UZMANĪBU, TEKSTĀ NEPATĪKAMI ATTĒLI, JŪTĪGIEM CILVĒKIEM NAV IETEICAMS ATVĒRT OTRO UN TREŠO LINKU. Šobrīd ļaudis priecīgi var sašust par šo - http://news.ninemsn.com.au/national/842 Daudzi gan, liekas, nav ievērojuši, ka dāmas raksts ir tīri teorētisks un termins "aborts pēc dzemdībām" ir visnotaļ izplūdis un diplomatizēts (jo kāds tur vairs aborts - ja reiz piedzimis, tātad - eitanāzija, slepkavība vai sauc kā gribi. Ja nu vien piespiedu evakuācija no dzīvības arī neskaitās "aborts"), bet tas nav īpaši svarīgi. Vairāk - vai neizskatās, ka mūsdienu Rietumu civilizācija nu neeeeedaudz pārliecīgi glorificē dzīvību? Es saprotu, ka katrs, kas piedzimst, nāk ar savu apzināto vai neapzināto misiju. Saprotu, ka katrs var būt spējīgs nest labo, mīlēt, būt brīnišķīga persona, utt. Bet, ja kāds neparedzēti piedzimst un tik kropls, ka ir skaidrs - viņa un viņa tuvāko dzīve turpmāk būs mocības - kāpēc to turpināt? Kāpēc darbojas tik izmisīgs izdzīvošanas instinkts, kas citām sugām īsti nav raksturīgs - varbūt tāpēc, ka citām sugām nav arī raksturīgas bailes no iznīkšanas? Šādas rīcības pieļaušana gan arī nozīmētu, ka kādam vajadzētu lemt - kurš tad ir un kurš nav tiesīgs dzīvot, kurš ir un nav pietiekami vesels. Gan jau būtu kļūdas un noziegumi. Tomēr neatstāj sajūta, ka tas nav līdz galam viennozīmīgi, un, lai arī jebkurš piemērojas dzīvot tajos apstākļos, kādos ir piedzimis, reizēm tāda izdzīvošanas dāvana liekas klaji egoistiska, gļēvulīga un cietsirdīga. Bet nu prieks, protams, par mūsdienu medicīnu, kas ļāva šai meitenei izdzīvot - Bet nu, informāciju par dažādiem defektiem, ar kuriem var gadīties piedzimt, katrs var atrast, es arī neesmu bez savējiem, lai arī mani, par laimi, nav tik smagi, lai traucētu dzīves kvalitātei. Kas atgriež pie jautājuma - kas var spriest par potenciālo dzīves kvalitāti? |
|
Previous Entry · Leave a Comment · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry |
Par to var veidot sabiedrības diskusiju un izvilkt kaut kādu sakni, piesaistot medicīnas ekspertus. Es neesmu tik zinoša, lai novilktu šo robežu, bet domāju, ka to ir iespējams izdarīt atbilstoši šodienas zinātnes atzinumiem par dzīvību, kuri, protams, var būt kļūdaini skatoties no nākotnes perspektīvas, taču tāda ir dzīve. Sabiedrībai, vecākiem, mediķiem - mums visiem ir jālemj par tiem, kas paši nevar lemt un atteikties no šī pienākuma lemt, mēs, iespējams, liekam mocīties ļoti daudzām būtnēm. Bērns bez sejas - tas ir bērns bez elpošanas, ja arī elpošana notiek pa kādu caurumu, pa kuru var arī labot, tad šis ir bērns bez acīm, ja arī bez ausīm, tad šim bērnam nav īsti iespēju kļūt par personu, jo bez abām svarīgākajām maņām - dzirdes un redzes, viņš nekad nespēs sarunāties pilnvērtīgi ar kādu. Ja vēl viņš ir jābaro kaut kā mākslīgi, tātad viņš ir dārzenis, es teiktu, ka šādam ne gluži cilvēkam - personai nav pat tik daudz spēju dzīvot, kā zemākajiem dzīvniekiem, jo viņš neiederas savā sugā, nevar ar to komunicēt, nevar socializēties un turpināt sugu, viņš nav cilvēks personas izpratnē, un, ja viņam vēl pie visa ir jācieš fiziskas sāpes, tad nedomāju, ka viņam, ciktāl viņš vispār to dara, ir prieks dzīvot. Vienā no šiem gadījumiem, kad bērns ir piedzimis bez sejas - elpošana ir ierīkota ar mākslīgu atveri tieši trahejā, viņa ir atkarīga no konstantas šīs atveres aprūpes un uzraudzības. Redze - vienā acī nav, otrā ļoti slikta. Runā zīmju valodā, dažas skaņas spēj izdot, bet grūti, jo nav apakšžokļa un mēle karās ārā, to īsti nevar kontrolēt. Deguns - gandrīz neesošs un pilnībā nefunkcionējošs. Tehniski kaut kā dzīvo, bet ir bijušas ļoti daudzas operācijas, lai kaut cik nodrošinātu vieglāku eksistenci. Barošana arī nebija līdz galam dabiska, jo viņai īsti labi nefunkcionē barības vads. Vienlaikus viņa ir ļoti pozitīva un klasesbiedriem ļoti patīk, veido normālas attiecības priekš bērna. Tomēr viņa vēl ir ļoti jauna un nav zināms, kā viņas personība spēs šo atšķirību uztvert nākotnē. Bet nu, par to tiešām nevienam nav īsti korekti spriest. Viņa gan izskatās pēc ierastajiem priekšstatiem drausmīgi un prasa lielas vecāku pūles, lai spētu dzīvot, bet izskatās laimīga un, cik spēj - dzīvo. Ir arī bērni, kas ir piedzimuši pilnībā bez acīm, vienkārši āda pāri tām vietām. Neko, uzaug kā ierasti aklie cilvēki - ar citu maņu pārsvaru. To gadījumu gradācija arī ir šausmīgi dažāda. nu paga, ir taču zināmi konkrēti gadījumi, kad cilvēki piedzimst akli un kurlmēmi, bet ar taustes palīdzību gan augstskolas pabeidz, gan paši raksta grāmatas. es ātrumā nemetos tagad gūglēt, bet pilnīgi noteikti esmu par tādu keisu lasījusi, nav gan priekšstata par to, kā šāds cilvēks iepazīstas ar pasauli tīri procedūriski, bet doma tāda - ka normālu smadzeņu gadījumā cilvēks spēj kompensēt trūkstošās maņas ar abstraktās domāšanas palīdzību. atcerējos, slavenākais piemērs ir Helēna Kellere (http://en.wikipedia.org/wiki/Helen_Kel |