| Kā es šodien mēģināju uzkāpt kokā jeb bērnības atmiņas par karu ar pļuristiem |
30. Aug 2011|02:27 |
Šodien atnāca vectēvs un palūdza vai es nevaru uzkāpt vienā ābelē un nokratīt ābolus, lai zari nenolūzt (ābolu raža šogad ir padevusies - ja es taisītu alkoholu no āboliem un būtu alkoholiķis, tad es visu laiku staigātu ar tādu burvīgu smaidu sejā, ka ar ķieģeli nenoņemtu).
"Ejam?!" Paskatījos uz mopsi un šis uzreiz saprazdams, kas par lietu izstaipījās un bija gatavs vilkt ķiveri, lai novērotu/analizētu manas darbības kokā no apakšas. Aizgājām līdz tai ābelei, nodevu saistības ar mopsi vectēva rokās un sāku rāpties. Pieķeros vienam zaram, mēģināju tikt augšā - nekā, nācās piezemēties.
"Nu kas tā pa lietu?!" un stūrgalvīgi uzreiz vēlreiz mēģināju. "Njā, šis tas ir piemirsies..."
Pa to laiku vectēvs ar mopsi jau devās tālāk uz priekšu pa ielu. Pēc 5. mēģinājuma izdevās un nestabili atrodoties nokratīju vairāk nekā vajag tos ābolus (to varēja pateikt pēc sauciena no vecāsmātes, kas atradās pāri ielai savā dārzā un novēroja to procesu no malas). Bet stāsts šoreiz par to, ka agrāk man tāda ābele bija iesildīšanās, jo kāpelēt man ļoti patika. Šoreiz ne pa kritieniem, bet koka valstību (mums kā īstiem ķeizariem pirms baltās mājas valsts bija mazāka valsts no kuras atsperties).
Kā jau visiem sīkiem idiotiem, arī mums vajadzēja savu ģenerālštābu no kura koordinēt visas palaidnības. Tā nu kādu dienu izlēmām, ka kastanis blakus mūsu mājai ir ideāls - atrodas līkumā uz stūra, no galotnes varēja pārredzēt visu apriņķi, no viduvējā stāva - ceļu un tuvākās mājas, kā arī lapas sniedza ļoti labu aizsegu (mēs tur bijām neredzami). Tā tika savilkti dēļi, āmuri un naglas - darbs varēja sākties. Būvējām mēs četri - Es, brālis, Valts un Edgars. Kastani bija iesējusi mana māte un ap to laiku tas jau bija pamatīga kalibra kastanis, bet to mēs nezinājām un bez sirdsapziņas raidījām tajā iekšā naglas, lai mūsu štābs būtu noturīgāks. Protams, tika pielietotas troses un vēl citi palīglīdzekļi, lai mūsu štābs būtu krutākais ciemā (vispār jau mūsējie štābi laikam bija vienīgie). Kā arī tika apzināta situācija, ja uznāk karš - tika sagādāta munīcija (āboli, kaķenes, aronijas, jebkas ciets), jo mazākiem bieži vien sākumā iet grūti - citi var iekārot skaisto nocietinājumu.
Tā nu dzīve ritēja mierīgā gaisotnē līdz beidzot mums uzradās ienaidnieki - neviens viņus nepazina, tik zinājām, ka viņi dzīvo kaut kur uz sporta ielas, ir mūsu vecuma un ir krievi. Pietiekami daudz iemeslu, lai tie būtu pasludināmi par mazāk vienlīdzīgiem par mums. Un vēl viens trekns punkts - viņiem bija mopēdi un viņi nepārtraukti braukājās garām un tā skaņa sāka mazliet izvest no pacietības. Saukājām mēs viņus par pļuristiem tāpēc. Tā nu atklājās pirmās mazās sadursmes, kas izpaudās ar kāda ābola raidīšana uz viņu pusi, kad atkal viņi patrulēja garām mūsu robežai. Tā mēs sapratām, ka mums vajag paplašināt ietekmes teritoriju un uzbūvējām mazāku štābu, bet tikpat stratēģiski svarīgā vietā pie Edgara mājas - štābs spēja nodrošināt labu redzamību un vieglu tēmēšanu, bet atstāja mūs daudz mazāk apbruņotā vietā. To mēs izlabojām, kad praktiski izmēģinājām savā starpā pakarot - kad tevi bombardē ar āboliem, kastaņiem vai apšauda ar aronijām, tad glābties īsti nebija kur. Laikam ejot mūsu konflikts ar pļuristiem jau pārgāja uz regulārām bombardēšanām no štābiem un apšaudīšanu no mūsu slēpņiem. Pat tika nolemts par ieroču uzlabošanu un iepirktas plastmasa karabīnes, kuras spēja raidīt plastmasa lodītes. Neizbēgami tuvojās izšķirīgā cīņa, kur nebūs mūsu meža brāļu smalki piekoptā tehnika, bet gan cīņa jau uz atklāta laukuma. Gadījās tas pavisam nejauši, bijām nokāpuši no kastaņa un es ar Valtu un Edgaru bijām aizgājuši pie mājas pēc munīcijas, kamēr brālis sargāja štābu. Tā nu pļuristi, maitas, veiksmīgi brauca garām un ieraudzīja, ka šis viens un leca nost no saviem hārlijiem, lai pārmācītu viņu. Kā reiz mēs atgriezāmies no restrukturizēšanas uzdevuma un ieraugot skatu, ka tie krieviņi lien manam brālim virsū nobļāvos: "Sitam!" un berserkā skrēju virsū, no kā piemēru ņēma arī Valts un Edgars. Kad šie ieraudzīja, ka nebūs labi, tad apgriezās un sāka mukt projām, vēl tik man brālis viņu vadonim paspēja pa muti uzšaut. Kopš tā laika mēs viņus vairs neredzējām. Tad arī nolēmām veikt ekspansiju uz Pērses pusi, kā rezultātā anektējām Balto māju. Mums gandrīz nekas vairs nestāvēja ceļā, lai pievērstos pārējai pasaulei, kas neapzinājās šī jaunā spēka patieso varenumu.
Gandrīz.
Es vēl gribēju kaut ko piebilst par saviem citiem piedzīvojumiem, kurus esmu noslinkojis atreferēt. Bet es noslinkoju.
|
|