| Turības ziemassvētku balle jeb nakts, kad tika piesmiets Melngalvju nams |
21. Dec 2011|01:26 |
Laikam vajadzēja kādu laiku, lai apkopotu redzēto un piedzīvoto tajā liktenīgajā vakarā.
Par skolas patriotu sevi vairs nesauktu, bet šādus tādus pasākumus vēl apmeklēju - precīzāk būtu teikt, ka ziemassvētku balle laikam šogad ir vienīgais paredzētais pasākums.
Pašā sākumā uzrunāja vieta, saviesīgais apģērbs (black-tie) un maskas, bet tad mazu brīdi aizdomājos... kā tas viss ies kopā ar viduvējo Turības studentu.
"Šausmu nakts!" citējot Janu.
Bet nu ņemot vērā iepriekšējo gadu pieredzi, ka apsardze palūdz pidarus tirgus džemperīšos doties pa taisno uz essīti, copēt maziņās tur (lai gan pagājušo gadu kāds pipars izdomāja, ka bez durvju stikliem neies projām. Pasala visi priekštelpā pēc tam viņam par godu), tad šogad apsargi izturējās diezgan maigi pret aritmētiski vidējo homo sapiens tvērējmērkaķi, kam alkoholu ir grūtāk panest un rodas problēmas kustību un smadzeņu koordinācijā.
Jāatzīst, ka tradicionāli pasēdējām ar kursa kompāniju (ar to pašu, kuru secinājām, ka visi ir pidari, atskaitot mūs) pirms tam lietojot uzturā alkoholisku padzērienus. Sākot ar nezināmas izcelsmes rumu, beidzot ar zināmas izcelsmes rumu. Kad teorētiski bijām panākuši stulbības pakāpi tādu, ka varētu doties socializēties ar pārējiem, tad nospriedām, ka jāsauc taksis. Saceits, dareits.
Ierodoties tur uz mirkli parādījās wtf moments - zoodārzs tā kā nebija vecrīgā... Nu labi, ja jau atkūlāmies, tad izvirzoties cauri krekls ir gandrīz kā uzvalks ar šlipsi, kur nu nahuj vēl kādu masku masai, kas pēc visa spriežot pārdzērusi jēgu, nonācām deju zālē. Jā, bez elkoņu palīdzības bija pagrūti dejot, jāskatās vai kādai čiksītei neuzkāpj virsū vai arī kādam neizgāž kokčiku, ar ko viņš tik meistarīgi dejo neritmiski kādu mistisku 90. gadu latviešu mūzikas virsotni. Garastāvoklis jau bija pavirzījies uz dziļāku vietu (gandrīz tik pat skumji, kad lauvu karalī Simbam nomira paps vai arī gredzenu pavēlniekā Gandalfs iekrita tajā aizā) bija radusies nepārvarama vēlme doties projām. No turienes. Jo tas nams tika izvarots, morāli. Nu gan jau, ka pievēma arī pirmkursnieki tualetes un kādu izstādes telpu. Visskumjāk paliek, kad iedomājos, ka okupācijas muzejs gan jau arī netika žēlots, ņemot vērā masu, kas tur pīpēja, jo laiks arī bija tikpat sūdīgs cik publika ballē.
Sūds ne balle.
|
|