| Veselā garā, vesela miesa. |
[9. Maijs 2011|12:12] |
| [ | Mūzika |
| | Ludvig Van Beethoven - Symphony No. 7, II Allegretto | ] |
Tā nu sagadījās, ka es jau 5dienā aizbraucu uz mājām. Jo uz mājām es parasti braucu 6dienā, no rīta, lai nav jābrauc kopā ar visiem proletāriešiem, kuri parasti velkās uz 86km/h. Aizbraucot uz Koknesi atmiņā attausa (precīzāk - man piezvanīja un paprasīja, cikos es domāju uz turieni doties jeb man pretjautajums šodien?!), ka esmu uzaicināt uz Egīla dzimšanas dienu. Egīls mācās par pārtikas tehnologu un ir alkoholiķis. Vismaz pēc viņa dzīves stila un pēc tā, ka viņš alu varot izdarīt 2 dienās, lai varētu izdzert viņu. Un viņš regulāri mēģina taisīt nedzeršanas mēnešus, kas dažreiz viņam arī pat sanāk. Katrā ziņā viņš ir viens no nedaudzajiem cilvēkiem, kura dienasgrāmatas draudzīgajos.ee var lasīt. Tā nu viņš sev nejauši bija nosvilinājis kompi (gan jau smagā alkohola kondīcijā) un kā mājienu dāvanai ierakstīja, ka viņam lieti noderētu jauns kompis. Mums ar Dagoru un Angīnu jau nevajag lieki teikt - tā nu izrokam no policijas pagrabiem pašu vecāko kompi, ar 32 disketēm ieinstalējam 95 windowu, vēl doom95 mēģinam ielikt un voilā - dāvana gatava. Vēl aprakstam ar marķieri dzelžu izmērus un var nodot jaunajam īpašniekam. Tā nu sakrāmējam visu semakā - dāvanu, Angīnu, maziņās un esam gatavi braucienam. Braucienam uz veikalu pēc alkohola. Šoreiz ilgi stāvot pie alkohola plaukta nonācām pie secinājuma, ka nekas vairs negaršo un nācās paņemt zaļo leišu 999 (izskatās pēc 666 ja dzer no kakliņa). Un jā, aizbraucām arī pie Egīla uz Bormaņiem (tur kur tā palīgskola). Iespējams, nejauši dodot dāvanu nometām viņu uz zemes. Bet monitors, maita, turējās līdz galam un nesaplīsa. Datora kaste gan bija vairākās daļās. Ta nu sapazināmies ar vietējiem bormaņu pacikiem un sākām tukšos kausus sausus. Nu vismaz tos 999. Pēc otrās pudeles jutos jau pilnīga kramā, bet tad kaut kā izdevās izsprukt ārā, svaigā gaisā, kur pie grilla kaut kādu maziņo varēja mēģināt nocopēt. Bet tad es sajutu to, ka sarunu biedrā ir blondums, pamatīgs un mans prāts atnācis drusku atpakaļ. Tas nozīmē, ka var iet turpināt iznīcināt to zaļo velnu. Un ar lusti jau. Laikam jau, ka nē, jo pēc trešās pudeles es tomēr sapratu, ka jāmūk projām atkal. Un šoreiz pa visam. Jo es nopētīja, ka uz galda vēl kādi 5l šņabis stāv. Nebija tajā dienā drosmes laikam. Tā nu mani aizveda gulēt uz pirtiņu, jo mājas atslēgas man bija mašīnā, bet mašīnas atslēgas mājā - laikam jau sapratu, ka nekāds Hudīnī neesmu uz durvju atvēršanu. No rīta varēju atkal novērot interesantu parādību - pirtiņas iekšējās temperatūras amplitūdu. Tur vienmēr ir aukstāks nekā ārā - vai nu tā ir ziema, vai vasara. Lai nu kā, piezvanīju Angīnam, lai aizved mani uz mājām. Tur izdzēru kafiju pāris sekundēs (jo padzerties pirtiņā nebija, lai arī kā gribētos) un devos tālākos piedzīvojumos uz Māliņu rezidenci (māte man bija audzinātāja un bioloģijas skolotāja, tēvs arī audzinātājs un sporta skolotājs, bet vecāko meitu es mācījos skolā kopā un ar jaunāko paldies dievam man nekāds sakars nav), kur tika organizēta talka. Ņemot vērā, ka talkās parasti neviens tā īsti nestrādā, bet 70% laika dzen luni, tad arī skatiens sākumā bija bezcerīgs, jo ņemot vērā, ka es ierados ar stundas nokavēšanos es biju vienīgais. Tā nu pēc kāda laiciņa sāka ierasties arī citi cilvēkveidīgie un kaut kas līdzīgs strādāšanai varēja sākties. Sākām ar nevainīgu zaru stiepšanu, bet tad, kad ieradās vēl vairāk vīriešu, tad jau tika izteika vēlme doties iekšā mežā un sazāģēt/sakraut tur divus nokritušos kokus, kas acīmredzot, nespēja izturēt ziemas smago sniega segu. Tā nu arī ieradās Dagors ar divām ūdens pudelēm padusē un kā īsts strādnieks sestdienas rītā uzsāka ar vienas pudeles iztukšošanu. Es arī palīdzēju, jo gribējās palīdzēt. Tā nu diezgan ātri tie koki tika sakrauti piekabē un izvesti no meža pārstrādei. Tad nu Ivars (tas kas Māliņš) ierosināja aizbraukt vēl vienam kokam pakaļ, ja jau sākām strādāt. Tā nu vēl piebiedrojās Angīns, kurš arī pārvarēja vēlmi nesabojāt manikīru. Aizvedām tad to koku, tad vēl vienu un tad beigās aizvedām visus kokus, ko vien varēja. Nezinu cik daudz beigās, bet es domāju, ka malkas vajadzētu pietikt vairāk nekā gadam. Tā nu beigās nostrādājušies vēl dabūjām palīdzēt tiem zaru vācējiem, lai tie nesabojātu savu manikīru. Ja nebūtu mēs 3, tad nezinu cikos naktī viņi beigtu. Jo mēs by default esam jau kruti. Tad atkal vajadzēja kādam ieminēties, ka pie vidējām Pičam (daudz viņu ir - 4) ir dzimšanas dienas ballīte ar alkoholu. Redz, vajagot tur arī aizbraukt un pielikt purnu. Nu, ar Dagoru šādos gājienos strīdēties ir bezcerīgi un piekāpjos - labi, aizbraucam tur, bet pa vienu aliņu vairāk nē, pietika Egīla pasākums. Tā nu uz mājām pa dušām visi un veikalā tiek paķerts viens aliņš (Dagors gan paņēma 3, jo tur bija palikušas 3 pēdējās un teica, ka nevarot viņas tā atstāt divatā, tas bezmazvai kā divas puķes dāvināt uz svētku dienu) un braucam pie brāļiem Pičiem. Tur, protams, ieejot pa vārtiņiem iekšā jautājums: "Kurš no jums 3 ir šoferis?" Tā kā Angīns maita ātri pateica, ka viņš, tad mēs ar Dagoru dabūjām ciest (kaut gan es nevaru apgalvot, ka Dagors tā uzskatīja). Tā nu apsveicamies ar visiem un, protams, Egīls stūrī sēž smaidīgs ar maisiņu pie kājām. Vakardienas pārpalikumi, redz. Naiva cerība, ka tikai rosols ātri pārgāja, kad tur varēja ieraudzīt vismaz kādus 4 litrus. Tā nu Gediminas (Tas, kuram jubileja un vispār Ģirts) jeb Nāves Ģedis (klīst nostāsti, ka viņš ar šādu iesauku esot visus mazos iznīcinājis counter-strike) mūs visus paēdināja ar interesantu ēdienu, kura sastāvā noteikti bija gaļa, kas vēl, velns viņu zin. Bet nu garšoja labi. Tā nu vakardienas piedzīvojumi pamatīgi spieda uz gulēšanas vēlmi un laicīgi ar Angīnu notināmies, kad mājās pāradās visu Piču tēvs - Lielais Pičs jeb sajūta, ka tūlīt vajadzēs dzert un daudz. Dagors gan tikai no rīta puses esot aizbēdzis. Tā nu nākošajā dienā tēvs izdomāja pārlikt pagalmā bruģi. Veltīgi strīdi par to, ka tas sākumā ir jānoblietē, vai vismaz ar līmeņrādi jāpāriet pāri un jāizlīdzina vai vismaz ar ūdeni jāpārlej, lai smiltis sablietētos. Tā nu nejauši Angīns uzrāvās iebraucot pagalmā, naivi domājot, ka tāpat vien iebrauks parunāties par to, kad mašīnas mazgājam un jau pēc 5min tika pielikts pie darba, kamēr viņa sieva ar manu krustmeitu (vienu no, laikam jau) varēja ķerstīt mikiņu un pieskatīt Nīči. Tā nu pēc stundas arī parādījās Dagors, kurš labprāt uzņēma manis sniegto zaptsūdens glāzi. 3 reizes. Tā nu uz vakara pusi vyss bija nobruģēts, gaļa apēsta un varēja sākt pucēt savas raķetes. Dagors uzreiz padevās un aizmuka uz mājām, gulēt. Tā nu nomazgājām, novaskojām pārvietošanās līdzekļus, lai spīd un laistās. Un tiešām spīdēja un laistījās, un visas mazās skrambiņas varēja viegli saskatīt. Aizbraucām uz Reigu, kur uzreiz devos futzālu spēlēt. 2h 3vs3 bez apstājas.
Futzāls tiešām bija lielisks, tāpat kā dzīve dažreiz. Un miegs pēc tā visa.
|
|
|
