| Kaut kur es aizķēros... |
6. Dec 2011|01:39 |
Jau kādu laiku pēc incidenta ar nelaimīgo meiteni es šeit esmu uzrakstījis aptuveni neko.
Varu vienīgi pateikt to, ka 18. novembrī jūrā nav nemaz tik silts kā man citi stāstīja. To es apjautu, kad es pieklājīgā reibumā katrā rokā pa hennesy veidīgajiem ar uzvalku izmirdzēju no kāpām pie jūras. Vējš tajā dienā pūta mazliet vairāk nekā parasti, to jau varēja sajust brāļu kapos, kad aukstumā lēnām gāju un lasīju visus vārdus un domāju kā tie cilvēki izskatījās, kas cīnījās par neatkarību. Lai nu kā, pēc brītiņa jau biju atbrīvojies no drēbēm un stāvēju jūras krastā. Tik ne viens pats - bija vēl bariņš, kas teicās, ka gana laba izklaide būs. Arī mana konfukša skrējien pirmajam iekšā ar varenu kaujas saucienu līdz brīdim, kad viņa ķermenis saskārās ar ūdeni, pārvērtās par spalgiem kliedzieniem, neuzdrošināja līst tur iekšā. Bet nu - es pats zinu, cik slinks esmu. Ja jau reiz esmu novilcis drēbes... Kad ūdens bija ticis līdz viduklim es sapratu, ka alkohols tomēr ir par maz un lieki nefilozofējot par sniega pārslas atomu struktūras izskatu, ņēmu koferi ārā no tā ūdens. Jāteic, ka nebija ilgi jāgaida arī pārējie. Tā nu tik pat jautrā garā nodziedājām laša kundzi pie jūras ("jūra krāc un vēji pūš, priekos, bēdās paiet mūžs") un tādā pašā kondīcijā kā izkritām no autobusa - ierāpojām tajā, kurā vēl tika nepārtraukti skandinātas citas dziesmas (jāteic, ka turpceļā arī nekūsāja klusums).
Atskaites viens punkts.
Jateic sev, kāpēc iztrūkst 20 citi. Ziniet, slinkums un miers dzīvē. |
|