarzānam atdevu alus muciņu. Un tad iekustināju visus 389 kumeļus, kas visu laiku paslēpušies bija un tik to vien gaidīja - mājās vēl uzģērbu baltu kreklu un uzsāku lidojumu uz Aizkraukles pusi.  Par savām manierēm īpaši nerunāšu, kad jāsteidzas, bet nu nācās mazliet atvilkt. Ierados Aizkrauklē 16:49. Paspēju vēl mierīgi nopirkt baterijas diktafonam un lēnā gaitā (like a boss) ieiet baznīcā, kur mani jau sagaidīja katoļu mācītājs. Tā kā esmu kristīts katolis (tas gan, protams, ir uz grāmatiņas, jo es ticu tikai sev un nevienam citam), tad neraustījos, ka vēl prasīs: "Nu, pie kādas konfesijas tu piederi?" Tā nu mēģinot izvaicāt par kapusvētku īpatnībām un baznīcas ārējo komunikāciju ar sabiedrību, visu laiku vajadzēja novirzīt atpakaļ viņu uz tematu, jo saruna visu laiku aizgāja, nu jūs jau paši ziniet, lai nu kā. Izrādās, ka Aizkraukles pusē katoļi ar luterāņiem rokās sadevušies priecīgi lēkā un svin kopā kapusvētkus. Tas pat varētu būt pozitīvs skatījums uz kristietību kā tādu. Lai nu kā tad pēc pāris stāstiem par pāvestu Vācijā, kurš baznīcā uzrīkoja normālu tehnovikinga cienīgu pasākumu, lai jaunieši ietu uz baznīcu un prātojumiem vai jauniešiem patīk kapusvētki, es sajutu, ka esmu paņēmis vajadzīgo informāciju no viņa un pateicos par interviju. Atvadījos un devos uz Koknesi, kur paskatoties uz savu mašīnu secināju vēlreiz, ka zem liepas atstāt nebija prāta darbs. Tā nu sazvanīju Angīnu, lai nav jāmazgā vienam pašam (man kaut kā trūkst motivācijas vienam pašam mazgāt mašīnu), lai tas teslis brauc tik šurp arī savējo nomazgāt no putnu sūdiem. Nepagāja ne pusstunda, kad tas jau bija klāt, arī mana krustmeita bija atbraukusi (tas man atgādina, ka laikam vienmēr jānēsā kaut kāds čupa-čups līdzi, ko uzdāvināt), kura mani agrāk saukāja pa ķuķēvu. Kādas pusstundas laikā tikām galā un jau bija pulkstens astoņi. Uzvilku atkal balto kreklu un varēju doties tagad ar luteru mācītāju cīnīties. Iepriekš pa telefonu runājot viņš teica, ka tirgus laukumā dalīšot maizi un gan jau, ka starp cilvēkiem būs kādas 4min-5min jāgaida un pa to laiku varēs parunāties. Braucu uz to tirgus laukumu un skatos... Jā, tur varbūt starp cilvēkiem ir 4-5 sekundes, nevis minūtes. Tā nu kādas 20 minūtes pastāvu malā, līdz otrs Kokneses gals ir saņēmis maizi (pārsvarā bija vientuļās mātes, mazi bērni un dzērāji - varēja redzēt, ka alkoholisms dara savu) un norunājam, ka labāk būtu doties uz baznīcu, kur būs mierīgāk (jo cilvēki, it īpaši dzērāji, bija diezgan nepateicīgi un gribēja vēl kukuļus sunim utt., kamēr citiem nav ko ēst). Kā rezultātā aizbraucām uz Kokneses luterāņu baznīcu, kur varēja noskaņoties mierīgai intervijai. Mani jau pirms tam brīdināja, ka šim mācītājam patīk daudz runāt. Es tik to uztvēru kā plusu, jo materiāls jau noderēs. Lieki neaprakstīšu sarunu, bet vienu citātu jums gan dāvāšu: "Man ļoti patīk kapusvētki, jo kapusvētkos ir ļoti viegli uzrunāt cilvēku. Piemēram, ja pieiešu jums klāt uz ielas un sākšu stāstīt par mūžīgo dzīvību, tad tas var nebeigties tik labi. Var nesanākt. Bet ja kapos jūs uzrunāšu par to? Tas ir savādāk. Pirmkārt, kapos mēs piedzīvojam kādas citas pasaules klātbūtni un otrkārt, mēs kapos piedzīvojam savas robežas. Dzīves. Mēs daudz ko varam noliegt, bet mēs nevaram noliegt, ka mēs visi mirsim. Es apsolu, jūs arī mirsiet. Es arī, varbūt." un smejas. Jā, tā nu par stāstiem par dvēseles vertikālo dimensiju un par to, ka jaunieši nemāk uzvesties kapusvētkos, atkal bija sajūta, ka iegūts ir pietiekami. Jā, kā tad. "Man laiks ir diezgan, turpinam runāt!" Jā... brīdināts es tiku, bet neieklausījos tajos. Tā nu mūsu saruna vēl turpinājās par apbēdišanas biznesu un laulību trauslumu. Pēc kāda laika man tomēr izdevās kaut kā nobeigt sarunu un aizmukt uz mājām. Tā nu vyss izskatījās gandrīz lieliski, pat ļoti lieliski, kad es sapnī, vilcienā, kurš brauca pa arktikas šļūdoņiem jau pirku patiesības noslēpumu pa ļoti skaistu monētu un brīdī, kad es sniedzu to monētu mašīnistei pēkšņi sāka skanēt motorzāģis. Vectētiņš sāka zāģēt vecos ķiršus. Lai nu kā, atkratījos uz Rīgu atpakaļ, lai varētu turpināt rakstīt to darbu. elina ar young_heart atņēma mašīnu un aizbrauca projām, tāpat kā latviešu kaimiņi. Arī holandiete nesen pāradās mājās alkohola reibumā un sāka mācīt mani kā gramatiski pareizi jāraksta. Tāda sajūta, ka pēdējās dienas ķermenis negrib uzņemt elpošanas refleksu un skaidru saprāta esamību. Vai nu kursa darbs pie vainas vai arī tas, ka es tik īsā laika posmā biju divās baznīcās. Bet varbūt tas vyss nav tik svarīgi kā tas noslēpums, ko es gandrīz nopirku. Tik tiešām, pietrūka tikai 1 centimetrs!    Link 1 pastāstīja|pastāsti savu sāpi sienai

3 idioti jeb bērnības atmiņas [31. Maijs 2011|20:53] [ Mūzika | David Bowie - Thursday's Child ] Nav jau tā, ka esmu gatavs rakstīt blogu, lai nav jāraksta kursa darbs, bet nu uzrakstīšu vēl kaut ko no savām atmiņām. Šodien nevilšus pārlasīju iepriekšējo ierakstu, kur es rakstīju, ka mums ar brāli parasti izdevās izšļūkt cauri visām nepatikšanām, kas draudēja pēc kārtējās palaidnības. Tad nu par vienu atgadījumu, kur galvenajās lomās biju es, jaunākais Bērziņš un Elsts (viņš arī dzīvoja uz Daugavas ielas (es dzīvoju uz Daugavas ielas), tādā lielā mājā, kur bija tornis. Tajā dzīvoja kādas 3-4 ģimenes. Lai nu kā, viņa tēvs bija mehāniķis, kas diezgan negatīvi atsaucās uz viņa izmantoto leksiku. Vēl joprojām pa Koknesi klīst leģendas, ka viņa mazais brālis senatnē bija pasūtījis dirst savu bērnudārza audzinātāju). Tā kā Elsta pagalmā stāvēja visādi šroti, tad mēs šad tad paņēmām kādu zapiņu, lai pabraukātos. Nekur tālu ne, tik pa pagalmu. Nu, labi, sadirsu drusku, jo piedzīvojums tikai sāksies. Kādu jaukāku dienu izdomājām pavizināties. Ielējām drusku benzīnu, ko Bērziņš bija nospēris no vecā benzīntanka, kas jau tad bija vecs un bija aizvēries. Tā nu ielējām cik tur tos litrus un izdomājām patestēt kā iet pa lauku ceļiem. Tā kā pa pagalmu braukt ir lame, kad jau visiem ir kādi 13 gadi, tad izdomājām aizbraukt uz Ratnicēnu pusi (nezinātājiem - uz ziemeļiem). Domāts, darīts. Tā nu frēzējām tur ceļus un baudījām ainavu (nu, labi, kādu tur ainavu, bijām 13 gadīgi puikas pilnīgā starā ar automašīnu un taisījām visādus trikus uz ceļa). Ilgi nevajadzēja gaidīt, kad viens līkums izrādījās viltīgāks par mums un mēs attapāmies grāvī. Par laimi ne līdz galam, jo tas grāvis bija dziļāks par 3m un beigties varēja krietni sāpīgāk. Tā nu izvēlāmies ārā no mašīnas ar sajūsmu spiedzieniem, cik tas bija kruti, ko mēs nupat izdarījām. Bet tad smadzenes sāka darboties citā virzienā: "A kā mēs tagad to mašīnu ārā dabūsim?". Pamēģinājām brīnumlīdzekli - atpakaļgaita un četras spēcīgas plaukstas. Nebūs. Jā, saskatāmies un nosprieža, ka laikam esam sūdos līdz ausīm. Tā kā bijām uz diezgan reti apdzīvota ceļa, tad gaidīt, kad kāds izvilks arī bija velti. Neko, ejam meklēt tuvākās mājas. Varbūt tur palīdzēs 3 idiotiem. Aizejam pie vienas lauku mājas. Tā kā Elsts bija vecākais, tad viņš sāka runāt ar mājas saimnieku un sakopojot visas savas pieklājības izpausmes spēja palūgt, vai tās mājas saimnieks varot iedot lāpstu. Nejauši noskrējām no ceļa ar mašīnu. Saimnieks tā smaidīgi nopēta visus 3 puišeļus. Nu, labi. Priecīgi dodamies atpakaļ pie auto. Kaut ko parokam, pačakarējamies vēl pāris stundas Elsta skaistās leksikas pavadībā un esam jau ārā. Priecīgi aizvedam lāpstu atpakaļ onkulim un braucam uz mājām, jo bija jau pienācis vakars Bet, protams, ka vajadzēja vēl pa ceļa paārdīties ārpus Kokneses. Tā nu mašīna atkal noplīsa. Kamēr mēģinājām iestumt, piebrauca cits onkulis un izkāpjot no sava Audi 80 nopētīja mūs. Tad sekoja jautājums : "Jums vispār tiesības ir?!" Atstājām runāšanu atkal Elsta ziņā : "Nav bļa, bet mēs tepat no Kokneses esam, tētis mašīnu taisa un izdomājām paskatīties kā ir sataisījis.. Varbūt vari palīdzēt iestumt?" No tādas atbildes pat tam onkulim nekas cits neatlika kā palīdzēt iestumt. Tā nu zapiņš atdzīvojās un pateicoties vēl novēlējām onkulim labu ceļu. Un tagad par to veiksmi, ka nekad neatraujaumies. Elsts uzreiz atrāvās no tēva par šo triku, "Edgar Bērziņ!! Tūlīt mājā iekšā!" - Edgars arī sūri atrāvās. Bet es? Atnācu mājās un mamma bija sacepusi garšīgas karbonādes. Tik garšīgas, ka joprojām atceros kā es viņas pēc kārtas bāzu mutē, jo bija uztaisītas tik daudz. Varbūt tāpēc man joprojām tik ļoti garšo karbonādes un nepatīk palikt uz ceļa, vidū. Link 1 pastāstīja|pastāsti savu sāpi sienai

Piedzīvojumi ar kalcija karbīdu jeb bērnības atmiņas [29. Maijs 2011|21:15] [ Mūzika | God Is an Astronaut - Golden Sky ] Iepazinos es ar šo vielu, kad man bija kādi 10-12 gadi. Tolaik mūsu četrotne (es, mans brālis, Valts un jaunākais Bērziņš) bija palaidņu augstākais punkts tuvākajā apkārtnē. Tā kā mans brālis ar Edgaru (Bērziņu) gāja lielākās klasēs nekā mēs ar Valtu, tad viņiem jau sākās ķīmija. Ķīmija man vienmēr atgādināja manu bijušo skolotāju, kura stāstot par ķīmiskajām reakcijām vienmēr centās to izdarīt caur kaut kādu sadzīves joku (par atomu dalīšanos bija joks par to, ka kaimiņam vajag vairāk ābolu, tad viņš aiziet paņem no kaimiņa dārza) pēc kura pati vienmēr locījās pa galdu kādas 5 minūtes, līdz nomierinājās. Tiesa pēc pāris gadiem viņai kaut kas pateica, ka visi smejas par viņu nevis par viņas jokiem un tagad viņa, iespējams, vairs nejoko klases priekšā. Lai nu kā, regulāra aizņemšanās (vienreiz manu brāli pieķēra ar vienu no viņa klasesbiedriem un mēs no tēva dabūjām tādu morāli, ka es joprojām neko neesmu nozadzis) no laboratorijas bija ierasta lieta. Parasti loze krita kalcija karbīdam un spirta tabletēm (tās, kas ilgi deg). Varbūt daži zin, bet tomēr pastāstīšu - ja kalcija karbīdu sajauc kopā ar ūdeni kādā plastmasa traukā un aiztaisa viņu ciet, tad pēc pāris sekundēm var sagaidīt lielu blīkšķi. Tā nu mūsu četrotne pēc skolas devās uz parku (parks man ir pie pašām mājām) vai pie pirtiņas lokācijas (toreiz vēl par pirtiņu nebija domāts) spridzināt. Kādu jauku dienu, kad bijām sapirkušies ļoti daudz karbīdu (īsti neatceros, ko mēs stāstījām pārdevējam, bet mums tomēr pārdeva) gājām uz parku spridzināt visu vecomāšu nervus. Un, protams, pieredze ar nesprāgšanu laikā tika piedzīvota. Gaidam minūti - nesprāgst. Gaidam divas - joprojām klusums. Nu, neko, tā kā esam mazi un stulbi, izdomājam iet skatīties, kas par lietu. Tā kā mēs ar Valtu bijām mazākie un reizē arī bailīgākie (es, protams, tagad nebaidos ne no kā, bet citējot Jon Lajoie: "I am not afraid of wolves, but if I ever were face to face with an angry wolf, I'd probably get scared."), tad mēs raustījāmies iet klāt un paspārdīt ar kāju to plastmasa pudeli. Tā nu Edgars ar manu brāli gāja lūkoties. Pasper. Nekas nenotiek. Protams, tas nenozīmē, ka tā pudele ir jāpamet. Veram vaļā - it kā dūmo, bet nekas nenotiek. Un tad tieši kā no debesīm kādam pasprūk teksts: "Eu, varbūt pieliekam uguni klāt?" Tā nu Edgars atvadījās no savām uzacīm un man brālis no daļas saviem matiem. Vēl tagad atceros, ka prieka pilni (kuru gan uztrauc frizūra, kad apkārti viss sprāgst) ejam ārā no parka, kur jau mūs priekšā sagaidīja Valta tētis, kurš, protams, Valtu aizvilka aiz auss mājā iekšā (gan jau dabūja sutu). Edgars laikam arī atrāvās no savas mātes. Bet mēs ar brāli vienmēr kaut kā izšļūcām cauri visiem sūdiem. Laikam labi gēni. Kāpēc šis stāsts? Tāpēc, ka mans konfuksis, maijkomeršā, šorīt ap četriem krītot uz matrača to darīja zvaigznītē, kas nozīmēja to, ka es dabūju pa degunu ar roku. Un ne tikai vienu reizi vien, viņš daudz grozījās un nebija spējīgs tikt vaļā no tās pozas. Un viņš ir ķīmiķis. Tāpēc. Un man zemapziņā ir recesija. Link pastāsti savu sāpi sienai

Ritenis jeb bērnības atmiņas [27. Maijs 2011|23:42] [Tags | a - komanda, ritenis, zorro ] [ Mūzika | Sleepmakeswaves-One Day You Will Teach Me To Let Go My Fear ] Pēdējā laikā visi ir kā aptrakuši ar zaļu dabu un veselīgu dzīves veidu, pat tik tāl, ka katrs lielās kāds viņam ir ritenis un bezmazvai rodas sajūta - ja tev nav ritenis, tu esi lohs. Lohs bez riteņa, ja precizējam. Tā nu aizsāksies mans stāsts. Stāsts par to, kā es iepazinu šo pārvietošanās līdzekli. Man varēja būt gadi kādi 3 vai 4. Tā bija iepazīšanās ar trīsriteni, es bērnību neatceros īsti krāsās, bet man tā liekas, ka tas bija gaiši zils. Atceros tik to, ka visi kaimiņu bērni, ieskaitot manu māsu un brāli rīkoja sacensības pagalmā - pirmais apkārt kvartālam (teorētiski apkārt mājām pa lielāko ielu, ko es tajā brīdī zināju jeb Daugavas-Sporta ielas riņķis. Precīzāk mēs ar brāli to nosaucām ar terminu - apkārt visam. Daudz tas nebija, bet tolaik, pietiekami) būs uzvarētājs. Es neatceros, kas vinnēja (pieņemu, ka kāds no lielajiem), bet atceros tik to, ka mans ritenis kā reiz bija salūzis uz pusēm un es ietiepīgi viņu nesu pie vectēva, lai sametina, jo es negribēju palikt zaudētājs bez cīņas. Tā nu man diemžēl nācās palikt skatītājos. Tas bija mans pirmais piedzīvojums ar to mašinēriju, bet ne pēdējais. Tad jau tālāk, kad es biju paaudzies vismaz līdz 1,2 metriem man tētis atļāva ņemt lielo melno riteni. Kam tas piederēja, to es gan neatceros, bet atceros gan, ka tas bija liels un ar štangu - tātad vīriešu. Varbūt manam vectēvam, jo es tēti nekad uz riteņa neesmu redzējis. Lai nu kā, tik garš es tomēr nebiju, cik gribēju un man nācās braukt sāniski, tb, ņemot vērā, ka štanga varēja atrasties mazliet zem maniem pleciem, tad es biju štangai vienā pusē. No malas gan jau, ka tas izskatījās ērmoti, bet mani tas neatturēja, varbūt otrādāk. Man tik ļoti patika braukāties, ka mani vecas tantes sāka baidīt, ka es izaugšot šķībs (jāatzīst, ka spēlējot saksafonu 10 gadus man ir mugurkaula defekts un patiešām esmu izaudzis mazliet šķībs, kaut gan es ļoti labi māku to noslēpt) un man ir jāpārstāj muļķoties ar tik lielu riteni. Bet u know, ritenis nav tas lētākais prieks un kādu laiciņu man vajadzēja pagaidīt, līdz es varēju dabūt savu riteni (modē vispār bija tie riteņi ar mazajām riepām un augsto sēdekli, kā viņus sauc? To gan es nezinu). Precīzāk - paaugties. Tā nu laikam ejot mēs kā dāvanu saņēmām riteni uz visiem, kuram bija (!) ātrumi. 9, ja nemaldos un ciemā tas bija viens no krutākajiem, jo bija šošejnieks. Katrā ziņā, ņemot vērā, ka jau no mazotnes man bija simpatizējuši policisti un Zorro es vienmēr fanoju par to resno policistu, un mans elks bija viņš nevis A - komandas Smits (kaut gan smukulītis velns viņu zin kāds vārds frizūra man ļoti patika un bērnībā es centos dabūt sev tādu), tad man bija ieradums katru brīvo dienu stāvēt pie mājas un dalīt apkārt braucošajiem riteņiem sodus par ātrumu. Sodu laikam vajadzēja maksāt Donalda Daka naudā, jo citas man nederēja. Tā nu es kritu uz nerviem saviem kaimiņiem un citām dzīvajām dvēselēm. Bet laiks iet uz priekšu. Modē sāka nākt kalna riteņi, kas skaitījās krutāki par Betmenu pat. Nu, vismaz tāds ritenis bija krutāks par Betmena ūber jostu. Tad vienu dienu braucot līdzi vectēvam uz tirgu Madonā cēlos kādos 4 no rīta (iepriekšējo ierakstu par emocijām plkst. 4 no rīta pašlaik ignorēt) un palīdzēju iekraut puķes viņa mašīnā. Aizbraucām uz turieni, iekārtojāmies pašā krutākajā vietā, kas tur bija, jo mēs kā vienmēr bijām pirmie tirgū. Mēs pat gaidījām sētnieci, kas viņu atslēgs. Lai nu kā, tajā laikā es biju mazs, piemīlīgs un blonds puika ar zilām acīm, ko visas tantes sauca par blondo enģelīti un vectētiņš ar gudru domu mani līdzi paņēma, jo puķes mums pirka allegro tempā. Mani divas reizes pat sūtīja pēc bulciņām kā attalgojumu. Pat nopirka Warcraft III, kurš, sūds negāja uz mana vecā kompja, jo bija pārāk prasīgs, bet diska iegūšana vien jau bija tā vērta (protams, ņemot vērā, ka tā disku bodīte bija iespiesta starp divām normālajām būdiņām gatavībā jebkurā brīdī mukt, nebija legāls). Lai nu kā, ņemot vērā, ka tajā dienā mums gāja uz urrā, jo dienas vidū vyss jau bija izpirkts, mani sagaidīja lielākais attalgojums - kalnu ritenis. Un ne parasts - šim bija 21 ātrumi, violets un ar to rāmi, kur beņķis nav savienots pilnībā ar rāmi, bet gan ir kaut kāda atspere, nezinu kā to lietu pareizi sauc, bet izskatījās mega kruti tad. Ā, un vēl priekšējāi dakšai arī bija amortizatori. Cenu norunājām = 65 lati. Jei bogu, cik tas bija daudz. Bet prieks bija vēl lielāks. Tā nu es varēju sākt savus piedzīvojumus ar riteni. Kā atnācu no skolas, tā uzreiz devos braukāties pa parku (jo man taču bija kalna ritenis un tur bija kalnains) un mētāt kruto. Tad gāja gadi un man uz mūzikas skolu vajadzēja pārvietot savu saksafonu, ko galīgi nevarēja apvienot ar riteņbraukšanu un es iemācījos staigāt ar kājām. Pagalam nepatīkami, bet nepieciešami. Un ar katru gadu tas ritenis kļuva maznozīmīgāks. Tāpat kā bērnība, laikam. Līdz es iepazinos ar automašīnu (iepazinos es ātrāk, bet tad tas nebija nopietni) - ar brāli mēdzām braukāties pa pļavu ar vectēvu balto žiguli un es sapratu to, ka riteņbraukšana pa lielam sūkā. Vismaz manās acīs. Tā nu mana evolūcija no baltā žigulīša, kurš dus kādā veļasmašīnā (jo ir pārstrādāts lūžņos sen jau) ir aizgājusi uz pelēcīti. Bembi. Un tādu, ka es esmu līdzsvarojis visu sev apkārtesošo riteņbraucēju ietaupīto enerģīju un co līmeni gaisā. Un man nav žēl, ka es dedzinu tik daudz izzūdošos pasaules resursus. Jo man no tā tiešām ir liels prieks. Tik pat, cik man tas melnais ritenis sagādāja bērnībā. Kā arī, man patīk līdzsvars. Tās ir muļķības, ka ir tikai labais un ļaunais. Mēs visi esam labi un ļauni reizē, tik katram tā proprocija ir savādāka. Man patīk, kad man ir 50 uz 50. Tad es mazliet mierīgāk guļu pa naktīm. Link 1 pastāstīja|pastāsti savu sāpi sienai

Šis laiks nav mirstīgajiem. [24. Maijs 2011|00:15] [ Mūzika | Archive - Sleep ] Pēdējā laikā esmu pazudis. Ne tikai savā vīzijā par kursa darba rakstīšanu, bet arī alkoholā. Un nav tā, ka nožēlotu. Jo ir labi atrast pazudušas lietas, vismaz man tā liekas. Esmu izlaidis pāris savu piedzīvojumus, kas pēdējā laikā pat nav notikuši nedēļas nogalēs (Heidija teica, ka man ir interesants hobijs nedēļas nogalēs). Jāsāk laikam ar to, ka pagājušo. Nē, aizpagājušo nedēļas nogali (vispār tā laikam bija otrdiena) biju trimdā, Ozolniekos, pie savas otrās krustmeitas vecākiem. Ja kāds seko līdzi, tad tā ir Griša ar Ruslanu (tas pats, kas 34 gados pilnīgā kramā dejo tektoniku pie metalikas). Tur nav kur īsti izpausties, bet nu, pēc 2 aliņiem un 3 šotiem Ruslans jau bija tādā stadijā, kur tiek prātots, vai tā ir koma vai nav. Lai nu kā, tas viņam netraucēja salikt mani un Vītolu riču-raču (es spēlēju pirmo reizi, tā kā tas neskaitās, ka zaudēju, jo es nezaudēju..parasti). Lai nu kā - mierīga pasēdēšana un gaļas cepšana ar alus baudīšanu, not so bad at all. Bet mierīgie stāsti būs citreiz, tagad nedaudz par aizgājušajām nedēļas nogalēm. Diemžēl man ir atmiņas iztrūkumi, kas varētu būt noticis 14. un 15. maijā, bet es pieņemu, ka es biju tādā ķirsī (ir nojausma, ka varbūt lietoju alkoholu), ka varbūt to var arī tik pat labi izlaist (rakstot par Vecrīgu atcerējos - Nāves Ģedis atbrauca ar šņabi un taboru, nākošajā dienā knapi elpoju). Tā nu patīsim uz priekšu - 3dienā bija pēdējā deju nodarbība, pēc kuras tika atkorķēts vīns un jautrā garā pavadīts vakars ar dāmām. Varbūt sirdī esmu vienaldzīgs nihilists, bet uz brīdi pat bija jautri. Bet nu, sāksim ar to, ka tika izteikts piedāvājums pēc tam aiziet uz Vecrīgu - pēc viena aliņa. Tā nu, kad tika padzerts pilnīgi viss, atskaitot to aliņu, ar čali (Ervīns vārdā, ja nemaldos) no Rēzeknes apcēlām angļus un plkst. 3 naktī radās vēlme doties uz māju pusi. Tā arī aliņu nesagaidījis, uzņēmu kursu uz Daugavas pusi (godīgi sakot, nezinu kā uzminēju, jo pa Vecrīgu es orientējos tik pat labi kā pa Parīzi - es tur neesmu bijis un man nav ne mazākās nojausmas, kur vajadzētu iet). Kaut kādas dullas jaunības iespaidā biju iedomājis, ka varu aiziet ar kājām. Sākumā viss bija labi. Tad pēc 3 minūtēm es jau sāku mainīt domas. Tā nu tiku līdz okupācijas muzejam (joprojām nezinu vai pārvarēju 4km vai 300m no kiwi bāra līdz muzejam) un skatos - taksis! (kaut kāds vecs mersis un droši vien, ka bija arī sūdu krāsas lentīte piesieta, bet nu to es nespēju saskatīt) Neko, piepeldu klāt un eleganti pieklauvēju pie loga. Tad logs atverās un izskan: "Što?", es tā pasmaidu: "Pa divīti pārvedīsi pāri vanšu tiltam?". Niknais taksists uzmet uz manis skatienu - zolīdi saģērbies - uzvalkā, runā latviski. "Nu i nahuj!". Tā nu novēlu viņam turpināt izgulēties un dodos tālāk. Apgarots no Rīgas romantikas tieku līdz vanšu tiltam. Apstājos. Un nopētu to tiltu. Velns lai parauj, cik viņš ir garš. Tā nu vēlreiz pārlaižu acis pa horizonu - vēl viens taksis. Nav jau tā, ka biju slinks, bet nu aizgāju arī tur parunāties par Kanta spriestpējas kritiku. Pieklauvēju, nu jau latvietis paverās man pretim. Tā nu norunājam ceļa maksu un jau pēc 10 sekundēm sēžu ērtā beņķī. Patīkami, ziniet. Visu laiku galvā bija paredzēts joks par Lielo Kristapu un pārcelšanu pār Daugavai, bet nu izvēlējos tomēr tikt līdz galam. Tā nu kaut kādā veidā atslēdzu durvis un iekritu gultā. Pagulēt pirms vētras. Jo ar vētru būs vien jāturpina. Tā kā manai māsai (elina)</span> pirms kāda laika (25. aprīlī, to be sure) bija dzimšanas diena (viņa ir ceturdaļgadsimtu veca), bet pagājušo gadu ap to datumu bija sūdīgs laiks (personīgi man laikam bija vienalga) un viņa izdomāja, ka jāsvin mēnesi vēlāk. Tad, kad odi ir pamodušies un pa reizei uzspīd saule. Tā nu sagadījās - 21. maijā laiks bija pasūtīts lielisks mirstīgajiem (man pašam saulīte nepatīk, es neesmu īpaši izturīgs pret saules stariņiem) un nācās dzerstīties saules magnētisko vētru ietekmē. Kā lai sāk aprakstu - teiksim tā, viss sākās ar nevainīgu glāzīti citrona degvīna pirms turku futbola. Pats futbols bija pasūdīgs, jo es neesmu radis krist bez cīņas un paskatoties uz savas komandas aizsargiem, kas visi stāv rindiņā - pīpē un dzer, kamēr viņiem paskrien garām pretinieks, kaut kā nelikās, ka notiek cīņa. Tad arī pašam mazliet nolaidās rokas, bet uzvarai spēks vēl atradās (skatīt punktu par nezaudēšanu). Tā nu visa kolonna vieglā alkohola reibumā pēc futbola devās no stadiona atpakaļ uz pirtiņu. Mainīt kondīciju uz kaut ko nopietnāku. Nejauši attaisījās litrs Džeka. Taisīt ciet bija slinkums un ar Angīnu uzņēmām apgriezienus, kurā mūsu kāmīši skrien. Uzņēmām tik ātri, ka kāmīši izlidoja no sava skrejamā (kāds zin kā to ritentiņu sauc?) un nolēmām iet spēlēt volejbolu. Šoreiz neskatīt to punktu par nezaudēšanu, jo vainu šoreiz novelsim uz odiem, kas konstanti atradās pa 10 uz manām kājām un pa 5 uz rokām. Tālāk jau ballīte turpinājās pilnā glāz...sparā un vienu brīdi, kad biju lauzis sirdis mani pārņēma nepārvarama sajūta - doties uz mājām, projām. Jo mani drāmas aizbaida vairāk kā dafiga (3-4) odu. Bet kaut kas neļāva iet projām, laikam mazais susļiks, jo visu laiku par kaut ko runājām, tik ko? Varbūt nav arī svarīgi, bet nu patvērumu atradu pirtiņā, kaut gan kāds mani no tās izdzina, jo teica, ka tikai profesionāli idioti guļot karstā pirtī žaketē. Tas laikam arī bija mazais susļiks. Tā nu uzpeldēju augšā un bez priekšspēles atradu ļotu intīmu kontaktu ar sarkano naughty dīvānu un acis pašas aizvērās. Arī ausis. Bet nu holandiete piecēla un ļoti aktīvi prašņāja, kur mopsis. Jā, tiešām, kur tas mazais teslis bija aizmucis? Nav jau tā, ka viņam visi spieda ēst un dzert alkoholu. Un vēl ar citiem mopšiem draudzēties. Pēc diezgan neskaidras plānošanas mani piespieda celties no manas migas un doties uz mājām, gulēt. Tā puslīdz vertikālā stāvoklī izčāpojām pa pirts vārtiņiem ārā, kad pēkšņi palika ļoti gaišs, nu tā kā dienā un Stīvena Spīlberga filmās. Arī es biju liecinieks tam bolīdam. Un jāsaka, ka smuks viņš bija. Biežāk tādus vajadzētu pasūtī uz nedēļas nogalēm, lai ceļš ir gaišāks uz mājām un nav jāprāto pēc biksēm, kur esmu bridis. Bet nu mājās pakrist gultā bija lieliski, jo varēja gulēt. Kas arī lieliski pēc būtības. Jo par laimi līdz kavai es netiku, jo Dagors teica, ka esot mēģinājuši spēlēt, bet esot bijuši jau tādā stadijā, ka pēc 5 kārts jau beiguši. Tas ir stāsts par to, kā es tiku līdz nākošajam rītam, kad es piecēlos. Jo es sapratu, ka ir ātri jādara kaut kas lietas labā, jo vakardienas nerātnības ar aknām sāka attaust atmiņā un miesā. Izdzēru vienu kafiju (vismaz man tā liekas) un elina mani aizveda atpakaļ uz pirtiņu - tradīcijai, ko visi, kas kādreiz ir bijuši nopietnā dzerstiņā, Koknesē pazīst - Vandamit! Atveru aliņu, ieleju trauciņā, atveru absintu, ieleju trauciņā, atveru vīnu, ieleju trauciņā, aizbraucu uz veikalu pēc šņabja, ieleju trauciņā. Dievu dzēriens ir pagatavots. Tikai paši dievi nebija, bija pārējie. Tā nu devos apgaitā pa pirtiņas teritoriju meklējot nevainīgus upurus, kas neapzinājās uzglūņojušās briesmas no krūmiem. Odi bija viņu mazākais bieds, kad es parādījos ar savu trauciņu pie apvāršņa. Un vēl pēc pāris trauciņiem man jau nevajadzēja nevienu meklēt. Visi meklēja to maģisko trauciņu, kas par spīti tam, ka tur neatradās iekšā nekas bezalkoholisks garšoja kā limonāde bērnībā. Tikai šī limonāde deva tā riktīgi pa galvu. Un rīta mikslis bija sācies. Necitēšu visas pērles, bet rīta pelde aukstā Pērses ūdenī un pēc tam Dagors ādas mētelī un apenēs bija tā vērti, lai aizdomātos pie kā noved alkoholisms. Un jāatzīst, ka pie diezgan interesantām lietām. Par māsām nenormāliņām it īpaši to varētu teikt, kā arī tehnovikingu, kurš gaismas ātrumā panāca pārējo kondīciju, neskatoties uz to, ka pievienojās vēlāk. Arī citi pievienojās vēlāk, bet guva attiecīgu stāvokli īsā laika sprīdī. Kā arī tika izspēlēts volejbols - komanda: Kramā un komanda Pilnīgā lupatā izcīnīja dueli. Kurš vinnēja laikam nav svarīgi, jo visdrīzāk neviens neatcerās. Šādi turpinājām cepties saulē un nodarboties ar bohēmu, tad es pamanīju zilu traktoru. Un zili traktori nemēdz no zilām debesīm krist - skatos, vectēvs brauc un ar lielo piekabi ved zarus uz ugunskuru. Tūlītēji saprotu šo radušos situāciju un uzaicinu tehnovikinu ar Zariņu doties pastrādāt. Tā atkal trīs vīri cēlās darba kaujai un ar gravitāciju cīnījās. Aizgājām līdz tam ugunskuram, kur sarunājām, ka izkrausim tos zarus. Precīzi vizuālo situāciju nevarēšu atstāstīt, bet es nebiju sen dzirdējis, ka man vectēvs tā smietos. Un smējāmies mēs visi jo gardi. Tehnovikinga vārtīšanās pa zemi ar sakumiem un lamāšanos uz zariem par viņu eksistenci bija tā vērts. Pat pārāk. Bet nu visām labām lietām pienāk gals. Arī chicks make out beidzās, jo tehnovikinga draudzene sāka vemt. Tas, protams, uzjautrināja pārējos, nevis iežēlināja, kā tas notiek tīņu tusiņos, kur kāds raud par nelaimīgu mīlestību (oh, wait a minute, bija gan, tomēr) un kad kāds sāk vemt, tad uzreiz kādi 4 citi cilvēki no skata vien sāk vemt. Un beidzas tas viss ar to, ka visi viens otru ir apvēmuši un laimīgi. Pie mums tā nenotiek. Pie mums visi tāpat ir laimīgi. Pat Dagors. Bet par beigām - atkal pieceļos naughty dīvānā. Jūtu, ka guļu vandamitā, tehnovikings domāja, ka es spēju uzņemt alkoholu caur galvas ādu. Tā, tomēr (diemžēl?) nav patiesība un man matos joprojām atrodas vismaz 0,1l alkohols. Vandamitā kategoriski aizliegts jaukt iekšā kafiju, sīrupu un nestea saldo. Tā pretīgā garša vēl ilgi paliek mutē. Lai nu kā, kad piecēlos, tad arī tieši tehnovikings pakrita. Un pēc viņa nebija arī daudz kas palicis. Kā reiz Dairīgais bija piebraucis paskatīties vai mēs dzīvi vēl esam un es izmantoju šo izdevību, un aizlaidos lapās. Atkal uz labajām mājām, gulēt (rodas vien sajūta, ka es visu laiku guļu). Es atveru acis. Pulkstenis rāda 4 no rīta. Es pieeju pie loga un atveru viņu. Rīta smalkais un dzestrais gaiss plūst manās nāsīs. Saule tūlīt ausīs. Pašlaik viņa ir paslēpusies aiz tiem, skaisti salapojušiem, kokiem. Piemiedzu acis un ieklausos putnu jautrajā čalošanā. Ak, cik grūti, bļad. Mutē joprojām kafijas vandamita pretīgā garša, ko visticamāk vēl ilgi neaizmirsīšu. Galvā pilnīgs karuselis, kurā ir sabojājies vadības bloks, kurš vienīgais spēj apturēt to karuseli. Izdzeru savu dienišķo ūdens krūzi. Saprotu, ka nākas iet pakaļ vēl. Protams, ka mopsis uzreiz sajuta mani un vajadzēja atpirkties ar siera gabalu, lai būtu miers mājā. Ar cerību likos gulēt, varbūt pāries. Kā tad! Karuselis tikai uzņēma ātrumu un pat nedomāja apstāties. Kur nu vēl kāds miegs. Kā arī visi pleci bija saulē nodeguši. Tā saņēmos izturēt vismaz līdz 7, kad jau likās pieklājīgi sākt rosīties pa māju. Aizgāju atkal mopsi piekukuļot. Un kā vienmēr sanāca. Tā brokastis pa brokastīm un pēc īsas zāles papļaušanas pie mājām biju gatavs stūrēt savu flagmani uz Reigas pusi. Un kā var redzēt aizstūrēju arī. Tik šodien neko lādzīgu atskaitot pārēšanos, neizdarīju. Bet virsraksts. Watchmen citāts: Jon Osterman: Reassembling myself was the first trick I learned. It didn't kill Osterman... did you really think it would kill me? I have walked across the surface of the Sun. I have witnessed events so tiny and so fast they can hardly be said to have occurred at all. But you, Adrian, you're just a man. The world's smartest man poses no more threat to me than does its smartest termite.    Link 2 pastāstīja|pastāsti savu sāpi sienai

Veselā garā, vesela miesa. [9. Maijs 2011|12:12] [ Mūzika | Ludvig Van Beethoven - Symphony No. 7, II Allegretto ] Tā nu sagadījās, ka es jau 5dienā aizbraucu uz mājām. Jo uz mājām es parasti braucu 6dienā, no rīta, lai nav jābrauc kopā ar visiem proletāriešiem, kuri parasti velkās uz 86km/h. Aizbraucot uz Koknesi atmiņā attausa (precīzāk - man piezvanīja un paprasīja, cikos es domāju uz turieni doties jeb man pretjautajums šodien?!), ka esmu uzaicināt uz Egīla dzimšanas dienu. Egīls mācās par pārtikas tehnologu un ir alkoholiķis. Vismaz pēc viņa dzīves stila un pēc tā, ka viņš alu varot izdarīt 2 dienās, lai varētu izdzert viņu. Un viņš regulāri mēģina taisīt nedzeršanas mēnešus, kas dažreiz viņam arī pat sanāk. Katrā ziņā viņš ir viens no nedaudzajiem cilvēkiem, kura dienasgrāmatas draudzīgajos.ee var lasīt. Tā nu viņš sev nejauši bija nosvilinājis kompi (gan jau smagā alkohola kondīcijā) un kā mājienu dāvanai ierakstīja, ka viņam lieti noderētu jauns kompis. Mums ar Dagoru un Angīnu jau nevajag lieki teikt - tā nu izrokam no policijas pagrabiem pašu vecāko kompi, ar 32 disketēm ieinstalējam 95 windowu, vēl doom95 mēģinam ielikt un voilā - dāvana gatava. Vēl aprakstam ar marķieri dzelžu izmērus un var nodot jaunajam īpašniekam. Tā nu sakrāmējam visu semakā - dāvanu, Angīnu, maziņās un esam gatavi braucienam. Braucienam uz veikalu pēc alkohola. Šoreiz ilgi stāvot pie alkohola plaukta nonācām pie secinājuma, ka nekas vairs negaršo un nācās paņemt zaļo leišu 999 (izskatās pēc 666 ja dzer no kakliņa). Un jā, aizbraucām arī pie Egīla uz Bormaņiem (tur kur tā palīgskola). Iespējams, nejauši dodot dāvanu nometām viņu uz zemes. Bet monitors, maita, turējās līdz galam un nesaplīsa. Datora kaste gan bija vairākās daļās. Ta nu sapazināmies ar vietējiem bormaņu pacikiem un sākām tukšos kausus sausus. Nu vismaz tos 999. Pēc otrās pudeles jutos jau pilnīga kramā, bet tad kaut kā izdevās izsprukt ārā, svaigā gaisā, kur pie grilla kaut kādu maziņo varēja mēģināt nocopēt. Bet tad es sajutu to, ka sarunu biedrā ir blondums, pamatīgs un mans prāts atnācis drusku atpakaļ. Tas nozīmē, ka var iet turpināt iznīcināt to zaļo velnu. Un ar lusti jau. Laikam jau, ka nē, jo pēc trešās pudeles es tomēr sapratu, ka jāmūk projām atkal. Un šoreiz pa visam. Jo es nopētīja, ka uz galda vēl kādi 5l šņabis stāv. Nebija tajā dienā drosmes laikam. Tā nu mani aizveda gulēt uz pirtiņu, jo mājas atslēgas man bija mašīnā, bet mašīnas atslēgas mājā - laikam jau sapratu, ka nekāds Hudīnī neesmu uz durvju atvēršanu. No rīta varēju atkal novērot interesantu parādību - pirtiņas iekšējās temperatūras amplitūdu. Tur vienmēr ir aukstāks nekā ārā - vai nu tā ir ziema, vai vasara. Lai nu kā, piezvanīju Angīnam, lai aizved mani uz mājām. Tur izdzēru kafiju pāris sekundēs (jo padzerties pirtiņā nebija, lai arī kā gribētos) un devos tālākos piedzīvojumos uz Māliņu rezidenci (māte man bija audzinātāja un bioloģijas skolotāja, tēvs arī audzinātājs un sporta skolotājs, bet vecāko meitu es mācījos skolā kopā un ar jaunāko paldies dievam man nekāds sakars nav), kur tika organizēta talka. Ņemot vērā, ka talkās parasti neviens tā īsti nestrādā, bet 70% laika dzen luni, tad arī skatiens sākumā bija bezcerīgs, jo ņemot vērā, ka es ierados ar stundas nokavēšanos es biju vienīgais. Tā nu pēc kāda laiciņa sāka ierasties arī citi cilvēkveidīgie un kaut kas līdzīgs strādāšanai varēja sākties. Sākām ar nevainīgu zaru stiepšanu, bet tad, kad ieradās vēl vairāk vīriešu, tad jau tika izteika vēlme doties iekšā mežā un sazāģēt/sakraut tur divus nokritušos kokus, kas acīmredzot, nespēja izturēt ziemas smago sniega segu. Tā nu arī ieradās Dagors ar divām ūdens pudelēm padusē un kā īsts strādnieks sestdienas rītā uzsāka ar vienas pudeles iztukšošanu. Es arī palīdzēju, jo gribējās palīdzēt. Tā nu diezgan ātri tie koki tika sakrauti piekabē un izvesti no meža pārstrādei. Tad nu Ivars (tas kas Māliņš) ierosināja aizbraukt vēl vienam kokam pakaļ, ja jau sākām strādāt. Tā nu vēl piebiedrojās Angīns, kurš arī pārvarēja vēlmi nesabojāt manikīru. Aizvedām tad to koku, tad vēl vienu un tad beigās aizvedām visus kokus, ko vien varēja. Nezinu cik daudz beigās, bet es domāju, ka malkas vajadzētu pietikt vairāk nekā gadam. Tā nu beigās nostrādājušies vēl dabūjām palīdzēt tiem zaru vācējiem, lai tie nesabojātu savu manikīru. Ja nebūtu mēs 3, tad nezinu cikos naktī viņi beigtu. Jo mēs by default esam jau kruti. Tad atkal vajadzēja kādam ieminēties, ka pie vidējām Pičam (daudz viņu ir - 4) ir dzimšanas dienas ballīte ar alkoholu. Redz, vajagot tur arī aizbraukt un pielikt purnu. Nu, ar Dagoru šādos gājienos strīdēties ir bezcerīgi un piekāpjos - labi, aizbraucam tur, bet pa vienu aliņu vairāk nē, pietika Egīla pasākums. Tā nu uz mājām pa dušām visi un veikalā tiek paķerts viens aliņš (Dagors gan paņēma 3, jo tur bija palikušas 3 pēdējās un teica, ka nevarot viņas tā atstāt divatā, tas bezmazvai kā divas puķes dāvināt uz svētku dienu) un braucam pie brāļiem Pičiem. Tur, protams, ieejot pa vārtiņiem iekšā jautājums: "Kurš no jums 3 ir šoferis?" Tā kā Angīns maita ātri pateica, ka viņš, tad mēs ar Dagoru dabūjām ciest (kaut gan es nevaru apgalvot, ka Dagors tā uzskatīja). Tā nu apsveicamies ar visiem un, protams, Egīls stūrī sēž smaidīgs ar maisiņu pie kājām. Vakardienas pārpalikumi, redz. Naiva cerība, ka tikai rosols ātri pārgāja, kad tur varēja ieraudzīt vismaz kādus 4 litrus. Tā nu Gediminas (Tas, kuram jubileja un vispār Ģirts) jeb Nāves Ģedis (klīst nostāsti, ka viņš ar šādu iesauku esot visus mazos iznīcinājis counter-strike) mūs visus paēdināja ar interesantu ēdienu, kura sastāvā noteikti bija gaļa, kas vēl, velns viņu zin. Bet nu garšoja labi. Tā nu vakardienas piedzīvojumi pamatīgi spieda uz gulēšanas vēlmi un laicīgi ar Angīnu notināmies, kad mājās pāradās visu Piču tēvs - Lielais Pičs jeb sajūta, ka tūlīt vajadzēs dzert un daudz. Dagors gan tikai no rīta puses esot aizbēdzis. Tā nu nākošajā dienā tēvs izdomāja pārlikt pagalmā bruģi. Veltīgi strīdi par to, ka tas sākumā ir jānoblietē, vai vismaz ar līmeņrādi jāpāriet pāri un jāizlīdzina vai vismaz ar ūdeni jāpārlej, lai smiltis sablietētos. Tā nu nejauši Angīns uzrāvās iebraucot pagalmā, naivi domājot, ka tāpat vien iebrauks parunāties par to, kad mašīnas mazgājam un jau pēc 5min tika pielikts pie darba, kamēr viņa sieva ar manu krustmeitu (vienu no, laikam jau) varēja ķerstīt mikiņu un pieskatīt Nīči. Tā nu pēc stundas arī parādījās Dagors, kurš labprāt uzņēma manis sniegto zaptsūdens glāzi. 3 reizes. Tā nu uz vakara pusi vyss bija nobruģēts, gaļa apēsta un varēja sākt pucēt savas raķetes. Dagors uzreiz padevās un aizmuka uz mājām, gulēt. Tā nu nomazgājām, novaskojām pārvietošanās līdzekļus, lai spīd un laistās. Un tiešām spīdēja un laistījās, un visas mazās skrambiņas varēja viegli saskatīt. Aizbraucām uz Reigu, kur uzreiz devos futzālu spēlēt. 2h 3vs3 bez apstājas. Futzāls tiešām bija lielisks, tāpat kā dzīve dažreiz. Un miegs pēc tā visa. Link pastāsti savu sāpi sienai

54 lēnie joki par igauņiem un piedzīvojumi Tartu [1. Maijs 2011|20:22] [ Mūzika | Prāta Vētra - Suburbija ] Sākās viss ar nevainīgu 5dienas vakaru, kad taisījos uz cq, lai mazliet padancātu ar Daugavietēm un ar naivu cerību, ka varētu ap kādiem 12 naktī iekāpt savā auto un doties mājās. Mājās jau biju iztukšojis vienu glāzi pie pusdienām un jau zināju, ka tur nevarēšu neko īpašu baudīt. Tā nu pirms tam aizbraucu uz E. Smiļģa muzeju, kur mana kursa viena grupa uzveda teātri. Kā viņu sauca, bet nu velns ar viņu. Es, protams, esmu bijis uz Dailes teātri un zinu kā ir, kad tu jūti, ka tev ir jāpamet zāle. Tā nu aiz attaisnojumiem, ka tehnika nokūpēja un solidaritātes pret kursa bedrēm izturēju līdz galam. Lai arī bieži manas sajūtas bija šādas - http://i.imgur.com/qkDqh.gif , teātris nebija nemaz tik sūdīgs. Daudz smukas maziņās, pietam vēl no sava kursa, kur acis priecēt, Vītola tēls un dažas interesantas interpretācijas par vairākiem jokiem lika man nenožēlot apmeklēšanu. Tagad tik daži vēl naivi cer, ka no manis izdosies iegūt bildes, ko es bildēju akta laikā. Tad turpināju savu plānu un devos uz cq, kur jau uzreiz varēju demonstrēt savas izcilās spējas smērēt maizītes. Tā nu aizvien vairāk saradās biedri un burgā tika ienests 5l ūdens pudele, kurā, protams, ūdens nebija. Tika veidots kokteilis, kur galvenā sastāvdaļa bija pudeles saturs. Pagaršoju malku. Pagaršoju vēl vienu. Paskatījos uz griestiem, pašmakštināju lūpas un sapratu. Uz mājām braukšu ar tramvaju un auto atslēgas ieslidināju dziļāk kabatā. Tad jau nejauši atvērās viens aliņš, tad vēlviens. Uzkodas jau arī pašas bija uztaisījušās un gaidot dāmas attaisījās vēl viens. Tā nu dāmas arī, lai arī ar nokavēšanos, ieradās. Sākums, protams, kā jebkurā ballē latviešiem - visi sēž pie galda, malko dzērienus, bauda uzkodas, varbūt pat arī kādas sarunas iesākas. Tā nu īsa iepazīšanās spēle (es ieteicu tvisteru, bet diemžēl nevarēja nekur sazīmēt viņu), kur atkal iepazināmies (lielākā daļa jau ir savstarpēji pazīstama, jo dejas mums notiek kopā). Tad visi tika uzdzīti uz dancefloor'a un ar deju cūka griķos tika atklātas dejas. Kokteils tukšojās pēc kokteiļa un arī īstās dejas varēja sākties. Un tā smuki pat. Pēc plāna, kurā es biju iecerējis doties mājās īsi pēc 12 naktī, vairs nekas nenotika. Improvizācijas par dzīvi gan notika. Tas, protams, ir pats skaistākais/interesantākais dzīvē - piedzīvojumi. Bet ņemot vērā, ka visiem piedzīvojumiem vajadzētu ļaut turpināties pēc iespējas ilgāk, tad nācās pēc kantu dziedāšanas uz jumta, arī to plānu vilkt no smadzeņu aizmugures ārā, jo iekšējai balsij vajadzēja pateikt stop alkoholam - nākošajā dienā jābrauc tak! Tad pēc pāris stundām sēžot Daugaviešu mītnē un dzerot kafiju, ēdot pankūkas paskatījos pulkstenī - 6:34. Jā, pēc 5 stundām jābrauc uz Igauniju - pārliecināties vai tie visi joki ir patiesi. Tad nu kaut kādā cilvēka pieklājīgā stāvoklī nonācu līdz mājām, kur iekritu gultā - gulēt. Bet tas laikam arī nebija lemts, jo gulēt vairs negribējās, laikam par daudz jaukas dejas pavadītas, ka prāts jau atteicās būt saprātīgs. Aptuveni kādu pusstundu man izdevās aizvērt acis ciet tā, ka to stāvokli varētu arī nosaukt par gulēšanu. Nu, pa lielam. Tā nu sapratu, ka mēģināt vairāk gulēt nav vērts - ielīdu ātri dušā, sapakoju kaut kādas drēbes somā un biju gatavs doties. Projām. Tā nu tiku līdz cq pēc sava auto un ilgais ceļš uz Tartu varēja sākties - Valpurģu nakts tur. Salikām mantas mašīnā, sabāzu vēl savus konfukšus tajā un sēdos pie stūres. Sākās vyss ceļš ar jautājumu: "Kāpēc, pie velna, ir tik daudz policistu uz ielas?" Tā nu pēc dažiem rupjiem jokiem par mūsu kārtības uzturēšanas orgānu nonācām pie secinājuma, ka tak šajā dienā tiek atklāta to motociklistu sezona. Bet nu laiks bija drusku iekavēts un centāmies ātrāk virzīties uz priekšu paralēli kaitinot ielas malā esošos policistus ar gāzēšanu. Tikām līdz juglas emsīdonaldo. Neko, bet nu tur pustunda aizgāja, kamēr visi izrunāja pagājušās nakts piedzīvojumus. Tā nu devāmies tālāk ceļā. Nu, policija visos krūmos un ņemot vērā, ka man ir problēmas ar ātruma ievērošanu, nācās runāties par to, ka es nožēloju, ka es pārsniedzu atļauto ātrumu un vēl šo izrunāt ar viņiem. Pēc laiciņa jau nonācām Valmierā, kur mani 1188 operatori (viņi man joprojām sūta īsziņu par to, cik var būt promiles Igaunijā) nosūtīja uz pilsētas centru meklēt virši-a degvielas uzpildes staciju. Nezinātājiem pateikšu, ka viņa ne tuvu neatrodas centram - tieši pretēji, pašā Valmieras malā. Tur vēl aizgāja laiks un jau tika ieslēgts mazs trauksmes signāls - "bļa, uz gājienu domājat paspēt vai kā?" un uz lielceļa gāzes pedālis tika ievirzīts dziļāk uz grīdas pusi. Tā, lai jūt. Pie Igaunijas, protams, jautrība, jo vienam ceļa biedram pasei termiņš beidzies. Un joki līdz ar to varēja sākties - par Igaunijas simtsgadīgajiem bērziem un lēnā lietus, kas līst tad, kad jau vairs nav apmācies. Pērles necitēšu, bet bija daudz viņu. Tā nu velkoties (Igaunijā esot ļauni policisti, kuriem parunāšanās neinteresē un tikai grib uzlikt lielu sodu tāpat vien) nonākam līdz galapunktam - Tartu. Novietojam auto pie karteļa cq, vēl ātri pagaršojam vakardienas dzērienu - kā, mēs viņu dabūjām tik viegli iekšā, velns viņu zin. Bet nu gājiens tūlīt sāksies, kur mums būtu vēlama dalība, tāpēc ātri dodamies meklēt, kur vispār tas gājiens īsti ir. Pēc mazas apmaldīšanās atrodam - jā, gājiens nebija ilgs un garš. 2 kilometri varbūt arī savācās. Bet nu pēc tam jau visi paklīda kā nu kuram sanāca un mūsu kompānija bija izbadējusies - pēc barības un alkohola. Tā nu iepeldējām vienā krogā un pasūtot ēdienus apradām ar patīkamo situāciju - sēdējām pie loga un varējām veikt inside shop window. "O, paskaties uz to maziņo!" "Nē, labāk uz to!" "Varētu to pa vidu, ne?" utt. Protams, aiziet uzprasīt numuru vai uzsākt sarunu neviens negrasījās, jo gan jau, ka kautrējās. Vismaz es kautrējos. Tā nu barība tika uzņemta un alkohola rotācija sākās (alus,viskijs,jāgers,viskijs,alus) tika izteikta vēlme iet meklēt laimi citur - tur, kur hokejs būs. Tā nu aizpeldējām uz vienu rokkafejnīcu, kur jau bija pilns latviešu - tātad hokejs tur tiek translēts. Sākumā jau visi bija ļoti neapmierināti ar to, ka mēs bijām tik skaļi un aizņēmuši pusi no kafejnīcas, bet tad skandas uzlika arī rokgrupa, kurai bija paredzēts spēlēt šajā vakarā. Varbūt minējums, bet nu tādu publiku viņi sen bija gaidījuši, jo latvieši lielākā daļa bija pārliecināti roka piekritēji un skanot Lenny Kravitz - Fly Away tas bārs pārvērtās par īstu rokkafejnīcu nevis vietu, kur onkuļi atnāk paēst vakara stundā. Neskatoties uz rezultātu visi bija ļoti apmierināti un alkohola rotācija uzņēma apgriezienus. Atceros tik to, ka visu laiku jaucu alu ar džeku. Un autopilots nemaz negrasījās slēgties iekšā. Ballīte tā teikt godam. Tad nu arī bijām nobrieduši veikt jebkura studenta cienošu izaicinājumu - pāriet pāri tam tiltiņam. Skaidrā es tiešām nemaz pat neriskētu iet tādam pāri. Tā nu mēs visi (kurš ejot, kurš rāpojot - atkarībā no stadijas) pārgājām pāri. Tad vēl salūts pa vidu tam visam. Tad arī sākās klaiņošana pa pārējo korporāciju mītnēm. Tagad vēl domāju, kur es īsti biju, bet likās, ka daudz kur. Katrā cq pa pusdejai un devāmies uz nākošo. Un tad uz rīta pusi mazais kāmītis teica: "gulēt nah! tev pie stūres vēl jābrauc." Atveru ausis - dzirdu kā attaisās alus pudele. Tērvetes senču. Jā, rīts laikam ir pienācis. Atveru arī acis - nopētu lokāciju un apkārtesošos objektus. "Būtu labāk ēdis, bļa" nodomāju pie sevis. Kaut kā saņemos un sataisu sevi par homo sapiens līdzīgām radījumam un esmu gatavs doties. Kaut kur, kur ir svaigs gaiss un ūdens. Aizpeldējām pāris mājas tālāk, kur varēja nobaudīt soļanku un kafiju. Dēēbešķīgi teikšu. Tad aizpeldam atpakaļ, iegrimstam dīvānā un rīta sviests varēja sākties. Pērles atkal bira. Un ļoti spīdīgas. Tam pa vidu visu laiku pa cq klīda kāds meža gars (vismaz pēc frizūras un izteikti dīvainās staigāšanas) no kura visi centās atkratīties, kāda dāma, kuru neviens nezināja. Bet nu idilliska bilde par sagurušiem studentiem dīvānos, kur visi kaut kā mētājās un bohēmisti pirmajā stāvā, kur viens spēlē klavieres, bet divi jaunskungi ar glāzēm rokā bauda mūziku un dzied līdzi. Nu, tā, pa smuko - tā, ka gribās vēl drusku ilgāk tā. Bet nu saņēmāmies un devāmies uz mājām. Visi šoferi, protams, cerībā, ka ļaunie igauņu policisti neliks pūst (pēc iebraukšanas Valkā jauka nopūta) un miegaini pasažieri, kas pat lāga vairs nespēj turpināt dzert. Tā nu ar interesantām sarunām ļoti ātri nonācām galapunktā - mājās. Atpūsties no atpūtas. Link 2 pastāstīja|pastāsti savu sāpi sienai

Nu, tad sākam to spirtoto ūdeni dzert? [26. Apr 2011|02:55] [ Mūzika | Mogwai - Sine Wave ] Tā kā Zemīš jaunskungs izvēlējās svinēt savu dzimšanas dienu manā pirtiņā, nolēmām 5dien (ar vietējiem pacaniem izdomājām, ka vajag futbolu ārā uzspēlēt - pāris dienas kliboju, bet tagad liekas, ka pāries) mazliet pakārtot. Maksimā to litrīgo kapteini Morganu neņemiet. Sūds viņš ir. Beigās jau it kā bija vienalga, bet tik un tā divatā ar Zemīti viņš sākumā gāja ļoti mokoši. Tā nu nonācām līdz 6dienai, kad tiešām bija jākārto pirtiņa. Un mēs kā īsti džentlmeņi aizgājām skatīties futbola spēli, kamēr mazais susļiks ar melnu muti tīrīja pirtiņu. Tad palika mazliet neērti un aizbraucām arī paši uz pirtiņu, lai tur varētu uzspēlēt vollejbolu, kamēr mazais susļiks notīra vēl arī logus. Dēļ klibās kājas vairāk atgādināju grūtnieci uz laukuma, bet nu savs prieks un azarts man tika. Tā nu pienāca tas laiks, kad visi brauc ciemos un dāvanās visi kā viens ved šņabi, ja nu pietrūkst, ziniet. Tā kā man galvas plānotājā (slinkums pašam iegādāties un iphone priekš kaut kā nopietna ir pagalam neērts) bija ierakstīts, ka nākošajā dienā man jābrauc uz Rīgu-Pilsrundāli, tad visu laiku turēju mēru (Aivaru nē) un vēl piekodināju Karolīnu mani pieskatīt (kas viņai diezgan sūdīgi sanāca), jo ceļu policija uzskata, ka lieldienās visi atkal dzers kā lopi - un tiešām, tālu nebija no patiesības par tiem lopiem. Dzēra tiešām traki. Nu tā, traki, kā traki lopi gluži nē, bet nu traki. Tā nu, kad ceļojošās glāzītes jau sevī bija ielējušas balto dziru kādas 15 reizes, tad arī prāts sāka apsvērt domu migrēt uz gultu no galda. Ko gan nevarēja teikt par Kokneses disko tautu (ar visu tehnovikingu priekšgalā), kas tik masveidā migrēja uz pirtiņu. Tā nu pa burziņa vidu paspēju nolikt skābo kādas reizes 6 par viņas frizūru (nepazītu viņu, teiktu, ka lezbiešu frizūra), meklēt mazo depresīvo susļiku, lai varētu saskandināt glāzītes - par jaukajām zvaigznēm pie debess juma un par to, ka mopši ir tik smieklīgi suņi, ka GODtv pat ir lieks viņu priekšā. Tad aizbraucu mājās un devos miera dusā. Kaut gan sapnī es vēl turpināju ballēties - tā pa riktīgo, ka ar mazo piču (kuru noķēra braukājam pālī ar rotaļu mašīnu) mukām no mentenes, kurā tieši tajā brīdī norisinājās balle, tad vēl ar zemīšpāri un Karolīnu devāmies pa Ņujorkas ielām ārdīties un spārdīt miskastes. Un dzērām šampanieti, Asti laikam. Bet nākošā diena bija jauka, nudien, jauka. Link pastāsti savu sāpi sienai

Plezīrs jaukā sestdienas rītā pa Pērsi [18. Apr 2011|23:49] [ Mūzika | Mogwai - We're No Here ] Sākās viss ar 5dienas komitātu no kura diezgan neskaidrā prātā uz rīta pusi nokļuvu mājās. Tad piecēlos 9 un mazliet pašķendējos par dzīvi un biju gatavs braukšanai (tehniski vešanai) uz Koknesi, atpakaļ. Tā nu nonācu tur, ieskrēju veikalā, paķēru šķidro maizi drusku, ja nu par maz ceļam un drusku vēl Kokneses miesniekā desas, lai būtu ko izvilkt uz mierīgākiem ūdeņiem. Tā nu biju gatavs braucienam. Sākums iesākās ar to, ka vairāk vajadzēja laivas nest nevis peldēt ar viņām. Tā nu nesot Titāniks II (es domāju, ka nav lieki jāskaidro, kas notika ar pirmo titāniku) aizķērās aiz kāda zara (Noreiks aizķērās aiz zara Zemīša elkoņa izskatā un turpināja ceļu ar zilu aci) un sāka laist gaisu. Tā nu visi sākām šķendēties, ka Titānika II ekipāža būs atkal jāgaida. Tā nu izcēlāmies krastā atkal un sākām apzvanīt, lai kāds atgādā gumijas līmi, lai var turpināt ceļu - sazvanījām un Mazpičs ar Noreiku aizgāja uz ceļu pretim. Tā nu aiz sagadīšanās uzspīdēja saulīte un visi pamazām (?) sāka tukšot tradīcijas dzērienu: "Bonapartu". Tā nu gaidot līmi visi tā piemāvās, ka beigās kaut kur no grāvja izlīda mazais Pičš ar Noreiku ar gumijas līmi un tukšu 0,5 bonīti un diezgan jautru prātu. Salīmējām to nolāpīto laivu un turpinājām ceļu (pēc nobrauktiem ~800m visi jau bija paspējuši pielikt purnu, bet jābrauc vēl kādi 4-5km). Sākums (bez)cerīgs. Es kā katru gadu braucu ar Džimbi (es esmu 2 dienas vecāks par viņu un mēs gulējām kopā vienā palātā, kā arī gājām skolā kopā un sūdus arī taisījām kopā) k/lopā. Šis šogad izdomāja, ka vajag 0,7 uz purnu ņemt. Sākumā jau likās, ka ar tiem aliņiem un 0,7 būs mazliet par īsu, bet tad kad pie viena tilta iecēlām mazo susļiku iekš Titānika, tad jau sapratu, ka prāts ir citur. Aizbraucis jau pa priekšu, jo bijām jau iekavējuši kādas 3-4 stundas. Uzradās tāds slābums, ka kāpjot zaļajā pieturā mierīgi skatījos kā pulkstenis atraisās pats vaļā un nokrīt. Un vienīgais, ko es spēju pateikt: "Eu, čaļi, šo vietu atceramies, man pulkstenis nokrita", jo biju par slinku pieliekties un knapi līdz laivai aizgāju atpakaļ. Norakstīju jau amortizācijā (smuks, maita, bija), jo vietu un pulksteni vairs nevarēju atrast. Tā nu visas laivas sasaitējās kopā uz garākās taisnes un turpināja dzert. Smagi. Jo tuvojās pirmās krāces, kur parasti kāds arī paliek. Taisnē, protams, Džimbis paspēja pavemt un izteikt frāzi, ka viņam laikam šodien pietiek. Kā krācēs gāja, neatceros, bet it kā neviens nenogrima. Tā nu uzreiz aiz krācēm piestājām pie krasta - iedzert vēl. Mazais pičs izdomāja parādīt kā viņš smuki māk ar kūleni iekrist Pērsē. Nu, idiots, ko lai saka, vajadzēja atkal gaidīt uz Titānika ekipāžu, kamēr šim sausas drēbes atveda visi jau bija tā pieļurbājušies, ka viena laiva jau atteicās tālāk braukt. Tā arī mazajam susļikam sākās mazvērtības kompleksi, ka viņa nav perfekta un Zemīš pāris palika krastā (lieki piebilst, ka skats, kad es ar Zemīti runāju par to, cik daudz jāpiejauc ūdens javai un izskatījāmies pēc gudriem filozofiem, bet fonā mazais susļiks mēģina piecelties no dubļiem, kuros visu laiku krita iekšā). Tā nu maģiski es nonācu Titānika ekipāžā, jo Dagors nespēja izturēt drāmas spiedienu un iesēdās manā vietā un aizbrauca ar Džimbi. Palikām trijatā - es, Mazpičs un Noreiks. Paši skaidrākie arī, piebilstot. Tā nu bijām mazliet iepalikuši ar ģimenes drāmu un domājām pieraut pārējiem. Dzērām cik varējām pa ceļam un pieņemu, ka pierāvām. Tā nu pēc kādiem 500m gaiss sāka pazust no Titānika, laikam ielāps atnāca vaļā un Titānika II dzīves ceļš bija jau nolemts. Bet ko mēs? Mums bija pārāk pofig un turpinājām airēt. Tā nu uznāca liela vēlme pēc vēlvienas zaļās pieturas. Mazpičs ļoti eleganti demonstrēja kā var nogulties uz borta ar sānu un visu izdarīt. Es novērtēju savas spējas un sapratu, ka tomēr atklāt peldēšanas sezonu vēl negribās un teicu, ka pagaidīšu, bet Tad Noreiks piecēlās un teica:" Man pohuj, es eju mīzt un izkāpa ārā no laivas!". Lieki bilst, ka mēs atradāmies Pērsei pa vidu. Tā nu viņš eleganti iegrima Pērsē un nestabilitātē Titānikā ieplūda liels daudzums ūdens. Ar Mazpiču drūmi saskatījāmies. Lēnām aizairējām uz otru krastu un izkāpām, kā mēs tikām atpakaļ uz pareizo krasta pusi, vairs neatceros, bet cik nopratu, tad laikam peldējām. Kā mēs vilkām laivu ārā no Pērses vēl mazliet atceros, ka vairāk atradāmies guļus stāvoklī nevis Homo Sapiens stāvoklī. Pieņemu, ka tam mājas saimniekam, kas tur pie savas mājas vārtījās smieklos, bija izdevies sestdienas vakars. Tā nu mēs kā 3 vīri, kas no laivas cēlās un braši cīnījās ar gravitāciju devāmies atpakaļ uz Koknesi pilnīgi slapji (Mazpičs neko neatcerās). Un, protams izlēmām pa ceļu, ka vakarā vajag turpināt. Ko mēs turpinājām neatceros, bet no rīta piecēlos viens pats pirtiņā. Un arī līdz galam tika tikai viena laiva no sešām. Bija auksti un vientuļi. Link 1 pastāstīja|pastāsti savu sāpi sienai

Kāpēc Jelgava ir studentu galvaspilsēta [10. Apr 2011|15:11] [ Mūzika | A Pie Mums Jelgavā - Normunds Rutuls ] Īss atskats uz pagājušo dienu. Korporācijas ietvaros man bija nepieciešams piedalīties teātra festivālā. Tā nu neko. Teātris man patīk, piedalīties kaut kur man arī patīk, būt man arī patīk. Tā nu pa pāris mēģinājumiem vyss tika uzgleznots tā, ka izrādē tiešām labi nospēlēja. Visi, mēs. Pirms tam, protams, tika veikta Jelgavas apskate, ņemot vērā, ka Jelgavā esmu bijis tikai kādas 4 reizes. Tīrs, sakopts, smuks. Nav ko vēl piebilst. Šī rīta Rīgu, kas bija piemēslota ar emsīdonaldo papīra turzām un ārzemniekiem nevar, diemžēl, salīdzināt. Lai nu kā, pēc izrādes izteicu saviem kolēģiem vēlmi doties uz Tonusu, dzert tēju un filozofēt ar Jelgavas intelektuāļiem par nemitīgi pieaugušo kaķu populāciju Rīgas ielās, bet šī ideja, diemžēl/par laimi neguva atsaucību. Tā nu vyss zosu gājiens devās uz Čilli picu, iestripināties. Nezinu kā pārējiem, bet es nevaru ciest Čilli picu, jo tas, kas tur tiek saukts par picu nav nopietni. Nu nav. Tā nu atsevišķa daļa devāmies uz Rimi, meklēt barību tur, kaut kur.    Nopirkām dzērveņu uzlējumu. Ā, un paēdām tur kafejnīcā augšā, vairāk tur neēdīšu vakarā, sildītā pārtika laikam tomēr nav mans dabas sauciens. Lai nu kā, devāmies atpakaļ uz Jelgavas pili, uz balli. Tur, protams, neviena mūsējā nebija. Sākumā tā žēlīgi nopētījām dancefloor, bet tad paņēmām 4 aliņus. Un, iespējams, paņēmām vēl drusku. Un tad aiz bēdām, ka nevinnējām, paņēmām visu alu, kas tur bija. Tā, lai nevienam citam netiek. Un tā nu piecatā iztukšojām. Tad jau prāts mazliet atkāpās uz to vietu, kur viņš katru nedēļas nogali aiziet, atpūsties un mūsu kontigents tika papildināts kādas reizes 4. Un dejas varēja sākties. Kuras turpinājās vēl Balerejā un Kreklos. Tad ar pirmo vilcienu, trešo vagonu un pēcāk pirmo tramvaju uz mājām. Gulēt. Bet kāpēc, tad tā Jelgava ir studentu galvaspilsēta? Tāpēc, ka katra otrā dzīvokļu māja ir studentu kopmītnes un viņi nevienam acīs nebāž, ka tā vieta ir pati krutākā lokācija uz pasaules atšķirībā no valmieriešiem (sāk jau piegriezties vidzemnieki) Link 2 pastāstīja|pastāsti savu sāpi sienai

Neērtais klusuma brīdis [8. Apr 2011|22:38] [ Mūzika | Philip Glass - Koyaanisqatsi ] Jeb 5 stundu garš eksāmens fotogrāfijā. Ilgs tāpēc, ka katru atsevišķi izsauc parunāties par to, kādas viņam ir sajūtas ieraugot kādu bildi. Un sajūtas, kā jau mēs visi zinām, nevar pārrunāt 5 minūšu laikā (vismaz es nevaru, man vajag kādu stundu vai nakti), tā nu šī eksāmena laikā es paspēju izdzert 2 melnās kafijas ar pienu, apēst 2 smalkmaizītes, izspēlēt 22 duraka partijas (Griša bija 10 reizes duraks, Bumburs 7, bet es tikai 5), piezvanīt 5 cilvēkiem un izrunāt visu nepieciešamo par šā brīža apstākļiem, aiziet uz tualeti divas reizes, klausīties uguns trauksmē stundu (kaut kas nosvila pirmajā stāvā, bet mēs bijām aizrāvušies ar kāršu spēli, lai pamestu Turības ēku, bet tomēr tik un tā visu laiku čīkstējām, ka kaut kas smird pēc dūmiem), vērot sauli 15 minūtes, domāt klusuma brīžos par to, kas tad īsti ir dvēsele un beigās dabūt vēl 10 semestrī. Bet patinam mazliet atpakaļ. Par to pašu dvēseli. Visi saka, ka katram tāda ir. Unikāla. Bet es visu laiku domāju, kas tā tāda ir un vai man viņa ir. Neesmu jau no pārāk dziļiem laukiem, tā kā dažas filmas par to esmu redzējis (21 grams, Matriks un Cietais rieksts 2), tad rodas jautājums, kur viņa varētu būt (ja vispār ir - pašlaik ir pieņēmums, ka kaut kas jau tur ir) - sirdī, smadzenēs vai muguras smadzenēs? Un vai dvēsele ir mehāniska/materiāla vai arī garīga? Un vai spēlējot duraku uz dvēseles es viņu varu zaudēt (es ticu, ka es to varētu izdarīt kādas sievietes dēļ, bet pašlaik duraka jautājums ir aktuālāks)? Link 3 pastāstīja|pastāsti savu sāpi sienai

Bet dzīve taču ir skaista. Dzīve vienmēr ir bijusi skaista. [4. Apr 2011|18:19] [ Mūzika | W. A. Mozart - Don Giovanni, Act II, Commendatore scene ] Piecēlos 7 no rīta un domāju. Domāju par to, ka aizgāju gulēt 4 no rīta, jo taisīju filmu šodienas eksāmenam. Sapratu, ka slinkums vēl celties, bet gaisma spīdēja iekšā un neļāva gulēt. Tā nu sasparojos un vēlreiz pārskatīju filmu. Filmu par to, kāpēc dzīvot Latvijā. Un tiešām, kāpēc? Runājot ar cilvēkiem, dzīves pieredzē vecākiem, secināju, ka dzīve patiešām ir skaista. It īpaši Latvijā. Un, ka grūtības to padara tikai baudāmāku. Neteiktu, ka sēžot mājās un spējējot kompi visu dienu jutos laimīgs. Pēc 2h paukošanas, kad tavu muguru ir atklājuši jauni zilumi, ir lielāks prieks. Prieks par sevi. Tas - kāpēc?, man, protams, atgādina, ka Jana aizbrauca projām, uz Nīderlandi. Strādāt. Nesen mēdzu viņu izmantot, lai sakārto manu pirtiņu, bet sestdien ar Dagoru puspālī kārtojot pirtiņu, secinājām, ka esam viņu pārvērtējuši. Nav nemaz tik grūti, ja tev pie rokas ir 3 aliņi, to visu sakārtot. Un pārvērtēti tiek visi. Arī es sevi bieži vien pārvērtēju. Bet manā gadījumā tas ir labi, jo atsitoties pret zemi es zinu, ka ir kur tiekties. Un, ka es varu labāk un vairāk, bet ar papildus mācību. Lai nu kā, šodien izlēmu, ka pa vasaru uztaisīšu savu Vectēvu. Filmu tik, ne izrādi. p.s. Vandammit un Kavai officiāli ir uzlikts aizliegums pirtiņā līdz 21. maijam. Lēmumu pieņēma pirts seniori Kaspars Ahilčenoks (D[r]agors) ar Jāni Kursīti (tas, kas Pūks) nepilnā sastāvā, jo Reinis Kuzmas (mazais Pičs) ir uz jautājuma zīmes atbilstību šim titulam - aizpagājušo nedēļu nepielika purnu, bet iedzera tikai 3 aliņus: neizpildīja normu vismaz vienu reizi nedēļā aizlikt purnu šajā gadā. Par viņu vēl tiks lemts. Link 2 pastāstīja|pastāsti savu sāpi sienai

Rokenrolls un rīta pastaigas [31. Mar 2011|15:51] [ Mūzika | Clint Mansell - Death Is The Road To Awe ] Jebšu īss atskats par 18. un 19. martu, kad Kokneses mūzikas skolai bija 20 gadu jubileja. Sākums bija cerīgs, kad 18. ierodoties Koknesē noklausījos sava bijušā skolotāja pūtēju nodaļas koncertu, varēja pasmieties par mazajiem un vienlīdz rūgti konstatēt, ka šamie spēlē labāk par mani tā brīža posmā. Nu neko, ar Dairīgo vēl aizejam uz atmiņām kaut ko salauzt, lai būtu tā vecā sajūta, ka visu laiku kaut ko lauzām mūzikas skolā. Šoreiz loze krita vienam krēslam un plakātam. Tad izdomājam, ka varētu aiziet pasēdēt solīdi pirtiņā. Nu tā, bez pārlieku daudz alkohola un lustes. Tā nu, kā jau zināms ar maniem piedzīvojumiem - tā ir izcila sēkla kaut kam patiešām stulbam un neaprobežotam. Tā nu vakars/nakts pagāja vāļājoties pa grīdu, viens otra sišanā, vandamitā (šis dzēriens sāk zaudēt savu eksluzivitāti) un kavas spēlē. Tā nu ap 6 no rīta ar mazo susļiku (regi. piez. Ki(č)tija. Meitene, kas man ļoti patika, agrāk - ap vidusskolu, bet tad man apnika tā patikšana). izdomājam, ka būs mazliet par īsu - devāmies pie manis, uz mājām. Pēc sulas un cepumiem. Atradām tikai melno balzāmu. Un vēl tēvs palūdza, ja jau es esmu saģērbies, tad lai vismaz suni izvedu ārā pastaigāties. Nu, neko. Ar susļiku parēcam par to, kā mopsis izstaipās pirms došanās ārā un dodamies atpakaļ ar viņu. Starp citu, 5:48 sāka snigt, kas ceļu uz/no mājām padarīja vēl jautrāku vāļājoties pa ceļa malu. Tā nu nonācām atpakaļ, kur es pēkšņi sajutu vēlmi doties mājās - gulēt. Tā nu mazliet apslapināju lūpas ar melno zeltu un devos mājās. Kur jau kafija un brokastis bija gatavas. Tā nu paēdu un pakritu gultā, labsajūtā. Tad piecēlos, aizbraucu atklāt gaļas sezonu pie Ancelāna, pasēdēju tur, iedzēru 2l alus kā normāls lauķis un tad devos uz kultūras namu - 20 gadu jubileju. Tā nu satiku sen neredzētas paziņas. Ar Dairīgo izdomājām, ka nevajag tā kā vakar un paņēmām 0,7 uzlējumu uz diviem, lai ir tā - pa zolīdo. Nepagāja ne pusstunda, ka braucām pakaļ vēlvienam. Un kas tālāk? Laikam Campari. Un apziņa, ka kaut kas dzīvē ir ne tā. Laikam bremzes vienu brīdi atlaidās. Vai arī otrādāk. Link pastāsti savu sāpi sienai

Atrašana [13. Mar 2011|18:00] [ Mūzika | Mogwai - I Know You Are But What Am I? ] Nesen biju uz izrādi vectēvs, kur galvenais (arī vienīgais) aktieris meklēja savu vectēvu, kas ir pazudis 2. pasaules karā. Nopratu, ka bija ilgi, bet es tikai palīdzēju viņam to darīt 3 stundas. Un viņš man arī šo to palīdzēja. Palīdzēja atrast atbildes uz neuzdotiem jautājumiem un saprast to, ka vecu cilvēku nevar izmainīt. Nav vērts prasīt no tantiņas Ķengaragā neiet pāri 4 sadalītām joslām, kad ir satiksme, nevar prasīt no onkuļa Zolitūdē latviski cik ir pulkstenis. Dažas lietas dzīvē ir par vēlu mainīt. Piemēram, melnā balzāma recepti un Melno gulbi (t.i. filma ar Portani). Viens ir nelabojami labs, otrs slikts. p.s. Bet pirtiņa tiešām bija izbersta. Pat dēļus varēja ieraudzīt uz grīdas. Link 1 pastāstīja|pastāsti savu sāpi sienai

Laiks [10. Mar 2011|16:50] [ Mūzika | Foo Fighters - Best Of You ] Man nekad nav paticis plānot savu laiku (zinu, ka nesaskan ar iepriekš izteikto tēzi, ka es tikai meloju, ka man nepatīk plānot, bet par laiku ir savādāk). Ņemot vērā, ka laiks skaitās neatjaunināma vērtība (daži cilvēki joprojām nezina neko par plastiskajām operācijām un google), tad daudzi proletārieši mēdz saplānot savu laiku 2 gadus uz priekšu, apzinoties, ka nekas tā arī nenotiks viņu dzīvē (šodien Jana mani bombardēja ar īsziņām, ka varētu kaut ko pasākt, kaut vai sakārtot manu pirtiņu un tad izmisumā atzinās, ka viņai ir tik garlaicīgi dzīvē, ka ir gatava doties viena pati un vairākas dienas kārtot, lai kaut kas notiktu viņas dzīvē). Tā nu es parasti peldēju pa laiku un centos nedomāt par to, kas man rītdien ir jādara un kas ar mani notiks. Tā nu dažādu apstākļu dēļ (Elīnai palika žēl, ka es savu brīvo laiku (mācoties trulībā, dienas studijās, ir daudz brīvais laiks) nositu datorspēlēs un filmās) es nolēmu iestāties studentu korporācijā. Pēc dažiem viesu vakariem es nevarēja saprast - kāpēc es agrāk neatradu šos cilvēkus. Iepriekš likās, ka es kā lohs esmu atpalicis no realitātes ar domām par to, kādam jābūt studentam, kā jāuzvedās publiskās vietās. Un tad es sapratu, šeit es palikšu. Un ilgāk par dažiem gadiem. Katrā ziņā laika nozīme sāka mainīties manā dzīvē. Un netikai laiks mainījās. Laikam arī es, drusku. Lai nu kā, tukšo laiku veiksmīgi esmu aizpildījis ar paukošanās nodarbībām, dejošanu, kantu dziedāšanu, teātri, futbolu, basketbolu un esmu sācis saprast, ka video montēt ir interesantāk nekā likās senāk. Link 1 pastāstīja|pastāsti savu sāpi sienai

navigation [ viewing | 20 entries back ] [ go | earlier/later ]