Likantropiskās · piezīmes

Gan jau kāds man metīs ar akmeni un sauks par auksto aprēķinātaju, bet...
Resursi ir tik, cik viņi ir - cilmes šūnas ir ierobežotas, medicīnas potenciāls, finansējums arī. Tāpēc, tomēr ir jāizdara izvēle:

a) palīdzēt tikko dzimušam bērnam, kuram vēl nav izveidojusies apziņa, domāšana, atmiņa (cik gados jums pašiem bija pirmās stabilās atmiņas?), kura stāvoklis ir ĻOTI smags un dēļ šī smagā stāvokļa arī iespējas to saglābt būs mazākas un izārstētais stāvoklis patālu no "normālā pieņemtā" (par ko arī var izvērsties plašas diskusijas - what is normal)

vai arī

b)izglābt cilvēku vai bērnu ar kādu bīstamu/smagu slimību (vēzis, redzes/dzirdes traucējumi, u.t.t) un izveidojušos apziņu, nākotnes plāniem, ģimeni, bērniem, draugiem, karjeru, kura slimību ir iespējams vieglākā, ekonomiskākā un daudz reālistiskākā veidā uzveikt ar mazākām komplikācijām viņa tālākajā dzīvē.

Cik ētiski ir, piemēram, samazināt vai iznīcināt iespējas tālākai kvalitatīvai dzīvei vai vispār dzīvei kādām 2 grūtniecēm/daudzbērnu mātēm ar vēzi, klibai meitenei, pusaklam zēnam, un viņu vietā mēģināt (jo izdošanās procents būs mazāks nekā smagajos gadījumos) saglābt (jo pilnvērtīgi PAGAIDĀM to stāvokli atgriezt nevar kā izskatās) vienu tikko dzimušu bērnu, kuram iespējams glābšanas rezultātā būs izdarīts "lāča pakalpojums" - jau bērniem ar mazākiem veselības traucējumiem tālākā dzīvē var bū psiholoģiskais terors no apkartejiem, tad iedomājieties kādas negācijas saņems šis bērns.

Iedomājieties sevi vīra ar nodegušo seju vietā un pareizinet to ar 10. Vai iegūt 5 laimīgus par savu izglābšanu bērnus/pieaugušos, vai 1 cilvēku, kurš iespējams būs nelaimīgs par savas esamības faktu (un iespējams, būtu gatavs ziedot savu dzīvību, ja dēļ tā izglābtu 5 citas).

Medicīnas progress ir vajadzīgs, mēģinājumi iemācīties ārstēt grūtas un neizpētītas slimības arī, bet visas iespējas ir ierobežotas. Ne visi lēmumi ir viegli, kādam ir jāveic arī smagi lēmumi un jāizdara grūtas izvēles.