Medus burka - Baltais gulbis un atmiņas par bērnības draugiem [entries|archive|friends|userinfo]
vinnijspuuks

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

Baltais gulbis un atmiņas par bērnības draugiem [9. Jun 2011|01:30]
Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
[Mūzika |Foo Fighters - Deepest Blues Are Black]

Varbūt būsiet pamanījuši, ka mani pēdējie piedzīvojumi ir iztikuši bez alkohola. Nekas, apsolu, ka šī skaidrā līnija drīz tiks pārtraukta. Bet ne šoreiz. Šoreiz stāsts mazliet par Latvijas bīstamajiem ceļiem un atmiņām.
Stāsts sāksies sestdienā, kad kaut kādā laika posmā (visdrīzāk pēdējo divu mēnešu laikā) es biju apsolījis savam bijušajam skolotājam, ka 4. jūnijā varēšu uzspēlēt Skrīveros - salidojumā. Lieki piebilst manas emocijas, kad 2. Jūnijā šis zvana un saka, kurus skaņdarbus vajadzēs spēlēt. Neko, solījums ir dots - tātad viņš ir jāizpilda. Parasti dzīvoju pēc atziņas, ka ja tu būsi labs cilvēks (attiecībā uz manis tas ir relatīvs jēdziens), tad tie citi cilvēki vismaz pusi emociju atdos atpakaļ, +/-. Tāpēc pat necenšos izplūst garās runās par to, ka kursa darbs jāraksta un nekas vēl nav izdarīts. Piektdienā vēl Dairīgais zvana un vaicā, vai viņš var sastādīt kompāniju - protams, kāda runa. Tā nu sestdien iekārtojos savā flagmanī, savācu Dairīgo pie stūra mājas un laižam uz Koknesi iesākumam - zin, saksafons koncertā labi noderētu! Tā nu braucot izrunājam šādas tādas atmiņas. Pašlaik neiedziļināšos. Lai nu kā, tā kā braucu Daugavai pa otru pusi (Zemgales puse), tad reti sanāk dalīt ceļu ar idiotiem. Bet šoreiz bija savādāk, vismaz Aizkraukles rajonā. Kaut kā veiksmīgi (tā kā bija jāsteidzas, tad nekautrējos braukt uz 150, bet tad pirms Jaunjelgavas apļa pamanīju, ka man divas automašīnas strauji tuvojas - laikam kādam vēl ātrāk bija jāsteidzas) biju ticis līdz Jaunjelgavas geto, bet tad ietrāpīju tādā netipiska izmēra kolonnā priekš tā ceļa posma - kādas 7 automašīnas, jo priekšā viens proletārietis velkas uz 30 pa apdzīvotu vietu un pat nesteidzās palielināt ātrumu pēc zīmes: apdzīvotas vietas beigas. Pirmais varonis šajā kolonnā izrādījās balta pasāta vadītājs, kurš izdomāja, ka viņa baltais gulbis spēs aiztraukties garām tam sūda citronam 1 sekundē, jo sāka viņš dzīt kalns+līkums. Neko, ar pastripinātu interesi vēroju paraugdemonstrējumu, kā iegūt titulu gada idiots uz ceļa. Jā, ilgi nebija jāgaida - viens vieglais nāk šim pretim. Ņemot vērā, ka gulbji ir resni putni un nemaz tik aši nav, tad viņš bija ticis tam sūda citronam tikai pusē un nemaz negrasījās dot ceļu. Tā nu pretim braucošais automobīlis bija spiests pavirzīties nost no ceļa, jo redz - te dragreiss notiek. Labi, Dairīgais jau izsauc nopūtas saucienus, ka nebija avārija. 1 sekunde - nu jau parādās fūre. Es tik tiešām nezinu, kas tam pasāta šoferim darījās galvā, bet arī tad viņš nedomāja, ka šajā posmā ir tikai divu joslu ceļš. Tā nu fūre kaut kādā mistiskā veidā izvairījās no viņa un tās šoferis noteikti ļoti precīzi noraksturoja baltā gulbja šoferi ar sliktiem vārdiem. Tā kā man nesagādā problēmas apdzīt, jo esmu bezgala kruts, tad pievelku klāt tam pasātam - ar Dairīgo veltam nicīgu skatienu un pie reizes nopētam šoferi. Parasti spēju noraksturot cilvēku, bet šis izskatījās pilnīgi ne pēc kā. Kaut kāds kišmiš. Labi pajokojām par baltajiem pasātiem un aizvilkām tālāk. Tālāk. Un tālāk stāsts atsākas, kad bijām tikuši līdz Aizkrauklei, kur uzbraucot uz Daugavpils šosejas parādījās ļoti līdzīga situācija - puse bremzes, otra puse atsaldeņi. Kā jau parasti uz Latvijas šosejām. Tā kā man nepatīk čakarēties ar atsevišķu mašīnu apdzīšanu pirms līkumiem, to laikā, tad es parasti iemetu trešajā robā un pavelku garām visai kolonnai ar cerību, ka tuvumā policija nestāv ar detektoru, kurš uzrādītu 150. Tādējādi velkot garām ar troksni pagāju vienam citam baltam pasātam garām. Kļūda no manis. Nepagāja ne 15 sekundes, kad šis arī bija ieskrējies un izdomāja, ka Latvijas ceļi šodien pieder pasātiem. Tā nu pagāja viņš man ar kādiem 160 garām un mēģināja vēl kaut ko priekšā izpildīties - labi, uz tādiem šrotiem nepavelkos un ļauju viņam tur pa priekšu lidot, cerībā, ka nomierināsies un apzināsies, ka tas viņa pasāts izjuks drīz. Jā, kā tad! Līkumā, protams, vajag dzīt visu kolonnu. Atkal pāris avārijas situācijas, tad vēl pirms Kokneses arī mēģina starp diviem smagajiem izlīst. Sāku aizdomāties par vectēvu, jo viņam arī ir balts pasāts. Vai arī viņš tajā dienā normāli atvilka no tirgus braukdams. Labi, pietiks par pasātiem, aizbraucam uz Skrīveriem - ieveļamies internātā, mēģinājuma telpā. Bet tur priekšā sajūta - ne pa ķeksi. Tā kā padaudz cilvēku kvartetam. Labi, nospriedām, ka kāds ir pārcenties ar organizēšanu, bet nu, kas ta mums grūti saspēlēt ar vairāk cilvēkiem nekā nepieciešams. Izrādās, ka man ir. Biju piemirsis, kā man ausīs griež soprāna saksafons. Nu, briesmīgi griež. Labi, ar sāpēm un mokām nospēlējam koncertu, kur man patrāpījās saules vieta - silts bija, bez lamuvārdiem runājot. Pēc koncerta aizbraucām vēl uz Koknesi, kur nolikt saksafonu un pierīties. Vēl pa ceļam iebraucām pie Dairīgā tēva, kur mūs vēl trakāk piebaroja un varēja pasmieties par diviem mopšiem, kas bija gatavi saimnieka devēseli atdot pret tiem sašlikiem.
Tā kā es sākumā pieminēju vārdu atmiņas, tad varbūt arī kaut no tām. Dairīgais, jā. Padomāju, ka var padalīties arī ar cilvēkiem, kas ir atmiņā. Ar Dairīgo iepazinos, kad iestājos mūzikas skolā, jo sanāca iet kopā vienā klasē, bet tā es biju par gadu vecāks. Cik es biju vecs, to grūti pateikt. Varbūt kādi 12 gadi. Lai nu kā, ejot gadiem ar Dairīgo kļuvām ļoti labi draugi, kas atspoguļojās ne tikai kā kopīga blēņošanāš mūzikas skolā, bet arī sestdienas iešana uz veikalu Anna, kur pa 50 santīmiem varēja spēlēt playstation, kas tad likās diezgan forši. Kā arī regulāra komanda, kad vajadzēja pikoties pret lielākiem (kaut gan parasti mēs ēdām sniegu pēc tam. Daudz). Tādējadi laikam ritot vēl uz priekšu, kad šis tas pamainījās (es mūzikas skolā paliku uz otru gadu, bet to citā stāstā, citā reizē), tad sanāca retāk saskrieties kopā. Vēl jo vairāk, kad Dairīgajam parādījās draudzene - Jana (varbūt kāds atcerās no iepriekšējiem ierakstiem). Visi gan jau zin stāstu par trešo lieko. Bet mani tajā brīdī varbūt tas pat nesatrauca, jo tajā brīdī situ kanti vienai savai klases biedrenei (vārds Ieva bija), jā arī mani romantika tajā posmā bija pārņēmusi. Tikai atšķirībā no Dairīgā man tik labi negāja, jo biju diezgan nesmuks un atšķirīgāks no tā laika vienaudžiem. Kā arī manu brāli kaitināja, tas, ka Dairīgais vienmēr visu materializēja - tik tālu, ka brālis vienmēr viņu nerroja, lai parāda čeku, kad viņš lielījās ar saviem sporta apaviem (to viņam bija vairāk nekā dažām dāmām kurpes) vai cepuri. Lai nu kā, mūsu dzīvē tad ienāca alkohols un mēs atkal atradām kopīgu valodu, ne tikai tāpēc, ka abi esam ūdensvīri un tukša muldēšana ir mūsu stiprā puse. Tā kā bijām jauni un stulbi, tad iedzert mums patika. Mazliet pat pārāk bieži (tas bija ap kādiem 16 gadiem, jo pirms tam alkoholu es nelietoju un noliedzu tā jēgu), kas vienu vakaru beidzās ar manu pāriešanu nākošajā līmenī - uz Dairīgā balkona gulēju uz grīdas un raustījos ar sirds klapi. Kā rezultātā nākošā diena bija briesmīgākā manā mūžā, atceros tik to, ka futbola laikā gulēju laukuma vidū, jo man bija ļoti auksti (bija +29). Bet nu, turpinot par Dairīgo - pagāja 5 gadi, līdz viņš kādu dienu vairs nespēja izturēt Janu. Tā kā viņš vienmēr bija tas šarmantais mūsu kompānijā (tb, vienmēr spēja nocopēt kādu zaķi, kamēr es vienmēr feiloju, jo man bija ļoti augsti standarti), tad viņam nesagādā problēmas atrast jaunu draudzeni. Nu, labi atrast arī vēl vienu pēc tam. Un varbūt arī vēl pēc tam vienu. Tā vienkārši. Lai nu kā, tagad saskrienamies tikai, kad ir kāds mēģinājums, arī uz pirtiņas nedēļas nogalēm viņš reti parādās. Varbūt Jāņos atnāks ciemos.
Linkpastāsti savu sāpi sienai

Comments:
From:[info]skaabais
Date:11. Jūnijs 2011 - 00:11
(Link)
lasīt, lasīt, lasīt.
raksti vēl.