|
|
You are viewing the most recent 20 entries 2. Jūnijs 201318:56: *
Mmm, baigais prieks! Nu, tāds pildīts kā sēņu grozs rudenī. Ir jūnijs & tas ir galvenais pamatojums priekam. Jūnijs noteikti ir labākais gada mēnesis, jo: a) tad ir beigusies skola b) mana dzimšanas diena c) un Beitikai & Sievai arī ir dz/d! *** Vakardiena bija ar bieziem, pelēkiem gubu mākoņiem noklāta, tāpēc šķita bezgalīgi mīksta un pusmiegaina, likās, ka tai nav gala. Sāk krēslot, vakars, saulrieta stunda pārsteidz ar pēkšņu saules triumfu - tāds viens labs paņēmiens & mākoņi novelti zemē, saule apstaro visu pilsētu & es izšķīros pastaigai par labu, pie reizes, paņemot burkānus zirdziņiem & somu, kur skābenes & nātres pielasīt. Un, zini, kāda sajūta? Bezgalība, neticams miers & līksmība, kas kā mazs, nepacietīgs bērns gaidot stundas beigas, sēž uz lielā beņķa, kur parasti divpadsmitklasnieks sēž & šūpo kājas, jo redz, ka palikušas pēdējās sekundes ((: Kaimiņos bija dārza svētki ar dzīvo rokenrolu un blūzu, kamēr es savos kovbojzābakos bridu pļavā. Sajūta - kā mājās. Sajūtu mājās, nevis savās mājās. Jo gaiss bija kluss, ar putnu koķetēriju gaisā, zirgu astu švīkstoņu. Pildīts lauks ar ziedošiem suņu burkšķiem (ē, kāds zina sugas īsto nosaukumu?) un pa retam kāds koks. Kastanis pilnos ziedos. Neaprakstāmi būt reizē pilsētā un laukos, bet tā te bija - skaties uz vienu pusi - lauks, pļava, nepieradinātība & sevis atrašana. Raugies otrpus & satiec arhitektūru, skaisto, spožo katedrāli, putekļu kārtu, rāmos luksoforus, kas tā vien šķiet, tīšuprāt lēni pārslēdzas. Kavējos vēl pļavā, bridu nātrēs. Bišku dzēlīgi un tomēr patīkami. Tā es pielasīju ne tikai nātres & skābenes, bet arī suņuburkšķus & gundegas, ko ienest istabā. Atnesu arī kailgliemezi zābakā. *** Lai jums dēkaina vasara, ko patīkami atcerēties, bet gribas vilcināties atstāstot. Priekā! Mūzika: Cowboy Junkies - Sing In My Meadow 20. Maijs 201320:01: ZB. Pilnmēness?
man ir apnicis viskautkas. Nu, tiešām, tiktāl, ka pat galva sāp (kas man sāp tiešām tikai tad, kad kaut kas ir atdūries pret pēdējo nokaitināšanas atzīmi). Un tas viskautkas ir mana iecietība, pacietība & gaidīšanas prasmes, kas ar teicamiem panākumiem man ir ieaudzināts bērnībā - pagaidīt, līdz pārsāpēs, pagaidīt līdz piektdienai, pagaidīt to & šito, pagaidīt līdz nenoteiktam laikam. Tas noved pie bezierunu pašpietiekamības & sevis iepātagošanas (i kad vajag, i kad nevajag). Tāpat man zb ir mana pieklājība, mūžīgais laipnums sejā & dvēselē. Esmu šodien grumpy cat, tad tiekat ar to galā, es nejaukšos. & vienīgais vārds, kas man šobrīd ir prātā, visu šo noslēdzot - hu1ņ4. Mūzika: PND - Divas valodas 15. Maijs 201316:00: *
Tikko atkal gribēju sūdzēties. Ieraudzīju, ka trešais tāds ieraksts pēc kārtas, mirkli nokautrējos & tad sapratu - pofig. Kas notiek? Ko es varu čakarēties? Karma audzina :D Nē, es nelietoju neko psihotropu, man tāds defolts psihotrops_
12. Maijs 201318:06: Grrr!
Zin', kas man besī? Ka ir vecāki , kas cauru dienu sēž pie datora & rullē uz leju visādas draņķa lapeles. Jo viņu bērni tad parasti velkas pie manis. & vēl man besī tas, ka es dusmojos uz sevis, ka es pati izrādu kaut niecīgāko iniciatīvu komunicēt ar viņiem. Tā kā man nebūtu, ko darīt. :/ #stulbumz
10. Maijs 201318:56: *
Vispār es neesmu no tiem nepacietīgajiem, bet ir lietas, kas mani rekordātri var izvest. Piemēram, koka uzzīmēšana (tā, lai man patīk rezultāts). Taču, ja kādus kaut vai piecus mēnešus atpakaļ man pēc četriem piegājieniem lika mest pusratā atstātu darbu papīrkurvī, tad tagad ir pagājušas divas stundas, ir lietas, kas patīk, ir lietas, kas kaitina, bet risinājums ir! Un gribas arī šķetināt!
9. Maijs 201320:51: šovakar
retrospekcija neturpinās. iespējams, viņa vispār neturpināsies. tikai gribēju atzīmēt vienu skaistu gabalu Traum Diggs & Williz Freeman - Sax Fifth Avenue Flow domāju, rudenī man šis būs ļoti iecienīts, jo ir tāda rudens sajūta, klausoties & baudoties_ Mūzika: Traum Diggs & Williz Freeman - Sax Fifth Avenue Flow 8. Maijs 201321:11: retrospekcija
Man baigi patīk/gribas šovakar atskatīties pagātnē, secinot, cik neaprakstāmi raiba tā ir,
tāds superspraigs akvarelis. Tā no augšas vai šķērsgriezuma varbūt nekas dikti intriģējošs, taču vērpjot pavedienu atpakaļ,
ui, cik visādi & visur dzīvots. Ilgojos pēc laukiem, nu, tādiem, dziļiem & zaļiem kā Vietalva vai kur Latgales radi dzīvo,
kur uz veikalu ceļu var mērot ar blakusvāģa Ižu, cik tur bija pasakaini dzīvot, ka es saku!
Kad ar klasi braucām ekskursijā, man likās drausmīgi stulbi, ka kāds vemj. Tad šķita - nu, kas tas ir - viena ekskursija pa visu rudeni (uz Siguldu, protams) un tad pat nevar savākties! (atceros un smejos) Tad knapi tiku, jo mamma bija par kaut ko sastrīdējusies ar tēti & pateikusi, lai tad viņš arī laiž ekskursijā, ja tik gudrs (gan jau kaut kas par naudas būšanām). Tētis arī palaida. Sarunāja ar mani, lai uzvedos sakarīgi & iesēdināja. Skolotāja gan sasēdināja ar Aigu, kas man nepatika, kamēr es cimperlējos, ar ko sēdēšu un ar ko nē. Galu galā bija tīri labi!
Kad es biju galīga knīpa, bieži tiku slimnīcā, nezinu, kāpēc, atceros tikai to reizi izcili, kad saēdos aspirīnu, jo man viņš traki garšīgs likās - tāds mazliet skābens & drusku rūgts. Lai gan validols bija vēl labāks! Kā košļene. Jā, par ēdmaņām kaut vai aizdomājoties - cik īsteni & koši bija lasīt avenes un žāvēt speķi, ēst burkānus pa taisno no dobes & vārīt jaunos kartupeļus, kā arī rakt kartupeļus & pēc tam nesaprast, ko mamma & tētis viņus var pārlasīt, kā arī tikt pie Dzidrastantes uz nakšņošanu un zirgam mugurā. Pie Latgales radiem man patika, ja brauca kāds līdzi, citādāk man šķita, ka tur tāda saspiesta gaisotne - kaut kā kautrējos no saviem radiem mazliet tālākiem. Kā arī bija tīri vai pagodinoši, kad mamma iesēdināja mani pavisam sīku autobusā & pateica šoferītim, ka Aizkrauklē sagaidīs baba ((: Man tad likās, ka nav nekā skaistāka par manu balto mežģīņu blūzi & melnajiem svārkiem ar plastmasas zelta sprādzi, smack that! Jā, jā pucēties vajadzēja noteikti, visu laiku likās, ka vajag tak vai nu pričeni tādu, kā meinstrīmam nav vai kankarus citādākus, pa manam skaistus! Un cik tajā Aizkrauklē bija labi - baba ar saldumiem, ģeds, dārzs & dārza domiks, kur cepām desas & vārījām tēju trumulī. Pagalmā tur nedraudzējos ar citiem sīkajiem, gan kautrējos, gan mani neaizrāva viņu spēles. V oģinočke! Biju pieradusi spēlēties viena, jo ar brāli vairāk kāvos nekā spēlējām kaut ko.
Mazliet vēlāk tur varēju baudīt Cartoon Network & MTV. O, tas bija vairāk kā stilīgi! Uzcep sev sīpolu siermaizes & dziedi līdzi Eminema pirmajām dziesmām, drupačojot paklāju. Man patika gan vienatnē būt, gan kompānijā, bet jau kopš mazotnes ir tāds kā egoisms - ja kompānija, tad maksimāli minimāla - vislabāk ka dialoga kompānija, tāpēc tie dialogi laikam tik svarīgi & uzkurinoši šķiet vēl šobaltdien! Pēc dzīvošanas Vietalvā & arī pirms, dzīvojām Bormaņos. Apstākļi nebija nekādi spožie, no šodienas skatoties - noplukuši, nu un! Nezinu, kā vecākiem, mums bija galīgi vienalga, jo bija suņi & kaķi & citi zvēri, pa īsto garlaicīgi nebija. Varējām klīst pa mežmalu, lasīt zarus & visādus citādākus brīnumus, ko nest mājās. Izņemot, Māras dienā, ja pareiz' atceros. Pats gaidītākais ciemiņš bija Rīgas tante ar Jāzepu. Viņiem bija skaists žigulis, tāds crimson sarkans, ķieģeļu fabrikas garā. Kad biju pavisam sīka, teicu: "Tant, Tu neej ravēt! Tu paliec ar mani." Tante atbildēja: "Nu, tā jau nevar vis. Citi strādā, es arī atbraucu palīdzēt talkot." "Bet, tu neej. Visi pārējie var strādāt. Visi citi slikti, mēs ar tevi - abas labas esam." Un šo tekstu viņa atgādina katrreiz, kad ciemojas pie mums.
Šad tad pie mums atvilkās pa kādam rūdītam dzērājam no kaimiņiem, kas atstāja nospiedumus, ja bērnībā nāca raudiens & uzkāpa psihoze kaut kāda, tad tagad neomulība & skeleti no skapja kāpj ārā, ja kāds sadzērušais/sareibušais (ar noteikumu, ka es esmu skaidrā pati, sīciņa taisnīguma vārdā) sāk uzstāties. No tēva mums arī šad tad tika Šāda veida ainas, tāpēc laikam tā psihoze & skeleti skapī pavisam personiski. Kad pārvācāmies dzīvot, bija arī skola jāmaina, ja man skola defoltā riebās jau no pirmās klases, tad Kokneses vidusskola nebija garantija, ka iepatiksies. Šķiet, kā mūžīgā peldēšana - pats apmēram boli acis, kaut ko baksties, kaut ko trako pusaudzībā, par kaut ko pilnīgi neitrālais režīms, & tad vēl tā mūzikas skola. Man šķiet, ka pabeidzu viņu tikai tāpēc, ka vajadzēja kādu kas papildina kora rindas ar kvantitāti, nevis kvalitāti. Jo bastoju tik nekaunīgi daudz & katru vasaru tāda neizpildītā solījuma variantā bija spēlēt gammas & etīdes. Es spēlēju. Tikai pilnu pauzi ar fermātu ((: Klavieres tieši tāpat. Lai gan tīri salīdzinoši, man vismaz nešāva pa pirkstiem ar zīmuli. & tad mēs pārvācāmies uz Koknesi! O, un ne jau šur, tur, it nekur, bet uz geto! Te arī apstāšos, vien piebildīšu, ka šeit es iemācījos dzīvot kompānijā & nakšņot teltī pa retam & te mēs spēlējām kārtis & krāsojām ar Līgu smirdūzi. _________________________________________________________ Cik labais!
Mūzika: Pērkons - Pelēkā Dziesma ((: 5. Maijs 201308:49: Plus/mīnus
Stabs, stabs, stabs, stabs... mhm, visādas pārdomas & vērojumi. Vakar svinējām Evelīnas astoto jubilē,
līdz ar to viesos sanāk pulks bērnu & vecāki. & man allaž patīk piekasīties vecākiem,
laikam tāpēc, ka ar saviem ar' neesmu bijusi absolūti mierā laiku pa laikam. Pat vairāk mammām meklēju kosjakus, jo vīriešiem kaut kā vieglāk gribas atlaist grēkus, ar tēvu kā nekā viegli sapratāmies, lai cik
neparedzama šad tad gadījās viņa izturēšanās. Viņš arī kaut kā mācēja to uvažuhu pret sevi dabūt,
daudz nediskutēja & man bija prieks, ja kaut ko varu palīdzēt pieskrūvēt vai izgudrot. ((:
Bet ar mammu gan man gāja kā pa celmiem,
tik daudz kas vienkārši šķita nepamatoti & absurdi, labi, ka esmu paaugusies & jau mazliet apjēgusi,
ka uz vecumu vairums ļaužu iecietībā & rakstura izskaistināšanā nepieņemas,
drīzāk otrādāk - patmīlīgi tīksminās par saviem stiķiem & niķiem.
Savukārt, vakar, brīžos, kad man nebija aktīvi jākomunicē,
ar visādām emocijām vēroju vecākus. Tā vērošana ar domu piefiksēšanu ir kaut kas burvīgs!
Tāds kā azarts. Un, lūk, kādās sajūtās es sevi notvēru: 1) man kaitina, kad vecāki neļauj saviem bērniem būt!
Nu, piemēram, viena mazā jaunkundze ik pa laikam sēdēja noskumusi & īsti nevēlējās iesaistīties spēlēs.
Talkā nāk "labdari" vecāki & visādi cenšas uzlabot omu, aptekalēt ar saldumiem & droši vien, ja mācētu, tad sāktu žonglēt vai mest salto. 2) man nepatīk, ka zīdaiņiem uzbāžas ar grabuļiem, kurus viņiem iedod tikai tāpēc, lai paši varētu netraucēti iziet uzpīpēt
vai papļāpāt par pēdējiem sasniegumiem kaimiņu dzīvē, tobiš, bišku paklačoties. 3) uzdevu jautājumu - kāpēc pieaugušie neļauj bērniem pašiem savākt, ja kas ir izlijis vai apgāzts.
4) kālab pieaugušie cenšas nogludināt bērnu savstarpējās attiecības un mirklīgus strīdus (kas pēc, maksimums, trīs minūtēm paši par sevi atrisināsies), kādēļ viņi baidās, ko par viņiem padomās citi pieaugušie? 5) kādēļ pieaugušie liek pozēt bērniem & patiešām kategoriski, vai vēl labāk - sākt draudēt & atsakās fotogrāfēt, ja viņiem nepatīk kā bērns ir nostājies vai kā smaida/nesmaida?
Šīs apceres vēl vēl tādā puslīdz vienkārši retoriskā formā. Taču ne tik sen kavēju sev laiku pastaigās & redzēju, kā viens nepacietīgs tēvs rausta savu bērnu & bļaustās uz viņa.
Tad gan ļāvos domu līmenī slānīt to vīrišķi ar banāna mizu, kas man bija tobrīd rokās & kliegt viņam burvīgi inteliģento jautājumu: "Lašara esi?"
Rezumē vietā gribu piebilst, ka tie vecāki ir & rūpējas par saviem mazajiem ķipariem, tas ir, protams, pirmpamats (ēee, novazāto
Maslova piramīdu ņemot kā ilustratīvo materiālu)
un es negribu nosodīt & piekasīties & pārmest, taču pagaidām to vēl daru.
& tomēr - paceļu rīta kafiju par audzināšanas kvalitāti & savas rīcības apsekošanu & analīzi.
Priekā!
Mūzika: http://www.youtube.com/watch?v=ZCJMlxIfmxY 25. Aprīlis 201318:52: Smaidu,
jo klausos Džoniju Kešu, īpaši gribas atzīmēt The Man Comes Around. Dikti, jo dikti atgādina Māmiņu Kluba laiku, jo liku visu laiku Vecāku Skolas pirmsdzemdību kursos kā fona mūziku ar Gustavo Pilsētas Portālu pārmaiņus. Patīkama nostalģija. Ir brīdis, kuru var drosmīgi noraksturot - beidzot bez kaut kāda rūgtuma procenta uz sevis vai citiem reminiscēju (ir tāds vārds, vispār?) piedzīvoto. Tas ir muļķīgi apvainoties uz sevis, uz dzīvi un uz citiem, bet tikt uz kaut vai neitrālas līknes, tad kad ir asaka par to, ka dzīve nav kā pasakas beigas allažiņ, arī prasa gan darbu ar sevi, gan attieksmi. Kamōn, Pelnrukšķīte arī raudāja pelnos & tomēr uz dzīrēm prata savākties. Tāpēc man patīk pasakas - tur var atpazīt tādas šad tad vajadzīgas lietas kā pateicību & pazemību (kā arī vēl daudzas citas) paņemt šo divu lietu trafaretus, apvilkt & izgriezt & mēģināt pielāgot savam mērogam. Practice makes perfect, baby! Mūzika: Johnny Cash - The Man Comes Around 18. Aprīlis 201320:28: draugs slinkums
Nu, tik ļoti no sirds grimstu šodien slinkumā. Beitikas tikai pietrūkst šādā noskaņā. Viņa ir mans vislabākais slinkumdraugs uz zemeslodes. Jo ar viņu mēs esam dalījušas ne tikai slinkumu, bet arī smieklus & asaras, darbus & guļammatraci. Vispār, dikti gribējās uzdrukāt par Lindu, bet atcerējos, ka jau rakstīju iepriekš. Neba jau degradējošs slinkums šodien - bet tāds jaukais, ar mājas kārtošanas līdzās pastāvēšanu, lasīšanu, saistošu ideju baudīšanu, spēlēšanos ar bērniem apkārt, ar viltīgu smaidu & domu - rītdien. :)) Mīlu šodienu, jo tik iedvesmojoša laiskošanās gadās gana reti, lai būtu . Tūdaļ sākšu cept keksiņus & slinkumdiena būs izdevusies nevainojami ar sapņaini slinkiem ritmiem & melodijām fonā! Mūzika: Песочные люди и Влади Каста - Выше к небу 15. Aprīlis 201311:10: You don't say.
jeb visādu likumsakarību rezultātā esmu īgņa ar rievu pierē šodien. Sāksim ar to, ka vakar man noteikti vajadzēja pabeigt plānot animācijas nometnes programmu. Nu, tā vajadzēja, ka acis spīdēja & sirds vieglā paātrinājumā darbojās līdz pat pulksten diviem naktī. Kādreiz tas būtu štrunts, bet tagad jau kādu laiku ir režīms, kas prasa iet gulēt ne vēlāk kā pusnaktī un celties pusseptiņos. Bet nebija jau tā ka būtu līdzens miegs, jo Evelīnas mamma aizgāja uz darbu un meitēns nevarēja aizmigt viens pats, tāpēc ap puspieciem es cēlos, lai pārmītu kādu nomierinošu vārdu & atplīstu pirmā ((: Ap pusseptiņiem atnāk mājās Miša & brīnās, ko es daru Evelīnas istabā, es arī brīnos, jo man bija plāns doties atpakaļ uz savu alu, kad jaunkundze iemieg. Gulēšu? Jā, gulēšu. Ne tik strauji, milēdij, Lāsma zvana ap pusastoņiem: "Ko dari? Tu guli?" "Nē, zeķes adu, jopcik." Kāds tur vairs miegs, ja ik pēc brīža, kāds pārliecinās, vai es guļu & kur guļu. Tāpēc turpinu mazliet bozties šodien un runāt dikti strupi, kas tādā vilnī ir parasti raksturīgs. Un tomēr, viss nav tik melns. Jo animācijas nometne būs kā kūka ar ķirsi, labi, labi, manā šodienas garīgajā - kā tikko no ledusskapja izņemts alus, kurš nokūp un pārklājas ar kondensātu uz tumši brūnā stikla, saskarē ar karstu vasaras dienu. Mūzika: Muddy Waters - Champaigne & Reefer 13. Aprīlis 201316:41: SPĒKS
 jeb tieši tāda ir tā wannabe sajūta, kad lasu interviju ar Inesi Zanderi. Tā kā tu redzētu sev priekšā dikti augstu sienu ar grafiti SPĒKS, kas ir vismaz divreiz lielāks par tevi pašu. Viņa stāsta par bērnu grāmatām & par grāmatu radīšanas procesiem :)) Lasu & tā vien šķiet - vajag darīt, jo iedvesmo, uzrunā & tā īstenuma sajūta, kuru var noraksturot kā pelēcīgu, apputējušu sienas pulksteni ar pendeli, kurš sāk griezties kā pašam patīk, sakot - ir laiks! un sirreāli smejoties. ______________________________________________________ es tiešām neesmu apēdusi neko psihotropu.
10. Aprīlis 201318:25: Dienas prieks
ir Volbeat svaigākais veikums. Sēžu gultā, rakstu vēstuli Terēzai un kāja, kas neaizsniedz zemi, dejo līdzi. Mūzika: Volbeat - Outlaw Gentlemen & Shady Ladies 9. Aprīlis 201320:53: Grēksūdzes atrisināšanas efekts
vai kā to sauc man nostrādā tad, ja pasūdzos cibā. Praktisks piemērs: vakardienas sūdzmanība ir atrisinājusies harmoniskā veidolā. Ne tikai ar asakas izņemšanu, bet arī ar pieņemšanu & pateicību. Burvīgi, nu! Tas ir tieši tas, ko man no sirds gribējās saprast, izprast & iemācīties, bet dikti likās, ka man tas nemūžam neizdosies, tā sevi norakstot. Sakarīgajai pusei ir daudz kas sakāms, sākot ar primitīvo: "Kamōn, Skābais! Lašara esi?" Ar to pieņemšanās jēdzīgumā nebeidzas, bet katrs šāds solītis saules virzienā liekas kā cukurvate & karuseļi sešgadīgam bērnam! Mūzika: Nick Cave & The Bad Seeds - Babe, I'm on Fire 8. Aprīlis 201318:49:
Kā tas nākas, ka dažiem ļaudīm vēstules pašas sūtas, dažiem atkal tiek atliktas, atliktas, atliktas? Kaut kāda veca asaka turas & slinkums/neuzņēmība/gļēvums neļauj viņu izņemt. ________________________________________ ____________________________________ Citādāk viss raiti. Lociņi aug griezdamies, saule spīd, katedrāle iedvesmo, skolas plāni arī kustas jau pamazām līdz ar asniem. Dienas laimīgākais notikums, kuru nesen jau atmetu kā naivu cerību - Bovija krekla iegūšana īpašumā. Vairākas reizes plijos veikala darbiniekiem, vai TIEŠĀM noliktavā nav palicis kāds eksemplārs. Nē, nav. Laikam kāds atpakaļ bija atnesis, ir jau bišku par lielu, bet nu un?! (kā man patīk šo divu gandrīz vārdu neapstrīdamība) Un vispār tāda laba, gandrīz mierīga sajūta. Mūzika: Cowboy Junkies - SING IN MY MEADOW 7. Aprīlis 201322:05: ((:
kā man patīk, nu, ļoti patīk, ka tad, kad es muzikālās izglītošanās jomā slinkoju vai pārroku visas vecās mapes, tomēr atrodas kāds, kurš man atsūta kaut ko svaigu, man nedzirdētu & absolūti baudāmu. Nu, sirsniņa & skudriņas, nu!!! Jeb Cowboy Junkies fonā :)) Mūzika: Cowboy Junkies - Sing In My Meadow 3. Aprīlis 201310:07: *
Tētim šodien dzimšanas diena. Ar svētsvinīgumu, cieņu un nu jau tikpat kā mierīgu, gandrīz stabilu apziņu, ar ne tik neprātīgu turēšanu tepatās, ar skumju, bet apzinīgu domu, ka sāpe ir jāpalaiž vaļā. Un galu galā, ar neizsmeļamu pateicību, ka man ir ticis no viņa tas labākais un caur cauri ieaugusi tāda pat stūrgalvība. Paldies, tēt, no visas sirds!
30. Marts 201313:46: ((:
Veikalā šodien pārdevēja vaicā:
"Tava meita jau iet skolā?" "Man vēl nav bērnu." ___________________________________________ Bet vispār, man ar sīkajiem nav problēmu saprasties.
26. Marts 201320:29: Mmm
jeb pagājušās nedēļas atklājums & šī brīža aktualitāte - valriekstu rupjmaize. Mūzika: Bon Jovi - Midnight In Chelsea 00:02: *
Pirkārt, man iet labi. Optimistiski & sakarīgi. Dažkārt pat apzinos savu potenciālu & slinkuma līdztekus esamību, turklāt tas, ko pavisam noteikti esmu mācījusies - nesolīt kā politiķis. Un vēl - laikus pateikt nē. Un vēl - apzināties viedokli & pavēstīt to. Iedomājieties?! Otrkārt, lakoju beidzot nagus. Reizi pusgadā jau var. Tāpēc jau šis akurāt svarīgais pasākums bija jāiegrāmato. Tā kā pedikīra speciālisti visi kā viens kutina man tikai pēdas, tad es pati arī vēl neesmu iesīkstējusi & varu aizliekties līdz pēdām, lai uzlakotu padomju elektrības skapju pelēkus nagus. Garantija, ka tikai man patiks ir nenovēršama :)) Un fonā visādas mūziciņas, jau atkārtojos otro vai trešo reizi, bet paiet vienaldzīgi šim duetam ir grēks. Rīt gan nebija galīgi priecīgs - aizbrauca Aija, biju ļoti ātri & stipri pieradusi. Mūzika: Gail Ann Dorsey & Dawid Bowie - Under Pressure |
