| Rokenrolls un rīta pastaigas |
[31. Mar 2011|15:51] |
| [ | Mūzika |
| | Clint Mansell - Death Is The Road To Awe | ] |
Jebšu īss atskats par 18. un 19. martu, kad Kokneses mūzikas skolai bija 20 gadu jubileja. Sākums bija cerīgs, kad 18. ierodoties Koknesē noklausījos sava bijušā skolotāja pūtēju nodaļas koncertu, varēja pasmieties par mazajiem un vienlīdz rūgti konstatēt, ka šamie spēlē labāk par mani tā brīža posmā. Nu neko, ar Dairīgo vēl aizejam uz atmiņām kaut ko salauzt, lai būtu tā vecā sajūta, ka visu laiku kaut ko lauzām mūzikas skolā. Šoreiz loze krita vienam krēslam un plakātam. Tad izdomājam, ka varētu aiziet pasēdēt solīdi pirtiņā. Nu tā, bez pārlieku daudz alkohola un lustes. Tā nu, kā jau zināms ar maniem piedzīvojumiem - tā ir izcila sēkla kaut kam patiešām stulbam un neaprobežotam. Tā nu vakars/nakts pagāja vāļājoties pa grīdu, viens otra sišanā, vandamitā (šis dzēriens sāk zaudēt savu eksluzivitāti) un kavas spēlē. Tā nu ap 6 no rīta ar mazo susļiku (regi. piez. Ki(č)tija. Meitene, kas man ļoti patika, agrāk - ap vidusskolu, bet tad man apnika tā patikšana). izdomājam, ka būs mazliet par īsu - devāmies pie manis, uz mājām. Pēc sulas un cepumiem. Atradām tikai melno balzāmu. Un vēl tēvs palūdza, ja jau es esmu saģērbies, tad lai vismaz suni izvedu ārā pastaigāties. Nu, neko. Ar susļiku parēcam par to, kā mopsis izstaipās pirms došanās ārā un dodamies atpakaļ ar viņu. Starp citu, 5:48 sāka snigt, kas ceļu uz/no mājām padarīja vēl jautrāku vāļājoties pa ceļa malu. Tā nu nonācām atpakaļ, kur es pēkšņi sajutu vēlmi doties mājās - gulēt. Tā nu mazliet apslapināju lūpas ar melno zeltu un devos mājās. Kur jau kafija un brokastis bija gatavas. Tā nu paēdu un pakritu gultā, labsajūtā. Tad piecēlos, aizbraucu atklāt gaļas sezonu pie Ancelāna, pasēdēju tur, iedzēru 2l alus kā normāls lauķis un tad devos uz kultūras namu - 20 gadu jubileju. Tā nu satiku sen neredzētas paziņas. Ar Dairīgo izdomājām, ka nevajag tā kā vakar un paņēmām 0,7 uzlējumu uz diviem, lai ir tā - pa zolīdo. Nepagāja ne pusstunda, ka braucām pakaļ vēlvienam. Un kas tālāk? Laikam Campari. Un apziņa, ka kaut kas dzīvē ir ne tā. Laikam bremzes vienu brīdi atlaidās. Vai arī otrādāk. |
|
|
