| 3 idioti jeb bērnības atmiņas |
[31. Maijs 2011|20:53] |
| [ | Mūzika |
| | David Bowie - Thursday's Child | ] |
Nav jau tā, ka esmu gatavs rakstīt blogu, lai nav jāraksta kursa darbs, bet nu uzrakstīšu vēl kaut ko no savām atmiņām.
Šodien nevilšus pārlasīju iepriekšējo ierakstu, kur es rakstīju, ka mums ar brāli parasti izdevās izšļūkt cauri visām nepatikšanām, kas draudēja pēc kārtējās palaidnības. Tad nu par vienu atgadījumu, kur galvenajās lomās biju es, jaunākais Bērziņš un Elsts (viņš arī dzīvoja uz Daugavas ielas (es dzīvoju uz Daugavas ielas), tādā lielā mājā, kur bija tornis. Tajā dzīvoja kādas 3-4 ģimenes. Lai nu kā, viņa tēvs bija mehāniķis, kas diezgan negatīvi atsaucās uz viņa izmantoto leksiku. Vēl joprojām pa Koknesi klīst leģendas, ka viņa mazais brālis senatnē bija pasūtījis dirst savu bērnudārza audzinātāju). Tā kā Elsta pagalmā stāvēja visādi šroti, tad mēs šad tad paņēmām kādu zapiņu, lai pabraukātos. Nekur tālu ne, tik pa pagalmu. Nu, labi, sadirsu drusku, jo piedzīvojums tikai sāksies. Kādu jaukāku dienu izdomājām pavizināties. Ielējām drusku benzīnu, ko Bērziņš bija nospēris no vecā benzīntanka, kas jau tad bija vecs un bija aizvēries. Tā nu ielējām cik tur tos litrus un izdomājām patestēt kā iet pa lauku ceļiem. Tā kā pa pagalmu braukt ir lame, kad jau visiem ir kādi 13 gadi, tad izdomājām aizbraukt uz Ratnicēnu pusi (nezinātājiem - uz ziemeļiem). Domāts, darīts. Tā nu frēzējām tur ceļus un baudījām ainavu (nu, labi, kādu tur ainavu, bijām 13 gadīgi puikas pilnīgā starā ar automašīnu un taisījām visādus trikus uz ceļa). Ilgi nevajadzēja gaidīt, kad viens līkums izrādījās viltīgāks par mums un mēs attapāmies grāvī. Par laimi ne līdz galam, jo tas grāvis bija dziļāks par 3m un beigties varēja krietni sāpīgāk. Tā nu izvēlāmies ārā no mašīnas ar sajūsmu spiedzieniem, cik tas bija kruti, ko mēs nupat izdarījām. Bet tad smadzenes sāka darboties citā virzienā: "A kā mēs tagad to mašīnu ārā dabūsim?". Pamēģinājām brīnumlīdzekli - atpakaļgaita un četras spēcīgas plaukstas. Nebūs. Jā, saskatāmies un nosprieža, ka laikam esam sūdos līdz ausīm. Tā kā bijām uz diezgan reti apdzīvota ceļa, tad gaidīt, kad kāds izvilks arī bija velti. Neko, ejam meklēt tuvākās mājas. Varbūt tur palīdzēs 3 idiotiem.
Aizejam pie vienas lauku mājas. Tā kā Elsts bija vecākais, tad viņš sāka runāt ar mājas saimnieku un sakopojot visas savas pieklājības izpausmes spēja palūgt, vai tās mājas saimnieks varot iedot lāpstu. Nejauši noskrējām no ceļa ar mašīnu. Saimnieks tā smaidīgi nopēta visus 3 puišeļus. Nu, labi. Priecīgi dodamies atpakaļ pie auto. Kaut ko parokam, pačakarējamies vēl pāris stundas Elsta skaistās leksikas pavadībā un esam jau ārā. Priecīgi aizvedam lāpstu atpakaļ onkulim un braucam uz mājām, jo bija jau pienācis vakars Bet, protams, ka vajadzēja vēl pa ceļa paārdīties ārpus Kokneses. Tā nu mašīna atkal noplīsa. Kamēr mēģinājām iestumt, piebrauca cits onkulis un izkāpjot no sava Audi 80 nopētīja mūs. Tad sekoja jautājums : "Jums vispār tiesības ir?!" Atstājām runāšanu atkal Elsta ziņā : "Nav bļa, bet mēs tepat no Kokneses esam, tētis mašīnu taisa un izdomājām paskatīties kā ir sataisījis.. Varbūt vari palīdzēt iestumt?" No tādas atbildes pat tam onkulim nekas cits neatlika kā palīdzēt iestumt. Tā nu zapiņš atdzīvojās un pateicoties vēl novēlējām onkulim labu ceļu. Un tagad par to veiksmi, ka nekad neatraujaumies. Elsts uzreiz atrāvās no tēva par šo triku, "Edgar Bērziņ!! Tūlīt mājā iekšā!" - Edgars arī sūri atrāvās. Bet es? Atnācu mājās un mamma bija sacepusi garšīgas karbonādes. Tik garšīgas, ka joprojām atceros kā es viņas pēc kārtas bāzu mutē, jo bija uztaisītas tik daudz. Varbūt tāpēc man joprojām tik ļoti garšo karbonādes un nepatīk palikt uz ceļa, vidū.
|
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}