| 54 lēnie joki par igauņiem un piedzīvojumi Tartu |
1. Maijs 2011|20:22 |
Sākās viss ar nevainīgu 5dienas vakaru, kad taisījos uz cq, lai mazliet padancātu ar Daugavietēm un ar naivu cerību, ka varētu ap kādiem 12 naktī iekāpt savā auto un doties mājās. Mājās jau biju iztukšojis vienu glāzi pie pusdienām un jau zināju, ka tur nevarēšu neko īpašu baudīt. Tā nu pirms tam aizbraucu uz E. Smiļģa muzeju, kur mana kursa viena grupa uzveda teātri. Kā viņu sauca, bet nu velns ar viņu. Es, protams, esmu bijis uz Dailes teātri un zinu kā ir, kad tu jūti, ka tev ir jāpamet zāle. Tā nu aiz attaisnojumiem, ka tehnika nokūpēja un solidaritātes pret kursa bedrēm izturēju līdz galam. Lai arī bieži manas sajūtas bija šādas - http://i.imgur.com/qkDqh.gif , teātris nebija nemaz tik sūdīgs. Daudz smukas maziņās, pietam vēl no sava kursa, kur acis priecēt, Vītola tēls un dažas interesantas interpretācijas par vairākiem jokiem lika man nenožēlot apmeklēšanu. Tagad tik daži vēl naivi cer, ka no manis izdosies iegūt bildes, ko es bildēju akta laikā. Tad turpināju savu plānu un devos uz cq, kur jau uzreiz varēju demonstrēt savas izcilās spējas smērēt maizītes. Tā nu aizvien vairāk saradās biedri un burgā tika ienests 5l ūdens pudele, kurā, protams, ūdens nebija. Tika veidots kokteilis, kur galvenā sastāvdaļa bija pudeles saturs. Pagaršoju malku. Pagaršoju vēl vienu. Paskatījos uz griestiem, pašmakštināju lūpas un sapratu. Uz mājām braukšu ar tramvaju un auto atslēgas ieslidināju dziļāk kabatā. Tad jau nejauši atvērās viens aliņš, tad vēlviens. Uzkodas jau arī pašas bija uztaisījušās un gaidot dāmas attaisījās vēl viens. Tā nu dāmas arī, lai arī ar nokavēšanos, ieradās. Sākums, protams, kā jebkurā ballē latviešiem - visi sēž pie galda, malko dzērienus, bauda uzkodas, varbūt pat arī kādas sarunas iesākas. Tā nu īsa iepazīšanās spēle (es ieteicu tvisteru, bet diemžēl nevarēja nekur sazīmēt viņu), kur atkal iepazināmies (lielākā daļa jau ir savstarpēji pazīstama, jo dejas mums notiek kopā). Tad visi tika uzdzīti uz dancefloor'a un ar deju cūka griķos tika atklātas dejas. Kokteils tukšojās pēc kokteiļa un arī īstās dejas varēja sākties. Un tā smuki pat. Pēc plāna, kurā es biju iecerējis doties mājās īsi pēc 12 naktī, vairs nekas nenotika. Improvizācijas par dzīvi gan notika. Tas, protams, ir pats skaistākais/interesantākais dzīvē - piedzīvojumi. Bet ņemot vērā, ka visiem piedzīvojumiem vajadzētu ļaut turpināties pēc iespējas ilgāk, tad nācās pēc kantu dziedāšanas uz jumta, arī to plānu vilkt no smadzeņu aizmugures ārā, jo iekšējai balsij vajadzēja pateikt stop alkoholam - nākošajā dienā jābrauc tak! Tad pēc pāris stundām sēžot Daugaviešu mītnē un dzerot kafiju, ēdot pankūkas paskatījos pulkstenī - 6:34. Jā, pēc 5 stundām jābrauc uz Igauniju - pārliecināties vai tie visi joki ir patiesi. Tad nu kaut kādā cilvēka pieklājīgā stāvoklī nonācu līdz mājām, kur iekritu gultā - gulēt. Bet tas laikam arī nebija lemts, jo gulēt vairs negribējās, laikam par daudz jaukas dejas pavadītas, ka prāts jau atteicās būt saprātīgs. Aptuveni kādu pusstundu man izdevās aizvērt acis ciet tā, ka to stāvokli varētu arī nosaukt par gulēšanu. Nu, pa lielam. Tā nu sapratu, ka mēģināt vairāk gulēt nav vērts - ielīdu ātri dušā, sapakoju kaut kādas drēbes somā un biju gatavs doties.
Projām.
Tā nu tiku līdz cq pēc sava auto un ilgais ceļš uz Tartu varēja sākties - Valpurģu nakts tur. Salikām mantas mašīnā, sabāzu vēl savus konfukšus tajā un sēdos pie stūres. Sākās vyss ceļš ar jautājumu: "Kāpēc, pie velna, ir tik daudz policistu uz ielas?" Tā nu pēc dažiem rupjiem jokiem par mūsu kārtības uzturēšanas orgānu nonācām pie secinājuma, ka tak šajā dienā tiek atklāta to motociklistu sezona. Bet nu laiks bija drusku iekavēts un centāmies ātrāk virzīties uz priekšu paralēli kaitinot ielas malā esošos policistus ar gāzēšanu. Tikām līdz juglas emsīdonaldo. Neko, bet nu tur pustunda aizgāja, kamēr visi izrunāja pagājušās nakts piedzīvojumus. Tā nu devāmies tālāk ceļā. Nu, policija visos krūmos un ņemot vērā, ka man ir problēmas ar ātruma ievērošanu, nācās runāties par to, ka es nožēloju, ka es pārsniedzu atļauto ātrumu un vēl šo izrunāt ar viņiem. Pēc laiciņa jau nonācām Valmierā, kur mani 1188 operatori (viņi man joprojām sūta īsziņu par to, cik var būt promiles Igaunijā) nosūtīja uz pilsētas centru meklēt virši-a degvielas uzpildes staciju. Nezinātājiem pateikšu, ka viņa ne tuvu neatrodas centram - tieši pretēji, pašā Valmieras malā. Tur vēl aizgāja laiks un jau tika ieslēgts mazs trauksmes signāls - "bļa, uz gājienu domājat paspēt vai kā?" un uz lielceļa gāzes pedālis tika ievirzīts dziļāk uz grīdas pusi. Tā, lai jūt. Pie Igaunijas, protams, jautrība, jo vienam ceļa biedram pasei termiņš beidzies. Un joki līdz ar to varēja sākties - par Igaunijas simtsgadīgajiem bērziem un lēnā lietus, kas līst tad, kad jau vairs nav apmācies. Pērles necitēšu, bet bija daudz viņu. Tā nu velkoties (Igaunijā esot ļauni policisti, kuriem parunāšanās neinteresē un tikai grib uzlikt lielu sodu tāpat vien) nonākam līdz galapunktam - Tartu. Novietojam auto pie karteļa cq, vēl ātri pagaršojam vakardienas dzērienu - kā, mēs viņu dabūjām tik viegli iekšā, velns viņu zin. Bet nu gājiens tūlīt sāksies, kur mums būtu vēlama dalība, tāpēc ātri dodamies meklēt, kur vispār tas gājiens īsti ir. Pēc mazas apmaldīšanās atrodam - jā, gājiens nebija ilgs un garš. 2 kilometri varbūt arī savācās. Bet nu pēc tam jau visi paklīda kā nu kuram sanāca un mūsu kompānija bija izbadējusies - pēc barības un alkohola. Tā nu iepeldējām vienā krogā un pasūtot ēdienus apradām ar patīkamo situāciju - sēdējām pie loga un varējām veikt inside shop window. "O, paskaties uz to maziņo!" "Nē, labāk uz to!" "Varētu to pa vidu, ne?" utt. Protams, aiziet uzprasīt numuru vai uzsākt sarunu neviens negrasījās, jo gan jau, ka kautrējās. Vismaz es kautrējos. Tā nu barība tika uzņemta un alkohola rotācija sākās (alus,viskijs,jāgers,viskijs,alus) tika izteikta vēlme iet meklēt laimi citur - tur, kur hokejs būs. Tā nu aizpeldējām uz vienu rokkafejnīcu, kur jau bija pilns latviešu - tātad hokejs tur tiek translēts. Sākumā jau visi bija ļoti neapmierināti ar to, ka mēs bijām tik skaļi un aizņēmuši pusi no kafejnīcas, bet tad skandas uzlika arī rokgrupa, kurai bija paredzēts spēlēt šajā vakarā. Varbūt minējums, bet nu tādu publiku viņi sen bija gaidījuši, jo latvieši lielākā daļa bija pārliecināti roka piekritēji un skanot Lenny Kravitz - Fly Away tas bārs pārvērtās par īstu rokkafejnīcu nevis vietu, kur onkuļi atnāk paēst vakara stundā. Neskatoties uz rezultātu visi bija ļoti apmierināti un alkohola rotācija uzņēma apgriezienus. Atceros tik to, ka visu laiku jaucu alu ar džeku. Un autopilots nemaz negrasījās slēgties iekšā. Ballīte tā teikt godam. Tad nu arī bijām nobrieduši veikt jebkura studenta cienošu izaicinājumu - pāriet pāri tam tiltiņam. Skaidrā es tiešām nemaz pat neriskētu iet tādam pāri. Tā nu mēs visi (kurš ejot, kurš rāpojot - atkarībā no stadijas) pārgājām pāri. Tad vēl salūts pa vidu tam visam. Tad arī sākās klaiņošana pa pārējo korporāciju mītnēm. Tagad vēl domāju, kur es īsti biju, bet likās, ka daudz kur. Katrā cq pa pusdejai un devāmies uz nākošo. Un tad uz rīta pusi mazais kāmītis teica: "gulēt nah! tev pie stūres vēl jābrauc."
Atveru ausis - dzirdu kā attaisās alus pudele. Tērvetes senču. Jā, rīts laikam ir pienācis. Atveru arī acis - nopētu lokāciju un apkārtesošos objektus. "Būtu labāk ēdis, bļa" nodomāju pie sevis. Kaut kā saņemos un sataisu sevi par homo sapiens līdzīgām radījumam un esmu gatavs doties. Kaut kur, kur ir svaigs gaiss un ūdens. Aizpeldējām pāris mājas tālāk, kur varēja nobaudīt soļanku un kafiju. Dēēbešķīgi teikšu. Tad aizpeldam atpakaļ, iegrimstam dīvānā un rīta sviests varēja sākties. Pērles atkal bira. Un ļoti spīdīgas. Tam pa vidu visu laiku pa cq klīda kāds meža gars (vismaz pēc frizūras un izteikti dīvainās staigāšanas) no kura visi centās atkratīties, kāda dāma, kuru neviens nezināja. Bet nu idilliska bilde par sagurušiem studentiem dīvānos, kur visi kaut kā mētājās un bohēmisti pirmajā stāvā, kur viens spēlē klavieres, bet divi jaunskungi ar glāzēm rokā bauda mūziku un dzied līdzi. Nu, tā, pa smuko - tā, ka gribās vēl drusku ilgāk tā. Bet nu saņēmāmies un devāmies uz mājām. Visi šoferi, protams, cerībā, ka ļaunie igauņu policisti neliks pūst (pēc iebraukšanas Valkā jauka nopūta) un miegaini pasažieri, kas pat lāga vairs nespēj turpināt dzert. Tā nu ar interesantām sarunām ļoti ātri nonācām galapunktā - mājās.
Atpūsties no atpūtas.
|
|