| Mērķtiecība un stulbums. |
19. Jun 2011|11:44 |
Tā kā pirms divām dienām Koknesē bija izlaidums, tad attiecīgi tika sazināta plenču triecienvienība - Dagors, Angīns un Mazais Pičs. Tā kā īsti nevienu nezinām no turienes, tad izlēmām neiet un nebojāt citiem izlaidumu. Protams, atskaitot Dagoru, kurš zināja vienu mazo tur un gribēja aiziet apsveikt, bet kautrējās to darīt kopā ar mums un viens pats, tāpēc viņš zvanīja ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) elina, lai viņam sastāda kompāniju, jo negribēja, lai mēs viņu izsmejam par to. Nu, izsmējām tik un tā - lieki pūlējās. Lai nu kā, tālāk vakara daļā atkal tika apzvanīti šie paši personāži un izveidota interaktīvā aptauja par vakara plāniem. Dagors teica, ka šodien negrib neko darīt, Pičs teica, ka viņam pirmdien bakalaurs jāaizstāv un Angīnam kā vienmēr pilnīgi vienalga, ka tik cilvēkos nav jārādās. Sacīts darīts! Paņemam divus 0,7 un braucam uz Ločmeļu dzīvokli sildīties. Un silts tur tiešām bija, pat pārāk brīžiem un tāpēc nācās ātrāk izdzert vienu 0,7 un doties uz skolu atpakaļ - balli. Nezinu par balli, jo tik tālu netiku, bet biju aizgājis uz bijušo angļu valodas klasi, kur satiku vienu angļu valodas skolotāju, kura atteicās no mūsu klases, jo mana kombinācija ar vēl dažiem indivīdiem bija vienkārši par daudz. Tā kā pēc tās reizes, kad mani, Lūciju, skaabais un mazo susļiku izlidināja ārā no klases, tad īpaši necentos ar viņu kontaktēties, jo sākumā biju apvainojies, ka tajā reizē es sēdēju un urbināju degunu (neko nedarīju) un vainīgi bija pavisam citi cilvēki (Lūcija arī bija nevainīga). Tā nu gāja gadi un es parasti izvairījos no acu kontakta, kur nu vēl no sarunas. Gāja līdz aizvakardienai, jo tad mēs abi apsēdāmies pie galda pārējo biedru ielenkumā un es izdarīju labu lietu savā dzīvē. Es atvainojos. Par to, ka uzvedos kā stulbenis, par to, ka neklausīju viņas ieteikumu, ka ja cilvēkam ir talants, tad viņš nedrīkst sēdēt uz lauriem un urbināt degunu. Un mēs salīgām mieru un saskandinājām divas mazas baltas glāzītes. Ar to arī filma beidzās.
Sākās filma, kad atvēru acis. Aptveru, ka guļu kādā no skolas gaiteņiem uz grīdas. Man blakus Kristīne, kas man kaut ko stāsta par mīlestību un piedošanu. Labi, es esmu bijis kretīns un pateicis taisnību viņai, ka starp mums nekas nebūs, tikai gaiss. Divas reizes. Bet šāds situācijas pavērsiens, ka viņa man neliek mieru pat mierīgā diendusā trijos naktī manā bijušajā skolā mani saniknoja. Es īsti neatceros, ko es teicu, bet viņa nākošajā dienā sūtīja daudz īsziņas par to, ka vajadzētu parunāties un tā. Tā kā tas ir so gay, tad atteicu, ka labāk, lai liek mieru man. Tukša loze. Ja mani aizkaitina, tad labāk likt man būt vienam, nevis gudri filozofēt par ieskatīšanos dziļāk cilvēkā. Manī tur mīt sliktas domas. Lai nu kā, laikam Mazais Pičs piepeldēja klāt un teica, ka skolu tūlīt slēgšot ciet, jātinās nah. Tā nu es kaut kādā mistiskā veidā tiku vertikālā stāvoklī un mēģināju izsprukt no viņas runām. Tad attapos, ka ar Dairīgo kaut ko gudru runājam pie ārdurvīm un ievēroju, ka viņa kaut ko gaida no manis kādus metrus 30. Tā kā Dairīgais mani puslīdz pazīst un viņam patīk darīt spontānas stulbības, tad viņš uz viņu paskatījās un iebļāvās: "Mūkam!" Un mukām arī, tad slēpāmies pie viena no skolas dīķa. Es pieņemu, ka no malas neatstājām pieaugušu cilvēku rīcību, bet tajā brīdī, tas likās pats labākais un saprātīgākais veids, kā nobeigt ballīti. Izrunājām vēl dažas labas atmiņas par kopā pavadītajām bērnības dienām un pateicos par viņa gudro ideju mukt. Jo dažreiz no tādiem cilvēkiem ir jāmūk, ar viņiem nevar cīnīties. Tad arī viens otram novēlējām vieglu rītu (viņš vēl paspēja sakasīties ar savu draudzeni kaut kādā mirklī, kad es saldi dusēju uz grīdas) un šķīrāmies. Mērķtiecība ļoti bieži un tuvu robežojas ar stulbumu.
Mana zemapziņa raujas tikai uz vienu cilvēku. Un zemapziņa atbilst iepriekšējās rindkopas pēdējam teikumam. Tāpēc tas varbūt ir aplis, kura inerce ir tik spēcīga, ka nevar tikt ārā smagi nesasitoties.
|
|