| Mēs dažreiz zaudējam, kad to negribam |
[4. Jul 2011|00:32] |
| [ | Mūzika |
| | Michael Giacchino – Let Us Drink Milk | ] |
Pat bija jāaizdomājas ar ko lai sāk pēdejo dienu piedzīvojumus. Saturam (twittera bezpersoniski īsie teksti neuzrunā mani un man vajag mazliet vairāk vietu, lai pastāstītu kā gāja.) varu norādīt, ka ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) skaabais bija dzimšanas dienas ballīte pie manis pirtiņā, Latgola, biju aizgājis atrādīties uz orķestri un vēl vēžošanas azarts.
Ar ko sāksim? Sāksim laikam ar Latgolu - mātes krustdēlam - Arvim palika 18 gadi. Liels puika, nu ziniet. Ja godīgi, tad blakus viņam es jūtos īss, jo viņam varētu būt kādi 2 metri augumā. Tā nu māte mani pieceļ plkst. 11 no rīta un saka: "Laižam uz Latgali!" Neko, jāceļas vien ir. Kad dodos uz auto, lai sēstos pie stūres, man garām pasteidzas māte un pasaka, kurš pirmais iekāpj pie stūres, tas arī brauc. Labi, nav jau grūti pasēdēt blakus. Bet tā kā es nespēju izturēt kā citi brauc, jo manī ir visu laiku nemiera sajūta un domas, ka es varētu izdarīt labāk, tad Liepkalnu ceptuvē, kad nopirkām pīrādziņus un maizes kukuļus, pie stūres pirmais jau biju es. Tā nu vālējām tālāk pa lielisko ceļu līdz Latgalei (ceļš tiešām bija lielisks - taisns un bez bedrēm. Bija tā vērts gaidīt tos 2 gadus pie luksaforiem, kad viņu taisīja) un pēc kāda laika jau nonācām Samiņos - lauku mājā, pie Viļāniem. Tur dzīvo vecmammas māsa, kura pati ir izbijusi veterinārārste un tagad audzē visādus lopiņus. Lauki, tā teikt. Bet nu, par bērnības piedzīvojumiem Samiņos citreiz. Tā ar brālēnu (Arvis skaitās 2. pakāpes brālēns, jo ir mātes brālēna dēls) sākām cept gaļu jeb aizgājām vēl uz māju čaju iedzert un štovētus kāpostus ieēst. Jā, pirmā tūre bija melna un nācās viņu upurēt sunim. Tad nolēmām, ka būsim gudrāki un sēdēsim blakus. Bet nu... jā, paņēmām katrs pa aliņam un pārspriedām dzīvi, kā katram iet un kā mazās copēt (viņš spēlē basketbolu, tāpēc viņam ir daudz vieglāk nocopēt). Tā... ak, jā, aizrunājāmies. Otrā tūre arī sunim tika. Saskatījāmies un nolēmām pēc grūti padarītā darba nopelst, jo karstums bija ļoti neciešams. Aizgājām līdz dīķim, kur es varēju uzreiz brist iekšā, bet kamēr Arvim vajadzēja manu māti ar laivu izvizināt kā lepnu pilsētas dodžu pa Venēcijas kanāliem. Ūdens pie krasta likās pieņemami silts ķermenim un tika nolemts, ka varētu atklāt peldēšanas sezonu (vispār jau atklāju laivu braucienā, bet tā kā es maz atceros, tad tas pa lielam neskaitās), kā rezultātā mazliet ielīdu iekšā līdz ceļiem un ielecu iekšā (es parasti 5 minūtes saņemos un tad ielecu iekšā - tā ir vieglāk saslapināties). Jā, tur tālāk nemaz nebija tik silts ūdens. Bet nu ķeksim papeldēju tālāk. Tik māte no laivas visu laiku sauca, ka es jau pa tālu esmu aizpeldējis, lai tūlīt peldot uz krastu. Nu jā, nav brīnums, ka peldēt īsti nejēdzu, ja visu laiku kāds skatās no muguras un bļauj, ka jau pārāk tālu un ilgi peldu. Māte mūs bērnībā nelaida pie ūdens, jo baidījās no savienojuma: mazs un stulbs + ūdens. Novirzoties atpakaļ uz tēmu - beidzām peldēties un varējām doties ēst, jo jutāmies gana nopelnījuši. Sievietes bija sataisījušas salātus un torti. Tad varējām sākt dzīrot. Un pats galvenais - īsts lauku piens. Izdzēru laikam kādas 6 krūzītes un tik un tā nejutu pilnumu. Tas liek atcerēties, ka tad, kad biju mazs, tad stāvēju ar krūzīti pie vecāsmātes kūts vakarā, kad viņa slauca pienu. Lai nu kā, torte tika apēsta, pa virsu vēl konfektes un varēja doties mazliet tālāk - uz Rēzekni pie tēva māsīcas, kas nodarbojas ar podniecību. Kā reiz cepli kurinot tajā dienā. Man jau bija labi turpat, bet māte uzstāja, ka esot teikusi, ka iebraukšot. Ja jau teica, tad jau bija jāiebrauc. Pasildījos pie cepļa, kad ārā bija neciešams karstums. Izturēju laikam pat 15 minūtes, kamēr māte visu pārrunāja. Tad arī mukām atpakaļ uz Koknesi.
Jo kādam bija jāpaspēj uz orķestra mēģinājumu. Tā kā pa mācību laiku es dzīvoju Rīgā, tad arī orķestra apmeklējumi nav tie biežākie, jo mēģinājumi parasti ir trešdienās vai piektdienās - es vēl parasti Rīgā esmu tad. Lai nu kā, vasara ir pienākusi un es uzturos Koknesē, jo nu... jūs jau ziniet, man Rīga riebjas. Tā nu arī ir atlicis laiks aiziet arī uz orķestra mēģinājumu. Sazvanos ar Dairīgo un pēc īsas Aizkraukles apciemošanas esam gatavi ievelties iekšā orķestra mēģinājuma telpā ar mūsu tipisko 20 minūšu nokavēšanos : "Ciemiņus gaidījāt?!"
Jā, Ziedonis negaidīja gan, bet priecīgs gan bija. Iesākām ar kaut kādu vācu polku. Jau pēc pusstundas, kad Ziedonis izmisīgi centās uzrunāt orķestri uz muzicēšanu, Dairīgais atsūtīja īsziņu, ka viņš pēc litra varētu nospēlēt to polku no galvas jau (mēs viņu pirmo reizi spēlējām), kamēr flautas mēģināja izspēlēt ievadu. Traki gāja, jāatzīst. Pats turējos, lai nebļautu: "Kas jums tāds pret mūziku ir?!" Ar Dairīgo nospriedām, ka pilnīgi retardi daži ir un, ka nekautrēsimies apcelt arī lielos onkuļus, kad nespēj ieraudzīt piano. Tur arī pats varēja traks palikt pēc tā mēģinājuma. Ziedonim ir palikusi maiga sirds un viņam vairs nav spēki cīnīties ar antimuzikāliem cilvēkiem. Labi, ka viņam pietika spēka cīnīties ar mani un beigās vinnēt mani. Par to ir jāsaka paldies. Kas zin, kas no manis sanāktu, ja mani 6 dienas nedēļā nečakarētu ar nošu mācīšanos no galvas un mūzikas veidošanu. Bet mūzikas skolas gaitas arī būs citreiz.
Tagad kārta vēžošanai. Nu labi, pirms tam bija lielisks vollejbols, kur man atvērās sportista aura un nospēlēju nesalīdzināmi labi ar manu ikdienišķo slinko spēlēšanas stilu. Kad bumbu saskatīt vairs nevarēja, tad tika izdomāts, ka vajag braukt uz karjerām vēžot - skaitās stilīgi, jo visi tagad tā dara un reāli arī kaut ko noķert arī var. Tā nu tika nolasītas 3 automašīnas, kurās bija pilns ar domām par vēžu iznīcināšanu. Aizbraucām uz karjerām un protams, 2 automašīnas jau sāka dzert, kamēr es ar Dairīgo, Angīnu, Ivo un Ločmeļu pāri devāmies pretim nezināmajam - būs/nebūs. Kamēr mēs es lukturīti pētījām to, cik daudz ir mazo vēzīšu, tikmēr Dagors jau paspēja sajaukt Tekilu ar alu augšā. Tā mazliet paķērām dažus +/- normāla izmēra vēžus, lai apmierinātu savu asinskāri pēc dzīvnieku iznīcināšanas, kad nolēmām, ka visi lielie jau ir nolasīti un jādodas mājās - gulēt. Protams, pirms tam man vajadzēja atņemt Dagoram mašīnu un aizvest viņu ar Dairīgo uz Ragāļu krogu, turpināt dzert.
Nākošā diena iesākās ar iesnām, jo staigāšana pa ne visai siltu ūdeni neko labu nedod. Bet atlika tikai dabā iziet, kad jau iesnas pazuda tālēs zilās. Šodien skaabais rīko ballīti pie manis, pirtiņā. Jeb vienkārši gribēju atpūsties, lai būtu spēks. Bet nē, protams, īsziņa, ka futbols 6 vakarā. Neies jau atpūties atpūsties, tāpēc tika uzvilktas baltās kurpītes, lai varētu uzrakt sporta laukumu. Futbols pats par sevi bija lielisks, jo vakardienas enerģija morāli bija palikusi un varēja vēl paākstīties uz laukuma, kā arī mazajam Pičam pa kājām visu laiku sist un klausīties kāds es lohs esmu. Biju vienā komandā ar Pipiņu (Raivis vārdā - es ar viņu gāju kopā pamatskolā. Viņš bija pats mazākais un tāpēc visi viņu apcēla. Parasti rīkoja Pipiņa medības, kad viņu trenkāja pa visu skolu, jo viņš bija arī ātrs skrējējs. Tas bija kādā 3. klasē. Bet tad kādu dienu 2. klases spicākie džeki izdomāja, ka viņi arī var Pipiņu apcelt un mēģināja viņu fiziski iespaidot, jo viņš tiešām nebija liels. Ar to sākās mana pirmā pieredze kautiņos (es pagalam neesmu kauslis, jo kāvies esmu, varbūt, kādas 4 reizes) - atceros, ka viens kekss, Oskars vārdā un kuram bija katra acs savādākā krāsā dabūja pa deniņiem no manis, un vēl laikam pa degunu noslēgumā. Jā, tad es atrāvos morāli no audzinātājas par to, cik viegli cilvēku ir nosist. Un iespējams, ka tā morāle mani ļoti spēcīgi uzrunāja, jo kāvos es tiešām maz - es biju tas, kas parasti sķīra. Lai nu kā, Pipiņš tagad spēlē hokeju Liepājā un ir izaudzis diezgan paliels salīdzinot) un gandrīz lieliski tika izspēlēta kombinācija kā otrajā klasē jeb es viņam padodu, viņš aizskrien līdz pretējās laukuma malas līnijas, čakarē visus aizsargus 5 minūtes un tad nejauši izsit autā. Lai arī cik veiksmīgi pielietojām šo taktiku, tad uzvara diemžēl nebija mūsējā. Jā, dažreiz gadās zaudēt.
Bet ko tur vairs, ballītes laiks bija pienācis. Aizvedu skaabais uz veikalu un pārliecinājos, ka viņa neprot iepirkties, pat es labāk to daru, lai kā man tas nepatiktu. Vismaz alu nopirka. Labu. Bet nu šoreiz ballītes ietvaros tika spēlēts Party Alias, kurā es ar mazo peļu junkuru (mazais susļiks teica, ka viņai patika labāk, kad es viņu par mazo peļu junkuru saucu) dominējām un likām pārējiem sajusties kā bariņam retardu. Pēc tam, kad bijām vinnējuši izgājām ārā uz balkona strīdēties par to, ka es vienā gājienā atminēju tikai vienu vārdu, jo mēs čakarējāmies pie sērkociņu kārbiņas (viņa skaidroja nepareizi skaidroja, es sapratu ideāli) un viņa nevarēja atminēt nevainojams (kādi, protams, mēs abi esam, kad dzeram). Lai nu kā, mazais peļu junkurs, tad izdīca, ka sen nav mafija spēlēta un vajadzētu uzspēlēt kā reiz. Pie reizes izdīca arī, lai viņai iedala kādu lomu nevis civilais. Paskatījos uz viņu un noteicu: "Maniaks derēs." Tā 15 minūtes skaidrojot diezgan iereibušiem jauniešiem spēles noteikumus sākām arī spēlēt. Spēle bija garlaicīga, jo mafiju jau atšāva pirmajos divos gājienos un mazais peļu junkurs arī krita par mērķi spicajam inspektora Mazais Pics (tā kā Caps) prātam. Pēc tam viņi spēlēja vēl vienu, bet tādā troksnī un reibumā nav labi spēlēt mafiju. Nesanāk. Tad arī attiecīgi atkal tika vestas pārrunas ar mazo peļu junkuru uz balkona par to, kā maniakam jānogalina. Arī, kad Dagors atnes marķieri ar kuru piefiksēt spēles detaļas, tad viņš nav jālieto, lai apzīmētu visu, kas ir cilvēkveidīgs (R/Peksi ieskaitot, kad viņš izrubījās pēc mafijas). Kā arī man vajadzēja atrasties visu laiku mazā peļu junkura tuvumā, jo es jutu Kristīnes plēsēja skatienu uz manis, kad es paliku viens - parunāšanas draudēja (kas starp citu arī notika, bet no manas puses skanēja tikai viedi un filozofiski vārdi, kurus var traktēt arī kā nevēlēšanos runāt par lietam, kas nenotiks). Un sapratu, kāpēc Zemītis taisījās iet sist pusi no kluba dejotājiem, kad mazais peļu junkurs aizgāja viena pati dejot, kad viņam negribējās ar viņu dejot.
Mazais peļu junkurs erotiski dejo. Man patika.
Pielikumā bilde no sērijas: "Ak, kādi mēs mazi un pūkaini esam!"
Un izskatās arī smukāk ar bildi.
|
|
|
