[Most Recent Entries] [Calendar View] [Friends]
Below are the 20 most recent journal entries recorded in
skaabais' LiveJournal:
| Tuesday, May 22nd, 2012 | |
| 1:07 pm | citādāk Šodiena saka, ka vakar Skābs pats ir bijis idiots/idiōte, pieredze jau simto reizi sit ar rīksti pa muguru, ka nevajag teorētiski altruistiski palīdzēt citiem savākt savu mikro/marko vidi kārtībā, kamēr savās šūplādēs čūskas dzīvo, jo beigās vēlme palīdzēt izvēršas par ātru haltūru cenšoties iekļauties laikā & līdz naidam arī nav tālu tad vairs jārok. & bardaks vēl lielāks!!! Dari savas lietas, Līguci, kā man teiktu māsa. Current Music: Fritz Kalkbrenner - Grove |
| Monday, May 21st, 2012 | |
| 10:03 pm | *** ja nu ir lietas, kas faking kaitina, tad tā ir vienaldzība, apātija, izlikšanās, ka viss ir daiļi, psiholoģiska novecošana, acīmredzams stulbums, idiotiskas pretrunas, vairums sieviešu, nevietā vāji vīrieši & līmes zīmulis, bļeģ! Current Music: System of a Down - B.Y.B.O. |
| Friday, May 18th, 2012 | |
| 4:56 am | haltūra es sevi varētu identificēt ar gadījuma strādnieku. lūk, šobrīd baigi altruistiski pēc sākotnējiem nodomiem cenšos uzburt dažas planšetes kādai dāmai, esot atklātai - izskatās, ka es cenšos iegāzt cilvēku, jo daru lietas, kuras neprotu & man kauns jau tagad. Kā būs pēc piecām stundām? Current Music: VH1 pērles. |
| Sunday, April 22nd, 2012 | |
| 7:25 pm | Pērkons Sēžu vienītī dzīvoklī, kamēr ārā pērkons ducina. Sakarā ar šo dabas parādību ir daudz spilgtu bērnības atmiņu, kāpēc smaids iedzīvina seju.
Atceros, ka kaut kā nebija bail no pērkona, mazliet raustījos no zibens, taču sīkajiem kaimiņiem bija citādāka reakcija. Vecmamma no Latgales gala allaž dziedāja to dziesmu: "Negaisa laikā nedrīkst zem koka stāvēt", viņa daudz dziedāja, skaitīja pātarus arī ikdienas un ņēma mani līdzi uz baznīcu, kur man bija lieli brīnumi un drausmīgi grūti nosēdēt tajā koka solā, klausoties īpatnējus stāstus. Ātri uztvēru, ka tur viss atkārtojas, ka vienmēr ir kāds moceklis un tad spriedu, ka ir grūti būt moceklim. Un es nesapratu - kādēļ allaž kādam jācieš. Man nepatika iet uz baznīcu, jo tad man ķemmēja pierei čolku priekšā & lika salikt džemperi svārkos, ko es ik pa brīdim pamanījos setbekot pa savam. Parasti man bija piemirsies, ko bazīcā jādara atnākam, respektīvi - jābalstās uz ceļgala un jāpārmet krusts, nelikās godīgi, ka nedrīkstu iet pakaļ dievmaizītei, nedrīkstēju runāt un vērot, kas notiek aizmugurē, jo tad velns (it kā) plēsa ādu, uz kā rakstīt, bija jāskaita rožu kronis, kur es visulaik skrēju, jo man likās, ka viena bumbiņa atbilst vienam, diviem, maksimums trim vārdiem, es nesapratu, kāpēc jāiet klausīties visu laiku viens un tas pats. Atgriežoties pie pērkona - tajos brīžos parasti mājās iestājās bijība un klusums, darbi apsīka & mēs beidzot varējām krist uz nerviem vecākiem, kas bija no darbiem ienākuši iekšā. Kā arī uz lentu magnetofona vecāki klausījās Pērkonu,
viņi pat bija secinājuši, ka viena mūsu apnicīgā kaimiņiene parasti notinas, kad skanēja Pērkons. Kad gāju vidusskolā, laikam 11.klasē, vasarā biju izdomājusi gulēt uz raskladuškas lodžijā.
Viss bija prīmā. Līdz momentam, kad pamodos no negaisa. Es baidījos kustēties un arī nevarēju pakustēties, jo savā ciešajā miegā un raskladuškā biju nogulējusi labo roku un kāju līdz pilnīgam nejūtīgumam. Biju pavisam izmisumā, jo nedēļu iepriekš biju salasījusies par vienpusējo paralīzi un ticēju, ka viņa ir klāt! Klusi un ātri elpojot, kniebu sev pēdā un rokā, jo tādas darbības šķita gluži dabiskas.
Rezultātā man nebija paralīze un es laimīgi ielauzos atpakaļ istabā ar secinājumu - nekad negulēt raskladuškā, konkrēti ārā, konkrētāk negaisā. Un pērkons man vēl joprojām patīk. Lietus tāpat. Pielabojot - vasarīgs lietus, tā kā bērnu dzejoļos. (un te ar sevi pasmīnu par savu naivumu, padnošku sev varētu uzlikt vai izspēlēt triku - eu, tev džemper's netīrs & uzšaut pa degungalu) Current Mood: trausls miers'n'bērziņš Current Music: Alabama Shakes - Hold On |
| Saturday, April 21st, 2012 | |
| 11:29 am | ē... mmm... Šķiet, varētu kaut kad uzrakstīt apkopojumu, par to, kas notiek tagad, taču nedarīšu to, jo riskēju
ar šizofrēniskiem izgājieniem,
jāteic, vienkārši nav galīgi, drosmīgi nosaucu dzīvi tagad par smagāko un nestabilāko punktu 22 gadu laikā,
kas nav vis saistīts ar diplomdarbu un tādām lietām, kas ir nieks, attiecībā pret tuvinieku nāvi un versijām par to.
Emocijas sit augstu vilni un tik spilgtu to tandēmu nebiju piedzīvojusi, brīžiem neaptverot, kā kopā sadzīvo niknums, izmisums, aizvainojums un naids ar vieglumu un cerībām vienā minūtē.
Varētu pilnīgi zīmēt grafikus kā fizikā, lai novērotu un pēcāk pētītu. Un, protams, ir pienācis brīdis, kad visi prātojumi par tādu pasaules iekārtojumu un un dzīves taisnīgumu šķiet apstrīdami kā minimums un visi gudrinieki, kas teic, ka notiek kā jānotiek, liekas, ir ar kantainu galvu. Es zinu, ka laiks dziedē, bļeģ. Ja ne dziedē, tad notrulina noteikti. Un kur tad ir atšķirība starp dziedēt un notrulināt? Vai tomēr tie ir sinonīmi? Current Music: Jumprava - Gaiss |
| Monday, April 9th, 2012 | |
| 5:51 pm | VISU! ... jeb tā saucas šodiena, jo gribas darīt apmēram visu - gleznot, iet ārā, kārtot, zīmēt & pat lasīt. Par pēdējo īpaša pacilātība, jo neesmu cītīgs lasītājs kopš kādiem 14 gadiem, tāpēc jāķer šitā noskaņa, kamēr tepat & grāmata tāpat. Current Music: Imants Kalniņš |
| Saturday, April 7th, 2012 | |
| 10:28 am | Cita lieta! Cēlos agri (ļoti subjektīvi) - sestdienā pulksten 8:30 un devos ārā, cerībā, kā diena ieskaņosies priecīgā notī. Jau stumjot kājās zābakus, konstatēju, kā cerība/vēlme ir jau piepildījusies, izejot ārā, viņa uzpildījās vēl par kādu tiesu, jo, raugi, pat galīgi aizkustinoši likās, ka beidzot jūtu dabas smaržu, ka varu iet pa dubļainu, pusžuvušu ceļu, pēc tam pienesot māju pilnu ar smiltīm, ka ir nosacīts klusums ar dažiem putniem un retumis mašīnas riepu švīkstoņu, lauki, mīļie lauki. LABAIS! Current Music: Pērkons un Menuets |
| Friday, April 6th, 2012 | |
| 7:44 pm | ka nav, ta' nav. Jeb šodienu piekāpīgi pasludinu par tiešām brīvdienu, jo gleznojums uz sienas pilnīgi nevedas uz sakarīgo pusi. Eju ārā izlūkot Saulkrastus. & tad līdz galam jānoskatās O Brother Where Art Thou, sasodīti laba filma ar ļoti manierīgu skaņu celiņu. Current Music: I Am a Man of Constant Sorrow |
| Thursday, April 5th, 2012 | |
| 10:50 pm | Antilopes antireklāma Mēģinu pieņemt, ka katram darbiniekam darba dienas beigās tomēr gribas mājās, bet Double Coffee Pulkveža Brieža ielā apkalpojošais personāls ir bezkaunīgākā un haltūrējošākā iestāde manu 22 gadu un 10 mēnešu dzīves laikā.
Viesmīle, neskatoties uz manu piedāvājumu šim titulam priekšā likt teorētiski, pret mani izturējās gana sakarīgi, toties blakusgaldiņam gan uzvaicāja: "Jūs paspēsiet pa divdesmit minūtēm visu apēst ?", it kā viņi ēstu Gulivera porcijas/tā dēvētais restorāns pēc divdesmit minūtēm sāks degt/sadegs viesmīle pati, viņai jau tagad gruzd pēdas. Trešā labā lieta - dzirdēju, kā bārmene vaicā par manu pinakoladu - tur saldais krējums iet iekšā? Kas tas par kokteili? Es, protams, varēju uztrausties kājās ar tekstu - man pietiek, es aizeju, tomēr alku uzzināt, nez - cik ļoti mans kokteilis atbildīs nosaukumam Pina Colada un vidējai kokteiļu cenai - 3,50 LVL. Droši vien manī dzima naiva cerība un ieaudzinātais mierinājums - viss būs labi. Un tad nāca ugly fucking truth - kokteilis bija tik nekaunīgi atšķaidīts, tik pliekans un diētisks, prastums, laža & vilšanās. Coca-Cola Zero. Dziesma lai skan. No pārdomu dziesmām, reizē kā ironija, jo, kamēr meistarīgi ļaudis gatavo noteikumus pasaulei un sev paši, tikmēr es sīkmanīgi reaģēju uz esošajiem. Current Music: Moby - Why does my heart feel so sad? |
| Tuesday, March 27th, 2012 | |
| 1:30 pm | Maslova piramīda Jā, jā, galīgi nodilusi tēma, kuru tik un tā cilvēki ikdienā ignorē, veidojot savu rutīnu ačgārni & tad brīnās, ka nekas nevedas. Bet ne par to stāsts, gribēju palielīties ar savu kolēģi - fizioterapeiti Kristīni, kas ir viena no dažiem dziļdomājošiem, analizējošiem, prāta, atbildības & rīcībspējīgiem sabiedrotajiem iekš MK. Tādu te nav daudz. Tādu nav daudz arī starp universitātes pasniedzējiem, kā konstatējām ar Diānu. Tomēr tie daži, kas ir, ir baigie celmlauži un/vai iedvesmotāji un Kristīne ir tieši tāda! Current Music: Amon Tobin - Bedtime Stories |
| Monday, March 26th, 2012 | |
| 12:37 am | dienas prieki un vilšanās - 1) filma par Freidonkuli & Junga kungu, apkaunojoši paredzams un sekls sviests seklā šķīvī. Vājš atstāstījums. Keirai Naitlijai kauninājums par talanta pensionēšanu 2) ļoti vāja kafija Čili picā, kur parasti esmu sajūsmā par trāpīgumu rūgtumā + 1) ārā gaišāks 2) saulrietstundas Saulkrastos 3) zvaigžņu režģis Zvejniekciemā, gaidot vilcienu 4) pensionārmākslinieka sastapšana un skaista diskusija Current Music: Lana del Rey - Born to Die |
| Thursday, March 15th, 2012 | |
| 1:51 am | Smaidošs pagu{rums},... ...nekas pret rumu man nebūtu, tomēr miegs ir vērtīgāks. Rīt sev būšu pateicību parādā. Pagaidām esmu vēl darbā,
tā kā varu tupēt savā stāvā mīļajā vienītī, mēdzu iekavēt došanos mājās. Šonakt rekords. Ir iemesls - sagleznot skices bērnu istabas gleznojumiem. Sirds gavilēja, jo beidzot varēju izpausties ar otu un krāsām. Jā,
gleznošana un zīmēšana ir tās mīļās sfēras, kur vēl augt un rakt būtu vietā, caur dažādām kalaturkām (tā teica mana ome no tēta puses savlaik, ar to apzīmējot gadījuma darbu)
to arī daru. Man noderēs arī spēks & Intars Busulis! Current Music: Intars Busulis - Spēka dziesma |
| Sunday, March 11th, 2012 | |
| 11:26 pm | Ķepas ķešā šad tad pārlasu savus iepriekšējos ierakstus, pierakstus, apskatos filmas, kas kādreiz ļoti, ļoti patika, izlasu citātus, kas likušies ļoti svarīgi. & man rodas jautājums - Kādā veidā to esmu domājusi/darījusi/teikusi/skatījusies/at Ar facepalm, kaunoties no sevis un dažiem citiem, šad tad pasniedzot to caur joku, dažreiz izliekoties neredzam. Tomēr man ir prieks, ka esmu radusi jau senāk tādas vērtības, kas ir gājušas ar mani līdz pat šodienai. Vēlāk gan arī no tām daudz kas atbirs vai aizmirsīsies kādā takā, un par to man vēl lielāks prieks. Jo atteikties no sava ego, ir grūti un turklāt pie tā ir pierasts kā pie stipras melnās tējas, bet "pastāvēs, kas mainīsies". |
| Wednesday, March 7th, 2012 | |
| 11:19 pm | Happily then ever after Jā, skābums pagājis. Gribas atkal ķerties klāt visādiem darbiem, ķeršos arī, vakar izveidoju darāmdarbu sarakstu. Kopā iznāk 24. Ieskaitot piemirstos - trejdeviņi, ja pieņem, ka trejdeviņi varētu būt 27, nevis deviņi kubā/Kubā. Laikam sapratu, ko izmisīgi daru un kas mani bremzēja. Tobiš, pēc LU beigšanas šogad tvīku no vēlmes mācīties tālāk Dānijā. Vēl joprojām vēlos, bet pieleca, ka baigi spiežu pedāli grīdā, manam flegmātiskajam, rimtajam, parasti skaidrā esot desmitreiz apdomājošajam prātam tas likās ārprāts. Un tagad esmu priecīga, nomierinājusies, attapusies, tā kā mazs bērnelis, kurš pazaudējis mantu, brēcis bezgalīgi līdz elsām un raustīšanās momentam psihozē, apķēris ceļgalus pašžēlas brīdī, galvu sānis atbalstot, un mazpamazām nomierinoties ierauga, ka tā spēļlieta blakus mētājas. Current Music: Sound of Noise - Doctor, Doctor Gimme Gas |
| Sunday, March 4th, 2012 | |
| 11:00 pm | Tā smējusies nebiju sen jeb par to, kā satiku Līgu, Daigu, Daci. Pēdējā laikā te bija pierasts rakstīt vaimanas. Tā kā uz klavierēm ir ne tikai melnie taustiņi, bet arī baltie, bija pienācis laiks arī man uzspiest uz kāda baltā un nospēlēt mažora tonalitāti, kāpēc gan ne veco, labo & ļoti elementāro Do mažoru? Apstājoties muldēšanā riņķī un apkārt par mūziku, satiku piektdienas vakarā savu mīļo Līgu, nu to spītīgi foršo dāmu, kas tagad Īrijā mīt. To pašu, ar kuru gājām uz skolu, vidusskolā mazāk uz skolu un vairāk pa pasauli, teiksim, reiz aizbraucām uz Aizkraukli, lai tur paviesotos pie omes un pastaigātos tāpat vien, pie reizes bastojot ne tikai matemātiku, bet arī klavierstundas un flautas pēcstundas. Tā ir tā pati dāma, ar kuru dziedājām DzMP. Izpildījām Kad Ēģiptē sniegs. Lūdzu nesmieties, es pati smejos mazliet. Mums tad bija kādi 14 vai 15 gadi, turklāt kaucām, nevis dziedājām, jo mūsu tembri bija: a) atšķirīgi b) nepiemēroti tai skaņkārtai c) dziesma vispār kaut kāds vājprāta murgs Mūs vieno kopīgas teltsnaktis, krekeri, šokolāde, Nutellas pārēšanās, haltūra gaterī (o, mēs no laukiem & mums nav kauns!), futbola un karaļu vakari ārā pie mājas, kopīga mājas darbu pildīšana un nepildīšana, kāpšana pāri kravas vilcienam (geto, mīļie, geto!), tuntulēšanās ziemas drēbēs, lai turas paštemperatūra, ļoti nesmukās, jāpiebilst, man toreiz bija mazdrusku kauns tā staigāt, jo man patika Līgas brālis, neatceros, kurš toreiz un tā kā viņas ģimene bija mani kaimiņi un mazliet vairāk, tad es nopietni klusībā šad tad aizdomājos, ko kaimiņi padomās! Mīlīgi un uzjautrinoši ar tagadējo prātu to atcerēties. Mēs reiz pīpējām. Ne jau šādu tādu mantu. Gatavojām pašas savu cigareti, pēc resnuma izskatījās pēc cigāra, papīrs bija no A 4 zīmēšanas lapas, sakarīgā biezumā, paķērām melno tēju kā tabaku un tējas aptvere tika likta lietā kā filtrs. Viss tika sastiprināts ar veco, labo līmlenti. Tā kā man labpatīk piestrādāt pie dizaina, uzbliezu ar sarkanu marķieri Marlboro virsū. Filtra daļu arī ietonēju. Jo tuvāk patiesībai, jo efektīgāk. Nezinu, tikai kādā sfērā efektīgāk. Tālāk sita stunda, kad bija jāpiešķiļ. Tā kā šķiltavas tajā vecumā prasīja mazliet iemaņas (nevarējām uzrakt aizvēju, beigās viņas iekrita sniegā, sāka salt pirksti, sākās panika un haoss), nospēru špicku kasti. Pēdējo, pieņemsim, lai skan dramatiskāk. Vai tā tiešām bija, šobrīd ir mazsvarīgi. Ar sērkociņiem mums negāja labāk, tā mēs tur mocījāmies, ne tik ļoti kā Hansa Kristiana Andersena pasakā gan. Pārdabiskā kārtā nenosvilinājām nedz uzacis, nedz čolkas, un pēc varenām mokām tomēr iededzāmies par sevi, Latviju un smēķiem. Laikam nav vērts melot, ka tējas cigaretes ir labākais, kas pīpēts. Mūs pēc tam mocīja sašutums par stulbo ideju un fizisks nelabums, kādu laiku melno tēju iedzert nevarējām. Mēs bijām iecienījušas arī kārtis. Jā, kaut kad ļoti sen rakstīju, ka kāršu spēles mani dabiski pavelk, Līgu tāpat. Šad tad aizspēlējāmies ja ne līdz rītausmai, tad līdz piķa naktij noteikti. Lai to spēles procesu piepildītu ar adrenalīnu, vismaz mirklīgi, izteicām izaicinājumus. Spēlējām uz iesaukām, uz uzdevumiem. Tā kā I'm a loser, baby, so why don't You kill me? jeb es spēlēju, nedomājot līdzi un tas ietekmē spēles procesu man ne vienmēr labvēlīgi, reiz dziedāju balādi Just too good to be true mūsu pensionārkaimiņam Jānim Bremzem. Bet īpaši spilgti atmiņā palikusi reize, kad zaudējot, vajadzēja iemest ar bumbu sporta skolotājam. Tā no sirds man neizdevās, es patiesi kautrējos aizskart nabaga skolotāju, tomēr mazliet esot dabiski tizlai, mazliet pietēlojot klāt, viņš atrāvās no vienas Spalding lodes, mēs smējāmies kā kontuzētas, jo tikai mēs sapratām, kas un kāpēc notiek. Re, kā. Man Līgas šad tad pietrūkst, īpaši viņas rakstura - tāds šerpums, tiešums, konkrētība, kārtība bieži pa ceļam negadās. Protams, arī kārtis, basketbols, futbols, braukšana uz viņas laukiem, kartupeļu talka, ogu lasīšana, smirdūža remontēšana, tēju litri, izlaidums, dzimšanas dienas ar modes skatēm. Pēdējā stilīgākā lieta, ko viņa ir pastrādājusi, ir šņabja - šokolādes - zemeņu kokteilis, man liekas, tas ir vēl pretīgāk par Maksimums 3 vai Vandammitu, tomēr tā ir mana LĪGA! To vakar sēdējām Paddy Whelan's krogā, klausījāmies ar sānu dzirdi, kā spēlē Mārtiņš un neprātā smējāmies, bārstījām asprātības, situācijas no dzīves, kas bija ļoti uzlādējošs pasākums kopainā, kā arī tik strauji paejošs un pildīts, ka gandrīz vai automātiski gribas spiest uz atkārtošanas pogas vai arī paturēt mirkli ar sevi ar mazliet samiglotu fokusu no aizkustinājuma un nesavāktās jūtelības. Gribas viegli, cik vien viegli, tā lai smiekli maziņi smiekli, tā lai vēsmiņas, viegliņas dvašas, atnāk pašas un aiziet pašas. (..) Tā mīļais Ziedonis stāstīja. Un te nu ir pienākusi beidzot tā reize, kad gribas mīlēt dzīvi, mirkli, pasauli, gribas pieņemt sevi un citus, jo ir nostrādājusi iedvesma un apbrīna. Tāpēc tagad došos mājup un sākšu rakstīt viņai papīra vēstuli! Current Music: Renārs Kaupers - Mazā bilžu rāmītī |
| 10:59 am | Mazmazliet par skaņu terapiju Ievadvārdos kavējos pie atrunām, ka nav viegli atcerēties, ko zemapziņa jau veiksmīgi pievākusi sev, respektīvi, pie Arvja Reketa uz skaņu relaksācijas procedūru biju pirms kāda laika, kas varētu iestiepties līdz trim nedēļām. Pavisam godprātīgi atzīstot, nebiju uz pilnu seansu, jo: a) man nebija tik daudz laika b) paralēli pildīju administrēšanas pienākumus c) radās iespēja gūt tieši lakonisku priekšstatu. Tvēru visus šos mirkļa blakusefektus sev par labu esam un devos cauri Sieviešu Kluba omulīgi filigrānajām telpām iekšā kabinetā. Jā, uz mani iedarbojās narkodīlera stratēģija - jāsāk ar mazumiņu. Bet par visu – racionāli, pēc kārtas. Speciālists apvaicājās, kā es jūtos vispārīgi. Tā kā īsti nevēlējos iedziļināties savos sarežģījumos darba laikā, virspusīgi attraucu, ka jūtos labi tieši šobrīd, tomēr ir, ko šķetināt. Sākot jau ar mācīšanos atpazīt un izteikt savas sajūtas un emocijas momentāli, jo mana parastā atbildes reakcija uz dažādām situācijām ir smaids, kas nav īsti adekvāti cilvēkam 22 gadu vecumā, pie pilna prāta esot. Piebilstu, ka vērtējot dzīvi pēc likuma veselā miesā vesels gars, pārdomu brīžos secinu – neba gars vesels, neba miesa. 21.gadsimts un mana bezatbildība, baby! Viņš mierpilni noklausījās manā haotiskajā vārdu savārstījumā un tad aicināja uzlikt austiņas, pastāstot, ka otras austiņas uzliks pats, improvizēs klavierspēlē, spēlējot tieši to, kas man ir vajadzīgs. Klavieres skanēšot salīdzinoši skaļi, taču šī skaļuma pakāpe netraumē ausis, kā tas notiek klubos, kur tu droši vien nedzirdi pat savas domas. Kā arī atskaņotie skaņu viļņi ir tādā frekvencē, kas mudina mūsu nervu sistēmu darboties harmoniski, pretēji tam, kas notiek steigas pilnajā vidusmēra ikdienā. Vēl viena vadlīnija – acis jātur ciet, lai vizuālā informācija netraucē uztvert skaņu impulsus. Tā arī notika. Manā ekspresterapijā Arvis Rekets spēlēja klavieres 15 minūtes. Nepieciešamā melodija bija pildīta ar prieku un vieglumu, brīžiem pārskaņojoties uz minoru. Šad tad spēlētais cauri partitūrai atgādināja Yirumas izpildīto River Flows In You, pavisam nekonkrēti, mazliet un iluzori. Seansa laikā piedzīvotās izjūtas bija pielīdzināmas īsai katarsei, dvēseli veldzējošam pārdzīvojumam, jāteic, smaids mijās ar aizkustinājuma asarām, jo skaņu lidojums vizuāli papildinājās ar konkrētu bērnības atmiņu ainu. Vadošā sajūta bija siltums un tiekšanās uz mājām. Vairāk gan filozofiskā formā, nevis fiziskā. Ļoti labprāt būtu paklausījusies vēl, jo tas miers, ko guvu nieka 15 minūšu laikā ir neaizvietojams. Pēc atgriešanās sabiedriskajā realitātē, terapeits stāstīja, ka turpmākās pāris dienas, iespējams, būšu miegaina, kā arī naktsmiers būs pavisam ciešs, par ko jau ikdienā nesūdzos. Viņš pastāstīja arī dažu klientu pieredzi, ka ar skaņu terapijas kursa palīdzību var ārstēt dažādas kaites, kas tieši vai pakārtoti saistītas ar nervu sistēmas darbību. Kā arī, kopumā šo terapiju es rekomendētu jebkuram cilvēkam, kam ir ilgstoša rehabilitācija vai ārstēšanās kā blakusterapiju. Nuja, tā man gāja un gāja labumā – tiešām jutos samiegojusies tovakar. Gulēt aizgāju pavisam mierīga, nevis tradicionālajās domās, ko vēl varētu izdarīt pirms miega. Tā kā man ir lietu saraksts, kuras jārisina, nākšu vēl un realizēšu visu kursu. Veiksmi vijoles atslēgā un moderato tempā! Current Music: Yiruma - River Flows In You |
| Sunday, February 26th, 2012 | |
| 8:03 pm | Tā viņš ir! Tas, kā spēj mainīties mans garastāvoklis, ir fenomenāli. Tas ir arī padumji - kaprīzēties ik uz soļa, bet laikam citādāk vēl nemāku. Nekas, mūžu dzīvoju, mūžu mācos un vācos kopā pēc eksplozijas. Ar secinājumiem, kā pierasts. Current Music: Bruce Springsteen - Shackled and Drawn |
| 5:04 pm | Kā man patīk! Cauri saviem sour, sour times atcerējos, kā vakar ar Beitiku priekšpusdienas cēlienā, kas mums gan bija rīts vēl ieperinājāmies Lūcijas istabā, kamēr viņa laukos, un apguvām iekārtojumu. Mūsu acis, ilgas un rokas visvairāk stiepās pēc ģitāras stūrī. Es paņēmu, lai uzspēlētu, nē, lai izmocītu 7 nation army tēmu, ko ik pa brīdim papildināja nihiliskais nē, vēstot par neizdevušos piegājienu. Pēc tam ģitāru draudēja piebeigt Linda. Strinkšķināja, strinkšķināja, kamēr izdabūja iedvesmu basā un mainīgā takstmērā ar tekstu: "Raudi, raudi! Kā man patīk, ka Tu. Raudi, raudi!" Beitikai ir gana sakarīga izpratne par dziesmas kompozīciju, nu, tradicionālo - ievads, pants, piedziedājums, pants, piedziedājums, bridžs ar crescendo līdz diviem piedziedājumiem un trešais piedziedājums izgaistot. Kā saucas mūsu grupa? GRUPO! Current Music: Henry Mancini - Peter Gunn Theme |
| Saturday, February 25th, 2012 | |
| 9:39 pm | Dvēseles zāles nav vis viskijs, kā man labpatīk domāt šad tad. Tas nav arī kompānija,
kurai parasti tāpat skopojos ar savām sajūtām dziļos līmeņos, nu, atskaitot Beitiku.
Tas nav nedz darbs, kas problēmu/risināmo situāciju/izpratnes vērtu notikumu parasti notušē ar koncentrēšanos, nedz domāšana pozitīvi, nedz domāšana racionāli.
Tas nav arī jeb kas no tām ripām, ko man deva mamma, kad gāju uz mūzikas skolas ieskaitēm un drebēju tik un tā. Mana psihosomatiskā aptieciņa sastāv no Gustavo, Džonija Keša,
Trīs vīriem laivā, melnās tējas, vienatnes vai daļējas vienatnes un godprātības kapsulām pret sevi. Pēdējā lieta sarakstā man ļoti bieži kaut kā piemirstas vai arī es paskrienu tai garām,
augstprātīgi pasludinot to par mazsvarīgu.
Šovakar es ļoti godprātīgi apņemos doties pretī savam pēdējo dienu panīkumam.
Jāteic, ka ļoti gribu satikt sevi un iekaustīt, jo esmu atļāvusies domāt visādas muļķības, tostarp arī nīgras un naidīgas, izaicinošas un kasīgas, tikai nesaprotu, kur paliek drosme, kad šis manifestējošās idejas jāizteic skaļi.
Tātad, šovakar darbošos pa domu grāmatvedību. Misija: pārvērst augstprātību pret godprātību. Citādāk man ZB tieši šis izvēlētais dzīves modelis. Current Music: Blues Brothers - Twist It |
| Saturday, February 18th, 2012 | |
| 2:09 am | Dusmība Esmu saģenerējusi ļoti daudz dusmu, atsaucoties uz dalītas bēdas likumu, kad izdodas pusbēda finālā, neskopošos ar dusmību, iznāk nullkomāpiecas dusmas. Raugi, manā dzimšanas dienā notiek kaut kāds absurds referendums kas to bija izprātojis vispār uzvaicāt, cik mēlēs oficiāli jārunā? Vai jājautā no cita leņķa - kā mana ome nebija iedomājusies diskutēt, kādā valodā sazināties? (informācijai, mana vecmamma pēc izcelsmes ir krieviete, ienākusi latviešu ģimenē 20 gadu vecumā) var jau gvelzt, ka citi laiki, kā arī ir, bet kas tad šajos laikos? Manuprāt, garlaicība un vēlme pēc asa sižeta. Nākošā sūdzmanība - man ir apnicis visu paspēt, visu veiksmīgi sashēmot, visur tikt, johaidī! Kas ir pats kaitinošākais - ka es tomēr visu nepaspēju, visur netieku, miljons lietas piemirstu, sasolu draugiem tikšanos tā kā tāds Repše Latgalē, kurš divreiz vienā intervijā izsakās nākotnes formā, sakot, ka brauks uz Rīgu un risinās. Un vēl ļoti slikta ir mana neizlēmība - ko no atbildībām lai met prom, ko lai iešķiebj citiem. Un finālā pēkšņākā sāpe - LMA karnevāls. Jeb mans nozaudēšanas talants, kas nav pat jākopj kā, teiksim, zīmēšanā vai klavierspēlē. Es biju gandrīz sagatavojusies, jā, protams, paspēju nomainīt ideju par masku nomainīt no matrjoškas līdz ikdienas princesei, taču iešanu neatliku vis! Līdz brīdim, kad sapratu, ka mana biļete ir kaut kur kosmosā šobrīd. ________________________________________ Viss, ko man vajag tagad, ir ūdens, miegs un ļoti kompetents psihoanalītiķis. Vai stulbuma ārsts. Tomēr, manā dzīvē ir arī daudz uzlādējošu notikumu. Tagad atceros tikai vienu - man patīk ziedu pārdevējs. Viņš ir stilīgākais ziedu pārdevējs, kādu esmu redzējusi, nu, vismaz tetovējumi viņam ir visu cieņu un mīlestību. Current Music: New Order - Temptation |