| 2 mācītāji, 1 kapusvētki un kursa darbs |
[4. Jun 2011|00:10] |
| [ | Mūzika |
| | Apocalyptica - Bring Them To Light (ft. Joe Duplantier) | ] |
Tā nu sagadījās, ka kursa darba ietvaros izdomāju, ka varētu nointervēt kādu mācītāju. Jā, kā tad. 2 skan labāk, ne? Tā nu caur māti tika iegūti kontakti, lai varētu komunicēt ar viņiem par iespējamajiem laikiem, kad varētu izrunāt šo to, ne tikai par dzīvi, protams. Sākumā mēģinu sazvanīt katoļu mācītāju - aizņemts. Nu labi, pazvanīšu pēc pusstundas - aizņemts. Labi, pazvanīšu pēc divām dienām - paceļ: "Ak, jā, man jau brīdināja, ka zvanīsiet. Jā, varam tikties - 4diena 17:00 Aizkraukles baznīcā derēs?"
Saku, ka derēs. Neko, zvanu tagad luterāņu mācītājam. Tas jau arī uzreiz zin, kas pa zvēru viņam zvana un piedāvā 4dienu - 20:00. "Ideāli..." pie sevis nosaku. Tā nu priecīgs jau sāku plānot visu, kad māte zvana: "Tu tikai viņiem nesaki, ka tu pie otras konfesijas arī iesi intervēt!". Es tā padomāju...nu varbūt arī neteikšu, bet ja paliks garlaicīgi varbūt nāksies kaut ko pateikt.
Tā nu nākošajā dienā (sarunāju tikšanās es 3dien) izstaipījos pa gultu, mazliet parakstīju ievadu par to kā mācītāji runā ar tantēm tirgū un kam tas ir vajadzīgs. Tad, kad likās, ka laika ir tik daudz, tad sāka krist visādas papildus darbības no citiem virsū, kas lika atrauties no patīkamās nerealitātes (nerunājot par to, ka ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) holandiete kādos 6 no rīta (man pirms 8 no rīta ir tas pats, kā 6 no rīta) ļoti skaļi runā 2 dienas pēc kārtas), pēkšņi sajutu, ka laiks vairs nav. Tā nu ātri izlaidu elina pie stacijas, kādam onkulim, kas lēni pie sarkanā čāpoja pāri atgādināju, kā 20 gados skrēja un Tarzānam atdevu alus muciņu. Un tad iekustināju visus 389 kumeļus, kas visu laiku paslēpušies bija un tik to vien gaidīja - mājās vēl uzģērbu baltu kreklu un uzsāku lidojumu uz Aizkraukles pusi. Par savām manierēm īpaši nerunāšu, kad jāsteidzas, bet nu nācās mazliet atvilkt. Ierados Aizkrauklē 16:49. Paspēju vēl mierīgi nopirkt baterijas diktafonam un lēnā gaitā (like a boss) ieiet baznīcā, kur mani jau sagaidīja katoļu mācītājs. Tā kā esmu kristīts katolis (tas gan, protams, ir uz grāmatiņas, jo es ticu tikai sev un nevienam citam), tad neraustījos, ka vēl prasīs: "Nu, pie kādas konfesijas tu piederi?" Tā nu mēģinot izvaicāt par kapusvētku īpatnībām un baznīcas ārējo komunikāciju ar sabiedrību, visu laiku vajadzēja novirzīt atpakaļ viņu uz tematu, jo saruna visu laiku aizgāja, nu jūs jau paši ziniet, lai nu kā. Izrādās, ka Aizkraukles pusē katoļi ar luterāņiem rokās sadevušies priecīgi lēkā un svin kopā kapusvētkus. Tas pat varētu būt pozitīvs skatījums uz kristietību kā tādu. Lai nu kā tad pēc pāris stāstiem par pāvestu Vācijā, kurš baznīcā uzrīkoja normālu tehnovikinga cienīgu pasākumu, lai jaunieši ietu uz baznīcu un prātojumiem vai jauniešiem patīk kapusvētki, es sajutu, ka esmu paņēmis vajadzīgo informāciju no viņa un pateicos par interviju. Atvadījos un devos uz Koknesi, kur paskatoties uz savu mašīnu secināju vēlreiz, ka zem liepas atstāt nebija prāta darbs. Tā nu sazvanīju Angīnu, lai nav jāmazgā vienam pašam (man kaut kā trūkst motivācijas vienam pašam mazgāt mašīnu), lai tas teslis brauc tik šurp arī savējo nomazgāt no putnu sūdiem. Nepagāja ne pusstunda, kad tas jau bija klāt, arī mana krustmeita bija atbraukusi (tas man atgādina, ka laikam vienmēr jānēsā kaut kāds čupa-čups līdzi, ko uzdāvināt), kura mani agrāk saukāja pa ķuķēvu. Kādas pusstundas laikā tikām galā un jau bija pulkstens astoņi. Uzvilku atkal balto kreklu un varēju doties tagad ar luteru mācītāju cīnīties. Iepriekš pa telefonu runājot viņš teica, ka tirgus laukumā dalīšot maizi un gan jau, ka starp cilvēkiem būs kādas 4min-5min jāgaida un pa to laiku varēs parunāties. Braucu uz to tirgus laukumu un skatos... Jā, tur varbūt starp cilvēkiem ir 4-5 sekundes, nevis minūtes. Tā nu kādas 20 minūtes pastāvu malā, līdz otrs Kokneses gals ir saņēmis maizi (pārsvarā bija vientuļās mātes, mazi bērni un dzērāji - varēja redzēt, ka alkoholisms dara savu) un norunājam, ka labāk būtu doties uz baznīcu, kur būs mierīgāk (jo cilvēki, it īpaši dzērāji, bija diezgan nepateicīgi un gribēja vēl kukuļus sunim utt., kamēr citiem nav ko ēst). Kā rezultātā aizbraucām uz Kokneses luterāņu baznīcu, kur varēja noskaņoties mierīgai intervijai. Mani jau pirms tam brīdināja, ka šim mācītājam patīk daudz runāt. Es tik to uztvēru kā plusu, jo materiāls jau noderēs. Lieki neaprakstīšu sarunu, bet vienu citātu jums gan dāvāšu: "Man ļoti patīk kapusvētki, jo kapusvētkos ir ļoti viegli uzrunāt
cilvēku. Piemēram, ja pieiešu jums klāt uz ielas un sākšu stāstīt par mūžīgo
dzīvību, tad tas var nebeigties tik labi. Var nesanākt. Bet ja kapos jūs
uzrunāšu par to? Tas ir savādāk. Pirmkārt, kapos mēs piedzīvojam kādas citas
pasaules klātbūtni un otrkārt, mēs kapos piedzīvojam savas robežas. Dzīves. Mēs
daudz ko varam noliegt, bet mēs nevaram noliegt, ka mēs visi mirsim. Es apsolu,
jūs arī mirsiet. Es arī, varbūt." un smejas. Jā, tā nu par stāstiem par dvēseles vertikālo dimensiju un par to, ka jaunieši nemāk uzvesties kapusvētkos, atkal bija sajūta, ka iegūts ir pietiekami. Jā, kā tad. "Man laiks ir diezgan, turpinam runāt!" Jā... brīdināts es tiku, bet neieklausījos tajos. Tā nu mūsu saruna vēl turpinājās par apbēdišanas biznesu un laulību trauslumu. Pēc kāda laika man tomēr izdevās kaut kā nobeigt sarunu un aizmukt uz mājām. Tā nu vyss izskatījās gandrīz lieliski, pat ļoti lieliski, kad es sapnī, vilcienā, kurš brauca pa arktikas šļūdoņiem jau pirku patiesības noslēpumu pa ļoti skaistu monētu un brīdī, kad es sniedzu to monētu mašīnistei pēkšņi sāka skanēt motorzāģis. Vectētiņš sāka zāģēt vecos ķiršus. Lai nu kā, atkratījos uz Rīgu atpakaļ, lai varētu turpināt rakstīt to darbu. elina ar young_heart atņēma mašīnu un aizbrauca projām, tāpat kā latviešu kaimiņi. Arī holandiete nesen pāradās mājās alkohola reibumā un sāka mācīt mani kā gramatiski pareizi jāraksta. Tāda sajūta, ka pēdējās dienas ķermenis negrib uzņemt elpošanas refleksu un skaidru saprāta esamību. Vai nu kursa darbs pie vainas vai arī tas, ka es tik īsā laika posmā biju divās baznīcās.
Bet varbūt tas vyss nav tik svarīgi kā tas noslēpums, ko es gandrīz nopirku. Tik tiešām, pietrūka tikai 1 centimetrs!
 |
|
|
