| Plezīrs jaukā sestdienas rītā pa Pērsi |
18. Apr 2011|23:49 |
Sākās viss ar 5dienas komitātu no kura diezgan neskaidrā prātā uz rīta pusi nokļuvu mājās. Tad piecēlos 9 un mazliet pašķendējos par dzīvi un biju gatavs braukšanai (tehniski vešanai) uz Koknesi, atpakaļ. Tā nu nonācu tur, ieskrēju veikalā, paķēru šķidro maizi drusku, ja nu par maz ceļam un drusku vēl Kokneses miesniekā desas, lai būtu ko izvilkt uz mierīgākiem ūdeņiem. Tā nu biju gatavs braucienam. Sākums iesākās ar to, ka vairāk vajadzēja laivas nest nevis peldēt ar viņām. Tā nu nesot Titāniks II (es domāju, ka nav lieki jāskaidro, kas notika ar pirmo titāniku) aizķērās aiz kāda zara (Noreiks aizķērās aiz zara Zemīša elkoņa izskatā un turpināja ceļu ar zilu aci) un sāka laist gaisu. Tā nu visi sākām šķendēties, ka Titānika II ekipāža būs atkal jāgaida. Tā nu izcēlāmies krastā atkal un sākām apzvanīt, lai kāds atgādā gumijas līmi, lai var turpināt ceļu - sazvanījām un Mazpičs ar Noreiku aizgāja uz ceļu pretim. Tā nu aiz sagadīšanās uzspīdēja saulīte un visi pamazām (?) sāka tukšot tradīcijas dzērienu: "Bonapartu". Tā nu gaidot līmi visi tā piemāvās, ka beigās kaut kur no grāvja izlīda mazais Pičš ar Noreiku ar gumijas līmi un tukšu 0,5 bonīti un diezgan jautru prātu. Salīmējām to nolāpīto laivu un turpinājām ceļu (pēc nobrauktiem ~800m visi jau bija paspējuši pielikt purnu, bet jābrauc vēl kādi 4-5km). Sākums (bez)cerīgs. Es kā katru gadu braucu ar Džimbi (es esmu 2 dienas vecāks par viņu un mēs gulējām kopā vienā palātā, kā arī gājām skolā kopā un sūdus arī taisījām kopā) k/lopā. Šis šogad izdomāja, ka vajag 0,7 uz purnu ņemt. Sākumā jau likās, ka ar tiem aliņiem un 0,7 būs mazliet par īsu, bet tad kad pie viena tilta iecēlām mazo susļiku iekš Titānika, tad jau sapratu, ka prāts ir citur. Aizbraucis jau pa priekšu, jo bijām jau iekavējuši kādas 3-4 stundas. Uzradās tāds slābums, ka kāpjot zaļajā pieturā mierīgi skatījos kā pulkstenis atraisās pats vaļā un nokrīt. Un vienīgais, ko es spēju pateikt: "Eu, čaļi, šo vietu atceramies, man pulkstenis nokrita", jo biju par slinku pieliekties un knapi līdz laivai aizgāju atpakaļ. Norakstīju jau amortizācijā (smuks, maita, bija), jo vietu un pulksteni vairs nevarēju atrast. Tā nu visas laivas sasaitējās kopā uz garākās taisnes un turpināja dzert. Smagi. Jo tuvojās pirmās krāces, kur parasti kāds arī paliek. Taisnē, protams, Džimbis paspēja pavemt un izteikt frāzi, ka viņam laikam šodien pietiek. Kā krācēs gāja, neatceros, bet it kā neviens nenogrima. Tā nu uzreiz aiz krācēm piestājām pie krasta - iedzert vēl. Mazais pičs izdomāja parādīt kā viņš smuki māk ar kūleni iekrist Pērsē. Nu, idiots, ko lai saka, vajadzēja atkal gaidīt uz Titānika ekipāžu, kamēr šim sausas drēbes atveda visi jau bija tā pieļurbājušies, ka viena laiva jau atteicās tālāk braukt. Tā arī mazajam susļikam sākās mazvērtības kompleksi, ka viņa nav perfekta un Zemīš pāris palika krastā (lieki piebilst, ka skats, kad es ar Zemīti runāju par to, cik daudz jāpiejauc ūdens javai un izskatījāmies pēc gudriem filozofiem, bet fonā mazais susļiks mēģina piecelties no dubļiem, kuros visu laiku krita iekšā). Tā nu maģiski es nonācu Titānika ekipāžā, jo Dagors nespēja izturēt drāmas spiedienu un iesēdās manā vietā un aizbrauca ar Džimbi. Palikām trijatā - es, Mazpičs un Noreiks. Paši skaidrākie arī, piebilstot. Tā nu bijām mazliet iepalikuši ar ģimenes drāmu un domājām pieraut pārējiem. Dzērām cik varējām pa ceļam un pieņemu, ka pierāvām. Tā nu pēc kādiem 500m gaiss sāka pazust no Titānika, laikam ielāps atnāca vaļā un Titānika II dzīves ceļš bija jau nolemts. Bet ko mēs? Mums bija pārāk pofig un turpinājām airēt. Tā nu uznāca liela vēlme pēc vēlvienas zaļās pieturas. Mazpičs ļoti eleganti demonstrēja kā var nogulties uz borta ar sānu un visu izdarīt. Es novērtēju savas spējas un sapratu, ka tomēr atklāt peldēšanas sezonu vēl negribās un teicu, ka pagaidīšu, bet Tad Noreiks piecēlās un teica:" Man pohuj, es eju mīzt un izkāpa ārā no laivas!". Lieki bilst, ka mēs atradāmies Pērsei pa vidu. Tā nu viņš eleganti iegrima Pērsē un nestabilitātē Titānikā ieplūda liels daudzums ūdens.
Ar Mazpiču drūmi saskatījāmies. Lēnām aizairējām uz otru krastu un izkāpām, kā mēs tikām atpakaļ uz pareizo krasta pusi, vairs neatceros, bet cik nopratu, tad laikam peldējām. Kā mēs vilkām laivu ārā no Pērses vēl mazliet atceros, ka vairāk atradāmies guļus stāvoklī nevis Homo Sapiens stāvoklī. Pieņemu, ka tam mājas saimniekam, kas tur pie savas mājas vārtījās smieklos, bija izdevies sestdienas vakars. Tā nu mēs kā 3 vīri, kas no laivas cēlās un braši cīnījās ar gravitāciju devāmies atpakaļ uz Koknesi pilnīgi slapji (Mazpičs neko neatcerās). Un, protams izlēmām pa ceļu, ka vakarā vajag turpināt. Ko mēs turpinājām neatceros, bet no rīta piecēlos viens pats pirtiņā. Un arī līdz galam tika tikai viena laiva no sešām.
Bija auksti un vientuļi.
|
|