Likantropiskās · piezīmes

es negribētu būt rietumnieciska mīkstmiese, bet bez brīdinājuma nebiju īsti sagatavojusies attēliem zem linkiem.

Atvaino, pielikšu brīdinājumu. Uztveru tos tīri medicīniski, tāpēc aizmirsu, ka citi var būt jūtīgāki.

nē nu ja tur būtu piemēram raksts ar bildēm, es sākumā pievērstu uzmanību burtiem, apstrādātu domu un tad paskrollētu uz leju pie bildēm, a te uzreiz jēpegi pretī bez konteksta (tava piezīme, protams, uz zināmu virzienu norāda, bet līdz galam nesagatavo). bet tā liels paldies, ļoti laba diskusija, sāku lasīt pilno FM referātu. līdz šim nemaz nezināju tādu jēdzienu kā afterbirth abortion.

Tas ir pavisam jauns un jau paspējis izsaukt lielu vētru starp tiem, kas to ir padzirdējuši - kā jau var lasīt pirmajā rakstā, teorētisko spriedumu autore jau ir saņēmusi nāves draudus, lāstus un vēl nez ko. Īsāk sakot, cilvēki ir ļoti agresīvi jautājumos, kas skar jaundzimušo tiesības (un vienlaikus bez sirdsapziņas pārmetumiem slīcina un aprok pilnīgi veselus un dzīvus kaķēnus, kucēnus, ēd teļus, utt., bet tie jau visi nav cilvēki... )

cik saprotu, agresivitāte jau nāk no tām pašām grupām (pārsvarā reliģiskām), kas pretojas abortiem, tā ka es tur pat nesaskatu agresoru liekulību. šī ir ļoti interesanta tēma tieši tāpēc, ka man arī ir divējāda reakcija: teorētiski es (vismaz acumirklī, iespējams, vēlāk aizemigrēšu pie papildargumenta) piekrītu, ka, ja es sankcionēju abortu ideju, man jāsankcionē arī jaundzimušo likvidēšana. praktiski es tomēr jūtu ļoti lielu pretestību pret šādu domu, kādu nejūtu pret abortu ideju; atšķirībā no antiabortistiem ar abos gadījumos nemainīgu nostāju, es izrādos liela divkose.

Mhm.
Vislielākie pretinieki pēc sociālajām grupām liekas reliģiskie cilvēki un ģimeniski noskaņotie/tie, kas jau ir vecāki. Un es tik tiešām saprotu viņu reakciju, vienkārši pati arī visai nesen saskāros ar situāciju, kurā likās - būtu taču cilvēcīgāk, ja bērnam vienkārši ļautu nomirt uzreiz pēc dzemdībām, ko tas arī būtu izdarījis, ja uzreiz nebūtu sākusies cīnīšanās, lai arī sekas tam ir visnotaļ skaidras. Tagad, protams, visi cer uz brīnumu, ka sekas būs citas, un daļa manis arī priecājas, ka bērns ir izdzīvojis.
Un jā. Sajūtas "vienkārši abortu" sakarā ir citas, nekā saistībā ar jaundzimušo nogalināšanu. Un abos gadījumos tik un tā pretrunīgas. Es tiešām nevaru pateikt, ka es būtu galēji "pret" šo ideju, jo "pret" ir vairāk kaut kādi instinkti un arī tas jautājums par to, kurš tad lems par dzīvotājiem un likvidējamajiem.

offtopic:

jums ar lenoru kā acīmredzot miļonārēm jādeklārē savi zirgi o_O

http://www.delfi.lv/news/national/politics/laikraksts-jadeklare-ari-dargi-suni-kaki-zirgi-un-govis.d?id=42176002

vai varbūt nav, man no tā murga aš galva sāka sāpēt, nespēju iedziļināties.

Man nav, jo iesniedzu amatpersonas deklarāciju, kā arī, mans zirgs nav tik lielas summas vērts. Lenorai, savukārt, nav zirga.

Vilkate ir mūsmāju miļjonāre ar zirgu. Es izlīdzos ar valsts īpašumu.

Bet es par šito arī domāju, nez vai manai trenerei būs jādeklarē savs zirgs, jo šams javno maksā vairāk par desmit taukšķiem.

tad jā.

Paldies par brīdinājumiem, linkus nevēru, bet esmu lasījusi par visādām lietām, kas mēdz būt, tāpēc uzskatu, ka varu spriest bez uzskates līdzekļiem.
Es domāju, ka būtu jānoformulē gadījumi ļoti stingri, ka, piemēram, bērnam bez galvas smadzenēm nav jāmokās.

Nuja, nevajag jau obligāti skatīties, lai zinātu, par ko ir runa. Un apmēram tieši par tādiem gadījumiem domāju kā pieļaujamiem - galēji radikālas, iedzimtas kroplības, kas ievērojami iespaidos visu cilvēka dzīves kvalitāti uz slikto pusi. Pārdomas raisa arī jautājums par tiem, kas piedzimst ar nefunkcionējošām smadzenēm, teiksim, dzemdību traumas dēļ, un uzaug kā "dārzeņi" (nepatīk šis vārds, bet nezinu, kā labāk raksturot). Tehniski viņi būs pilnībā atkarīgi no citu rūpēm visu mūžu un par jebkādu apziņas līmeni praktiski nav iespējams spriest smagākajos gadījumos... Bet šobrīd ir pieņemts, ka viņus patur dzīvajos un tad būtībā mokās, lai mēģinātu dzīvi izvilkt pēc iespējas ilgāku ar sarežģītiem medicīniskajiem līdzekļiem.

tur jau tā visa sāls, par "ļoti stingro formulēšanu". absolūti visas ētiskās diskusijas, to skaitā arī šī, ir par neiespējamību novilkt kaut kur stingru robežu. kurā brīdī auglis ir "human being with a potential to become a person" un kurā brīdī "person"? kāpēc bērnam bez smadzenēm ir tiesības nemocīties, bet bērnam bez sejas nav? utt.

Bērns bez smadzenēm vai ar atbilstoši smagiem smadzeņu bojājumiem piedzims nedzīvs vai nodzīvos tikai ļoti īsu brīdi pēc piedzimšanas bioloģiska determinisma dēļ.

Par to var veidot sabiedrības diskusiju un izvilkt kaut kādu sakni, piesaistot medicīnas ekspertus. Es neesmu tik zinoša, lai novilktu šo robežu, bet domāju, ka to ir iespējams izdarīt atbilstoši šodienas zinātnes atzinumiem par dzīvību, kuri, protams, var būt kļūdaini skatoties no nākotnes perspektīvas, taču tāda ir dzīve. Sabiedrībai, vecākiem, mediķiem - mums visiem ir jālemj par tiem, kas paši nevar lemt un atteikties no šī pienākuma lemt, mēs, iespējams, liekam mocīties ļoti daudzām būtnēm.
Bērns bez sejas - tas ir bērns bez elpošanas, ja arī elpošana notiek pa kādu caurumu, pa kuru var arī labot, tad šis ir bērns bez acīm, ja arī bez ausīm, tad šim bērnam nav īsti iespēju kļūt par personu, jo bez abām svarīgākajām maņām - dzirdes un redzes, viņš nekad nespēs sarunāties pilnvērtīgi ar kādu. Ja vēl viņš ir jābaro kaut kā mākslīgi, tātad viņš ir dārzenis, es teiktu, ka šādam ne gluži cilvēkam - personai nav pat tik daudz spēju dzīvot, kā zemākajiem dzīvniekiem, jo viņš neiederas savā sugā, nevar ar to komunicēt, nevar socializēties un turpināt sugu, viņš nav cilvēks personas izpratnē, un, ja viņam vēl pie visa ir jācieš fiziskas sāpes, tad nedomāju, ka viņam, ciktāl viņš vispār to dara, ir prieks dzīvot.

Vienā no šiem gadījumiem, kad bērns ir piedzimis bez sejas - elpošana ir ierīkota ar mākslīgu atveri tieši trahejā, viņa ir atkarīga no konstantas šīs atveres aprūpes un uzraudzības. Redze - vienā acī nav, otrā ļoti slikta. Runā zīmju valodā, dažas skaņas spēj izdot, bet grūti, jo nav apakšžokļa un mēle karās ārā, to īsti nevar kontrolēt. Deguns - gandrīz neesošs un pilnībā nefunkcionējošs. Tehniski kaut kā dzīvo, bet ir bijušas ļoti daudzas operācijas, lai kaut cik nodrošinātu vieglāku eksistenci. Barošana arī nebija līdz galam dabiska, jo viņai īsti labi nefunkcionē barības vads. Vienlaikus viņa ir ļoti pozitīva un klasesbiedriem ļoti patīk, veido normālas attiecības priekš bērna. Tomēr viņa vēl ir ļoti jauna un nav zināms, kā viņas personība spēs šo atšķirību uztvert nākotnē. Bet nu, par to tiešām nevienam nav īsti korekti spriest. Viņa gan izskatās pēc ierastajiem priekšstatiem drausmīgi un prasa lielas vecāku pūles, lai spētu dzīvot, bet izskatās laimīga un, cik spēj - dzīvo. Ir arī bērni, kas ir piedzimuši pilnībā bez acīm, vienkārši āda pāri tām vietām. Neko, uzaug kā ierasti aklie cilvēki - ar citu maņu pārsvaru. To gadījumu gradācija arī ir šausmīgi dažāda.

Ja bērnam ir dzirde, ok, bet, ja nav ne redzes, ne dzirdes, viņš nevar pilnībā būt cilvēks.

Tādi gadījumi gan ir dzīvei nepiemēroti, piekrītu.

nu paga, ir taču zināmi konkrēti gadījumi, kad cilvēki piedzimst akli un kurlmēmi, bet ar taustes palīdzību gan augstskolas pabeidz, gan paši raksta grāmatas. es ātrumā nemetos tagad gūglēt, bet pilnīgi noteikti esmu par tādu keisu lasījusi, nav gan priekšstata par to, kā šāds cilvēks iepazīstas ar pasauli tīri procedūriski, bet doma tāda - ka normālu smadzeņu gadījumā cilvēks spēj kompensēt trūkstošās maņas ar abstraktās domāšanas palīdzību.

atcerējos, slavenākais piemērs ir Helēna Kellere (http://en.wikipedia.org/wiki/Helen_Keller), bet te izrādās, ka esmu drusku kļūdaini par viņu pirms tam lasījusi - nav piedzimusi tāda, bet kļuvusi akla un kurla pusotra gada vecumā. bet pēc tam vedusi ļoti bagātu dzīvi. līdzīgs stāsts vēl pirms viņas dziļākā pagātnē - http://en.wikipedia.org/wiki/Laura_Bridgman, ja gūglē pēc deafblindness vai born deaf and blind, ir arī mūsdienu piemēri vairāk.

Paldies par keisiem!

Well, science marches on. Sejas transplantācijas dziļo audu līmenī jau ir realitāte, cilmes šūnu plombēšana un audu printeri tuvāko pāris gadu laikā to varēs pacelt vēl nākamajā līmenī.

Manuprāt, ja ar esošajiem līdzekļiem dzīvību un prātu ir iespējams saglābt un uzturēt, ir ētiski pareizi to arī darīt visos gadījumos.

Un, ja nav iespējams? Ja ir tikai blāva cerība, ka varbūt, iespējams, tuvāko vai ne tik tuvo gadu laikā šāda iespēja parādīsies, bet arī tad būs jācer, kaut pietiktu līdzekļu, lai to īstenotu un līdz tam jau organisma deformācija būs nemaināmi nostiprinājusies? Piemēram, Latvijā kādiem vecākiem diez vai atrastos līdzekļi, lai veiktu tās neskaitāmās operācijas un terapijas, kas ir bijušas otrajā linkā redzamajai meitenei. Viņai paveicās ar piedzimšanu salīdzinoši turīgā ģimenē un valstī, kas ir tehnoloģiski daudz labāk nodrošināta par Latviju. Savukārt Indijā šāds bērns nomirtu uzreiz pēc dzemdībām un labākajā gadījumā tiktu uzlikts uz paplātes un nēsāts apkārt pa ciemu, godinot to kā zīmi no dieviem. Lielākajā daļā pasaules tas arī nemainīsies - ne tuvākajā laikā - lai arī kādi atklājumi netiktu veikti prestižās izpētes iestādēs.

Tieši cilmes šūnu un somatisko šūnu pluripotences programmēšanas tehnoloģijas ļauj izvairīties no līdz šim tiešām faktiski neapejamā "jau organisma deformācija būs nemaināmi nostiprinājusies" momenta. Lai vai kā... par šādiem gadījumiem es nezinu, ko lemt.

No manas izpratnes par ētiku pozīcijām par dzīvību būtu jācīnās līdz pēdējam arī šādās situācijās, ja vien tas pašam cilvēkam nesagādā neizturamas ciešanas. No otras puses, es nevaru likt, lai citi sekotu manai izpratnei par ētiku.

Papildus, sapņi par nākotni ir jauki, bet neglābjami deformēti bērni dzimst jau "šeit un tagad". Viņus tie sasniegumi vienkārši nesasniegs lielākajā daļā gadījumu.

Par neizturamajām ciešanām - visi piemērojas, jo sevišķi, ja apstākļi ir piemeklējuši jau no dzimšanas. Attiecīgi, par to, cik ciešanas ir neizturamas, spriedīs vai nu apkārtējie, vai nu pats organisms - vienkārši ar laiku nomirstot, ja apkārtējiem būs licies, ka vēl var paciesties.

Es noteikti esmu par to, lai cilvēki ir veseli un dzīvo, un lai dzīvo arī tad, ja pagaidām veseli nav, bet jūtas tā, ka gribētu dzīvot. Taču esmu pret bezmērķīgu sekošanu instinktiem, pat, ja tie attiecas uz izdzīvošanu.

Kādēļ sekošanu instinktiem? Manuprāt, tā vienkārši ir morāli pareiza rīcība. Es esmu par eitanāziju, bet tikai medicīniski un juridiski strikti kontrolētos apstākļos un pēc paša indivīda eksplicītas vēlēšanās.

kā jaundzimis bērns var izteikt vai vispār havot šādu vēlēšanos?

My point exactly.

proti? jādod iespēju viņam izdzīvot līdz punktam, kurā viņš spēj izteikt šādu vēlēšanos?

Pat vienkāršāk - jāturpina cīnīties par viņa dzīvību un, ciktāl tas iespējams, stāvokļa uzlabošanu vai, progresam turpinoties, pat atveseļošanu, cik ilgi tas ir iespējams.

jā, bet mēģinu norādīt uz morālētisko cilpu tavā argumentā - kāpēc tu man dod morālas tiesības izbeigt dzīvi, bet nedod kādam citam tikai tāpēc, ka viņš nekad nespēs viņas eksplicēt? uz to tu norādīsi vēlreiz, ka varbūt kādreiz spēs eksplicēt un ka par to ar visiem līdzekļiem jācīnās - bet ja nu persona visu mūžu ir garīgi un fiziski atpalikusi tādā līmenī, ka nekad nespēs eksplicēt tieksmi izbeigt dzīvību, viņa dzīves kvalitāte būs daudz zemāka nekā man vai tev, bet mums visu laiku turklāt pie visa ir arī tiesības nomirt?

Mana argumenta fokuss ir tajā, ka mēs ar šībrīža līdzekļiem nevaram ieskatīties slimnieka prātā un nolasīt, vai tajā ir vēlēšanās izbeigt savu eksistenci. Bez šādas iespējas es, savukārt, to uztveru par kārtējo ētiski neattaisnojamo lemšanu par cita cilvēka dzīvību pret vai vismaz bez šī cilvēka piekrišanas - tikpat neattaisnojamu kā nāvessodu.

atgriežoties pie sākotnējā Vilkates iepostētā referāta: tur kāreiz tas aplūkots no viedokļa, kurā brīdī iestājas jēdziens "cilvēks", proti, realitāti aptvert/analizētspējīga būtne.

Nu, tādā gadījumā "cilvēks" iestājas tajā brīdī, kad embrijā ir noformējusies perifērā un centrālā nervu sistēma.

Tāda noformējas arī dzīvniekiem, kurus skaitās pieņemami nogalināt un ēst.

Tādēļ es esmu veģetārietis un aktīvs in vitro gaļas proponents. :>

Apsveicami, bet sabiedrībā tā nedomā. Un par laimi (lai cik jocīgi neskanētu) tik maza sabiedrības grupa kā veģetārieši vēl nevar izlemt visu.

Well, piemēram, piedzimst ārkārtīgi traumēts bērns, kura dzīves kvalitāte būs ne tikai slikta, bet laika gaitā arī degradēsies. Ir iespēja ļaut viņam nomirt, kas notiktu dabiskā ceļā, vai arī ar zālēm un procedūrām turpināt uzturēt viņa eksistenci. Šādās situācijās saskatu pārliecīgu dzīvības glorificēšanu - jādzīvo visiem un obligāti. Neskatoties ne uz ko. Un to arī uzskatu par pārmērīgu sekošanu izdzīvošanas instinktam, nespēju pieņemt, ka kāds var būt piedzimis, lai mirtu. Un iespējas to pateikt viņam tāpat nekad nebūtu - tīri fiziski.

Apelācija pie "dabiskā ceļa", manuprāt, mūsdienās vienkārši ir nederīga. Absolūtais vairākums esošo un topošo cilvēka dzīves uzlabojumu, vai nu mums to patīk vai nepatīk atzīt, izriet no pretestības dabiskajai lietu norisei.

Un kā saprast "var būt piedzimis, lai mirtu"? Neviens taču nedzimst ar kādu konkrētu iemeslu, pat šādu. Šie defekti ir dabisko procesu un norišu kļūdas, un kā tādas tās arī būtu jāuztver.

Nu, un es mēģinu norādīt, ka kļūdas ne obligāti ir izaicinājums zinātniskā gara lidojumam, lai tās optimistiski apspiestu un pārvarētu, radot nereti dārzeņveida būtni, kas nekad nespēs paust viedokli par to, vai grib eksistēt, un vairāk vai mazāk būs kāda cita ambīciju un ciešanu iemiesojums.

Nē, zinātniskā gara lidojuma triumfs būtu šādu indivīdu atgriešana veselā vai vismaz ar human dignity savietojamā stāvoklī. Tas, kas tiek darīts šobrīd, ir tikai pazemīga tuvošanās šādai iespējamībai.

tas, ko, manuprāt, norāda Vilkate, ir mēģinājums saprast, kādēļ pastāv skatpunkts ar neapstrīdamo premisu "dzīvība ir vienmēr labāka par nedzīvību", kaut modernajā pasaulē (vismaz abortu kontekstā) drīzāk neapstrīdamā premisa ir dzīves kvalitātes jautājums, respektīvi, ja mātei un/vai bērnam bērna nākšana pasaulē nozīmē sliktāku dzīvi, tad to ir tiesības noraidīt, proti, šajā gadījumā dzīves kvalitāte ir augstāks mērķis par dzīvību kā tādu, kas jāsargā par katru cenu (dzīves kvalitāte attiecināma arī uz bērnu, nevis māti - varbūt piedzims slims, varbūt nemīlēts, māte ciena augli -potenciālo cilvēku - pietiekami, lai nenovēlētu viņam šāda cilvēka likteni). kādēļ tu, piemēram, vadies no apgrieztas premisas, ka dzīvība vienmēr ir vērtīgāka par dzīves izpausmēm, kādās tai jāietveras? ar reliģiskajām grupām ir skaidrs, tiem dzīvība ir dievišķa viela. bet sekulāriem indivīdiem?

Normāls aborts tiek veikts embrija attīstības pirmscerebrālajā stadijā, kad nervu sistēma un smadzenes vēl nav izveidojušās. Piedzimušam bērnam šīs sistēmas ir pabeigtas, pat, ja tās ir bojātas un defektīvas.

Tas vienalga neatbild uz Džima jautājumu.

Dabas sabojātu ķermeni var salabot, sabojātas smadzenes, kaut arī tas, protams, ir daudz sarežģītāk, tieši tāpat. Man ir visai grūti iedomāties ētikas vadlīniju, kura tajā brīdī, kad šīs tehnoloģijas ir pilnībā gatavas un lietojamas, ļauj šādus bērnus ārstēt, taču visos iepriekšējos brīžos liek "dabai iet savu gaitu".

es ceru, ka tu neuztver šo kā kasīšanos sīkumu dēļ, mani tiešām ļoti interesē šī diskusija un tavi argumenti, un es aptuveni jaušu, kur sakņojas tava nostāja, bet man laikam pietrūkst skaidrāk (parādi uz pirkstiem) definēta argumenta par to, kāpēc eksistē (arī tevis pārstāvētais) viedoklis, ka ētika ir vienmēr un par katru cenu pastāvēt uz dzīvības saglabāšanu, lai kādu dzīvi tas nenozīmētu piespriest dzīvības nesējam.

Es to neuztveru kā kasīšanos, worry not.

Argumentācija aptuveni šajā virzienā ir dažāda un atšķirīga, taču manā gadījumā šo argumentu pamatā ir ideja pret "being killed by bad philosophy", pret nāvi nevis bioloģiskas neizbēgamības, bet gan sliktas filosofiskās pozīcijas dēļ. Ja cilvēka dzīvību ir iespējams saglabāt un uzturēt, un ir zināms (un mūsdienu medicīna tiešām ir vismaz tādā līmenī, ka šādi parametri ir zināmi), ka cilvēks tādēļ necietīs smagas, pastāvīgas sāpes, jautājums ir nevis par to, kādēļ to saglabāt, bet kādēļ to nesaglabāt?

izmantošu chrono piegādāto jēdzienu "ciešanas", kuru līdz šim neveikli aizstāju ar "dzīves nekvalitāti" - ja pastāv ļoti liela iespēja, ka šāda dzīve indivīdam sagādās ciešanas, un tās uzturēšana sagādās lielas ciešanas arī tuviniekiem, tad kādēļ to saglabāt? (niez nagi pierakstīt "..pārapdzīvotas planētas apstākļos", bet, tā kā diskusija ir par ētiku, pievaldīšos)

Pirmkārt, planēta ir pārapdzīvota tikai tādēļ, ka tās virsma joprojām tiek ārkārtīgi neefektīvi izmantota; par to es eksplicīti esmu rakstījis šeit, feel free to drop in.

Otrkārt, es jau minēju - "ja ir zināms, ka cilvēks tādēļ necietīs smagas, pastāvīgas sāpes".

Treškārt, tuvinieki - un tas nav cinisms - šajā gadījumā ir klaji sekundāri. Tuvinieku ērtības << indivīda dzīvība.

Slikta filozofija, manuprāt, parādās brīdī, kad enerģiju patērējošāks pavērsiens tiek nostādīts kā primārais attiecībā pret enerģiju mazāk patērējošu. Tā kā bērnam vēl līdz noteiktam vecumam pat nav izveidojusies savs "Es", tad viņam pašam nāves/dzīvības jautājums patiesībā ir nebūtisks. Bailes no nāves (diezgan nepatīkams artefakts, manuprāt) parādās tikai vēlāk. (Ja, protams, nerunā par tīri instinktīvu pretošanos nonākot situācijā, kas kaitē izdzīvošanai). Arī man pašam, tāpat kā jebkuram, būtu nebūtiski, ja es šonakt mirtu, to pirms tam neapzinoties.

Lielākajai daļai dzīvnieku prātā, as far as we know, vispāri nav fenomenālā "Es" konstrukta. Tas, tiesa gan, nenozīmē, ka viņu dzīvība nebūtu saudzējama.

tavs punkts ir tāds, ka līdz ar smadzeņu izveidošanās brīdi dzīvību ir jāsāk sargāt? kādēļ pirms tam nē?

Es nesaku, ka pirms tam dzīvība ir bezvērtīga, taču līdz ar smadzeņu izveidošanos organisms kļūst spējīgs sajust (tai skaitā sāpes) un, vismaz rudimentārā līmenī, domāt/apjaust notiekošo. Manuprāt, tas ir ļoti būtisks pagrieziena punkts.

+1

Mūsdienu rietumu civilizācija joprojām nav iemācījusies atmest emocijas un spēt racionāli spriest par jautājumiem, kuri bez domāšanas tiek automātiski iedalīti kategorijā "svēts" un līdz ar to "neaizskarams". Piekrītu autorei. Ironiski, ka turpat linka lapā ir saite uz "Child makes mum her coffee", virs kuras ir maza bērna bilde.

Mana morāle pagaidām uzskata, ka vienīgais, no kā vajadzētu atturēties, ir ciešanu radīšana un šajā situācijā es neredzu, kur tās tiktu nodarītas.

Gan jau kāds man metīs ar akmeni un sauks par auksto aprēķinātaju, bet...
Resursi ir tik, cik viņi ir - cilmes šūnas ir ierobežotas, medicīnas potenciāls, finansējums arī. Tāpēc, tomēr ir jāizdara izvēle:

a) palīdzēt tikko dzimušam bērnam, kuram vēl nav izveidojusies apziņa, domāšana, atmiņa (cik gados jums pašiem bija pirmās stabilās atmiņas?), kura stāvoklis ir ĻOTI smags un dēļ šī smagā stāvokļa arī iespējas to saglābt būs mazākas un izārstētais stāvoklis patālu no "normālā pieņemtā" (par ko arī var izvērsties plašas diskusijas - what is normal)

vai arī

b)izglābt cilvēku vai bērnu ar kādu bīstamu/smagu slimību (vēzis, redzes/dzirdes traucējumi, u.t.t) un izveidojušos apziņu, nākotnes plāniem, ģimeni, bērniem, draugiem, karjeru, kura slimību ir iespējams vieglākā, ekonomiskākā un daudz reālistiskākā veidā uzveikt ar mazākām komplikācijām viņa tālākajā dzīvē.

Cik ētiski ir, piemēram, samazināt vai iznīcināt iespējas tālākai kvalitatīvai dzīvei vai vispār dzīvei kādām 2 grūtniecēm/daudzbērnu mātēm ar vēzi, klibai meitenei, pusaklam zēnam, un viņu vietā mēģināt (jo izdošanās procents būs mazāks nekā smagajos gadījumos) saglābt (jo pilnvērtīgi PAGAIDĀM to stāvokli atgriezt nevar kā izskatās) vienu tikko dzimušu bērnu, kuram iespējams glābšanas rezultātā būs izdarīts "lāča pakalpojums" - jau bērniem ar mazākiem veselības traucējumiem tālākā dzīvē var bū psiholoģiskais terors no apkartejiem, tad iedomājieties kādas negācijas saņems šis bērns.

Iedomājieties sevi vīra ar nodegušo seju vietā un pareizinet to ar 10. Vai iegūt 5 laimīgus par savu izglābšanu bērnus/pieaugušos, vai 1 cilvēku, kurš iespējams būs nelaimīgs par savas esamības faktu (un iespējams, būtu gatavs ziedot savu dzīvību, ja dēļ tā izglābtu 5 citas).

Medicīnas progress ir vajadzīgs, mēģinājumi iemācīties ārstēt grūtas un neizpētītas slimības arī, bet visas iespējas ir ierobežotas. Ne visi lēmumi ir viegli, kādam ir jāveic arī smagi lēmumi un jāizdara grūtas izvēles.

Parasti gan nedz finansējums, nedz tehniskās iespējas nenoapaļojas līdz veseliem skaitļiem, mērot cilvēkos. Ikdienā nemēdz bieži būt scenāriji "pietiek naudas, lai saārstētu vienu pacientu no trim UN TIKAI".

Vilkate, Singers ir uzrakstījis nodaļu grāmatā Practical Ethics par eitanāziju, kas apskata arī šo jautājumu. Varu atsūtīt to nodaļu pdf, ja gribi. Vismaz man ļoti palīdzēja sakārtot domas par šīm lietām, nekas īpaši jauns tur nav, bet viņš skaisti un sistemātiski raksta.