| Sapnis par patiesības pirkšanu |
12. Jun 2011|23:35 |
Ņemot vērā, ka vakardien norisinājās mūsu korp! velokauss, tad nācās padarīt arī man kaut ko aktīvu. Jā, tieši tā - bumbulējos starta/finiša taisnē, kur knipsēju garām braucošos dalībniekus un vairījos no papildus kustībām. Vienīgi, kad finiša taisnē cilvēki sāka braukt no visām debespusēm, tad bija jāpamet sava labi atrastā vieta, kur teorētiski vajadzēja braukt visiem, lai finišētu. Tā kā katrā pasākumā ir afterparty, tad arī šajā neizpalika. Tā kā neesmu tas sociālākais cilvēks, tad šādos pasākumos vienmēr pavadu vai nu kaut kur klusi ielīdis stūrī un griežot vēnas, vai arī stāvot pie bāra un brutāli dzerot. Vakar loze krita uz brutālu piedzeršanos, ko veiksmīgi palīdzēja realizēt Kalers, kas atradās pie bāra stūres. Par pasākuma detaļām un dejām pie Sinatras neizplūdīšu, bet šorīt pieceļoties nebiju sajūsmā par rums-viskijs-šampanietis kokteili. Vakardien likās labāks. Šorīt ne visai. Lai nu kā, čāpojot šorīt uz mājām pāri vanšiniekam man pavērās skaists skats. Kaut kādas notekcaurules spēcīga izlāde Daugavā, viens skumja paskata pārītis sabiedriskā transporta pieturā, pāris jaunieši, kas nokārtojās ķipsalas krūmos. Jā... kā tur bija tā filma? Es tevi mīlu, Rīga. Jā, laikam būs lieki teikt nez kuro reizi, ka man riebjas Rīga. Tas varbūt tāpēc, ka latviešiem patīk daba un miers, nevis hruščovkas un taksists Koļa.
Bet tas ir tikai stāsta ievads. Ja sekojat līdzi, tad man pēdējā laikā nomoka/izklaidē sapņi par patiesības pirkšanu (kā tur tas teiciens bija - taisnība katram sava, bet patiesība tikai viena), tad arī šorīt mana zemapziņa izlēma mani palutināt. Šoreiz vilciens piestāja galapunktā, man tā liekas, ka tā bija Londona. Izkāpu ārā, kur uzreiz sākās Borna identitātes cienīgs trilleris. Visus nenosaukšu, bet šoreiz bija ļoti daudz pazīstamu seju sapnī, kādas 20 vismaz. Par sarunām īpaši neiegrimšu, vienīgi piebildīšu to, ka visi centās mani kaut kā apcelt par visām manām sliktajām īpašībām un darbībām. Varu vienīgi pateikt to, ka viens no ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) elina cibu draugiem, filozofs atrāvās pa muti no manis. Es viņu nezināju, bet bija spēcīgs impulss, ka tas varētu būt tāds kekss. Apraksts vismaz. Tā nu mana loma no viesmīļa ātri nomainījās uz miesassarga. Tik es vēl ilgi domāju kam. Varu vienīgi pateikt, to, ka tas cilvēks izgāja ārā pie tautas no savas viesnīcas balkona un pateica patiesību. Es tieši tajā brīdī biju gaitenī un kaut ko runāju ar kaut ko un nedzirdēju, ko viņš teica. Mazliet sajūta, ka tas varēja būt mazais Pičs. Un tajā brīdī, kad viņš pateica patiesību pūlis ārā sāka trakot. Tad sākās ekšens, kurā man nācās ķert padusē to cilvēku, kas to pateica un skriet projām, jo visi centās viņu nogalināt. Un tā skrienot cauri visiem gaiteņiem un maksimāli maldinot visus, kur es šo cilvēku (patiesību?) nesu es nonācu līdz vienai terasei, kur pēkšņi saskrēja visi pazīstamie man apkārt. Es vēl tagad domāju kādā nolūkā, jo visi viņi bija dusmīgi, ka es maldināju viņus, bet reizē arī priecīgi, ka es nosargāju to cilvēku (joprojām patiesību?). Tur mans sapnis pārtrūka un es atkal neuzzināju, ko man zemapziņa vēlas pateikt ar šo patiesību, bet es ceru, ka nākošajās dienās būs noslēgums.
Cilvēkiem nepatīk patiesība par viņiem. Par to, ka frizūra ir nesmuka, par to, ka viņi smejas kaitinoši, par to, ka viņi mēdz domāt nepareizi.
|
|