| Romantiskā pelde sestdienas rītā jeb tad, kad aizmirst iet gulēt |
19. Jul 2011|00:40 |
Kad biju pietiekami biju paciemojies Miltiņos (Pilsrundālē pēc seno dienu festivāla noslēguma koncerta, skat. iepriekšējo ierakstu) un atskaitījies māsīcai un brālēniem par savu sociālo dzīvi (![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) elina visiem pasūdzējās par mani - kā es izturos pret sievietēm, konkrēti Kristīni), tad pēc pāris stundām devos atpakaļ uz Koknesi. Kā par nelaimi braucu tad, kad Bauskā bija beidzies lauķu lr2 mūzikas festivāls un nācās pustrijos naktī stāvēt korķī, Iecavā. Stāvot nejauši izkustināju lēcu un atlikušo ceļu redzēju dubultā, bet neraustījos un turēju uz 140, lai ātrāk mājās tiktu. Tādējādi Koknesē iebraucu ap 4 no rīta. Ņemot vērā, ka nākošajā (šajā) dienā bija orķestra mēģinājums 10:00, tad tika izlemts ātri pieskriet pie Egīla, ciemos. Uz 10 minūtēm.
Ir 6 no rīta, Daugavas pretējo krastu joprojām ieskauj migla. Viņa paskatās uz manis un sapņaini nosaka: "Ejam peldēt! Ar visām drēbēm! Padomā tik, kas tas būtu pa piedzīvojumu mums!"
Padomāju.
"Ej!" noteicu un vēroju procesu, kā viņa iebrien ūdenī ar visām drēbēm un tad iegrimst tajā. Stāvu malā un ar roku pārbaudu ūdeni. Silts.
"Varbūt tomēr ļauties piedzīvojuma procesam?" iekšēji risinu sevī monologu. "Varbūt arī varu!"
Tā kā biju uzvalkā, tad tomēr labāk nolēmu no tā atbrīvoties pirms es pazūdu Daugavā. Smuki salokot uzvalku lēnām brienu iekšā - tiešām silts. Tā kā neesmu labs peldētājs, tad necentos sasniegt Daugavas otru malu (horizontālo) un tālu nepeldēju. Tik vien, lai es to būtu izdarījis - kritis piedzīvojuma kārdinājumā.
Gaiss vēl bija dzestrs un mazliet pavēss, tāpēc es tik izteicu "Paliek vēss, ejam tur - projām", uz ko atskanēja smiekli. Par mani un manām sīkumainajām domām. "Ārā ir aukstāks nekā šeit, ūdenī, nelga tu!"
"Jā, varbūt, varbūt arī ir tieši tā..."
Tas viss būtu ļoti romantiski, ja tā nebūtu Elīna Māliņa ar ko es peldējos un viņa nebūtu iereibusi.
Tā nu kaut kā izdevās viņu izrunāt ārā no ūdens un pēc tam, kad satinu viņu segā (jo kāds jau iebrina ar visām drēbēm), tad izdevās arī atrast Dagoru un viņas māsu tādā pašā kondīcijā, parka galā (teorētiski tas ir parka sākums - vieta, kur ir milzīgā koka skuptūra (ko es ļoti gribu sev)). Tad Dagors izteica vēlmi turpināt dzert. Tad viņš pārmainīja savas domas uz sašliku. Tad tālāk kā kaprīza princese noziņoja, ka vēlas arbūzu. Finālā saprata, ka grib vysu. Tādējādi izdevās no tiem trijiem atkratīties aizvedot tos uz viekalu un uz mājām - varbūt gulēt?
Aizbraucu uz mājām - izdzēru kafiju, paskatījos pulkstens norādītajos 9:25, iegāju internetā - izgāju no tā. Un nodomāju - varbūt mazliet nolikt galvu uz spilvena - nu tā, drusku, bet ne ilgāk par piecām minūtēm!
Pieceļos pēc pusstundas, kad tēvs modina un vaicā, vai man gadījumā nav mēģinājums. "Jā, ir." miegaini atbildu es un dodos uz to. Neskatoties uz negulēto nakti biju pat pārāk enerģētisks. Un pēc tam aizbraucot atpakaļ pie Egīla - uz Badijfestu.
Kāpēc es visu šo sūdu uzrakstīju? Lai justos mazliet labāk par pandām ziemeļmandžūrijā. Viņām tur iet grūti, kamēr man iet viegli - šeit.
Man brīžiem paliek žēl viņu.
|
|