| Šis laiks nav mirstīgajiem. |
24. Maijs 2011|00:15 |
Pēdējā laikā esmu pazudis. Ne tikai savā vīzijā par kursa darba rakstīšanu, bet arī alkoholā. Un nav tā, ka nožēlotu. Jo ir labi atrast pazudušas lietas, vismaz man tā liekas. Esmu izlaidis pāris savu piedzīvojumus, kas pēdējā laikā pat nav notikuši nedēļas nogalēs (Heidija teica, ka man ir interesants hobijs nedēļas nogalēs). Jāsāk laikam ar to, ka pagājušo. Nē, aizpagājušo nedēļas nogali (vispār tā laikam bija otrdiena) biju trimdā, Ozolniekos, pie savas otrās krustmeitas vecākiem. Ja kāds seko līdzi, tad tā ir Griša ar Ruslanu (tas pats, kas 34 gados pilnīgā kramā dejo tektoniku pie metalikas). Tur nav kur īsti izpausties, bet nu, pēc 2 aliņiem un 3 šotiem Ruslans jau bija tādā stadijā, kur tiek prātots, vai tā ir koma vai nav. Lai nu kā, tas viņam netraucēja salikt mani un Vītolu riču-raču (es spēlēju pirmo reizi, tā kā tas neskaitās, ka zaudēju, jo es nezaudēju..parasti). Lai nu kā - mierīga pasēdēšana un gaļas cepšana ar alus baudīšanu, not so bad at all.
Bet mierīgie stāsti būs citreiz, tagad nedaudz par aizgājušajām nedēļas nogalēm. Diemžēl man ir atmiņas iztrūkumi, kas varētu būt noticis 14. un 15. maijā, bet es pieņemu, ka es biju tādā ķirsī (ir nojausma, ka varbūt lietoju alkoholu), ka varbūt to var arī tik pat labi izlaist (rakstot par Vecrīgu atcerējos - Nāves Ģedis atbrauca ar šņabi un taboru, nākošajā dienā knapi elpoju). Tā nu patīsim uz priekšu - 3dienā bija pēdējā deju nodarbība, pēc kuras tika atkorķēts vīns un jautrā garā pavadīts vakars ar dāmām. Varbūt sirdī esmu vienaldzīgs nihilists, bet uz brīdi pat bija jautri. Bet nu, sāksim ar to, ka tika izteikts piedāvājums pēc tam aiziet uz Vecrīgu - pēc viena aliņa. Tā nu, kad tika padzerts pilnīgi viss, atskaitot to aliņu, ar čali (Ervīns vārdā, ja nemaldos) no Rēzeknes apcēlām angļus un plkst. 3 naktī radās vēlme doties uz māju pusi. Tā arī aliņu nesagaidījis, uzņēmu kursu uz Daugavas pusi (godīgi sakot, nezinu kā uzminēju, jo pa Vecrīgu es orientējos tik pat labi kā pa Parīzi - es tur neesmu bijis un man nav ne mazākās nojausmas, kur vajadzētu iet). Kaut kādas dullas jaunības iespaidā biju iedomājis, ka varu aiziet ar kājām. Sākumā viss bija labi. Tad pēc 3 minūtēm es jau sāku mainīt domas. Tā nu tiku līdz okupācijas muzejam (joprojām nezinu vai pārvarēju 4km vai 300m no kiwi bāra līdz muzejam) un skatos - taksis! (kaut kāds vecs mersis un droši vien, ka bija arī sūdu krāsas lentīte piesieta, bet nu to es nespēju saskatīt) Neko, piepeldu klāt un eleganti pieklauvēju pie loga. Tad logs atverās un izskan: "Što?", es tā pasmaidu: "Pa divīti pārvedīsi pāri vanšu tiltam?". Niknais taksists uzmet uz manis skatienu - zolīdi saģērbies - uzvalkā, runā latviski. "Nu i nahuj!". Tā nu novēlu viņam turpināt izgulēties un dodos tālāk. Apgarots no Rīgas romantikas tieku līdz vanšu tiltam. Apstājos. Un nopētu to tiltu. Velns lai parauj, cik viņš ir garš. Tā nu vēlreiz pārlaižu acis pa horizonu - vēl viens taksis. Nav jau tā, ka biju slinks, bet nu aizgāju arī tur parunāties par Kanta spriestpējas kritiku. Pieklauvēju, nu jau latvietis paverās man pretim. Tā nu norunājam ceļa maksu un jau pēc 10 sekundēm sēžu ērtā beņķī. Patīkami, ziniet. Visu laiku galvā bija paredzēts joks par Lielo Kristapu un pārcelšanu pār Daugavai, bet nu izvēlējos tomēr tikt līdz galam. Tā nu kaut kādā veidā atslēdzu durvis un iekritu gultā. Pagulēt pirms vētras. Jo ar vētru būs vien jāturpina.
Tā kā manai māsai (![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) elina)</span> pirms kāda laika (25. aprīlī, to be sure) bija dzimšanas diena (viņa ir ceturdaļgadsimtu veca), bet pagājušo gadu ap to datumu bija sūdīgs laiks (personīgi man laikam bija vienalga) un viņa izdomāja, ka jāsvin mēnesi vēlāk. Tad, kad odi ir pamodušies un pa reizei uzspīd saule. Tā nu sagadījās - 21. maijā laiks bija pasūtīts lielisks mirstīgajiem (man pašam saulīte nepatīk, es neesmu īpaši izturīgs pret saules stariņiem) un nācās dzerstīties saules magnētisko vētru ietekmē. Kā lai sāk aprakstu - teiksim tā, viss sākās ar nevainīgu glāzīti citrona degvīna pirms turku futbola. Pats futbols bija pasūdīgs, jo es neesmu radis krist bez cīņas un paskatoties uz savas komandas aizsargiem, kas visi stāv rindiņā - pīpē un dzer, kamēr viņiem paskrien garām pretinieks, kaut kā nelikās, ka notiek cīņa. Tad arī pašam mazliet nolaidās rokas, bet uzvarai spēks vēl atradās (skatīt punktu par nezaudēšanu). Tā nu visa kolonna vieglā alkohola reibumā pēc futbola devās no stadiona atpakaļ uz pirtiņu. Mainīt kondīciju uz kaut ko nopietnāku. Nejauši attaisījās litrs Džeka. Taisīt ciet bija slinkums un ar Angīnu uzņēmām apgriezienus, kurā mūsu kāmīši skrien. Uzņēmām tik ātri, ka kāmīši izlidoja no sava skrejamā (kāds zin kā to ritentiņu sauc?) un nolēmām iet spēlēt volejbolu. Šoreiz neskatīt to punktu par nezaudēšanu, jo vainu šoreiz novelsim uz odiem, kas konstanti atradās pa 10 uz manām kājām un pa 5 uz rokām. Tālāk jau ballīte turpinājās pilnā glāz...sparā un vienu brīdi, kad biju lauzis sirdis mani pārņēma nepārvarama sajūta - doties uz mājām, projām. Jo mani drāmas aizbaida vairāk kā dafiga (3-4) odu. Bet kaut kas neļāva iet projām, laikam mazais susļiks, jo visu laiku par kaut ko runājām, tik ko? Varbūt nav arī svarīgi, bet nu patvērumu atradu pirtiņā, kaut gan kāds mani no tās izdzina, jo teica, ka tikai profesionāli idioti guļot karstā pirtī žaketē. Tas laikam arī bija mazais susļiks. Tā nu uzpeldēju augšā un bez priekšspēles atradu ļotu intīmu kontaktu ar sarkano naughty dīvānu un acis pašas aizvērās. Arī ausis. Bet nu holandiete piecēla un ļoti aktīvi prašņāja, kur mopsis. Jā, tiešām, kur tas mazais teslis bija aizmucis? Nav jau tā, ka viņam visi spieda ēst un dzert alkoholu. Un vēl ar citiem mopšiem draudzēties. Pēc diezgan neskaidras plānošanas mani piespieda celties no manas migas un doties uz mājām, gulēt. Tā puslīdz vertikālā stāvoklī izčāpojām pa pirts vārtiņiem ārā, kad pēkšņi palika ļoti gaišs, nu tā kā dienā un Stīvena Spīlberga filmās. Arī es biju liecinieks tam bolīdam. Un jāsaka, ka smuks viņš bija. Biežāk tādus vajadzētu pasūtī uz nedēļas nogalēm, lai ceļš ir gaišāks uz mājām un nav jāprāto pēc biksēm, kur esmu bridis. Bet nu mājās pakrist gultā bija lieliski, jo varēja gulēt. Kas arī lieliski pēc būtības. Jo par laimi līdz kavai es netiku, jo Dagors teica, ka esot mēģinājuši spēlēt, bet esot bijuši jau tādā stadijā, ka pēc 5 kārts jau beiguši. Tas ir stāsts par to, kā es tiku līdz nākošajam rītam, kad es piecēlos. Jo es sapratu, ka ir ātri jādara kaut kas lietas labā, jo vakardienas nerātnības ar aknām sāka attaust atmiņā un miesā. Izdzēru vienu kafiju (vismaz man tā liekas) un elina mani aizveda atpakaļ uz pirtiņu - tradīcijai, ko visi, kas kādreiz ir bijuši nopietnā dzerstiņā, Koknesē pazīst - Vandamit!
Atveru aliņu, ieleju trauciņā, atveru absintu, ieleju trauciņā, atveru vīnu, ieleju trauciņā, aizbraucu uz veikalu pēc šņabja, ieleju trauciņā. Dievu dzēriens ir pagatavots. Tikai paši dievi nebija, bija pārējie. Tā nu devos apgaitā pa pirtiņas teritoriju meklējot nevainīgus upurus, kas neapzinājās uzglūņojušās briesmas no krūmiem. Odi bija viņu mazākais bieds, kad es parādījos ar savu trauciņu pie apvāršņa. Un vēl pēc pāris trauciņiem man jau nevajadzēja nevienu meklēt. Visi meklēja to maģisko trauciņu, kas par spīti tam, ka tur neatradās iekšā nekas bezalkoholisks garšoja kā limonāde bērnībā. Tikai šī limonāde deva tā riktīgi pa galvu. Un rīta mikslis bija sācies. Necitēšu visas pērles, bet rīta pelde aukstā Pērses ūdenī un pēc tam Dagors ādas mētelī un apenēs bija tā vērti, lai aizdomātos pie kā noved alkoholisms. Un jāatzīst, ka pie diezgan interesantām lietām. Par māsām nenormāliņām it īpaši to varētu teikt, kā arī tehnovikingu, kurš gaismas ātrumā panāca pārējo kondīciju, neskatoties uz to, ka pievienojās vēlāk. Arī citi pievienojās vēlāk, bet guva attiecīgu stāvokli īsā laika sprīdī. Kā arī tika izspēlēts volejbols - komanda: Kramā un komanda Pilnīgā lupatā izcīnīja dueli. Kurš vinnēja laikam nav svarīgi, jo visdrīzāk neviens neatcerās. Šādi turpinājām cepties saulē un nodarboties ar bohēmu, tad es pamanīju zilu traktoru. Un zili traktori nemēdz no zilām debesīm krist - skatos, vectēvs brauc un ar lielo piekabi ved zarus uz ugunskuru. Tūlītēji saprotu šo radušos situāciju un uzaicinu tehnovikinu ar Zariņu doties pastrādāt. Tā atkal trīs vīri cēlās darba kaujai un ar gravitāciju cīnījās. Aizgājām līdz tam ugunskuram, kur sarunājām, ka izkrausim tos zarus. Precīzi vizuālo situāciju nevarēšu atstāstīt, bet es nebiju sen dzirdējis, ka man vectēvs tā smietos. Un smējāmies mēs visi jo gardi. Tehnovikinga vārtīšanās pa zemi ar sakumiem un lamāšanos uz zariem par viņu eksistenci bija tā vērts. Pat pārāk. Bet nu visām labām lietām pienāk gals. Arī chicks make out beidzās, jo tehnovikinga draudzene sāka vemt. Tas, protams, uzjautrināja pārējos, nevis iežēlināja, kā tas notiek tīņu tusiņos, kur kāds raud par nelaimīgu mīlestību (oh, wait a minute, bija gan, tomēr) un kad kāds sāk vemt, tad uzreiz kādi 4 citi cilvēki no skata vien sāk vemt. Un beidzas tas viss ar to, ka visi viens otru ir apvēmuši un laimīgi. Pie mums tā nenotiek. Pie mums visi tāpat ir laimīgi. Pat Dagors. Bet par beigām - atkal pieceļos naughty dīvānā. Jūtu, ka guļu vandamitā, tehnovikings domāja, ka es spēju uzņemt alkoholu caur galvas ādu. Tā, tomēr (diemžēl?) nav patiesība un man matos joprojām atrodas vismaz 0,1l alkohols. Vandamitā kategoriski aizliegts jaukt iekšā kafiju, sīrupu un nestea saldo. Tā pretīgā garša vēl ilgi paliek mutē. Lai nu kā, kad piecēlos, tad arī tieši tehnovikings pakrita. Un pēc viņa nebija arī daudz kas palicis. Kā reiz Dairīgais bija piebraucis paskatīties vai mēs dzīvi vēl esam un es izmantoju šo izdevību, un aizlaidos lapās. Atkal uz labajām mājām, gulēt (rodas vien sajūta, ka es visu laiku guļu).
Es atveru acis. Pulkstenis rāda 4 no rīta. Es pieeju pie loga un atveru viņu. Rīta smalkais un dzestrais gaiss plūst manās nāsīs. Saule tūlīt ausīs. Pašlaik viņa ir paslēpusies aiz tiem, skaisti salapojušiem, kokiem. Piemiedzu acis un ieklausos putnu jautrajā čalošanā. Ak, cik grūti, bļad. Mutē joprojām kafijas vandamita pretīgā garša, ko visticamāk vēl ilgi neaizmirsīšu. Galvā pilnīgs karuselis, kurā ir sabojājies vadības bloks, kurš vienīgais spēj apturēt to karuseli. Izdzeru savu dienišķo ūdens krūzi. Saprotu, ka nākas iet pakaļ vēl. Protams, ka mopsis uzreiz sajuta mani un vajadzēja atpirkties ar siera gabalu, lai būtu miers mājā. Ar cerību likos gulēt, varbūt pāries. Kā tad! Karuselis tikai uzņēma ātrumu un pat nedomāja apstāties. Kur nu vēl kāds miegs. Kā arī visi pleci bija saulē nodeguši. Tā saņēmos izturēt vismaz līdz 7, kad jau likās pieklājīgi sākt rosīties pa māju. Aizgāju atkal mopsi piekukuļot. Un kā vienmēr sanāca. Tā brokastis pa brokastīm un pēc īsas zāles papļaušanas pie mājām biju gatavs stūrēt savu flagmani uz Reigas pusi. Un kā var redzēt aizstūrēju arī. Tik šodien neko lādzīgu atskaitot pārēšanos, neizdarīju.
Bet virsraksts.
Watchmen citāts:
Jon Osterman:
Reassembling myself was the first trick I learned. It didn't kill
Osterman... did you really think it would kill me? I have walked across
the surface of the Sun. I have witnessed events so tiny and so fast they
can hardly be said to have occurred at all. But you, Adrian, you're
just a man. The world's smartest man poses no more threat to me than
does its smartest termite.
|
|