| Paskatīties no augšas |
31. Jul 2011|23:40 |
Man Dagdas apraksts joprojām gaida savu laiku. Bet citas lietas arī notiek dzīvē, ziniet.
Piemēram Dagora un Pekša 31. gadu jubileja (Dagors aizliedza nest dāvanas, bet gan tikai alkoholu - tā kā tas bija vairāk nekā zvaigznes debesīs tajā naktī). It kā nekas īpašs, bet patīkami pavadīt laiku ārpus interneta dažreiz.
Ņemot vērā iepriekšējā ieraksta apņemšanos, tad visu vakaru nācās pavadīt kustībā, lai mazais Pičs ar glāzīti rokās mani nenoķertu un neliktu man justies slikti, ka es dzeru mazāk kā viņš. Tā dreifējot cauri cilvēku masai trāpīju tik uz katru 3. glāzīti ar ko pilnīgi pietiktu, lai alkohola koncentrācija neiznīcinātu saprāta sajūtu un es nekļūdītos/neieveltos emocijās/sajūtās. Neskatoties uz to, ka publika bija tā pavairāk nekā parasti, tad interesantuma ziņā bija tukšums. Tā kā visi bija skaisti sadalījušies pa bariņiem, lai ap/pār runātu savas cildenās dzīves, tad veicu sociālo eksperimentu un centos katrā sarunā mazliet iedziļināties. Jāatzīst, ka cilvēki runā tādu sūdu, ka pat mazliet iesilušam nācās pēc pāris teikumiem konstatēt šo faktu un publiski izteikt aizvainojušas frāzes šo personu virzienā: "Jūsu saruna nav saturiska, tā ir sūds!" Tā peldot pa teritoriju vismaz centos uzķert kādu konfliktu, lai padarītu šo vakaru kaut mazliet interesantāku - tā, lai es labāk varu gulēt. Ap 3 naktī kapitulēju pārējo priekšā un ar teikumu, ka visi ir idioti, atvadījos. Vīlies ierausos gultā un domāju. Domāju par to, kā lai sameklē sev harmoniju dzīvē.
Lūcija izskatījās smuki. Ja es būtu iedzēris vairāk nekā sev ļāvu, tad varbūt mēģinātu koķetēt.
Lai nu kā, stāsts vēl nebeidzas. Jo tādas ballītes turpinās, tāpat kā šis stāsts. Pieceļos un kā blociņā ierakstīts - zvana Dagors. Visi ir augšāmcēlušies un uzdzeramais tūlīt beigsies. Lai paķeru sulas un braucu taisīt vandammitu. Mazliet sašķobu seju un saku, ka pēc pusstundas būšu. Pēc vakardienas vilšanās ne visai gribējās braukt atpakaļ. Tā prātojot virtuvē pie kafijas, ienāca tēvs un izteica ierasto frāzi: "Negribat pastrādāt drusku?" Sapņainais skatiens pārvērtās drūmās realitātes sejā. Sestdienas rīti nav mani mīļākie, lai strādātu. Tā nu noteicu, ka došos uz veikalu iesākumam - kāds cits mirst tagad! Paķēru divas sulas un aizvedu tās uz pirtiņu. Piebraucot pie pirtiņas jau varēja redzēt, ka![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) skaabais vairs nav lezbiešu frizūras - tagad vispār nav mati.
Sēdēju mašīnā, klausījos Foo Fighters - My Hero un domāju vai ir vērts kāpt ārā. Nopētu vēlreiz kompāniju, kas tur pakrituši uz zemes bļaustās
cilvēkiem grūti saprotamā valodā.
Vai tiešām es tur iederos?
Padomāju, paklausījos dziesmu, izkāpu ārā. Vandammitu tomēr jau varu uztaisīt, tur man nevajag komunicēt. Sataisīju vandammitu savā medus trauciņā un devos mazliet tālāk. Pastrādāt mazliet jeb labība bija nopļauta vienā mazā laukumiņā, ko vajadzēja nogādāt traktora piekabē ar sakumu un grābekļu palīdzību. Tā nu piestrādāju par grābekļa operatoru, jo vakardienas sūdīgais šņabis kuņģī neļāva ieelpot pārāk daudz siena putekļus. Tā kā esmu jauns un neprecējies, tad arī nenoslinkoju izkraut to visu pēc tam. Varbūt tāpēc, lai vēl ilgāk paildzinātu laiku, kurā man jādodas atpakaļ pie homo sapiens tvērējmērkaķiem.
Tā nu pavisam lēnu ķēpājoties ar sīkumiem savācu mazo Piču un braucām uz pirtiņu. Vismaz viņš nav tik stulbs (vismaz kamēr nav piedzēries). Izdevās publiku novirzīt uz volejbola spēli. Tā kā mēs ar mazo Piču bijām vēl skaidrā, tad bijām mazliet pikti uz pārējiem, kuriem kājās nostāvēšana sagādāja mazas grūtības. Nerunājot par serves uzņemšanu. Tas bija vēl grūtāk. Un Elīnas Māliņas taisītais vandammits garšoja pēc šņabja un... cita šņabja. Slikti maskēts šņabis - tas būtu precīzākais raksturojums. Lai nu kā, cilvēki sāka nogurt no fiziskām aktivitātēm un izlēma doties atpakaļ piekopt nekā nedarīšanu uz zemes un alkohola lietošanu. Ja es būtu palicis vājš un būtu pietempies alkoholu kā mopsis pīrādziņus, tad droši vien es aiz sajūsmas jau būtu sācis spiegt par tādu aktivitāti (pasivitāti). Bet es nepaliku. Arī vandammita konstanta neiztukšošana palīdzēja tam visam - alkoholu var tikai pagaršot. Pat vandammitu var tikai pagaršot. Vairāk jau nevajag to vysu.
Šoreiz neizteikšos sīkumos par sarunu tematiem (ar Martu pārrunāju par uzticēšanos definīciju, jā, tā laikam bija vienīgā saturīgā saruna), bet nekā nedarīšana uz zemes uzklātās segas sniedza atdevi. Sākās drāmas.
Ak, cik uzjautrinoši tas bija! Individuāli apskaidroju cilvēkiem, ka viņi ir idioti un nekas nemainīsies uz labo pusi viņu dzīvē. Tā arī visticamāk būs.
Tālāk jau varbūt vairs nav ko stāstīt. Vienīgi to, ka zemīšpāris beidzot atnāca. Pie reizes Zemītis vēl vienam banānam iedeva pa muti tāpēc, ka viņš uztaisīja sūdīgu vandammitu. "Reini, aizej uztaisi vandammitu!" uzreiz teicu mazajam Pičam. Viņš paskatījās uz manis tā, it kā es viņu grūstu bedrē. Dīvaini. Lai nu kā, 6 no rīta vēl pie vārtiņiem ar zemīti runājām par makšķerēšanu, kad fonā mazais peļu junkurs pilnīgā ķirsī braucot ar riteni lēnām pazuda grāvī. Tas skats bija skaists. Kā no filmām!
Uzticoties sev, mēs varam tikai pievilt sevi. Uzticībā nevar vinnēt, tāpēc man netīk uzticēties. Visiem, ieskaitot sevi.
Man apkārt ir pārāk daudz homo sapiens tvērējmērkaķu.
|
|