| Piedzīvojumi ar kalcija karbīdu jeb bērnības atmiņas |
[29. Maijs 2011|21:15] |
| [ | Mūzika |
| | God Is an Astronaut - Golden Sky | ] |
Iepazinos es ar šo vielu, kad man bija kādi 10-12 gadi. Tolaik mūsu četrotne (es, mans brālis, Valts un jaunākais Bērziņš) bija palaidņu augstākais punkts tuvākajā apkārtnē. Tā kā mans brālis ar Edgaru (Bērziņu) gāja lielākās klasēs nekā mēs ar Valtu, tad viņiem jau sākās ķīmija. Ķīmija man vienmēr atgādināja manu bijušo skolotāju, kura stāstot par ķīmiskajām reakcijām vienmēr centās to izdarīt caur kaut kādu sadzīves joku (par atomu dalīšanos bija joks par to, ka kaimiņam vajag vairāk ābolu, tad viņš aiziet paņem no kaimiņa dārza) pēc kura pati vienmēr locījās pa galdu kādas 5 minūtes, līdz nomierinājās. Tiesa pēc pāris gadiem viņai kaut kas pateica, ka visi smejas par viņu nevis par viņas jokiem un tagad viņa, iespējams, vairs nejoko klases priekšā. Lai nu kā, regulāra aizņemšanās (vienreiz manu brāli pieķēra ar vienu no viņa klasesbiedriem un mēs no tēva dabūjām tādu morāli, ka es joprojām neko neesmu nozadzis) no laboratorijas bija ierasta lieta. Parasti loze krita kalcija karbīdam un spirta tabletēm (tās, kas ilgi deg). Varbūt daži zin, bet tomēr pastāstīšu - ja kalcija karbīdu sajauc kopā ar ūdeni kādā plastmasa traukā un aiztaisa viņu ciet, tad pēc pāris sekundēm var sagaidīt lielu blīkšķi. Tā nu mūsu četrotne pēc skolas devās uz parku (parks man ir pie pašām mājām) vai pie pirtiņas lokācijas (toreiz vēl par pirtiņu nebija domāts) spridzināt. Kādu jauku dienu, kad bijām sapirkušies ļoti daudz karbīdu (īsti neatceros, ko mēs stāstījām pārdevējam, bet mums tomēr pārdeva) gājām uz parku spridzināt visu vecomāšu nervus. Un, protams, pieredze ar nesprāgšanu laikā tika piedzīvota. Gaidam minūti - nesprāgst. Gaidam divas - joprojām klusums. Nu, neko, tā kā esam mazi un stulbi, izdomājam iet skatīties, kas par lietu. Tā kā mēs ar Valtu bijām mazākie un reizē arī bailīgākie (es, protams, tagad nebaidos ne no kā, bet citējot Jon Lajoie: "I am not afraid of wolves, but if I ever were face to face with an angry wolf, I'd probably get scared."), tad mēs raustījāmies iet klāt un paspārdīt ar kāju to plastmasa pudeli. Tā nu Edgars ar manu brāli gāja lūkoties. Pasper. Nekas nenotiek. Protams, tas nenozīmē, ka tā pudele ir jāpamet. Veram vaļā - it kā dūmo, bet nekas nenotiek. Un tad tieši kā no debesīm kādam pasprūk teksts: "Eu, varbūt pieliekam uguni klāt?" Tā nu Edgars atvadījās no savām uzacīm un man brālis no daļas saviem matiem. Vēl tagad atceros, ka prieka pilni (kuru gan uztrauc frizūra, kad apkārti viss sprāgst) ejam ārā no parka, kur jau mūs priekšā sagaidīja Valta tētis, kurš, protams, Valtu aizvilka aiz auss mājā iekšā (gan jau dabūja sutu). Edgars laikam arī atrāvās no savas mātes. Bet mēs ar brāli vienmēr kaut kā izšļūcām cauri visiem sūdiem. Laikam labi gēni. Kāpēc šis stāsts? Tāpēc, ka mans konfuksis, maijkomeršā, šorīt ap četriem krītot uz matrača to darīja zvaigznītē, kas nozīmēja to, ka es dabūju pa degunu ar roku. Un ne tikai vienu reizi vien, viņš daudz grozījās un nebija spējīgs tikt vaļā no tās pozas. Un viņš ir ķīmiķis. Tāpēc. Un man zemapziņā ir recesija.
 |
|
|
