| Baltās mājas karaļi jeb bērnības atmiņas |
[16. Jun 2011|00:57] |
| [ | Mūzika |
| | John Murphy - Strobe (Adagio in D Minor) | ] |
Vakardien ar ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) elina un vienu viņas viesi spēlējam duraku. Lieki piebilst, ka viesis nebija gaidījis, ka mēs esam ietrenējušies durakā un skaitam kārtis līdzi. Tā nu viesim nācās daudzas reizes piekāpties profesionāliem durakiem. Lai nu kā, ne par šo būs stāsts. Stāsts aizsāksies ar to, ka runāju ar māsu par to, cik bieži mūsu ģimenē kāds kaut ko ir salauzis. elina teica, ka neko neesot, bet es...es. tikai pēdas iekšpusē salauzu kaut kādus mazos kauliņus un ārsts Aizkrauklē teica, ka ģipsi nevajagot - sadzīs tāpat. Tā kā Aizkrauklē ārsti ir tik superīgi, ka neizteikšos, tad jāatzīst, ka joprojām lecot man pastāv iespēja, ka es ielūztu savā svarā, kas ir sāpīgi, jo acīmredzot - nesadzija, bļe. Bet mazliet par to, kā es salauzu.
Mūsu mājai blakus ir vēlviena māja, uz Aveņu ielas pretim. Tā kā viņā neviens nedzīvo un ir pamesta (nosacīti, īpašnieks ir, bet tikai negrib ķēpāties ar māju), tad mēs viņu vienkārši saucām par balto māju, jo nu... viņa ir balta. Tā kā šī māja atradās starp manu māju un Valta māju, tad šis parasti bija satikšanās punkts, lai dotos blēņošanās. Bieži arī nevajadzēja doties tālāk, jo turpatās bija labi - nekāda žoga, neviena, kas skatās pa logu, jo mūsu mājām bija žogi un krūmi priekšā uz to māju, tā, ka nevarēja īsti saskatīt ar ko mēs tur nodarbojamies. Tā kā tur bija divas ābeles smuki blakus - nu gluži kā futbola vārtu stabi, tad arī pēc īsas apspriedes tur tika ierīkoti tie vārti. Tā kā mēs visi esam dabas draugi, tad tika izvēlēts koši zils striķis, kas tika nostiepts starp ābelēm tādā augstumā, lai varētu aizsniegt garākais. Laikam mans brālis tobrīd bija garākais. Lai nu kā, visi no jums noteikti zin par tādu spēli, kā karaļi. Var tikai vienu reizi pieskarties, ar ķepām drīkst tikai vārtusargs utt. Tā nu mēs parasti tikāmies jaukākās dienās pēc skolas (mēs parasti norunājām pusstundu pēc skolas), lai uzspēlētu šo spēli. Un ar laiku ne tikai mūsu četrotne spēlēja, bet arī citi kaimiņu bērni labprāt nāca ar mums spēlēt. Noteikumi sākumā bija pavisam vienkārši - spēlējam līdz 21 iesistiem vārtiem un kurš pēdējais paliek vārtos, tad tam visi sit pendeļus. Pendeļu attālumu noteica tā, ka grēkāzim vajadzēja sist uz kājas un tik daudz soļus nogāja no viņa dupša. Parasti mēs uzsitām 2 vai 3, kas padarīja pendeļus vienu no jautrākajām daļām. Parasti atrāvās mans brālis vai Edgars, jo viņi bija pārāk nepacietīgi un pārāk riskēja uz pēdējiem vārtiem. Es parasti piebremzēju un centos izspēlēt viltīgi. Valts centās bumbai nepieskarties arī no paša pirmā punkta. Tāpēc mēs noteikumos vēl ievirzījām tādu lietu, ka vismaz viens punkts ir jāiesit, lai varētu sist pendeļus, jo tas taču ir negodīgi, ka šitā slapstās un uzstāj, ka jāsoda vārtsargs. Tad mēs gājām vēl tālāk un sitām pendeļus arī tiem mīkstajiem, kas neiesita. Redz, lai baidās no tā, ka baidās. Tā nu arī tika papildināts noteikums par punktu sistēmu - ar kāju: viens punkts, ar galvu: divi punkti, ar krūtīm: trīs punkti, ar celi: četri punkti, ar papēdi: pieci punkti un ar dibenu: desmit punkti! Jāpiebilst, ka es esmu vienīgais vēsturē, kas ir iesitis ar dibenu vārtus. Pie reizes arī jāatzīst, ka tas bija tāpēc, ka es bumbulēju vārtu malā dežūrējot bumbas, kas iet ārā un man nejauši brālis ievilka pa pakaļu tā, ka atsitās un ieripoja vārtos. Jā, skaisti tas bija. Edgars atkal atrāvās pendeļus. Lai nu kā, kad atnāca lielie puikas, tad viņi vārtos stāvēdami parasti nekautrējās nākt tik ļoti virsū, ka mūs parasti aizspieda projām no vārtiem un nācās papildināt noteikumus. Tika novilkta līnija, kurai vārtusargs nedrīkst iet pāri. Tikai izredzēto spēlēs varēja, kas skaitījās hardcore ar to, ka bija ļoti daudz cilvēku un pendeļi bija nāvīgs sods. Tad drīkstēja iet. Tā nu arī kādā drūmākā dienā (es mazliet samelojos, kad teicu, ka ejam jaukās dienās spēlēt. Mēs gājām arī pērkona negaisā spēlēt, jo mūs neuztrauca mirstīgo problēmas) bija hardcore varianta karaļi un notika mans atgadījums. Atgadījums bija brāļu duēlis par bumbu. Ņemot vērā, ka mans brālis parasti spēlēja armijas zābakos un es sporta kedās, tad iznākumu jūs jau no sākuma uzzinājāt. Vēl tikai sevis aizstāvēšanai varu pievienot to, ka uzsitu pa bumbu mazliet vēlāk. Tā nu sāpēs pakritu un sapratu, ka laikam kaut kas vairāk par izmežģīšanu. Tas, protams, man netraucēja izsist pendeļus manam brālim. Nākošajā dienā aizbraucu pie ārstiem un to jūs jau arī izlasījāt. Lai nu kā, spēlējām mēs tur bieži un piedzīvojumi tur arī bija bieži.
Dažreiz spēlējām tur kariņus, jo mēs iemācījāmies tikt iekšā tajā mājā. Kariņš parasti izpaudās ar kaķenēm, bet ne jau parastām. Mēs taisījām no metāla izlocītas, ar kurām šāva no stieplēm izlocītus burta c veida bolīdus. Par cemmēm mēs viņas saucām. Tā nu mēs parasti sadalījāmies pa divi komandā un šaudījāmies līdz kādu dienu Valts atvadījās no viena zoba. Un tiešām labi, ka tikai no zoba, jo mēs tad joprojām bijām mazi un stulbi, tādējādi neapzinoties risku. Es atceros to, ka Edgars izšāva viņa, bet mans brālis uzņēmās atbildību. Joprojām nesaprotu kāpēc. Tā kā visi dabūjām sutu par to kaķeņu izmantošanu (es ar brāli, protams, ne tik traku, jo mēs vienmēr izslīdam), tad pievērsāmies tām pistolēm ar kurām var šaut tās plastmasa lodītes. Arī tad ielavījāmies baltajā mājā un ar Valtu šaudījāmies līdz atnāca viņa tētis un aiz auss neaizvilka viņu uz mājām (es, protams, atkal tiku cauri sveikā). Tad mēs uztaisījām šūpoles vienā no visiem ozoliem. Un, protams, nejau kaut kādas parastās. Uzbūve aptuveni bija tāda kā tām, kuras taisa pie ūdens tilpnēm, lai eleganti ielektu iekšā. Bet tikai mums nebija ūdens.
Un karaļi netikai tāpēc, ka mēs tur spēlējām to spēli, bet arī tāpēc, ka mēs tur valdījām. Tā bija mūsu valstība, kurā augstākais likums bija tikai mums (atskaitot mūsu vecākus, kad viņi nāca mums pakaļ) un mēs tur varējām darīt visu, kamēr mūs nepieķer. Tas laiks bija mūsu.
|
|
|
